Ziņojums - A9-0357/2021Ziņojums
A9-0357/2021
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par LES 50. panta īstenošanas novērtējumu

21.12.2021 - (2020/2136(INI))

Konstitucionālo jautājumu komiteja
Referente: Danuta Maria Hübner


Procedūra : 2020/2136(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A9-0357/2021
Iesniegtie teksti :
A9-0357/2021
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

PASKAIDROJUMS – FAKTU UN SECINĀJUMU KOPSAVILKUMS

Ievads

Ar LES 50. pantu ir izveidots process, kādā notiek izstāšanās no Eiropas Savienības, piešķirot dalībvalstīm suverēnas tiesības izstāties no Eiropas Savienības. Eiropas Savienībai Apvienotās Karalistes izstāšanās bija jauns process un nepieredzēts izaicinājums, jo īpaši tāpēc, ka izstāšanās ietekmēja miljoniem pilsoņu dzīvi[1], kuri izmantoja savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar ES tiesību aktiem. LES 50. panta īstenošana, ko ieviesa tikai ar Lisabonas līgumu, prasīja rūpīgi apsvērt šo un citus sarežģītus jautājumus, kas saistīti ar dalībvalsts atdalīšanos no Savienības ierobežotā termiņā.

 

LES 50. pants atrisināja iepriekš pastāvošo nenoteiktību un neskaidrību attiecībā uz tiesībām izstāties no ES, skaidri piešķirot dalībvalstīm vienpusējas tiesības izstāties bez jebkādiem nosacījumiem, izņemot atbilstību valsts konstitucionālajām prasībām. Tomēr LES 50. pantā nekas nav teikts par daudziem aspektiem, kas radās izstāšanās procesā.

 

Šā īstenošanas ziņojuma mērķis ir novērtēt, kā tika interpretēti un piemēroti LES 50. panta noteikumi un kā tika organizēta un īstenota procedūra par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES saskaņā ar minētajiem noteikumiem, kā arī to, kādus secinājumus var izdarīt attiecībā uz Savienības konstitucionālo kārtību un institucionālo organizāciju.

 

Process

LES 50. pantā nav paredzēti nekādi būtiski izstāšanās nosacījumi, izņemot attiecīgās dalībvalsts konstitucionālo prasību ievērošanu — lēmums izstāties no Savienības ir vienpusējs un attiecas vienīgi uz attiecīgo dalībvalsti. Apvienotās Karalistes lēmums izstāties no ES tika pilnībā ievērots.

 

Visus LES 50. panta interpretācijas un piemērošanas aspektus pakāpeniski sīki izklāstīja ES iestādes, un jo īpaši Eiropadome, secīgi sniedzot nostādnes[2] sarunām.

 

Mērķi un prioritātes

Procedūras mērķis jau no paša sākuma bija skaidri definēts: sakārtota izstāšanās, pamatojoties uz pakāpenisku pieeju, kas iedzīvotājiem, uzņēmumiem, ieinteresētajām personām un starptautiskajiem partneriem nodrošina pēc iespējas lielāku skaidrību un juridisko noteiktību. Lai atrisinātu Apvienotās Karalistes atdalīšanos no Savienības un no tās kā dalībvalsts tiesībām un pienākumiem, bija vajadzīgs arī skaidri definēt vienotu finansiālo norēķinu attiecībā uz saistībām, kas izriet no tās dalības, un jārisina Īrijas salas unikālo apstākļu jautājums, tiecoties izvairīties no stingras robežas un ievērot Savienības tiesiskās kārtības integritāti.

 

Parlaments kā iestāde, kas pārstāv Savienības pilsoņus, ir aktīvi iesaistījies institucionālās kohēzijas un vienotības nodrošināšanā un palīdzējis noteikt sarunu prioritātes. Šajā kontekstā Parlamenta galvenā prioritāte bija ne tikai ES pilsoņu, bet arī to Apvienotās Karalistes valstspiederīgo interešu aizsardzība, kuri dzīvo un strādā ES.

 

ES iestāžu, un it īpaši Parlamenta, rūpju iemesls bija tas, ka ES pilsoņa statuss ar tiesībām, kas saistītas ar šādu statusu, izriet no ES tiesiskās kārtības. Ņemot vērā to, ka LES 50. pantā šajā ziņā nav skaidru noteikumu, Līgumu piemērošanas pārtraukšana saskaņā ar minēto juridisko pamatu nozīmē, ka tiek izbeigts ES pilsoņu statuss un ar to saistītās tiesības.

 

Apvienotās Karalistes lēmumam izstāties bija īpaša tūlītēja ietekme uz pilsoņiem, kuri tiek skarti vistiešākajā veidā, jo tas radīja augstu nenoteiktības līmeni attiecībā uz viņu turpmāko statusu. Parlaments saņēma lielu skaitu lūgumrakstu no pilsoņiem, kuros paustas nopietnas bažas par izstāšanās ietekmi uz viņu tiesībām, tostarp brīvas pārvietošanās jomā, kā arī par balsošanas un lūgumrakstu tiesību izmantošanu.

 

Piekrišanas procedūras sagatavošanas posmā AFCO komitejai bija iespēja uzklausīt organizācijas, kas pārstāv to pilsoņu intereses, kuras tieši ietekmē izstāšanās. Šīs organizācijas uzskatīja, ka ES pilsonība skartajiem pilsoņiem ir pamatstatuss un ka šis statuss būtu jāveido tā, lai viņus pienācīgi aizsargātu. Tās arī norādīja, ka viens no visproblemātiskākajiem jautājumiem viņiem ir Eiropas Savienības Tiesas (EST) loma izstāšanās procedūrā, kas, viņuprāt, ir būtiska, lai nodrošinātu pilsoņu tiesību konsekventu interpretāciju.

 

Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai pilsoņu tiesību aizsardzība būtu viena no galvenajām darba kārtības prioritātēm un lai to efektīvi risinātu sarunās apspriežamajos izstāšanās noteikumos.

 

Arī Īrijas/Ziemeļīrijas jautājums, kas ir saistīts ar Apvienotās Karalistes izstāšanos, bija jautājums, kas rada lielas bažas Parlamentam, un tas uzsvēra, ka Īrijas salā ir svarīgi saglabāt atvērtu robežu.

 

1998. gada Lielās piektdienas vienošanās bija nozīmīgs pavērsiens Ziemeļīrijas miera procesā, un Īrijas un Apvienotās Karalistes dalība ES bija būtisks šā nolīguma īstenošanas konteksts. Neskaidrība, ko šajā sakarā rada izstāšanās, un bezlīguma izstāšanās risks varētu apdraudēt politisko stabilitāti un miera procesu Ziemeļīrijā. Tādējādi ES skaidri pauda apņemšanos, ka būtu pilnībā jāpasargā Lielās piektdienas vienošanās un būtu jāaizsargā miera process, nodrošinot, ka traucējumi Ziemeļīrijas ekonomiskajā, politiskajā un juridiskajā kontekstā ir minimāli.

 

Procedūras aspekti

LES 50. pantā ir noteikts, ka, nosakot izstāšanās kārtību, jāņem vērā tās dalībvalsts, kura izstājas, turpmākās attiecības ar Savienību. Tika apzināta izpratne par turpmāko attiecību satvaru, tiklīdz tika uzskatīts, ka ir panākta apmierinoša vienošanās par sakārtotas izstāšanās kārtību. Šī vienošanās par turpmāko attiecību satvaru izpaudās kā nesaistoša politiska deklarācija, kas pievienota Izstāšanās līgumam.

 

Turpmāko attiecību satvara noteikšana bija strīdīga jau no sarunu sākuma. Domstarpības sākotnēji bija saistītas ar brīdi, kad šādai definēšanai būtu jānotiek, un vēlāk — ar šīs sistēmas būtību un saturu. Šie jautājumi tika pakāpeniski atrisināti, nosakot skaidru sarunu secību, no vienas puses, un politiskās deklarācijas nesaistošo raksturu un sarunas par tās noteikumiem, no otras puses. Tomēr šo jautājumu risināšana bija politiski dārga un laikietilpīga, un tas tieši ietekmēja sarunas par izstāšanās kārtību.

 

Saskaņā ar LES 50. pantu nav obligāts līgums, kurā noteikta izstāšanās kārtība. Tomēr ES ir centusies risināt sarunas par izstāšanās līgumu un noslēgt to, lai mazinātu riskus un traucējumus, ko Apvienotās Karalistes izstāšanās rada pilsoņiem, uzņēmumiem un pašai Savienībai. Tomēr bezlīguma izstāšanās risks pastāvēja līdz procesa noslēgšanai, kam turklāt bija raksturīgas saspringtas un ļoti politizētas sarunas, ko vēl vairāk pasliktināja ļoti ierobežotais laiks.

 

Saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu, kurā paredzēta iespēja pagarināt divu gadu laikposmu, saskaņā ar šo tiesību normu tika piešķirti trīs pagarinājumi, kas liecina, ka divu gadu laikposms var būt pārāk īss, lai noslēgtu nolīgumu par izstāšanās kārtību.

 

LES 50. pantā nav paredzēti konkrēti risinājumi bezlīguma un līdz ar to nesakārtotas izstāšanās gadījumā.

 

Komisija ir vērsusi ES iestāžu, dalībvalstu visu līmeņu pārvaldes iestāžu un visu ieinteresēto personu uzmanību uz būtiskiem traucējumiem, ko radītu bezlīguma scenārijs. Lai mazinātu šādu ietekmi, tā ir sniegusi norādījumus par koordinētu gatavības pieeju, kas jāievēro, un ir ierosinājusi un pieņēmusi vienpusējus un pagaidu ārkārtas pasākumus saskaņā ar ES interesēm.

 

Šajā sakarā Komisija publicēja simtiem paziņojumu, lai palīdzētu ieinteresētajām personām un iestādēm sagatavoties, ir ierosinājusi tiesību aktus un pieņēmusi neleģislatīvus aktus vairākās politikas jomās.

 

Papildus pagarinājumiem saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu un lai gan LES 50. pantā nav tiešas atsauces uz pārejas periodu, iespēja piemērot pārejas pasākumus tika minēta jau procedūras agrīnā posmā, tostarp no Parlamenta puses, un lai nodrošinātu tiltus paredzamajam turpmāko attiecību satvaram.

 

Tomēr atšķirībā no tās statusa pagarinājuma laikā saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu, kurā valsts, kas izstājas, paliek dalībvalsts ar pilnām tiesībām un pienākumiem, ar ierobežojumu, kas paredzēts LES 50. panta 4. punktā, pārejas periodā tās valsts, kura izstājas, statuss ir trešās valsts statuss, jo tā vairs nevar piedalīties, izvirzīt vai ievēlēt ES iestāžu locekļus, ne arī piedalīties ES lēmumu pieņemšanā.

 

Lai gan LES 50. pantā ir panākts līdzsvars starp izstāšanās procesa nodrošināšanu un nepieciešamās elastības saglabāšanu, lai pielāgotos konkrētajiem procesa apstākļiem, LES 50. pantā nekas nav teikts par dažiem procedūras aspektiem. Šie aspekti pirmām kārtām ietver pilsoņu tiesību aizsardzību, bet arī citus aspektus, piemēram, šādus:

• piemērotais satvars sarunu perioda pagarināšanai atbilstoši lojālas sadarbības principam;

• pārejas noteikumi;

• pienākums ņemt vērā turpmāko attiecību satvaru;

• formālās prasības paziņojumam par nodomu izstāties un paziņojuma atsaukšanas iespēja;

• noteikumi par to, kā risināt jautājumu par izstāšanos bez līguma;

• LESD 218. panta piemērošana LES 50. panta procedūras kontekstā, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Tiesas lomu.

 

Institucionālie aspekti un Parlamenta loma šajā procesā

ES iestāžu un dalībvalstu vienotība un solidaritāte izstāšanās procesā un tās sagatavošanā bija ievērojama un lielā mērā sekmēja sarunu sekmīgu pabeigšanu.

 

Lai gan Parlaments nav oficiāli iesaistīts sarunās par izstāšanos saskaņā ar LES 50. pantu, tas ir pilnībā izmantojis savas pilnvaras saskaņā ar Līgumiem.

 

Parlamentam bija spēcīga un aktīva loma izstāšanās procesā, jau no paša sākuma nosakot nostāju visos procedūras un būtiskajos jautājumos, vienlaikus saglabājot pēc iespējas ciešāku saziņu ar citām iestādēm un regulāru starpiestāžu informācijas plūsmu par sarunās panākto progresu.

 

Priekšsēdētāju konference un Brexit vadības grupa (BSG) jau no paša sākuma rūpīgi koordinēja Parlamenta darbu[3]. Vairāk nekā 100 sanāksmēs — no kurām lielākā daļa notika, klātesot ES galvenajam sarunu vedējam Michel Barnier, — BSG veidoja forumu, kurā Parlaments tika pastāvīgi informēts par sarunu gaitu, kā arī kur tika sagatavotas tā nostājas attiecībā uz sarunām.

 

AFCO komiteja, kas ir kompetentā komiteja piekrišanas procedūras sagatavošanai saskaņā ar Parlamenta Reglamentu, ir veikusi rūpīgu sagatavošanas darbu, vācot pierādījumus, saņemot konsultācijas un zināšanas no dažādām nozarēm un ieinteresētajām personām, rīkojot debates un uzklausīšanas par Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības ietekmi. Kopš 2015. gada 3. septembra AFCO ir organizējusi vairāk nekā 20 pasākumus par jautājumiem, sākot no sarunu par Apvienotās Karalistes konstitucionālajām attiecībām ar Eiropas Savienību sākšanu no sākuma un Eiropadomē 2016. gada 18. un 19. februārī panāktās vienošanās līdz Apvienotās Karalistes turpmākajām konstitucionālajām attiecībām ar Eiropas Savienību, pilsoņu tiesībām un AK izstāšanās ietekmei attiecībā uz Īrijas robežu.

 

Secinājums

Izstāšanās procedūra saskaņā ar LES 50. pantu ir ļoti saistīta ar sarežģītiem juridiskiem un politiskiem jautājumiem un ierobežojumiem, vienlaikus izgaismojot arī ES tiesiskās kārtības unikālo raksturu.

 

LES 50. pants ir sasniedzis savus mērķus — saglabāt dalībvalsts suverēnās tiesības izstāties no Savienības un nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, lai gan tajā nekas nav teikts par dažiem procedūras aspektiem. Šajā ziņā izstāšanās process un LES 50. panta īstenošana parādīja, ka principi un vērtības, uz kurām balstās Eiropas Savienība, ir patiesi tās darbības pamatelementi.

 

Tomēr Apvienotās Karalistes izstāšanās joprojām ir būtisks izaicinājums Savienībai, un tai ir daudzējādas politiskas un ekonomiskas sekas, kas noteikti izpaudīsies arī turpmāk.

 

Izstāšanās līguma noslēgšanai un tai sekojošajai ES un Apvienotās Karalistes Tirdzniecības un sadarbības nolīguma noslēgšanai nevajadzētu atbrīvot Savienību, tās iestādes un dalībvalstis no patiesām un nobriedušām pārdomām un debatēm par Apvienotās Karalistes izstāšanās iemesliem un par to, kā efektīvi uzklausīt mūsu pilsoņus un viņu cerības un uzrunāt tos.

 


 

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par LES 50. panta īstenošanas novērtējumu

(2020/2136(INI))

Eiropas Parlaments,

 – ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 50. un 8. pantu,

– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 218. pantu,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

– ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumu Eiropadomei par nodomu izstāties no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, ko tā iesniedza saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

– ņemot vērā Eiropadomes (50. pants) 2017. gada 29. aprīļa nostādnes pēc Apvienotās Karalistes paziņojuma saskaņā ar LES 50. pantu, 2017. gada 15. decembra nostādnes “Brexit” sarunu otrajam posmam un 2018. gada 23. marta nostādnes par satvaru turpmākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām,

– ņemot vērā Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu ar norādēm sarunām par līgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kurā noteikta kārtība attiecībā uz tās izstāšanos no Eiropas Savienības, un Padomes 2018. gada 29. janvāra Lēmumu, ar kuru papildina Padomes 2017. gada 22. maija Lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par līgumu, kurā nosaka tās izstāšanās kārtību no Eiropas Savienības, kurā izklāstītas papildu norādes sarunām,

– ņemot vērā Padomes 2020. gada 25. februāra Lēmumu (ES, Euratom) 2020/266, ar ko pilnvaro sākt sarunas par jaunas partnerības nolīgumu ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti[4], un tā pielikumā ietvertās norādes sarunām par jaunām partnerattiecībām ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, kas ir publiskotas,

– ņemot vērā 2017. gada 5. aprīļa rezolūciju par sarunām ar Apvienoto Karalisti saistībā ar tās paziņojumu par nodomu izstāties no Eiropas Savienības[5], 2017. gada 3. oktobra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[6], 2017. gada 13. decembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās ar Apvienoto Karalisti[7], 2018. gada 14. marta rezolūciju par vadlīnijām ES un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvara veidošanai[8], 2019. gada 18. septembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES[9], 2020. gada 15. janvāra rezolūciju par Izstāšanās līgumā iekļauto noteikumu par pilsoņu tiesībām īstenošanu un uzraudzību[10] un 2020. gada 12. februāra rezolūciju par ierosinātajām pilnvarām sarunās par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti[11],

– ņemot vērā 2020. gada 18. jūnija rezolūciju par sarunām par jaunu partnerību ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti[12],

– ņemot vērā 2020. gada 29. janvāra normatīvo rezolūciju par projektu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas[13],

– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 16. aprīļa deklarāciju Eiropas Parlamenta plenārsēdei,

– ņemot vērā Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas[14] (“Izstāšanās līgums”) un tam pievienoto politisko deklarāciju, kurā izklāstīts Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars[15] (“Politiskā deklarācija”),

– ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija Lēmumu (ES) 2018/937, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta sastāvu[16],

– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2018. gada 10. decembra spriedumu Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union, C-621/18, ECLI:EU:C:2018:999,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2020. gada novembra padziļināto analīzi “Article 50 TEU in practice: How the EU has applied the “exit” clause” (LES 50. panta darbība praksē: kā ES ir piemērojusi “izstāšanās” klauzulu),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta uzdevumā veikto 2021. gada marta pētījumu “Interpretation and implementation of Article 50 TEU – Legal and institutional assessment” (LES 50. panta interpretācija un īstenošana – Juridiskais un institucionālais novērtējums),

– ņemot vērā 1998. gada 10. aprīļa Belfāstas nolīgumu, ko parakstīja Apvienotās Karalistes valdība, Īrijas valdība un citi daudzpusējo sarunu dalībnieki (“Lielās piektdienas vienošanās”),

– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

– ņemot vērā Ārlietu komitejas atzinumu,

– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A9-0357/2021),

A. tā kā šā ziņojuma mērķis ir analizēt veidus, kā ir interpretēti un piemēroti LES 50. panta noteikumi, un to, kā tika organizēta un īstenota procedūra attiecībā uz Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES saskaņā ar minēto pantu, tostarp — gūto pieredzi attiecībā uz ES tiesību aktiem un Eiropas Savienības darbību;

B. tā kā pārdomas par 50. panta īstenošanu palīdz labāk izprast ES konstitucionālās identitātes galvenos elementus, principus, kas ir Eiropas integrācijas pamatā, lēmumu pieņemšanas autonomijas nozīmi un tiesības reglamentēt un turpmākajās līgumu izmaiņās tas viss tiks ņemts vērā;

C. tā kā LES 50. pants risina iepriekš pastāvošo nenoteiktību un neskaidrību saistībā ar tiesībām izstāties no ES, skaidri piešķirot dalībvalstīm vienpusējas tiesības izstāties bez jebkādiem nosacījumiem, izņemot atbilstību valsts konstitucionālajām prasībām;

D. tā kā LES 50. pantā, skaidri paredzot izstāšanos saskaņā ar ES tiesību aktiem, tiek noteikta vienīgā procedūra, saskaņā ar kuru dalībvalsts var likumīgi izstāties no ES;

E. tā kā LES 50. pantā nekas nav teikts vai nav pietiekami skaidri izklāstīts par vairākiem procedūras aspektiem, kas radās laikā, kamēr Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības;

F. tā kā LES 50. pantā nav noteiktas formālas prasības paziņojumam par nodomu izstāties no Savienības vai šāda paziņojuma termiņam vai atsaukšanai; tā kā 50. pantā netiek skaidri paredzēta pārejas noteikumu iespēja;

G. tā kā LES 50. pantā nav noteiktas īpašas prasības attiecībā uz LES 50. panta 3. punktā noteiktā divu gadu termiņa iespējamu pagarināšanu, kas tādējādi pieļauj elastību sarunu procesā;

H. tā kā LES 50. pantā ir apstiprināts, ka dalība ES ir brīvprātīga, kas nozīmē, ka dalībvalsti nevar piespiest palikt tās sastāvā vai izstāties; tā kā lēmums izstāties no Savienības ir dalībvalsts suverēns lēmums, kas pieņemts saskaņā ar šādas valsts, kura izstājas, iekšējo konstitucionālo kārtību;

I. tā kā lojālas sadarbības princips paredz, ka ir jāiesniedz paziņojums, tiklīdz ir pieņemts lēmums par izstāšanos;

J. tā kā EST savā 2018. gada 10. decembra spriedumā lietā Andy Wightman u.c. pret Secretary of State for Exiting the European Union  paskaidroja, ka dalībvalsts, kura izstājas, vienpusēji var atsaukt paziņojumu par savu nodomu izstāties no Savienības, kamēr uz šo dalībvalsti joprojām attiecas Līgumi;

K. tā kā LES 50. panta formulējums nav skaidrs attiecībā uz LESD 218. panta daļu, izņemot tā 3. punktu, piemērošanu;

L. tā kā Apvienotās Karalistes pilsoņu paustā griba izstāties no ES, neraugoties uz to, ka Skotijā un Ziemeļīrijā pilsoņu vairākums nobalsoja par palikšanu, tika ievērota saskaņā ar LES 2. pantā minētajām brīvības un demokrātijas vērtībām;

M. tā kā AK referendumā nebija pietiekami daudz izpratnes veicināšanas kampaņu, jo pilsoņiem netika sniegts skaidrs priekšstats par to, kādas attiecības ar ES būs viņu valstij, tiklīdz tā būs pametusi ES, un par izstāšanās sekām viņi bieži vien guva maldīgu priekšstatu, jo īpaši attiecībā uz Ziemeļīriju, tādējādi atklājot, kādus riskus un problēmas rada maldinoša informācija;

N. tā kā LES 50. pants Savienības iestādēm piešķir izņēmuma horizontālo kompetenci risināt sarunas par līgumu, kas aptver visus tos jautājumus, kuri vajadzīgi, lai kārtotu dalībvalsts izstāšanos;

O. tā kā visu ES iestāžu loma izstāšanās procedūrā bija būtiska LES 50. panta noteikumu interpretēšanā un īstenošanā un minimalizējot institucionālos traucējumus, aizsargājot dalībvalstu vienotību un nodrošinot sakārtotu izstāšanos;

P. tā kā divu posmu pieeja, kuru pieņēma galvenais sarunu vedējs Komisijas vārdā Michel Barnier, izrādījās pareiza;

Q. tā kā saskaņā ar LES pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā; tā kā Parlaments ir daļa no lēmumu pieņemšanas procedūras saskaņā ar LES 50. pantu un īsteno vispārēju politisku kontroli, kā paredzēts LES 14. pantā, un tādēļ tam vajadzētu būt cieši iesaistītam izstāšanās sarunās, lai varētu sniegt savu piekrišanu saskaņā ar LES 50. pantu;

R. tā kā LES 50. pantā paredzētajā procedūrā un visos gadījumos, kad notiek sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, izmantojot LESD 218. panta 3. punktā noteikto procedūru, Parlamentam ir atvēlēta mazāk nozīmīga loma, kas aprobežojas ar iespējamā izstāšanās līguma apstiprināšanu piekrītot; tā kā, neraugoties uz šiem ierobežojumiem, Parlaments jau no paša sākuma ir aktīvi iesaistījies izstāšanās procesā un ir apņēmies aizsargāt ES pilsoņu intereses un aizsargāt Eiropas Savienības integritāti visā procesā;

S. tā kā Parlaments šajā procesā pildīja izšķiroši svarīgu lomu, pārstāvot visus ES pilsoņus — gan no ES-27, gan no Apvienotās Karalistes;

T. tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmēja Eiropas Parlamenta sastāvu, kā paredzēts Eiropadomes Lēmuma (ES) 2018/937 3. panta 2. punktā;

U. tā kā izstāšanās procesa ietekmē ir radusies neparedzamība un radušās problēmas ne tikai ES un dalībvalstij, kura izstājas, bet arī un vēl jo vairāk iedzīvotājiem un vienībām, ko tas skar tiešā veidā, tā kā ir pierādījies, ka šīs nenoteiktības radītās ekonomiskās un sociālās izmaksas ir ļoti augstas un rada arī spiedienu uz politiskajām attiecībām starp ES un dalībvalsti, kas izstājas; tā kā atdalīšanās procesā varētu panākt lielāku noteiktību, cita starpā pieprasot, lai paziņojums par lēmumu izstāties tiktu papildināts ar turpmāko attiecību plānu, ko iecerējusi dalībvalsts, kas izstājas;

V. tā kā Savienības iestādes ir pielikušas visas pūles, lai nepolitizētu izstāšanās procesu, bet izstāšanās saskaņā ar LES 50. pantu tomēr pēc būtības ir politiska, jo tā izriet un ietekmējas no būtiskām izvēlēm attiecībā uz dalību ES un/vai attiecībām ar ES;

W.  tā kā dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības ir milzīgs politisks, ekonomisks un sociāls satricinājums, kura negatīvās sekas var tikai daļēji mazināt ar rūpīgi plānotu un sarunu ceļā organizētu sakārtotas izstāšanās kārtību;

X. tā kā Politiskā deklarācija, kurā izklāstīts satvars turpmākajām Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām, nosaka parametrus vērienīgai, plašai, dziļai un elastīgai partnerībai, kas aptver ārpolitiku, drošību, aizsardzību un plašākas sadarbības jomas;

Y. tā kā pēc Izstāšanās līguma stāšanās spēkā vienīgais likumīgais veids, kā atkārtoti pievienoties ES, ir LES 49. pants;

Z. tā kā LES 8. pantā ir uzsvērtas īpašās attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm;

AA.  tā kā saskaņā ar Parlamenta Reglamentu atbildīgā par izstāšanās no Savienības institucionālajām sekām ir Konstitucionālo jautājumu komiteja,

Vēl nepieredzēts process

1. uzsver, ka Eiropas Savienībai vienas no tās dalībvalstīm izstāšanās bija vēl nepieredzēts un ārkārtīgi kritisks process;

2. atzīst Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, bet tomēr pauž par to nožēlu;

3. uzsver, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās vēsturiskā nozīme attiecībā uz dalību ES nav novirzījusi un nenovirza Savienību no tās integrācijas procesa, jo LES 50. pants paredz garantijas ES tiesiskajai kārtībai un aizsargā Eiropas integrācijas pamatmērķus;

4. uzsver, ka LES 50. panta noteikumi un veids, kādā tie ir tikuši interpretēti un īstenoti, atspoguļo un atbalsta kopīgās vērtības un mērķus, kas ir Savienības pamatā, jo īpaši brīvību, demokrātiju un tiesiskumu;

5. uzskata, ka LES 50. pants ir sasniedzis savu mērķi — saglabāt dalībvalsts suverēnās tiesības izstāties no Eiropas Savienības, šādi skaidri apstiprinot ES dalības brīvprātīgo raksturu, un savu mērķi — nodrošināt sakārtotu Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, vienlaikus ļaujot pēc tam veidot padziļinātas attiecības starp ES un Apvienoto Karalisti kā trešo valsti;

ES prioritātes

6. uzskata, ka kopumā tika sasniegti LES 50. panta un izstāšanās sarunu ar Apvienoto Karalisti mērķi nodrošināt atdalīšanos no Savienības, nodrošināt juridisko stabilitāti un līdz minimumam samazināt traucējumus un sniegt skaidru nākotnes redzējumu pilsoņiem un juridiskām personām, nodrošinot sakārtotu izstāšanos, vienlaikus aizsargājot Eiropas Savienības, tās pilsoņu un dalībvalstu integritāti un intereses;

7. uzskata, ka ātra un nelokāma prioritāšu noteikšana saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un jo īpaši tiesību aizsardzība miljoniem ES pilsoņu Apvienotajā Karalistē un Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem Eiropas Savienībā, kurus skārusi izstāšanās, īpašie apstākļi, ar kuriem saskaras Īrijas sala, un vienots finansiāls risinājums bija izšķiroši svarīgi procesa strukturēšanai un tā seku stabilizēšanai Savienībā; tomēr uzskata, ka sarunās par tādu strīdu izšķiršanu, kas varētu rasties, piemērojot izstāšanās līgumu, vajadzētu būt lielākai skaidrībai, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas lomu;

8. uzskata, ka skaidrā uzdevumu sadale starp iestādēm un līdz šim vēl nepieredzētā iekļaujošā un pārredzamā pieeja, ko pieņēma Komisija un tās galvenais sarunu vedējs, tostarp — attiecībā pret Parlamentu, bija ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu konsekvenci un vienotību Eiropas Savienībā un tās dalībvalstu vidū, sarunās veicinātu ES prioritātes un intereses un nodrošinātu Savienības tiesiskās kārtības integritāti;

9. uzteic galvenos institucionālos dalībniekus par to, ka tie ir nosargājuši vienotību starp 27 dalībvalstīm, kā arī Savienības iestādēs un starp tām, kas ievēroja izstāšanās kā Savienības procesa būtību;

10. uzskata, ka Savienības intereses tika aizsargātas, pateicoties stratēģiskai organizētībai un nosacījumiem starp dažādajiem procedūras posmiem; jo īpaši atgādina par sarunu secību, kas sākās ar vienošanos par izstāšanās kārtību, pēc tam virzījās uz jautājumu par pārejas perioda kārtību un pēc tam tika noslēgtas ar vienošanos par vispārējo izpratni par jaunu un ciešu partnerību starp ES un Apvienoto Karalisti, pamatojoties uz būtisku progresu sarunās par pilsoņu tiesībām, Īrijas un Ziemeļīrijas jautājumu, finansiālo norēķinu un LES 50. panta 3. punktā minētā laikposma pagarinājuma pamatotu un jēgpilnu piemērošanu;

11. atzinīgi vērtē to, ka sarunās ar Apvienoto Karalisti prioritāte tika piešķirta jautājumam par pilsoņu tiesībām, kas ir un arī turpmāk būs svarīgs jautājums, un ka par šo izstāšanās kārtības sadaļu tika panākta vienošanās sarunu sākumā, jo 2018. gada 19. marta Izstāšanās līguma projekta sākotnējā redakcija saturēja pilnībā saskaņotu otro daļu par pilsoņu tiesībām, tostarp par tās noteikumu tiešo ietekmi, un par EST jurisdikciju attiecībā uz attiecīgajiem noteikumiem par pilsoņu tiesībām;

12. uzsver, ka Savienība jau procesa sākumā skaidri norādīja, ka Īrijas salas īpašie apstākļi un nepieciešamība garantēt Lielās piektdienas vienošanos un mazināt Apvienotās Karalistes izstāšanās izraisītās sekas uz Īriju ir jautājumi, kas skar visu ES kopumā;

13. uzskata, ka laika ziņā ierobežotais pārejas periods, turpinot piemērot spēkā esošos ES regulatīvos, budžeta, uzraudzības, tiesu un izpildes instrumentus un struktūras pēc izstāšanās, bija abu pušu interesēs un atviegloja sarunas par turpmākajām attiecībām, kā arī pāreju uz tām;

14. atgādina, ka Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars ir noteikts Izstāšanās līgumam pievienotajā Politiskajā deklarācijā, kurā ir iekļauti abu pušu noteikti skaidri noteikumi par sadarbību ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā;

15. pauž nožēlu par to, ka Politiskās deklarācijas juridiski nesaistošais raksturs deva Apvienotajai Karalistei juridisku pamatu neiesaistīties attiecībā uz būtiskām tās satura daļām, jo īpaši tām, kas attiecas uz ārpolitiku un drošības politiku, kuras tādējādi nebija daļa no sarunām;

Dalībvalsts, kura izstājas

16. tomēr uzskata, ka izstāšanās procesu raksturoja Apvienotās Karalistes vilcināšanās, kas izraisīja ieilgušu nenoteiktību jau no paša sākuma līdz pat sarunu beigām, ko cita starpā parāda laika intervāls starp referendumu un paziņojumu par izstāšanos saskaņā ar LES 50. pantu; uzskata, ka šī nenoteiktība ietekmēja iedzīvotājus un ekonomikas dalībniekus, jo īpaši Īrijas salā; uzskata, ka bezlīguma izstāšanās riska saasināšanās apdraudēja izredzes uz sakārtotu izstāšanos;

17. šajā sakarā uzskata, ka lēmuma izstāties no Savienības politiskās un ekonomiskās sekas ir būtiskas; uzskata, ka Apvienotā Karaliste tās patiesi un pilnībā neizvērtēja pirms sava lēmuma par izstāšanos, kā rezultātā šī procedūra nebija sagatavota; uzskata, ka Lielbritānijas pilsoņiem bija nepietiekamas zināšanas par Eiropas Savienību un viņi nebija pienācīgi informēti par lēmuma izstāties no Savienības tālejošajām sekām;

18. uzskata, ka LES 50. panta noteikumi par paziņošanu un termiņa pagarināšanu saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu ir izskatīti pietiekami elastīgi, lai reaģētu uz politiskajām svārstībām un neatbilstībām, Apvienotās Karalistes valdības sastāviem nomainot citam citu, un vienlaikus tika saglabāta izstāšanās procesa integritāte un saglabāta Savienības tiesiskā kārtība;

19. atgādina, ka lēmums par izstāšanos ir dalībvalsts suverēnās tiesības un ka Savienībai ir pienākums atzīt šīs valsts nodomu; uzsver, ka LES 50. pantā netiek precizēts un tāpēc nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz paziņojuma par nodomu izstāties veidu; šajā sakarībā uzskata, ka tad, ja kāda dalībvalsts neievēro ES tiesību aktus un/vai pauž nodomu atteikties piemērot Līgumus vai atzīt EST jurisdikciju un ievērot tās spriedumus, tas nozīmē klaju to pienākumu noraidīšanu, kas saistīti ar dalību ES;

20. norāda, ka izstāšanās no Eiropas Savienības pēc būtības ir sarežģīts process un ka dalībvalsts, kas izstājas, politiskā izvēle attiecībā uz savām turpmākajām attiecībām ar Savienību var padarīt to vēl sarežģītāku;

Sakārtotas izstāšanās svarīgā nozīme

21. uzskata, ka, lai gan izstāšanās nav atkarīga no nolīguma starp dalībvalsti, kas izstājas, un Savienību, Apvienotās Karalistes izstāšanās process parāda, cik svarīgi ir noslēgt nolīgumu par izstāšanās kārtību, jo īpaši, lai aizsargātu to pilsoņu, kurus tas skar, tiesības un tiesisko paļāvību;

22. uzskata, ka ES iestādes ir darījušas visu iespējamo un izpildījušas savu pienākumu nodrošināt nolīguma noslēgšanu; uzteic centienus, kas veltīti tam, lai izvairītos no bezlīguma scenārija; šajā sakarībā norāda, ka saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu gadījumā, ja netiek panākta vienošanās, izstāšanās stājas spēkā divus gadus pēc paziņošanas Padomei; uzsver, ka LES nav tādu noteikumu punktu, ar kuriem risināt bezlīguma scenāriju un nesakārtotu izstāšanos;

23. uzsver — tā kā ES vienotais tirgus ir ļoti integrēts, dalībvalsts izstāšanās ietekmē visas saimnieciskās darbības jomas un ir vajadzīgi juridiski un administratīvi pielāgojumi visos līmeņos, t. i., ES, dalībvalstu un vietējā līmenī; atkārtoti uzsver Komisijas un dalībvalstu veiktā darba nozīmi visos valsts pārvaldes līmeņos un izpratnes veicināšanā iedzīvotāju vidū un privātajā sektorā un to sagatavošanā, publicējot daudzus konkrētus paziņojumus par ieinteresēto personu sagatavotību un savlaicīgi pieņemot vienpusējus un pagaidu rakstura ārkārtas pasākumus, lai risinātu bezlīguma scenārija un nesakārtotas izstāšanās iespējamību;

24. norāda, ka LES nesatur konkrētas būtiskas prasības attiecībā uz tās dalībvalsts, kura izstājas, un Savienības turpmāko attiecību satvaru un saikni ar izstāšanās kārtību; tomēr atgādina, ka saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu izstāšanās līgumā ir jāņem vērā valsts, kura izstājas, turpmāko attiecību ar Savienību satvars;

25. norāda, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās gadījumā LES 50. panta 3. punktā noteiktais termiņš brīdim, kad Līgumi dalībvalstij, kura izstājas, vairs nav saistoši, — divi gadi pēc tās paziņojuma par izstāšanos — ir izrādījies pārāk īss, lai varētu notikt sakārtota izstāšanās, jo tika uzskatīts, ka ir nepieciešami trīs šā laikposma pagarinājumi, kā arī tiem sekojošs pārejas periods; atgādina, ka šo laikposmu var paildzināt, to pagarinot saskaņā ar LES 50. panta 3. punktu; uzskata, ka šāds pagarinājums ļauj turpināt sarunas, lai izvairītos no “kraujas malas” scenārija; atgādina, ka visā divu gadu laikā un tam sekojošajos pagarinājumos pilsoņi, ekonomikas dalībnieki, dalībvalstis un trešo valstu tirdzniecības partneri saskārās ar vēl nepieredzēta līmeņa un ilgstošu juridisko nenoteiktību;

26.  konstatē, ka dalībvalsts izstāšanās ir radījusi vēl nepieredzētas juridiskās sekas ES starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) līmenī saskaņotās tarifa kvotas, lai ņemtu vērā kvotu daļu, ko izmanto dalībvalsts, kura izstājas, kas tādējādi ļāva trešām valstīm iesniegt papildu pieprasījumus par piekļuvi tirgum; uzskata, ka līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos ES tarifa kvotu sadalījums principā tika labi pārvaldīts, vispirms pieņemot iekšēju tiesību aktu, ar ko nosaka no jauna iedalītās ES kvotu daļas (proti, Regulas (ES) 2019/216[17] veidā), un pēc tam veicot pēcpasākumus sarunās ar trešām valstīm PTO līmenī, lai gan šajā līmenī nav tādu tiesību normu, kas pievērstos jautājumam par muitas savienības iziršanu;

Elastība saskaņā ar LES 50. pantu

27. uzskata, ka LES 50. pantā ir panākts labs līdzsvars starp juridiski pamatota izstāšanās procesa nodrošināšanu un politiskās elastības nodrošināšanu, kas nepieciešama, lai pielāgotos konkrētajiem apstākļiem; tomēr atzīmē, ka LES 50. panta noteikumos pietrūkst sīkāka precizējuma par šādiem aspektiem:

– formālās prasības paziņojumam par nodomu izstāties un skaidri izteikta iespēja šo paziņojumu atsaukt,

– piemērotais satvars LES 50. panta 3. punktā noteiktā divu gadu perioda pagarināšanai, pieļaujot elastību sarunās, vienlaikus ievērojot lojālas sadarbības principu,

– norādes uz pienākumu ņemt vērā turpmāko attiecību satvaru;

– LESD 218. panta noteikumu piemērošana, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Tiesas lomu,

– iespējami pārejas noteikumi;

28. pauž nožēlu, ka līdz ar AK izstāšanos no Savienības projām dodas vesela ES pilsoņu kopiena; atgādina, ka Eiropas Parlaments īpaši aktīvi aizstāvēja un iesaistījās aktīvā dialogā ar iedzīvotājiem un organizācijām, kas viņus pārstāv, izmantojot konsultācijas, uzklausīšanas un tikšanās, ko organizēja Parlamenta komitejas un Brexit vadības grupa (BSG), kuras izstāšanās procesā centās panākt, lai tiktu paustas iedzīvotāju bažas un cerības; tomēr uzskata, ka ES iestādes būtu varējušas darīt vairāk, lai dažādos izstāšanās posmos sniegtu iedzīvotājiem informāciju;

29. uzskata, ka, ņemot vērā izstāšanās procesa neparedzamību, LES izstāšanās noteikumiem būtu jānodrošina juridiskā noteiktība daudzajiem ES pilsoņiem un dalībvalsts, kura izstājas, pilsoņiem, kurus skar izstāšanās, aizsargājot viņu tiesības, kas iegūtas, pamatojoties uz ES tiesību aktiem, un nodrošinot efektīvu izpildes sistēmu, neizslēdzot turpmāko pasākumu mehānisma izveidi un informācijas kampaņas; uzsver, ka pilsoņi, kurus tas skar, jo īpaši neaizsargātie iedzīvotāji, ir savlaicīgi un pienācīgi jāinformē par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar izstāšanos;

30. uzskata, ka, ņemot vērā lēmuma par izstāšanos no Savienības būtību un to, cik būtiski tas izpaužas uz aizejošās dalībvalsts pilsoņiem, svarīga demokrātijas garantija var būt referenduma rīkošana, lai apstiprinātu galīgo lēmumu aiziet; uzskata, ka tam, lai pilsoņi būtu apstiprinājuši šo galīgo izvēli, ir arī izšķiroša nozīme gadījumā, ja neizdodas noslēgt sarunas par izstāšanās līgumu un tas vedina uz bezlīguma scenāriju; uzskata, ka šajā procesā būtu jādara viss iespējamais, lai novērstu dezinformāciju, ārvalstu iejaukšanos un finansēšanas pārkāpumus;

Iestāžu loma izstāšanās procesā

31. uzskata, ka ES iestādes un dalībvalstis ir kopīgi reaģējušas un ievērojušas saskaņotu un vienotu pieeju, paredzot laicīgu, skaidru un labi strukturētu izstāšanās procesa aspektu definēšanu, ieskaitot aspektus, kas nav skaidri noteikti LES 50. pantā, jo īpaši sarunu mērķus un vispārējos principus, ES kompetenci jautājumos, kas saistīti ar izstāšanos, sarunu secību, Izstāšanās līguma darbības jomu, pārejas noteikumus un turpmāko attiecību satvaru;

32. uzsver, ka Parlamentam ir bijusi izšķiroša nozīme visā izstāšanās procesā un tas ir aktīvi piedalījies stratēģiju noteikšanā un ES un tās pilsoņu interešu un prioritāšu aizsardzībā, pieņemot pienācīgi pamatotas rezolūcijas, tiklīdz AK bija sākusies referenduma gatavošana attiecībā uz dalību ES; šajā sakarībā atgādina, ka Parlamenta ieguldījums galvenokārt tika strukturēts, izmantojot BSG, ko 2017. gada 6. aprīlī izveidoja Priekšsēdētāju konference, Parlamenta komiteju un Priekšsēdētāju konferences atbalstu un ciešu iesaisti;

33. uzsver, ka Parlaments mobilizējās kā vienots veselums, lai vienoti uzraudzītu izstāšanās procesu — gan ar tā politisko struktūru, gan komiteju starpniecību, kuras jau no paša sākuma tika aicinātas noteikt Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmi uz politikas jomām un tiesību aktiem to attiecīgajās atbildības jomās; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi, lai sarunās pastāvīgi būtu iesaistītas par nozaru politiku atbildīgās komitejas; atzinīgi vērtē ilgstošo un izsmeļošo sagatavošanas darbu, ko veica komitejas, lai apkopotu liecības, konsultācijas un speciālās zināšanas, izmantojot uzklausīšanas, darbseminārus un pētījumus par visiem jautājumiem, kas saistīti ar izstāšanos vai turpmākajām attiecībām starp ES un Apvienoto Karalisti;

34. uzskata, ka Eiropadomei šajā procesā bija apkopojoša un stabilizējoša loma, tostarp — izmantojot pamatnostādnes saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu, interpretējot un piemērojot LES 50. panta noteikumus, tostarp attiecībā uz elementiem, par kuriem noteikumos nekas nav teikts, un nosakot skaidru politisko virzību atbilstīgi Savienības interesēm sarunu nosacījumu definēšanā un Komisijas kā Savienības sarunu vedējas izraudzīšanā;

35. uzsver, ka saskaņā ar LES 50. panta 4. punktu Eiropadomes vai Padomes loceklis no tās dalībvalsts, kura izstājas, nevar piedalīties nedz Eiropadomes vai Padomes pārrunās, nedz lēmumu pieņemšanā par izstāšanās procesu, savukārt Eiropas Parlamenta deputāti, kas ievēlēti dalībvalstī, kura izstājas, turpina darbu un saglabā visas savas tiesības un pienākumus, kamēr izstāšanās nav stājusies spēkā;

36. atzīst, ka tā ir bijusi līdz šim vēl nepieredzēta rakstura iestāžu sadarbība un pārredzamība LES 50. panta īstenošanā, tostarp — sarunās iesaistītās darba metodes un struktūras, informācijas kanāli, sarunu dokumentu publicēšana un piedalīšanās sanāksmēs, jo īpaši “šerpu” sanāksmēs un Vispārējo lietu padomes sanāksmēs;

37. atzīst pamatprincipu nozīmi, kurus ierosināja Eiropas Parlaments un kurus Eiropadome iekļāva savās secīgajās sarunu nostādnēs, ko pēc tam īstenoja sarunās un kas ietver sevī šādus principus:

– aizsargāt pilsoņu tiesības, kas izriet no viņu kā ES pilsoņu statusa;

– rīkoties Savienības interesēs un saglabāt tās konstitucionālo integritāti un lēmumu pieņemšanas autonomiju;

– nodrošināt Eiropas Savienības Tiesas lomu;

– saglabāt Savienības finanšu stabilitāti;

– aizstāvēt principu, ka dalībvalsts, kura izstājas, bauda visas tiesības un pilda visus pienākumus, kas izriet no Līgumiem, tostarp lojālas sadarbības principu;

– aizstāvēt principu, ka ir skaidri nošķirams statuss, kāds ir dalībvalstīm, un statuss, kāds ir trešām valstīm, jo valstij, kura ir izstājusies no Savienības, nevar būt tās pašas tiesības un tie paši pienākumi kā dalībvalstij;

38. arī turpmāk pilnībā atbalsta šos principus;

39. uzskata, ka šie principi sniedzas pāri LES 50. panta kontekstam, jo tie ir Eiropas integrācijas pamatā un ir kļuvuši par ES konstitucionālās identitātes un tiesiskās kārtības pamatelementiem, lai gan tie nav LES daļa;

40. šajā sakarībā norāda, ka LES 50. pantā paredzētā izstāšanās procedūra ir likusi gan ES, gan tās dalībvalstīm atkārtoti apstiprināt Savienības konstitucionālo identitāti;

Eiropas Savienības un dalībvalsts, kura izstājas, tiesības un pienākumi

41. atgādina, ka valsts, kura izstājas, līdz brīdim, kad stājas spēkā izstāšanās līgums vai, ja tāda nav, ir pagājis vai nu divu gadu laikposms, vai arī pagarinātais laikposms, kas minēts LES 50. panta 3. punktā, joprojām ir dalībvalsts un tai — bez jebkāda izņēmuma — ir visas tiesības un pienākumi, kas izriet no Līgumiem, ieskaitot lojālas sadarbības principu, kā noteikts LES 4. panta 3. punktā, un pienākumu rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, iecelt savus pārstāvjus Savienības iestādēs un struktūrās, nodrošināt pilsoņu tiesību pilnīgu aizsardzību un ievērot savas finansiālās saistības;

Parlamenta īstenota uzraudzība

42. uzsver, ka Eiropas Parlamenta politiskās uzraudzības loma parlamentārās demokrātijas sistēmā ir neaizstājama un nodrošina pārredzamību un politisko pārskatatbildību; šajā sakarībā uzstāj, ka Parlamenta pilnvarām attiecībā uz uzraudzības posmu vajadzētu tikt garantētām un tās būtu jāīsteno pietiekami savlaicīgi attiecībā uz starptautisku nolīgumu slēgšanu, tostarp provizoriskas piemērošanas gadījumā, jo īpaši, ja tos noslēdz saistībā ar izstāšanos no Eiropas Savienības; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi pilnībā piemērot LESD 218. panta 10. punktu attiecībā uz Parlamenta prerogatīvām saistībā ar izstāšanos, kurā ir noteikts, ka Parlaments ir jāinformē visos sarunu starp Savienību un trešām valstīm procedūras posmos; uzsver, ka Komisijai ir jāinformē Parlaments vienlīdzīgi ar Padomi;

43. uzskata, ka gan BSG, gan Apvienotās Karalistes koordinācijas grupas struktūrām, ko Eiropas Parlaments izveidoja katrā sarunu posmā ar AK, bija ārkārtīgi liela nozīme, lai garantētu turpmākos pasākumus un Parlamenta un iesaisti un nodrošinātu pārredzamību sarunās; uzskata, ka LES 50. panta īstenošana ir labs piemērs iestāžu kolektīvajai koordinācijai Savienības interešu atbalstam, kas būtu jāpiemēro visām sarunām par starptautiskiem nolīgumiem;

44. šajā sakarībā uzskata, ka Parlamenta loma ir būtiska, lai nodrošinātu parlamentāro un demokrātisko dimensiju procedūrai, kam piemīt šāda konstitucionālā un institucionālā ietekme uz Savienību un uz ES pilsoņu tiesībām; uzskata, ka tā loma politiskajā uzraudzībā būtu jāaizsargā un jāpastiprina, lai visos būtiskajos procesa aspektos iekļautu nepieciešamo piekrišanu;

45. šajā sakarībā uzsver, ka, lai gan 50. panta process ir noslēdzies un izstāšanās no ES ir stājusies spēkā, faktiskā atsaiste no dalības ES un Izstāšanās līguma īstenošana ir ilgtermiņa process; šajā sakarībā atkārtoti apstiprina, ka Parlaments pilnībā pildīs savu lomu Izstāšanās līguma īstenošanas uzraudzībā;

Jautājumi pārdomām

46. uzskata, ka LES 50. pantā ir aplūkots dalībvalsts izstāšanās procesuālais aspekts un pieļauta iespēja to risināt, bet tas neatrisina būtiskās politiskās, sociālās un ekonomiskās sekas un destruktīvo ietekmi, ko — gan dalībvalstu ietvaros, gan visās dalībvalstīs, gan starptautiskā mērogā — rada kādas dalībvalsts izstāšanās no ES;

47. atkārtoti aicina veikt padziļinātu pārdomu procesu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un tās ietekmi uz ES nākotni; uzskata, ka šādam pārdomu procesam būtu jānodrošina atklāts un paplašināts dialogs par reformām, kas Savienībai ir vajadzīgas, lai stiprinātu demokrātiju un spēju apmierināt iedzīvotāju vajadzības un cerības; šajā nolūkā atgādina par līdz šim vēl nepieredzēto Savienības pārdomu procesu par tās nākotni Konferences par Eiropas nākotni ietvaros; uzsver, ka šajā pārdomu procesā ir iesaistīta pilsoniskā sabiedrība un pilsoņu tiesību organizāciju pārstāvji;

48. uzskata, ka Savienības un tās dalībvalstu pienākums un uzdevums ir darīt vairāk, lai saglabātu Eiropas integrācijas procesu, aizsargātu Eiropas vērtības un principus, tostarp lojālas sadarbības principu, un novērstu izstāšanās no ES atkārtošanos; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka laikā, kad notika gatavošanās AK referendumam, Eiropas Parlaments un tā komitejas iesaistījās atturīgi un ierobežoti un tā rezultātā Apvienotās Karalistes pilsoņiem, kas tobrīd bija ES pilsoņi, nebija pilnīgas piekļuves informācijai par to, kā darbojas ES un kādas sekas rada izstāšanās; uzsver, ka būtu jānosaka aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka publiskās debates, kas notiek pirms LES 50. panta piemērošanas kādā dalībvalstī, ļauj attiecīgajiem pilsoņiem pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu; aicina dalībvalstis un ES pastāvīgi sniegt ES pilsoņiem plaša mēroga informāciju par Eiropas Savienības darbību, tās darbības jomām, lēmumu pieņemšanas procesiem, ES pilsoņu tiesībām, kā arī izstāšanās no ES sekām; uzskata, ka šim nolūkam konference par Eiropas nākotni paver iespēju plašākam dialogam ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību par Eiropas Savienību un tās attīstību; mudina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai Eiropas politiskajām partijām atļautu finansēt referenduma kampaņas, kas saistītas ar LES vai LESD īstenošanu;

°

° °

49. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 


ĀRLIETU KOMITEJAS ATZINUMS (4.6.2021)

Konstitucionālo jautājumu komitejai

par LES 50. panta īstenošanas novērtējumu

(2020/2136(INI))

Atzinuma sagatavotājs: Andreas Schieder

 

 

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 50. pants pirmo reizi tika izmantots saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības; tā kā Savienības konsekventas un pārredzamas pieejas rezultātā LES 50. pants lielākoties izrādījās piemērots mērķim, lai aizsargātu ES tiesiskās kārtības integritāti, garantētu juridisko skaidrību un drošību iedzīvotājiem un uzņēmumiem un nodrošinātu Apvienotās Karalistes izstāšanās sakārtotību;

B. tā kā ES vienotība visā procesā un jo īpaši Parlamenta ciešā iesaistīšanās visos aspektos, kas saistīti ar LES 50. panta īstenošanu, nodrošināja stabilu pamatu Izstāšanās līguma noslēgšanai un sarunām par turpmākajām attiecībām,

C. tā kā Politiskā deklarācija, kurā izklāstīts satvars turpmākajām Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes attiecībām, nosaka parametrus vērienīgai, plašai, dziļai un elastīgai partnerībai, aptverot arī ārpolitiku, drošību un aizsardzību un plašākas sadarbības jomas;

D. tā kā ir būtiski svarīga nozīme Eiropas Parlamenta dalībai un uzraudzības īstenošanai visā procesā, garantējot pārredzamību un politisko pārskatatbildību;

E. tā kā Protokols par Īriju / Ziemeļīriju ir Izstāšanās līguma neatņemama daļa, kuram formāli ir Līguma statuss un kurš tādēļ ir pilnībā saistošs saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; tā kā, ņemot vērā pašreizējo spriedzi, ko izraisīja tas, ka Apvienotā Karaliste nepilda savas Protokolā par Īriju un Ziemeļīriju noteiktās saistības, Protokola galvenais uzdevums joprojām ir aizsargāt Lielās piektdienas vienošanās, kas pēdējos gadu desmitus nodrošināja Īrijas salā drošību un mieru,

1. atgādina, ka saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu izstāšanās līgumos ir jāņem vērā valsts, kura izstājas, turpmākās attiecības ar Savienību;

2. atzinīgi vērtē to, ka Izstāšanās līgumā tika ietverta "īpaša kārtība attiecībā uz Savienības ārējo darbību", ar kuru tika noteikti Apvienotajai Karalistei pārejas periodā saistoši pienākumi, kas izriet no Savienības noslēgtiem starptautiskajiem līgumiem, — tai ir jāīsteno visi līdz šim spēkā esošie un pārejas periodā pieņemtie Savienības ierobežojošie pasākumi, jāatbalsta ES paziņojumi un nostājas trešās valstīs un starptautiskajās organizācijās un, izskatot katru gadījumu atsevišķi, jāpiedalās ES militārajās operācijās un civilajās misijās, kas izveidotas saskaņā ar Kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), taču bez jebkādām vadošām pilnvarām jaunā dalības pamatnolīgumā; uzsver, ka šī kārtība tika noteikta, lai no izvairītos no tā, ka pārejas periodā tiktu traucēta Apvienotās Karalistes dalība minētajā politikā;

3. norāda, ka Izstāšanās līgumā bija iekļauts noteikums par agrīnu vienošanos par ES un Apvienotās Karalistes turpmākajām attiecībām kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un KDAP jomā;

4. pauž nožēlu, ka, neraugoties uz abpusēju ieintersētību šādā nolīgumā, kas balstītos uz kopīgām vērtībām, palīdzot veicināt mieru un nostiprināt vispārēju uz noteikumiem balstītu kārtību, puses nevarēja izmantot šo iespēju sakarā ar AK valdības nevēlēšanos risināt sarunas par sadarbību ārpolitikā un drošības politikā;

5. atgādina, ka Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāko attiecību satvars tika noteikts Izstāšanās līgumam pievienotajā Politiskajā deklarācijā, kurā ir iekļauti abu pušu noteikti skaidri noteikumi par sadarbību ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā;

6. pauž nožēlu par to, ka Politiskās deklarācijas juridiski nesaistošais raksturs deva Apvienotajai Karalistei juridisku pamatu neiesaistīties attiecībā uz būtiskām tās satura daļām, jo īpaši tām, kas attiecas uz ārpolitiku un drošības politiku, kuras tādējādi nebija daļa no sarunām;

7. uzsver, ka, lai gan Politiskā deklarācija nav izpildīta un nav nolīguma par ārpolitiku un aizsardzību, abām pusēm būtu jāturpina sadarboties attiecībā uz ārpolitiku, veicinot demokrātiju, mieru un tiesiskumu, cilvēku drošību un globālu stabilitāti, cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, cīņu pret klimata pārmaiņām, sieviešu un LGBTKI+ tiesību aizsardzību un atbruņošanos un ieroču neizplatīšanu, un ka, balstoties uz saistībām, kas paustas Politiskajā deklarācijā, kurā izklāstīts satvars turpmākajām attiecībām starp Eiropas Savienību un Apvienoto Karalisti, pēc iespējas drīz var tikt noslēgta vienošanās par sadarbību ārpolitikas, drošības un aizsardzības jomā, par paraugu izmantojot stratēģiskās partnerības nolīgumus (SPN), kādi jau ir noslēgti ar Kanādu un ar Japānu;

8. pauž dziļas bažas par nesenajiem Apvienotās Karalistes vienpusēji pieņemtajiem lēmumiem, kas ir pretrunā pilnīgai Izstāšanās līguma un Protokola par Īriju / Ziemeļīriju īstenošanai, kurus abas puses ir apņēmušās ievērot; atbalsta Komisijas veiktos pasākumus un aicina AK ātri atjaunot uz sadarbību orientētu un godprātīgu attieksmi;

9. atgādina, ka Izstāšanās līgumā ir paredzēts, ka tā īstenošanas praktisko kārtību var apspriest Apvienotajā Komitejā, un ka, lai gan ES jau ir demonstrējusi elastību, piešķirot labvēlības periodus, patvaļīga un vienpusēja pieņemto saistību pārkāpšana nepaliks bez sekām;

10. uzskata — lai satvars turpmākajām attiecībām starp dalībvalsti, kas izstājas, un Savienību tiktu ņemts vērā izstāšanās līgumā, turpmāk tam pēc sava rakstura jābūt nepārprotamam, neatsaucamam un saistošam attiecībā uz sarunām par turpmākajām attiecībām, stājoties spēkā attiecīgajam izstāšanās līgumam;

11. atgādina, cik svarīga ir parlamentārā pārbaude visos šā procesa posmos; uzsver, cik svarīga ir Eiropas Parlamenta izšķirošā nozīme izstāšanās procedūrā; šajā saistībā norāda, ka ir svarīgi pilnībā piemērot LESD 218. panta 10. punktu attiecībā uz Parlamenta prerogatīvām saistībā ar izstāšanos, kurā ir noteikts, ka Parlaments ir jāinformē visos sarunu starp Savienību un trešām valstīm procedūras posmos; uzsver, ka Komisijai ir jāinformē Parlaments vienlīdzīgi ar Padomi;

12. uzsver, ka 50. panta īstenošanas laikā ir bijuši vairāki traucējumi un ģeopolitiskā ziņā ir izveidojies augsts nenoteiktības līmenis; šajā saistībā aicina Komisiju iestrādāt potenciālu izstāšanos regulējumā juridiskus un saistošus mehānismus, lai novērstu šādus traucējumus.

 


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

27.5.2021

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

56

3

11

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alviina Alametsä, Alexander Alexandrov Yordanov, Maria Arena, Petras Auštrevičius, Traian Băsescu, Anna Bonfrisco, Reinhard Bütikofer, Fabio Massimo Castaldo, Susanna Ceccardi, Włodzimierz Cimoszewicz, Katalin Cseh, Tanja Fajon, Anna Fotyga, Michael Gahler, Sunčana Glavak, Raphaël Glucksmann, Klemen Grošelj, Bernard Guetta, Márton Gyöngyösi, Andrzej Halicki, Sandra Kalniete, Karol Karski, Dietmar Köster, Stelios Kouloglou, Maximilian Krah, Andrius Kubilius, Ilhan Kyuchyuk, David Lega, Miriam Lexmann, Nathalie Loiseau, Antonio López-Istúriz White, Claudiu Manda, Lukas Mandl, Thierry Mariani, Vangelis Meimarakis, Sven Mikser, Francisco José Millán Mon, Javier Nart, Gheorghe-Vlad Nistor, Urmas Paet, Demetris Papadakis, Kostas Papadakis, Tonino Picula, Manu Pineda, Giuliano Pisapia, Thijs Reuten, Jérôme Rivière, María Soraya Rodríguez Ramos, Nacho Sánchez Amor, Isabel Santos, Jacek Saryusz-Wolski, Andreas Schieder, Radosław Sikorski, Jordi Solé, Sergei Stanishev, Tineke Strik, Hilde Vautmans, Harald Vilimsky, Idoia Villanueva Ruiz, Viola Von Cramon-Taubadel, Thomas Waitz, Witold Jan Waszczykowski, Charlie Weimers, Isabel Wiseler-Lima, Salima Yenbou, Željana Zovko

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Assita Kanko, Andrey Kovatchev, Paulo Rangel, Mick Wallace

 


ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

56

+

NI

Fabio Massimo Castaldo, Márton Gyöngyösi

PPE

lexander Alexandrov Yordanov, Traian Băsescu, Michael Gahler, Sunčana Glavak, Andrzej Halicki, Sandra Kalniete, Andrey Kovatchev, Andrius Kubilius, David Lega, Miriam Lexmann, Antonio López-Istúriz White, Lukas Mandl, Vangelis Meimarakis, Francisco José Millán Mon, Gheorghe-Vlad Nistor, Paulo Rangel, Radosław Sikorski, Isabel Wiseler-Lima, Željana Zovko

Renew

Petras Auštrevičius, Katalin Cseh, Klemen Grošelj, Bernard Guetta, Ilhan Kyuchyuk, Nathalie Loiseau, Javier Nart, Urmas Paet, María Soraya Rodríguez Ramos, Hilde Vautmans

S&D

Maria Arena, Włodzimierz Cimoszewicz, Tanja Fajon, Raphaël Glucksmann, Dietmar Köster, Claudiu Manda, Sven Mikser, Demetris Papadakis, Tonino Picula, Giuliano Pisapia, Thijs Reuten, Nacho Sánchez Amor, Isabel Santos, Andreas Schieder, Sergei Stanishev

The Left

Stelios Kouloglou, Idoia Villanueva Ruiz, Mick Wallace

Verts/ALE

Alviina Alametsä, Reinhard Bütikofer, Jordi Solé, Tineke Strik, Viola Von Cramon-Taubadel, Thomas Waitz, Salima Yenbou

 

3

-

ECR

Charlie Weimers

ID

Harald Vilimsky

NI

Kostas Papadakis

 

11

0

ECR

Anna Fotyga, Assita Kanko, Karol Karski, Jacek Saryusz-Wolski, Witold Jan Waszczykowski

ID

Anna Bonfrisco, Susanna Ceccardi, Maximilian Krah, Thierry Mariani, Jérôme Rivière

The Left

Manu Pineda

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 


 

STARPTAUTISKĀS TIRDZNIECĪBAS KOMITEJAS VĒSTULE (26.5.2021)

Antonio Tajani

Konstitucionālo jautājumu komitejas

priekšsēdētājam

BRISELĒ

Temats: atzinums par LES 50. panta īstenošanu (2020/2136(INI))

Godātais priekšsēdētāj!

Saistībā ar minēto procedūru Starptautiskās tirdzniecības komiteja ir nolēmusi iesniegt atzinumu Jūsu vadītajai komitejai. Starptautiskās tirdzniecības komiteja 2021. gada 26. maija sanāksmē nolēma atzinumu nosūtīt vēstules veidā.

Šajā sanāksmē Starptautiskās tirdzniecības komiteja izskatīja konkrēto jautājumu un nolēma aicināt par jautājumu atbildīgo Konstitucionālo jautājumu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut turpmāk minētos ierosinājumus.

Ar cieņu

Bernd Lange

 


IEROSINĀJUMI

A. tā kā dalībvalsts izstāšanās no Eiropas Savienības ir milzīgs politisks, ekonomisks un sociāls satricinājums, kura negatīvās sekas var tikai daļēji mazināt ar rūpīgi plānotu un sarunu ceļā organizētu sakārtotas izstāšanās kārtību;

 

B. tā kā Apvienotās Karalistes izstāšanās process ir pietiekami parādījis, ka valsts, kas izstājas, to nav pirms tam labi plānojusi, ko apliecina Apvienotās Karalistes daudzās izmaiņas tās nostājā par būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar Apvienotās Karalistes izstāšanos, tādējādi radot papildu sarežģītību sarunās, kā arī apdraudot ekonomikas dalībnieku sagatavošanās darbus un ES un Apvienotās Karalistes pilsoņu spēju pielāgoties jaunajai situācijai,

 

1. uzskata, ka LES 50. panta 3. punktā noteiktais divu gadu laikposms, kad ES Līgumi vairs nav piemērojami dalībvalstij, kura izstājas, no izstāšanās paziņošanas brīža, ir pārāk īss laikposms, lai sagatavotos būtiskajām izmaiņām ekonomiskajās un tirdzniecības attiecībās starp ES un valsti, kura izstājas, jo īpaši tāpēc, ka jebkura izstāšanās vienmēr būtu saistīta ar ekonomikas saišu destruktīvu izjaukšanu un regulējuma izmaiņām; atgādina, ka visā divu gadu laikā visi ES ekonomikas dalībnieki un pilsoņi, kā arī trešo valstu tirdzniecības partneri saskārās ar vēl nepieredzēta līmeņa juridisko nenoteiktību;

 

2. uzsver, ka, ņemot vērā ES iekšējā tirgus integrācijas līmeni, dalībvalsts izstāšanās ietekmē visas saimnieciskās darbības jomas un ir nepieciešami juridiski un administratīvi pielāgojumi visos ES, dalībvalstu un vietējos līmeņos, kas jāpapildina ar izpratnes veidošanas kampaņām un sīki izstrādātiem norāžu dokumentiem, kā tas bija gadījumā ar sagatavotību Brexit un gatavības paziņojumiem, kurus Komisija publicēja, gatavojoties Apvienotās Karalistes izstāšanās procesam, labi apzinoties, ka saites tiks sarautas — gan sakārtotas izstāšanās gadījumā, kura pamatosies uz līgumu, gan gadījumā, ja izstāšanās notiks bez sarunās panāktas vienošanās;

 

3. konstatē, ka dalībvalsts izstāšanās radīja vēl nepieredzētas juridiskās sekas ES starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt PTO līmenī saskaņotās tarifa kvotas, lai ņemtu vērā kvotu daļu, ko izmanto dalībvalsts, kura izstājas, tādējādi ļaujot trešām valstīm iesniegt papildu pieprasījumus par piekļuvi tirgum; uzskata, ka līdz ar Apvienotās Karalistes izstāšanos ES tarifa kvotu sadalījums principā tika labi pārvaldīts, vispirms pieņemot iekšēju tiesību aktu, ar ko nosaka no jauna iedalītās ES kvotu daļas (proti, Regulas (ES) 2019/216 veidā[18]), un pēc tam veicot pēcpasākumus sarunās ar trešām valstīm PTO līmenī, lai gan PTO līmenī nav tādu tiesību normu, kas pievērstos jautājumam par muitas savienības iziršanu;

 

4. ņemot vērā dalībvalsts izstāšanās no ES būtisko ietekmi uz ekonomiku un tirdzniecību, iesaka Konstitucionālo jautājumu komitejai, ka izstāšanās procesa pārvaldībā tirdzniecības politikai būtu lietderīgi ciešāk iesaistīt Starptautiskās tirdzniecības komiteju no pašiem pirmajiem izstāšanās sarunu procesa posmiem.


 

 

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

9.12.2021

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

22

2

3

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Gerolf Annemans, Gabriele Bischoff, Damian Boeselager, Geert Bourgeois, Fabio Massimo Castaldo, Włodzimierz Cimoszewicz, Pascal Durand, Daniel Freund, Charles Goerens, Sandro Gozi, Brice Hortefeux, Laura Huhtasaari, Victor Negrescu, Giuliano Pisapia, Paulo Rangel, Antonio Maria Rinaldi, Domènec Ruiz Devesa, Jacek Saryusz-Wolski, Helmut Scholz, Pedro Silva Pereira, Sven Simon, Antonio Tajani, Guy Verhofstadt, Loránt Vincze, Rainer Wieland

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

François Alfonsi, Danuta Maria Hübner

 


ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

22

+

NI

Fabio Massimo Castaldo

PPE

Brice Hortefeux, Danuta Maria Hübner, Paulo Rangel, Sven Simon, Antonio Tajani, Loránt Vincze, Rainer Wieland

Renew

Pascal Durand, Charles Goerens, Sandro Gozi, Guy Verhofstadt

S&D

Gabriele Bischoff, Włodzimierz Cimoszewicz, Victor Negrescu, Giuliano Pisapia, Domènec Ruiz Devesa, Pedro Silva Pereira

The Left

Helmut Scholz

Verts/ALE

François Alfonsi, Damian Boeselager, Daniel Freund

 

 

2

-

ID

Gerolf Annemans, Laura Huhtasaari

 

 

3

0

ECR

Geert Bourgeois, Jacek Saryusz-Wolski

ID

Antonio Maria Rinaldi

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 

Pēdējā atjaunošana: 2022. gada 2. februāris
Juridisks paziņojums - Privātuma politika