ZIŅOJUMS par kohēzijas politiku kā instrumentu, ar ko samazināt veselības aprūpes atšķirības un uzlabot pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā

14.2.2022 - (2021/2100(INI))

Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Tomislav Sokol

PR_INI

SATURA RĀDĪTĀJS

Lpp.

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

 

 

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kohēzijas politiku kā instrumentu, ar ko samazināt veselības aprūpes atšķirības un uzlabot pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā

(2021/2100(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu, kurā pieprasīts, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis un kura mērķis ir veicināt dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu pārrobežu reģionu veselības aprūpes pakalpojumu sistēmu savstarpēju papildināšanos,

– ņemot vērā LESD 174. pantu par Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanu,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[1],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (Pārrobežu veselības aprūpes direktīva) un jo īpaši tās 168. pantu[2],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006[3],

– ņemot vērā Komisijas 2018. gada martā publicēto pētījumu par pārrobežu sadarbību “Pašreizējo iniciatīvu izmantošana sadarbībai pārrobežu reģionos”[4],

– ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2020. gada 14. oktobra atzinumu “Pārrobežu veselības aprūpes īstenošana un nākotnes perspektīvas”[5],

– ņemot vērā Komisijas 2020. gada 11. novembra paziņojumu “Eiropas veselības savienības veidošana — ES noturības pastiprināšana pret pārrobežu veselības apdraudējumiem” (COM(2020)0724),

– ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2020. gada 19. novembra ziņojumu “Veselība īsumā: Eiropa 2020”,

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. marta nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES — veselībai”) 2021.–2027. gadam un atceļ Regulu (ES) Nr. 282/2014[6],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. marta Regulu (ES) 2021/522, ar ko izveido Savienības rīcības programmu veselības jomā (programma “ES — veselībai”) 2021.–2027. gadam un atceļ Regulu (ES) Nr. 282/2014[7],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/695, ar ko izveido pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”, nosaka tās dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulas (ES) Nr. 1290/2013 un (ES) Nr. 1291/2013[8],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1058 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu[9],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem[10],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulu (ES) 2021/1060, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai[11],

– ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas pasūtīto 2021. gada pētījumu par pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā[12],

– ņemot vērā Komisijas Norādījumus par Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 2014.–2020. gadam,

– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

– ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A9-0026/2022),

A. tā kā pamata infrastruktūras, labi apmācīta personāla un kvalitatīvu pakalpojumu trūkums NUTS 2. līmeņa reģionos (reģionos ar 800 000–3 000 000 iedzīvotāju), kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, nopietni kavē vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un ir galvenais iemesls, kāpēc kvalitatīvai veselības aprūpes infrastruktūrai un atbilstošam un labi apmācītam veselības aprūpes personālam vajadzētu būt visu valstu un reģionālo valdību prioritātei;

B. tā kā Covid-19 pandēmijas uzliesmojums izgaismoja veselības aprūpes nozares izšķirošo nozīmi un palielināja prasības veselības aprūpes sistēmām un veselības aprūpes darbiniekiem, tādējādi atklājot veselības aprūpes sistēmu nepilnības un trūkumus, kā arī veselības aprūpes atšķirības un nevienlīdzību starp dalībvalstīm un to iekšienē, jo īpaši pierobežas, tālākos, attālos un lauku reģionos, tostarp reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu;

C. tā kā kohēzijas politika, izmantojot investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII) un investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu plus (CRII+), bija pirmā aizsardzības līnija pret Covid-19 pandēmiju, tādējādi apliecinot, ka šī politika var būtiski palīdzēt samazināt nevienlīdzību veselības jomā, atbalstot progresu e-veselības, e-medicīnas un citu digitalizācijas veidu jomā, un ka, lai gan tas ir jaunu iespēju avots, ir vajadzīgs arī atbilstošs aprīkojums katras konkrētās situācijas pārvarēšanai, kā arī medicīniskā personāla apmācība katras konkrētās situācijas risināšanai;

D. tā kā veselības aprūpes sniegšanas standarts ES joprojām ir dalībvalstu prerogatīva un starp reģioniem pastāv ievērojamas atšķirības, kas rada nevienlīdzību; tā kā NUTS 2. līmeņa reģioni, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES 27 valstu vidējā rādītāja, nevar atvēlēt pat ne tuvu no tā līdzekļu apmēra veselības aprūpei uz vienu iedzīvotāju, ko atvēl attīstītākie partneri;

E. tā kā ES instrumenti, kuru mērķis ir kompensēt dažas no šīm problēmām, galvenokārt nepārsniedz ieteikuma tiesību līmeni, kā rezultātā ir novērojami vispārēji trūkumi; tā kā, lai uzlabotu sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm, labāk aizsargātu cilvēku veselību un efektīvi novērstu pašreizējās atšķirības veselības aprūpē, ir vajadzīga strukturētāka Savienības līmeņa pieeja, ko papildina stingrāks un aptverošāks tiesiskais regulējums un juridiski saistoši rīcības līdzekļi;

F. tā kā Komisija atbalsta pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā, izmantojot daudzus pētījumus un iniciatīvas, tostarp Interreg, ko finansē no struktūrfondiem;

G. tā kā ar veselības aprūpi saistītai pārrobežu sadarbībai ir vajadzīgs plašs partneru, sociālo un medicīnas iestāžu, veselības apdrošināšanas struktūru un publisko iestāžu atbalsts un iesaistīšanās, kam būtu saistībā ar robežu šķērsošanu jānovērš šķēršļi tādās jomās kā brīva pārvietošanās, informācija, atšķirīgas nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmas, kā arī veselības aprūpes darbinieku kvalifikācijas atzīšana un šķēršļi, ar kuriem saskaras veselības aprūpes iestādes;

H. tā kā tiesības piekļūt kvalitatīvai veselības aprūpei, tostarp profilaktiskajai aprūpei, ir daļa no Eiropas sociālo tiesību pīlāra un tām vajadzētu būt pieejamām cilvēkiem pārrobežu apgabalos, kuri veido 40 % no ES teritorijas un kuros dzīvo gandrīz viena trešdaļa ES iedzīvotāju, un kopumā tiem ir sliktāki ekonomiskie rādītāji nekā citiem dalībvalstu reģioniem, jo īpaši tas attiecas uz pārrobežu teritorijām ar zemāku iedzīvotāju blīvumu un trauslu ekonomiku, piemēram, lauku, attāliem un tālākiem reģioniem un salām;

I. tā kā kohēzijas politikas stiprināšana ir nepieciešama, lai mazinātu atšķirības starp veselības aprūpes sniegšanas standartiem ES;

J. tā kā veselības aprūpes izdevumi veido gandrīz 10 % no ES IKP un 15 % no ES darbaspēka ir nodarbināti ar veselību saistītās jomās; tā kā dalībvalstīs un to reģionos joprojām pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz veselības aprūpes izdevumu līmeni un ārstu un veselības aprūpes speciālistu pieejamību;

K. tā kā nopietnā iedzīvotāju — jo īpaši jauniešu un kvalificētu darbinieku — skaita samazināšanās pierobežas reģionos liecina par ekonomisko iespēju trūkumu šajos reģionos un padara tos mazāk pievilcīgus nodarbinātības ziņā veselības aprūpes nozarē; tā kā viens no galvenajiem Eiropas veselības aprūpes sistēmu ilgtspējas jautājumiem ir cilvēkresursu trūkums taisnīgā veselības aprūpē, ko rada studentu skaita ierobežojumi vai karjeras izredžu trūkums;

L. tā kā pēdējās divās daudzgadu finanšu shēmās (DFS) ieguldījumi veselības jomā no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) galvenokārt bija koncentrēti mazāk attīstītajās dalībvalstīs un NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES 27 valstu vidējā rādītāja, parasti koncentrējoties uz veselības aprūpes pakalpojumu modernizāciju, savukārt Eiropas Sociālā fonda (ESF) ieguldījumi pievērsās piekļuvei veselības aprūpei un galvenokārt bija koncentrēti valstīs, kuras saskaras ar īpašām problēmām saistībā ar piekļuvi cenas ziņā pieejamiem, ilgtspējīgiem un kvalitatīviem pakalpojumiem;

M. tā kā pašlaik galvenā atbildība par veselības aprūpi ir dalībvalstīm, jo tās kontrolē veselības aprūpes pakalpojumu un medicīnas prakses organizēšanu un finansēšanu;

N. tā kā NextGenerationEU prioritātes ietver digitalizāciju un veselības aprūpes sistēmas noturību;

O. tā kā pārrobežu veselības aprūpe ir viena no politikas jomām un intervences jomām, kuras visvairāk skar juridiski un nejuridiski šķēršļi, ko rada būtiskas atšķirības starp valstu sistēmām;

P. tā kā Eiropas veselības savienībai būtu jāveicina un jāatvieglo ciešāka sadarbība, koordinācija un zināšanu apmaiņa veselības jomā starp dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām un jāpalielina ES spēja cīnīties ar pārrobežu veselības apdraudējumiem,

Veselības aprūpes atšķirību mazināšana, izmantojot kohēzijas politiku

1. uzsver, ka ES kohēzijas politika iegulda veselībā kā reģionālās attīstības, sociālās konverģences un reģionālās konkurētspējas pamatvērtībā, lai samazinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības;

2. norāda, ka piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem ir būtiska 150 miljoniem iedzīvotāju, kas dzīvo pierobežu teritorijās, un to bieži kavē daudzi juridiski un administratīvi šķēršļi; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis maksimāli palielināt centienus novērst šos šķēršļus, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem, transportu, izglītību, darbaspēka mobilitāti un vidi;

3. uzskata, ka ES būtu jāizstrādā stratēģiska un integrēta pieeja attiecībā uz smagām slimībām, apvienojot dažādus resursus no vairākiem fondiem, tostarp kohēzijas fondiem; uzsver, ka ir jāatkārto Eiropas Vēža uzveikšanas plāna modelis, lai risinātu citas veselības problēmas, piemēram, garīgās saslimšanas un sirds un asinsvadu slimības;

4. uzsver garīgo slimību un traucējumu pieaugumu, jo īpaši kopš Covid-19 pandēmijas sākuma; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ierosināt jaunu Eiropas rīcības plānu garīgās veselības jomā, pamatojoties uz Eiropas vēža uzveikšanas plāna paraugu, izmantojot visus pieejamos instrumentus, arī kohēzijas politiku, visaptveroša plāna veidā ar pasākumiem un mērķiem, kas nevienu neatstāj novārtā;

5. uzskata, ka atveseļošana no Covid-19 pandēmijas ir iespēja veidot spēcīgākas un noturīgākas veselības aprūpes sistēmas, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus; atbalsta Komisijas centienus izveidot labi funkcionējošu Eiropas veselības savienību, lai atraisītu milzīgo sadarbības veselības jomā potenciālu;

6. uzsver, ka daudzos NUTS 2. līmeņa reģionos, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, lauku apvidos un apgabalos ar zemu iedzīvotāju blīvumu pakalpojumu atbilsme veselības aprūpes sniegšanas standartiem nav tāda pati, kāda ir pakalpojumiem, kas pieejami attīstītākajās ES daļās; uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīga turpmāka konverģence un sadarbība starp dalībvalstīm un ES, jo īpaši izmantojot kohēzijas politikas ieguldījumus; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ieviestu minimālos standartus gan veselības aprūpes infrastruktūrā, gan veselības aprūpes pakalpojumos, un izmantot ES līdzekļus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi minimālajiem kvalitātes standartiem visos reģionos un jo īpaši neatliekamu problēmu risināšanai pierobežas reģionos; aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot savas saistības un resursus, lai sasniegtu šo mērķi;

7. atgādina par kohēzijas politikas būtisko devumu veselības nozares plānotajos ieguldījumos pēdējā plānošanas periodā (2014.–2020. g.), izmantojot ESF un ERAF, līdz šim aptuveni 24 miljardu EUR apmērā, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi pakalpojumiem, kā arī attīstīt specializētu veselības aprūpes infrastruktūru un spējas, lai mazinātu nevienlīdzību veselības jomā;

8. uzskata, ka ieguldījumi veselības aprūpes inovācijā, veselības aprūpes sistēmās un kvalificētā un pietiekamā veselības aprūpes personālā samazinās nevienlīdzību veselības jomā un turpinās būtiski uzlabot iedzīvotāju ikdienas dzīvi, kā rezultātā palielināsies paredzamais mūža ilgums; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES, valstu un reģionālās iestādes efektīvāk iesaistītu plaša spektra veselības aprūpes iestādes; turklāt uzsver, ka ir vajadzīga tieša sadarbība, darbības un projekti, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus starp dalībvalstīm un to reģioniem un to iekšienē, lai izveidotu procedūras, kas vērstas uz birokrātiskā sloga samazināšanu pacientiem un pēc iespējas daudzu problēmu risināšanu veselības apdrošināšanas pakalpojumu jomā pārrobežu reģionos;

9. aicina dalībvalstis pienācīgi ņemt vērā privātā veselības sektora pozitīvo ieguldījumu un nodrošināt, ka nākamo kohēzijas programmu plānošanā ir pieejami pietiekami līdzekļi privātiem projektiem veselības aprūpes infrastruktūras un pakalpojumu jomā;

10. iesaka, izstrādājot veselības aprūpes politiku reģionālā, valsts un ES līmenī, ieviest pielāgotas un pielāgojamas pieejas starp veselības, sociālo un ekonomikas politiku, lai uzlabotu dialogu, sinerģiju un plānotos ieguldījumus no struktūrfondiem un citām tādām attiecīgām ES programmām kā Interreg, piemēram, sākotnēji nodrošinot medicīnisko aprīkojumu, rīkojot medicīniskā personāla apmaiņas un pārvietojot pacientus no vienas slimnīcas uz citu, kas spēj labāk apmierināt iedzīvotāju veselības un sociālās vajadzības;

11. uzsver, ka Eiropas references tīkli (ERT) varētu uzlabot piekļuvi veselības aprūpei retu un sarežģītu slimību gadījumā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu atbalstu un labākus resursus ERT un valstu speciālo zināšanu centriem reto un sarežģīto slimību jomā un paplašināt ERT darbības jomu, iekļaujot arī citas jomas, piemēram, smagus apdegumus un orgānu transplantācijas programmas; aicina Komisiju analizēt iespēju kohēzijas politikas ietvaros izveidot īpašu fondu, lai garantētu vienlīdzīgu piekļuvi apstiprinātām reto slimību terapijām;

12. aicina dalībvalstis, nosakot veselības aprūpes politiku, ņemt vērā pārrobežu reģionu īpatnības un pacientu tiesības izvēlēties un izmantot kohēzijas instrumentus, lai attīstītu reģionālo veselības infrastruktūru un procedūras, kas ļauj pacientiem izvēlēties medicīniskos pakalpojumus reģionā abās robežas pusēs neatkarīgi no viņu dzīvesvietas valsts;

13. ierosina Komisijai izveidot Eiropas veselības konsultatīvo padomi, iesaistot valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes un citas ieinteresētās personas, lai veicinātu Eiropas fondu labāku izmantošanu un izstrādātu efektīvus un saskaņotus risinājumus kopīgiem sabiedrības veselības jautājumiem;

14. prasa nodrošināt lielāku sinerģiju un papildināmību starp kohēzijas politikas programmām, lai samazinātu reģionālās atšķirības, jo īpaši programmā “Apvārsnis Eiropa”, kurai būtu jārada jaunas zināšanas, un programmā “ES — veselībai”, pēc iespējas labāk izmantojot šīs jaunās zināšanas iedzīvotāju un veselības aprūpes sistēmu labā;

15. aicina Komisiju pilnībā izmantot savu kompetenci veselības politikas jomā, lai atbalstītu valstu un reģionālās iestādes veselības aprūpes sistēmu stiprināšanā, veselības aprūpes standartu augšupējas konverģences veicināšanā ar mērķi samazināt nevienlīdzību veselības jomā dalībvalstīs un starp tām un paraugprakses apmaiņas starp dalībvalstīm atvieglošanā, jo īpaši attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un ar to saistītajām tiesībām (SRVT), tostarp vajadzības gadījumā izmantojot programmu “ES — veselībai” un Eiropas Sociālo fondu plus (ESF+);

16. uzsver kohēzijas politikas nozīmi dzimumu nevienlīdzības novēršanā veselības aprūpē un to ar dzimumu saistīto veselības prioritāšu popularizēšanā, kas noteiktas ES dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam, tostarp SRVT;

17. aicina Komisiju veicināt veselības aprūpes un medicīniskās aprūpes integrāciju, izmantojot veselības un aprūpes stratēģijas, lai galveno uzmanību pievērstu pacientiem un novērstu dublēšanos, trūkumus un nepietiekamu aprūpi, jo īpaši hroniski slimu pacientu vai vecāka gadagājuma cilvēku nepietiekamu aprūpi, mācoties jo īpaši no pārrobežu programmu pieredzes;

18. norāda, ka, izvērtējot strukturālo projektu kopējo finansējumu un kritērijus veselības jomā, ir jāpārskata arī pēc konkrētu projektu īstenošanas sasniegtais veselības jomā, lai sekotu to rezultātiem un pastāvīgi analizētu to efektivitāti, un lai izdarītu pareizus secinājumus, kā uzlabot šo projektu plānošanu un īstenošanu nākotnē, tostarp, lai turpinātu papildināt Komisija labas prakses rokasgrāmatu;

19. uzsver, ka ir svarīgi turpināt veidot visaptverošu veselības aprūpes infrastruktūru un pēc iespējas samazināt pastāvošās atšķirības; atgādina, ka kohēzijas politika var sniegt būtisku ieguldījumu veselības infrastruktūras izveidē visās ES daļās, jo īpaši NUTS 2. līmeņa reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 75 % no ES-27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, lai visā ES izveidotu kvalitatīvas, pilnībā aprīkotas un noturīgas veselības aprūpes sistēmas, kas labāk aizsargā iedzīvotāju veselību; turklāt uzsver nepieciešamību starp dalībvalstīm un to reģioniem izveidot funkcionējošu pārrobežu sadarbības tīklu, kas varētu efektīvi reaģēt uz pašreizējām un turpmākajām veselības problēmām;

20. prasa izmantot kohēzijas politikas līdzekļus, lai attiecībā uz konkrētām slimībām visā ES izveidotu specializētus izcilības centrus, kas aptvertu arī tās kaimiņvalstis un veicinātu pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā; šajā sakarā atkārtoti norāda, ka visi spēkā esošie ES instrumenti, piemēram, “ES — veselībai” un “Apvārsnis Eiropa”, ir jāizmanto sinerģijā, lai palīdzētu izveidot šādu centru tīklu, kas vienlīdzīgi pārklātu visu ES teritoriju;

21. uzsver, ka pierobežas teritoriju, lauku apvidu un tālāko reģionu iedzīvotāji bieži saskaras ar šķēršļiem attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, kas ierobežo viņu iespējas saņemt vajadzīgo aprūpi, ko veido veselības pamatinfrastruktūra, kvalificēts un pietiekams veselības aprūpes personāls un piekļuve svarīgiem medikamentiem; uzsver — lai iedzīvotāji varētu iegūt pietiekamu piekļuvi viņiem vajadzīgai veselības infrastruktūrai un pienācīgai veselības aprūpei, ir laicīgi jābūt pieejamiem un saņemamiem kvalitatīviem pakalpojumiem; turklāt uzsver īpašo situāciju attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei pierobežas reģionos pie ES ārējām robežām un nomaļos reģionos, kuros ES iedzīvotāji jau saskaras ar daudzām problēmām;

22. norāda, ka transporta izmaksas ir viens no iemesliem, kāpēc tālākajos reģionos, attālos reģionos un reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu pieaug zāļu un medicīniskā aprīkojuma cena slimnīcām un veselības aprūpes centriem, kuriem ir jārēķinās arī ar ilgu piegādes laiku, un tas nozīmē, ka reģionālajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir jāpalielina spēja uzglabāt lielus krājumus un izvairīties no to trūkuma; tādēļ uzskata, ka ES būtu jāatrod šo problēmu risinājums;

23. uzsver, ka vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei arī palielinās cilvēku, tostarp personu ar invaliditāti vai citā nelabvēlīgā situācijā esošu personu, iekļaušanu un palielinās viņu sociālās aizsardzības līmeni; norāda, ka garīgās veselības pakalpojumu pieejamības veicināšana varētu arī palīdzēt palielināt nodarbinātību un izskaust nabadzību mazāk attīstītos reģionos;

24. uzsver, ka ir svarīgi mobilizēt Eiropas līdzekļus, lai vairāk ieguldītu slimību profilaksē un veselīga dzīvesveida un aktīvu vecumdienu veicināšanā un novērstu agrīnu spiedienu uz veselības aprūpes sistēmām; uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt sabiedrības, jo īpaši jauniešu, izpratnes veicināšanas kampaņas par veselīga dzīvesveida ieviešanas priekšrocībām un to, cik svarīgi ir atbalstīt skrīninga programmu izstrādi nopietnu slimību agrīnai atklāšanai;

25. uzskata, ka, lai pārvarētu galvenos šķēršļus, kas lauku apvidos pastāv attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, un lai uzlabotu veselības aprūpes pieejamību un palielinātu efektivitāti un kvalitāti, būtu plaši jāizmanto progresīvas tehnoloģijas, piemēram, e-veselība, robotizētā ķirurģija un 3D drukāšana, kas ir “viedo ciematu” koncepcijas neatņemama sastāvdaļa; uzsver, ka ir svarīgi izmantot ES kohēzijas programmas, lai uzlabotu digitālo risinājumu ieviešanu un sniegtu tehnisko palīdzību valsts pārvaldes iestādēm, apdrošināšanas sabiedrībām un citiem ar veselības aprūpi saistītajiem, kas nodarbojas ar pārrobežu sadarbības jautājumiem; tādēļ uzsver nepieciešamību garantēt piekļuvi ātrdarbīgam internetam lauku un attālos apvidos, veicināt digitālo pratību visās vecuma grupās šajos apvidos un nodrošināt lauku un attālos veselības aprūpes pakalpojumus ar resursiem, kas vajadzīgi, lai garantētu efektīvu tiešsaistes veselības aprūpi, piemēram, e-medicīnu, un drošā un saskaņotā veidā glabāt klīniskos datus; iesaka izveidot ilgtspējīgu un salīdzināmu pārrobežu datubāzi un kartēt pierobežu un pārrobežu veselības aprūpes sniedzējus, lai padarītu pamanāmu pārrobežu realitāti un radītu jaunas iespējas;

26. uzsver Eiropas pieejas nopelnus Covid-19 pandēmijas apkarošanā, izmantojot kopīgas iegādes, krājumus un citus pasākumus; prasa turpināt un attīstīt šo pieeju, izmantojot kohēzijas politikas instrumentus citām kopīgām ES medicīniskā aprīkojuma un ārstēšanas iegādēm, piemēram, pretvēža vakcīnām, piemēram, cilvēka papilomas vīrusa vakcīnām (HPV), B hepatīta vakcīnām un ārkārtas iekārtām, lai uzlabotu ārstēšanas pieejamību cenas ziņā un piekļuvi tai;

27. aicina īstenot vērienīgus kohēzijas politikas pasākumus saskaņā ar ES spēkā esošajiem tiesību aktiem, lai mazinātu kvalificēta un pietiekama veselības aprūpes personāla ievērojamo trūkumu pierobežas un lauku apvidos, jo īpaši palīdzot veselības aprūpes darbiniekiem un viņu ģimenēm apmesties uz dzīvi šajās teritorijās, nodrošinot iespējas turpināt profesionālo apmācību un specializāciju un nodrošinot labus darba apstākļus, lai mudinātu viņus sākt vai atsākt praksi šajās jomās;

28. norāda, ka, ņemot vērā Covid-19 krīzes smago ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un veselību, ilgtspējīgas ilgtermiņa investīcijas veselības aprūpes personālā ir steidzamākas nekā jebkad agrāk; uzsver īpašo nepieciešamību, izmantojot ESF+, ieguldīt pietiekama veselības aprūpes darbinieku skaita sasniegšanā un izglītībā un finansēt veselības aprūpes darbinieku specializāciju un apakšspecializāciju dalībvalstīs un reģionos, kas saskaras ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju; aicina dalībvalstis, kuras saskaras ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju veselības aprūpes nozarē, par prioritāti noteikt kohēzijas politikas ieguldījumus medicīnas darbinieku darba vides uzlabošanā;

29. prasa izmantot kohēzijas politikas līdzekļus veselības aprūpes darbinieku darba vides uzlabošanai un veselības aprūpes nozares pievilcības palielināšanai nolūkā veicināt stratēģijas, kas rada interesi un nodrošina veselības aprūpes darbinieku saglabāšanu NUTS 2. līmeņa reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no ES‑27 vidējā rādītāja, un pārejas reģionos, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 75 % līdz 90 % no ES-27 vidējā rādītāja, un lauku apvidos ar zemu iedzīvotāju blīvumu un mazāku ekonomisko labklājību, papildinot valstu un reģionālo politiku, kuras mērķis ir nodrošināt atbilstošu veselības aprūpes darbaspēku visā ES; prasa palielināt vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, jo īpaši pārrobežu reģionos, tādu kohēzijas politikas programmu un projektu izstrādē un īstenošanā, kuriem ir būtiska ietekme uz atšķirību mazināšanu veselības jomā;

30. aicina dalībvalstis nodrošināt patiesu sadarbību pārrobežu veselības aprūpes jomā, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas pacientu tiesības, kā paredzēts Pārrobežu veselības aprūpes direktīvā, un nodrošināt, ka palielinās pakalpojumu pieejamība un kvalitāte;

31. norāda, ka Covid-19 krīze ir parādījusi nepieciešamību palielināt ieguldījumus veselības aprūpes sistēmu sagatavotības, reaģētspējas un noturības stiprināšanā, vienlaikus nodrošinot pārrobežu sadarbību visā ES, un ka tādēļ solidaritāte, ilgtspēja un taisnīgums ir izšķiroši svarīgi, lai pārvarētu šo krīzi un tās postošās sociālekonomiskās sekas;

32. norāda, ka Covid-19 krīze ir parādījusi publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi pacientu ārstēšanā, zāļu un vakcīnu pētniecībā un vakcīnu izplatīšanā; uzskata, ka būtu jāņem vērā izmaksu un ieguvumu attiecība, izmantojot ES līdzekļus pētniecības un izstrādes projektiem veselības aprūpes jomā, kurus īsteno, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības;

33. uzsver, ka ir vajadzīga tiešsaistes platforma ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu un diskusijas par pārrobežu veselības aprūpi;

34. uzskata, ka Covid-19 pandēmija ir vēsturisks pārveidojošs brīdis ieguldījumiem veselības aprūpes sistēmās un nākotnes darbaspēka spējās; prasa izveidot spēcīgu un pietiekami finansētu Eiropas veselības savienību, lai pastiprinātu dalībvalstu savstarpējo sadarbību un koordināciju, stiprinātu veselības aprūpes sistēmas, labāk aizsargātu cilvēku veselību un efektīvi risinātu ilgstošās veselības aprūpes atšķirības;

Pārrobežu sadarbība veselības jomā – Interreg programmu ieguldījums un citas iespējas

35. mudina izmantot NextGenerationEU fondus un kohēzijas fondus, lai radikāli uzlabotu veselības aprūpes sistēmu digitālās spējas; uzsver, ka ir jāuzlabo IT sistēmu sadarbspēja, jo tas ir galvenais pīlārs, lai veicinātu e-veselības pakalpojumu un jo īpaši telemedicīnas pakalpojumu pārrobežu sniegšanu;

36. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot kohēzijas politikas instrumentus, lai veicinātu zāļu pakalpojumu digitalizāciju Eiropas slimnīcās, tostarp izsekojamības sistēmas, lai samazinātu ārstniecības kļūdas, uzlabotu saziņu starp aprūpes nodaļām un vienkāršotu birokrātiju; prasa ieviest un attīstīt e-veselības digitālo pakalpojumu infrastruktūru (eHDSI), tostarp vienotu Eiropas digitālo pacientu datni, kas nodrošinātu iedzīvotājiem ātru piekļuvi pienācīgiem medicīnas pakalpojumiem visā ES;

37. aicina Komisiju izveidot Eiropas svarīgāko zāļu sarakstu un nodrošināt to pieejamību un cenu pieņemamību, izmantojot pastāvīgus krājumus, kopīgas sarunas par cenām un kopīgu iepirkumu, izmantojot ES instrumentus, tostarp tos, kas paredzēti kohēzijas politikā;

38. uzsver, ka daudziem pierobežas reģioniem jau ir gan vēsture, gan struktūras sadarbībai veselības jomā, kas tiem būtu pilnībā jāizmanto Eiropas solidaritātes garā;

39. uzsver, cik svarīga ir pacientu mobilitāte un pārrobežu piekļuve drošai un kvalitatīvai veselības aprūpei Eiropas Savienībā; uzsver, ka pacienti bieži vien nevar gūt labumu no veselības aprūpes pakalpojumiem kaimiņvalstīs atšķirīgu izmaksu atlīdzināšanas sistēmu dēļ, savukārt pārrobežu darba ņēmēji saskaras ar mulsinošiem nodokļiem un sociālajiem pabalstiem, jo dalībvalstis izmanto atšķirīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas; tādēļ stingri mudina veicināt īpašus starpniekus, piemēram, zonas ar organizētu piekļuvi pārrobežu veselības aprūpei (ZOAST), Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG), veselības novērošanas centrus un citus tīklus, lai sadarbībā ar vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm palīdzētu koordinēt pārrobežu sadarbību veselības aprūpes jomā; uzsver, ka pārrobežu veselības aprūpes uzlabojumi var sniegt labumu pacientiem, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un infrastruktūrai citās dalībvalstīs vai to pierobežas reģionos, tostarp diagnostikai un klīniskajiem izmēģinājumiem, pamatojoties uz principu par “vieglāko, tuvāko, labāko un ātrāko” piekļuvi; prasa nodrošināt efektīvākas pacientu transportēšanas iespējas līdz tuvākajām pārrobežu veselības iestādēm, vienlaikus atzīstot, ka visu juridisko un administratīvo šķēršļu novēršana joprojām ir slogs un ka tas ir jārisina ar gaidāmo Eiropas pārrobežu mehānisma (ECBM) regulu;

40. uzsver neseno kohēzijas politikas pasākumu nozīmi Covid-19 pandēmijas apkarošanā, proti, investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII), investīciju iniciatīvu reaģēšanai uz koronavīrusu plus (CRII+) un atveseļošanas palīdzību kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT-EU); turklāt uzsver, ka līdzīgi pasākumi tika iekļauti Regulā (ES) 2021/1060;

41. stingri iesaka uzlabot un izplatīt vienkāršotu informāciju pārrobežu pacientiem un veselības aprūpes darbiniekiem, izmantojot rokasgrāmatu pacientiem vai pārrobežu reģionālajiem kontaktpunktiem;

42. atzīst, ka visā Eiropā ir daudz veiksmīgu pārrobežu projektu veselības jomā, un uzsver, ka no tiem gūto pieredzi vajadzētu izmantot, lai vēl gudrāk izmantotu esošos kohēzijas politikas projektus, uzlabojot un atvieglojot pārrobežu sadarbību šajā jomā visu ES iedzīvotāju labā; turklāt uzsver, ka ir svarīgi mācīties no dažu pierobežas reģionu veiksmes stāstiem un vēl vairāk tos izmantot;

43. atzīst, ka ir svarīgi ieguldīt pārrobežu sadarbības programmās, kas reaģē uz veselības jomas vajadzībām un problēmām, kuras pierobežas reģionos ir apzinātas kā pārrobežu pārvaldība, kas ir svarīga ārkārtas situācijās, piemēram, neatliekamās palīdzības dienesti, kuri aptver reģionus abās robežas pusēs; uzsver, ka ieguldījumiem augstas kvalitātes pakalpojumos ir izšķiroša nozīme sociālās noturības veidošanā un palīdzībā cilvēkiem pārvarēt ekonomikas, veselības un sociālās krīzes; aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti noteikt ieguldījumus pierobežas reģionu veselības nozarē, efektīvi apvienojot ieguldījumus infrastruktūrā, inovācijā, cilvēkkapitālā, labā pārvaldībā un institucionālajās spējās;

44. uzsver pārrobežu sadarbības nozīmi veselības jomā visos Eiropas reģionos un nepieciešamību rast risinājumus pārrobežu veselības aprūpei, jo īpaši pierobežas reģionos, kuros iedzīvotāji ik dienu šķērso robežu; norāda, ka ir nepieciešama augsta līmeņa sadarbība starp pierobežas reģioniem, lai sniegtu vajadzīgos pakalpojumus;

45. prasa pievērst lielāku uzmanību pacientiem projektos, kas jaunajā plānošanas periodā tiks finansēti no Interreg programmām, un projektos, kas īpaši vērsti uz neaizsargātām un marginalizētām grupām, kā arī uz ES dzimumu līdztiesības stratēģijas 2020.‑2025. gadam ar veselību saistītajām prioritātēm, tostarp SRVT;

46. uzskata, ka finanšu resursi, kas pieejami saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi, būtu jāizmanto, lai izveidotu funkcionālus pārrobežu sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumus, un tos nevajadzētu izmantot tikai kā instrumentu, lai izveidotu atvienotas veselības aprūpes iestādes; turklāt uzsver, ka Interreg projektiem vajadzētu būt skaidram pārrobežu funkcionalitātes komponentam; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt visaptverošas kopīgas teritoriālās plānošanas izveidi attiecībā uz pierobežas teritorijām veselības aprūpes pakalpojumu jomā;

47. atgādina, ka Interreg programmas ir kļuvušas par svarīgu instrumentu pierobežas teritorijām raksturīgu problēmu risināšanā, partneru pārrobežu sadarbības veicināšanā un Eiropas pierobežas teritoriju potenciāla attīstīšanā;

48. uzsver, ka pēdējā Interreg V-A periodā pārrobežu sadarbība veselības jomā, kuras mērķis cita starpā bija atvieglot veselības aprūpes speciālistu un pacientu pārrobežu mobilitāti, palielināt inovāciju un uzlabot piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, izmantojot kopīgu aprīkojumu, kopīgus pakalpojumus un kopīgas iekārtas pārrobežu teritorijās, un ietvēra projektus, kas aptver tādas darbības kā apmācība (38 %), ārstēšana un diagnostika (22 %) un aprīkojums (17 %);

49. prasa finansēt projektus, kas veicina pārrobežu veselības aprūpes līgumus, saskaņā ar kuriem pacienti varētu braukt ārstēties uz citu valsti un varētu brīvi izvēlēties savu veselības aprūpes speciālistu;

50. norāda — lai nodrošinātu sekmīgus pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumus, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapkopo galvenie dati par juridiskajiem un nejuridiskajiem šķēršļiem katrā pierobežas reģionā un jāatbalsta politikas analīze par to, kā tos var pārvarēt;

51. aicina Komisiju nodrošināt, ka pašreizējās koordinējošās struktūras atvieglos pārrobežu ārstēšanu, pamatojoties uz uzlabotas terapijas zālēm (ATMP), un nodrošinās, ka pacientiem visā ES ir vienlīdzīga piekļuve inovatīvām terapijām; aicina dalībvalstis efektīvi un laikus atļaut izmantot šo novatorisko ārstēšanu ārvalstīs un paātrināt izdevumu atlīdzināšanu par pacientu pārrobežu ārstēšanu;

52. uzskata, ka izcilības centri varētu vēl vairāk stimulēt un palielināt pārrobežu līgumu slēgšanu un ka tā rezultātā šādiem centriem varētu būt liela nozīme un ieguldījums vispārējo veselības stāvokļu uzlabošanā, tādējādi paildzinot ES iedzīvotāju paredzamo mūžu;

53. aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus veicināt pārrobežu veselības aprūpes labāku pārvaldību, jo ES pacienti joprojām saskaras ar nopietnām problēmām un šķēršļiem piekļuvē veselības aprūpei citās dalībvalstīs un tikai neliela daļa potenciālo pacientu zina savas tiesības saņemt veselības aprūpi kaimiņvalstī; aicina Komisiju un dalībvalstis labāk izplatīt informāciju un apsvērt piemērotu ES mēroga kampaņu, kas informētu sabiedrību par tiesībām un veidiem, kā piekļūt pārrobežu veselības aprūpei; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir finansēt digitalizāciju un ieguldījumus publiskajā informācijā, informācijas un datu sistēmu integrācijā, lai atvieglotu piekļuvi un izmantošanu;

54. aicina Komisiju veikt visaptverošu pētījumu par Eiropas Savienībā bāzēto apdrošināšanas sistēmu sadarbības satvaru, izskatot iespējamos problemātiskos posmus un trūkumus, ar ko saskaras pacienti, kuri meklē medicīniskos pakalpojumus citas dalībvalsts teritorijā, kā arī administratīvos šķēršļus, kas liedz iedzīvotājiem gūt labumu no pārrobežu veselības aprūpes, un uzsvērt, kā varētu izmantot kohēzijas politikas instrumentus šo iespējamo problēmu risināšanā;

55. uzsver, ka koordinētas pārrobežu veselības apdrošināšanas sistēmas trūkums attur pacientus no ārstēšanas iespēju meklēšanas otrpus robežai gadījumos, kad viņi nevar atļauties samaksāt par aprūpi, pirms apdrošināšana viņiem atlīdzina;

56. uzskata, ka zināšanu apmaiņa un šādas prakses izvēršana, izmantojot Interreg, palīdzēs stiprināt pārrobežu sagatavotības un reaģēšanas mehānismus, kas pandēmijas izraisītās krīzes laikā ir kļuvuši par būtisku faktoru;

57. uzskata, ka Interreg programmas var sniegt kopīgus sabiedrības veselības pakalpojumus un ierosināt citas pārrobežu iniciatīvas, jo šāda tuvienes pakalpojumu veicināšana ļoti labi saskan ar zaļās ilgtspējas mērķi;

58. uzsver, ka vairāki Interreg projekti ir veicinājuši pārrobežu reģionu cīņu pret Covid-19 visā ES, piemēram, pateicoties intensīvās terapijas pacientu un veselības aprūpes speciālistu mobilitātei, kā arī nodrošinot medicīniskos un individuālos aizsardzības līdzekļus un PĶR testus pāri robežām un arī apmainoties ar informāciju vai piedāvājot juridiskas konsultācijas; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir maza mēroga un pārrobežu projekti cilvēku tuvināšanā un tādējādi jaunu iespēju ilgtspējīgai vietējai attīstībai un pārrobežu sadarbībai veselības jomā radīšanā; tomēr norāda, ka robežu slēgšana Eiropas Savienībā pandēmijas laikā ietekmēja pacientu un veselības aprūpes darbinieku mobilitāti, savukārt informācija par infekciju datiem, vakcināciju vai pacientu pārsūtīšanas nosacījumiem nebija pietiekami saskaņota starp dalībvalstīm un tādējādi palēnināja kopīgo epidemioloģisko reakciju uz Covid-19, radīja neskaidrību un kavēja reģionālo sadarbību starp visvairāk skartajiem reģioniem;

59. pauž stingru pārliecību, ka pārrobežu reģionu dažādības dēļ ir vajadzīgi īpaši pielāgoti risinājumi un vietēja pieeja un ka tie ir ilgtspējīgas vietējās attīstības priekšnoteikums;

60. aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pašreizējās Covid-19 krīzes novēršanai pilnībā izmantot elastību, ko piedāvā kohēzijas politikas programmas, kas definētas Regulā (ES) 2021/1060, un Interreg programmas;

61. aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā Covid-19 pandēmiju, kopīgi ar kohēzijas politikas un programmas “ES – Veselībai” starpniecību atbalstīt reaģēšanas stratēģiju, protokolu un procedūru izstrādi valstu un ES līmenī, lai nodrošinātu labāku sadarbību sabiedrības veselības ārkārtas situācijās nākotnē;

62. uzskata, ka pārrobežu sadarbība veselības jomā kohēzijas politikas ietvaros nebūs pilnībā iespējama bez diplomu un kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas medicīnas pakalpojumu jomā visās dalībvalstīs; aicina Komisiju, par izejas punktu ņemot lēmumu, ko 2015. gadā parakstīja Beniluksa valstis, ierosināt sistēmu, kas ļautu automātiski atzīt augstākās izglītības diplomus visā ES;

63. aicina dalībvalstis labāk izmantot divpusējos nolīgumus un izveidot sadarbības mehānismus, lai novērstu šķēršļus pārrobežu veselības aprūpei;

°

° °

64. uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

 

PASKAIDROJUMS

Kohēzijas politika ir viena no galvenajām ES politikas jomām, kas ar saviem līdzekļiem palīdz stiprināt Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, veicināt izaugsmi un nodarbinātību reģionos visā ES, bet jo īpaši reģionos, kuru attīstība atpaliek. Šim nolūkam tiek izmantota aptuveni viena trešdaļa no ES budžeta. Tas padara kohēzijas politiku ne tikai par vissvarīgāko ES investīciju politiku, bet arī par solidaritātes izpausmi starp Savienību un tās dalībvalstīm.

Nevienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei, un šīs nevienlīdzības radītās smagās sekas ir tiešā pretrunā solidaritātei. Piekļuve un taisnīgums, kvalitāte un veiktspēja un efektivitāte ir Eiropas veselības aprūpes sistēmu pamatprincipi. Tomēr šo sistēmu darbības rādītāji un to rezultātu kvalitāte Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras. Spiediens uz veselības aprūpes sistēmām un prasības tām, kā arī prasība uz vietas samaksāt par noteiktiem aprūpes veidiem diemžēl ir realitāte miljoniem Eiropas iedzīvotāju, kā tas bija arī pirms Covid-19 parādīšanās.

Ņemot vērā to, ka gados vecāku cilvēku īpatsvars mazāk attīstītos reģionos un lauku apvidos ir lielāks un veselības aprūpes pakalpojumi ir grūtāk pieejami, pastāv jautājums par nevienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei, kam var būt ievērojamas sociālekonomiskās sekas. Iedzīvotāju veselības stāvokļa pakāpeniska pasliktināšanās, ko izraisa veselības aprūpes nepieejamība, var radīt ievērojamus ekonomiskus zaudējumus, jo mazāk cilvēku spēj saglabāt ekonomisko aktivitāti. Tādējādi integrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana šajos reģionos un apgabalos ir fundamentāls un visaptverošs uzdevums.

Atšķirības veselības aprūpes infrastruktūras kvalitātē un medicīniskā aprīkojuma pieejamībā tieši ietekmē medicīniskās aprūpes panākumus mazāk labvēlīgos reģionos. Joprojām pastāv atšķirības starp mazāk attīstītiem reģioniem un to attīstītākajiem partneriem svarīgu veselības rādītāju ziņā, un visi ES instrumenti, kuru mērķis ir to kompensēt, būtu maksimāli jāizmanto, lai rastu jēgpilnus risinājumus.

Tāpēc šajā patstāvīgajā ziņojumā uzmanība pievērsta diviem mērķiem. Pirmais mērķis ir izpētīt iespējas maksimāli palielināt kohēzijas politikas fondu ietekmi nolūkā mazināt atšķirības veselības aprūpes sistēmu kvalitātē Eiropas Savienībā, papildinot ieguldījumus, kas paredzēti jaunajā programmā “ES — veselībai”. Otrais mērķis ir analizēt pieredzi Interreg programmu atbalstītajos pārrobežu veselības aprūpes sadarbības projektos un apkopot ilgtermiņa ieteikumus inovatīviem risinājumiem teritoriālās sadarbības ietvaros, lai ierobežojumu pārvērstu par iespēju, tādējādi uzlabojot ES iedzīvotāju piekļuvi.

Kohēzijas politikas līdzekļi veselības aprūpes sistēmās tika ieguldīti, izmantojot daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2007.–2013. gadam un DFS 2014.–2020. gadam, no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējot galvenokārt jomas, uz kurām attiecas kodi 053 (Veselības infrastruktūra) un 081 (IKT risinājumi veselīgu aktīvu vecumdienu problēmu risināšanai un e‑veselības pakalpojumiem un lietojumiem (tostarp e-Care un interaktīva automatizēta dzīvesvide)), kā arī pētniecību un atbalstu MVU.

Visbeidzot, 2021.–2027. gada plānošanas periodā dalībvalstīm un reģioniem būtu jācenšas savu vajadzību apmierināšanai piešķirt vairāk resursu, izmantojot struktūrfondus, lai cita starpā nodrošinātu efektīvu veselības aprūpi, investīcijas infrastruktūrā, jo īpaši mazāk attīstītos un lauku apvidos, veselības veicināšanu un slimību profilaksi, e-veselību un veselību veicinošus pakalpojumus.

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	25.1.2022
Galīgais balsojums	+: –: 0:	35 2 3
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Matteo Adinolfi, Mathilde Androuët, Pascal Arimont, Adrian-Dragoş Benea, Isabel Benjumea Benjumea, Tom Berendsen, Erik Bergkvist, Stéphane Bijoux, Vlad-Marius Botoş, Rosanna Conte, Andrea Cozzolino, Rosa D’Amato, Christian Doleschal, Raffaele Fitto, Chiara Gemma, Mircea-Gheorghe Hava, Krzysztof Hetman, Peter Jahr, Ondřej Knotek, Cristina Maestre Martín De Almagro, Nora Mebarek, Martina Michels, Alin Mituța, Andżelika Anna Możdżanowska, Niklas Nienaß, Andrey Novakov, Alessandro Panza, Tsvetelina Penkova, Caroline Roose, Marcos Ros Sempere, André Rougé, Susana Solís Pérez, Irène Tolleret, Valdemar Tomaševski, Monika Vana
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Daniel Buda, Dimitrios Papadimoulis, Peter Pollák, Bronis Ropė, Tomislav Sokol

 

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

35	+
ECR	Raffaele Fitto, Andżelika Anna Możdżanowska, Valdemar Tomaševski
NI	Chiara Gemma
PPE	Pascal Arimont, Isabel Benjumea Benjumea, Tom Berendsen, Daniel Buda, Christian Doleschal, Mircea-Gheorghe Hava, Krzysztof Hetman, Peter Jahr, Andrey Novakov, Peter Pollák, Tomislav Sokol
Renew	Stéphane Bijoux, Vlad-Marius Botoş, Ondřej Knotek, Alin Mituța, Susana Solís Pérez, Irène Tolleret
S&D	Adrian-Dragoş Benea, Erik Bergkvist, Andrea Cozzolino, Cristina Maestre Martín De Almagro, Nora Mebarek, Tsvetelina Penkova, Marcos Ros Sempere
The Left	Martina Michels, Dimitrios Papadimoulis
Verts/ALE	Rosa D'Amato, Niklas Nienaß, Caroline Roose, Bronis Ropė, Monika Vana

 

2	-
ID	Mathilde Androuët, André Rougé

 

3	0
ID	Matteo Adinolfi, Rosanna Conte, Alessandro Panza

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

• [1] OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
• [2] OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.
• [3] OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
• [4] Röhrling, I., Habimana, K., Groot, W., et al., Capitalising on existing initiatives for cooperation in crossborder regions (“Pašreizējo iniciatīvu izmantošana sadarbībai pārrobežu reģionos”), Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāts, Eiropas Komisija, 2018. gads.
• [5] OV C 440, 18.12.2020., 10. lpp.
• [6] Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0069.
• [7] OV L 107, 26.3.2021., 1. lpp.
• [8] OV L 170, 12.5.2021., 1. lpp.
• [9] OV L 231, 30.6.2021., 60. lpp.
• [10] OV L 231, 30.6.2021., 94. lpp.
• [11] OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp.
• [12] Struktūrpolitikas un kohēzijas politikas departaments, Cross-border cooperation in healthcare (“Pārrobežu sadarbība veselības aprūpes jomā”), ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, Eiropas Parlaments, 2021. gads.