Ziņojums - A9-0033/2022Ziņojums
A9-0033/2022
Eiropas Parlaments

ZIŅOJUMS par bērna tiesību aizsardzību civilajā, administratīvajā un ģimenes tiesību tiesvedībā

23.2.2022 - (2021/2060(INI))


Juridiskā komitejaReferents: Adrián Vázquez Lázara

Procedūra : 2021/2060(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A9-0033/2022
Iesniegtie teksti :
A9-0033/2022
Debates :
Balsojumi :
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par bērna tiesību aizsardzību civilajā, administratīvajā un ģimenes tiesību tiesvedībā

(2021/2060(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 3. punktu,

– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 24. pantu,

– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu,

– ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

– ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas 2007. gada 25. aprīlī pieņemto Vispārējo komentāru Nr. 2019 par bērnu tiesībām, izskatot ar tām saistītus strīdus,

– ņemot vērā Komisijas 2021. gada 24. marta paziņojumu par ES stratēģiju par bērna tiesībām (COM(2021)0142),

– ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku aprūpes un aizgādības tiesībām[1] (regula „Brisele IIa”),

– ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma lietās[2] (Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma regula),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās[3],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/693, ar ko izveido programmu „Tiesiskums”[4],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 28. aprīļa Regulu (ES) 2021/692, ar ko izveido programmu „Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”[5],

– ņemot vērā ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā,

– ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērnu interesēm atbilstošu tiesas spriešanu;

– ņemot vērā Eiropas Padomes 2015. gada 2. oktobra Rezolūciju Nr. 2079 par līdztiesību un  vecāku kopīgu aizgādnību — tēva loma,

– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu lietā C-490/20[6],

– ņemot vērā 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem,

– ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

– ņemot vērā 2017. gada 2. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem[7],

– ņemot vērā 2021. gada 11. marta rezolūciju par bērna tiesībām ES Bērna tiesību stratēģijas kontekstā[8],

– ņemot vērā 2021. gada 6. oktobra rezolūciju par vardarbības ģimenē un aizgādības tiesību ietekmi uz sievietēm un bērniem[9],

– ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

– ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas atzinumu,

– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A9-0033/2022),

Bērnu interesēm atbilstoša tiesas spriešana civillietās, administratīvajās un ģimenes lietās

A. tā kā arvien lielāks skaits bērnu un pusaudžu nonāk saskarē ar tiesu sistēmu civillietās, administratīvo un ģimenes tiesību lietās, galvenokārt tāpēc, ka pieaug laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un adopcijas gadījumu skaits; tā kā šādos procesos visiem bērniem būtu jāgarantē piekļuve tiesu iestādēm bez diskriminācijas, tostarp jo īpaši tiesu un alternatīvu strīdu izšķiršanas metožu pieejamība;

B. tā kā ES ir apņēmusies nodrošināt, ka tiek ievērotas, aizsargātas un īstenotas ikviena bērna tiesības, lai veidotu veselīgāku, noturīgāku, taisnīgāku un godīgāku sabiedrību visiem;

C. tā kā bērniem ir tiesības piedalīties, tikt uzklausītiem un paust savu viedokli jebkurā tiesvedībā attiecībā uz viņu labklājību un turpmākajiem dzīves apstākļiem, ņemot vērā viņu vecumu, briedumu un valodas prasmes; tā kā bērnu viedokļi būtu pienācīgi jāņem vērā neatkarīgi no tā, vai notiek tiesvedība vai jautājumu lemj kāda cita attiecīga iestāde;

D. tā kā dalībai tiesas un administratīvajā procesā būtu jānotiek ērtā un bērniem draudzīgā vidē, lai neradītu papildu traumas vai stresu bērnam un mazinātu šādu apstākļu psiholoģisko un emocionālo ietekmi, jo īpaši attiecībā uz visneaizsargātākajiem bērniem, piemēram, bērniem ar invaliditāti vai migrantu izcelsmes bērniem;

E. tā kā bērnu līdzdalība šādos procesos būtu jāatbalsta, attiecīgajām iestādēm izmantojot daudzdisciplīnu pieeju;

F. tā kā dalībvalstu pienākums ir paredzēt procesuālos aizsardzības pasākumus, un noteikumus, kas reglamentē bērna uzklausīšanu; tā kā šie noteikumi dažādās dalībvalstīs tomēr ievērojami atšķiras;

G. tā kā mājās un ģimenes vidē, kur starp vecākiem pastāv konflikts, bērni var kļūt par upuriem kā vardarbības liecinieki, saskaroties ar dažādiem sliktas izturēšanās veidiem fiziskas, verbālas, psiholoģiskas, seksuālas un ekonomiskas vardarbības dēļ pret uzticības vai citām mājsaimniecībā nozīmīgām personām; tā kā šāda vardarbība ļoti nopietni ietekmē bērna psiholoģisko un emocionālo attīstību; tā kā tādēļ ir svarīgi pievērst pienācīgu uzmanību šādai vardarbībai, kad bērna uzklausīšana notiek no ģimenes tiesībām izrietošos procesos, lai nodrošinātu, ka galvenais apsvērums ir bērna intereses;

H. tā kā bērniem ir tiesības tikt pienācīgi informētiem tādā veidā, kas atbilst viņu vecumam, briedumam un valodu prasmēm, un tādā veidā, lai viņi varētu saprast visus tiesas un administratīvās procedūras posmus, kas uz viņiem attiecas;

I. tā kā civilprocesā, administratīvajos un ģimenes tiesību procesos, īpaši pārrobežu lietās, bērniem ir ierobežotas iespējas tikt pārstāvētiem ar juridiskā profesionāļa vai advokāta starpniecību;

J. tā kā dažos gadījumos pieredze liecina[10] par priekšrocībām, ko sniedz īpaši paredzēta un neatkarīga uzticības persona, lai atbalstītu un pavadītu bērnu visā tiesvedības laikā, tostarp mediācijas gadījumos;

K. tā kā tiesām, administratīvajām iestādēm un sociālās labklājības iestādēm, pieņemot jebkādu lēmumu attiecībā uz bērnu, vispirms būtu jāņem vērā bērna intereses; tā kā šādi lēmumi būtu jāpieņem individuāli, ņemot vērā bērna vecumu, kā arī viņa un viņa ģimenes vajadzības un īpašos apstākļus;

L. tā kā bērna intereses un tiesu iestāžu pieejamību visiem bērniem nevar nodrošināt, ja viņu līdzdalība civilprocesos, administratīvajās un ģimenes lietās un pavadošo atbalsta pakalpojumu izmantošana ir atkarīga no viņu vecāku finanšu resursiem, jo īpaši tāpēc, ka šādu procedūru un pakalpojumu izmaksas var būt ļoti augstas;

M. tā kā ES un tās dalībvalstīm, īstenojot visas programmas „Tiesiskums” darbības, ir pienākums veicināt bērna tiesības, tostarp izmantojot bērniem draudzīgu tiesu sistēmu;

ES bērnu tiesību aizsardzības regulējums pārrobežu civiltiesiskajos strīdos

N. tā kā lielāka mobilitāte nozīmē to, ka, visticamāk, palielināsies arī to bērnu skaits, kuri dzimuši ģimenēs ar pārrobežu elementu;

O. tā kā, lai gan materiālās civiltiesības un ģimenes tiesības joprojām ir dalībvalstu kompetencē, saskaņotus noteikumus par pārrobežu civiltiesībām un ģimenes tiesībām var noteikt ES līmenī;

P. tā kā dalībvalstīm kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām pusēm bērna intereses ir jāuzskata par prioritārām visās publiskajās darbībās, arī tad, kad runa ir par pārrobežu ģimenes strīdiem; tā kā ģimenes strīdos ar pārrobežu ietekmi dažu dalībvalstu kompetentās iestādes bieži interpretē bērna interešu aizsardzību kā pienākumu palikt valsts teritorijā, pat gadījumos, kad ir ziņots par ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību ģimenē pret vienu no vecākiem, kas dzīvo šajā valstī;

Q. tā kā savstarpējas atzīšanas princips, kas balstās uz savstarpēju uzticēšanos, uzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt par spēkā esošiem spriedumus vai lēmumus, kuri ir pieņemti citā dalībvalstī;

R. tā kā pārrobežu tiesvedība no juridiskā viedokļa ir sarežģītāka un tāpēc parasti arī laikietilpīgāka un dārgāka;

S. tā kā efektīvu procedūru trūkums tādu spriedumu izpildei, kas attiecas uz vecāku aprūpes un aizgādības pienākumiem, saskarsmes tiesībām, vecāku veiktu bērnu nolaupīšanu vai uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumiem pārrobežu lietās, kaitē bērna interesēm;

T. tā kā bērniem, kas ir iesaistīti pārrobežu civiltiesiskajos un ar ģimenes tiesībām saistītajos strīdos, vajadzētu būt vienādām tiesībām, aizsardzības līmenim, procesuālajām garantijām un minimālajiem standartiem visās dalībvalstīs, lai kāda arī nebūtu viņu vecāku valstspiederība;

U. tā kā katram bērnam ir tiesības zināt, kas ir viņa vecāki, un uz to, ka par viņiem rūpējas viņu vecāki; tā kā vecāku šķirtas dzīvošanas situācijās ikvienam bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tieši kontaktēties ar abiem vecākiem vai, ja bērna vecāki nav pieejami, ar vecāku radiniekiem, vai, ja tādu nav, ar kādu personu pēc viņu izvēles; tā kā kompetentā iestāde var ierobežot bērna personīgās attiecības un tiešus kontaktus ar vecākiem tikai pamatojoties uz bērna interešu aizsardzību;

V. tā kā ar 1980. gada Hāgas konvenciju ir ieviesta starptautiskās sadarbības sistēma starp valstīm, lai ātri atrisinātu starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumus; tā kā konvenciju līdz šim ir ratificējusi 101 valsts, tostarp visas ES dalībvalstis;

W. tā kā, neraugoties uz līdzšinējiem centieniem, ES nav pietiekamu datu par tiesvedībām, kurās iesaistīti bērni, kā arī par specializētajām tiesām, kas lietas izskata;

X. tā kā kopīgu ES noteikumu trūkums attiecībā uz spriedumu atzīšanu par vecāku aizgādnību, jo īpaši lietās, kurās iesaistīti viendzimuma vecāki, var izraisīt vecāku tiesību zaudēšanu, apdraudēt bērna tiesības tikt uzklausītam un uzturēt attiecības ar abiem vecākiem un jebkādas tiesības, kas izriet no vecāku aizgādnības (piemēram, uzturlīdzekļi vai mantošana), un var arī veicināt labvēlīgākās tiesas izvēli pārrobežu ģimenes strīdu gadījumā; tā kā turpmākajam tiesību akta priekšlikumam šajā jomā būtu jāpalīdz samazināt administratīvo procesu un tiesvedību skaitu;

Y. tā kā Tiesa nesen pieņēma šādu spriedumu lietā C-490/20: gadījumā, ja bērns ir Savienības pilsonis un viņa dzimšanas apliecību ir izsniegušas uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, un šajā dzimšanas apliecībā viņa vecāki ir norādīti kā divas viena dzimuma personas, dalībvalstij, kuras pilsonība ir šim bērnam, ir pienākums i) izsniegt šim bērnam personas apliecību vai pasi, neprasot, lai šīs valsts iestādes iepriekš sagatavotu dzimšanas apliecību, un ii) tāpat kā jebkurai citai dalībvalstij atzīt uzņemošās dalībvalsts dokumentu, kas ļauj šim bērnam kopā ar katru no šīm divām personām izmantot bērna tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

Mediācija lietās par strīdiem, kas attiecas uz bērniem

Z. tā kā daudzos gadījumos ir pierādījies, ka mediācija ģimenes lietās ir ātrāka, lētāka un bērniem draudzīgāka, lai atrisinātu strīdu, nekā tiesvedība, un tādējādi tā var palīdzēt novērst turpmāku vecāku veiktu bērnu nolaupīšanu;

AA. tā kā būtu jāveicina alternatīvas strīdu izšķiršanas metožu izmantošana, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm, jo īpaši vardarbības ģimenē un ļaunprātīgas seksuālas izmantošanas gadījumā;

AB. tā kā vietējo un pārrobežu ģimenes lietu mediācijas procedūru skaits joprojām ir neliels;

AC. tā kā lielākajā daļā dalībvalstu mediācijas procedūrā nav pieejama juridiskā palīdzība vecākiem, kuriem ir ierobežoti finanšu līdzekļi, bet kuri vienlaikus varētu saņemt juridisko palīdzību tiesas procesā;

AD. tā kā vecākiem var būt grūti iegūt pienācīgu un pārbaudītu informāciju par iespēju uzsākt mediācijas procedūru pirmstiesas posmā;

AE. tā kā mediācijas procedūra komerclietās būtiski atšķiras no mediācijas ģimenes lietās;

AF. tā kā pārrobežu mediācija ģimenes lietās var veicināt vecāku vienošanos, kas nodrošina bērna interešu ievērošanu, samazinot emocionālo un finansiālo slogu un juridisko sarežģītību, kas raksturīga tiesvedībai;

AG. tā kā mediācija ģimenes pārrobežu lietās no juridiskā un loģistikas viedokļa ir sarežģītāka nekā mediācija ģimenes strīdos vienā valstī un tās īstenošanai ir nepieciešamas papildu ekspertīze un valodu zināšanas;

AH. tā kā gan tiesneši, gan juristi būtu jāapmāca, lai viņi iegūtu plašākas zināšanas par pārrobežu mediāciju ģimenes lietās,

Bērnu interesēm atbilstoša tiesas spriešana civilprocesos, administratīvajās un ģimenes tiesību procedūrās

1. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu visos tiesas procesos, kas attiecas uz bērna labklājību un turpmāko dzīves kārtību, tiek ievērotas garantētas un pilnībā īstenotas bērna tiesības, un bērna intereses tiek atzītas par visaugstāko prioritāti un tiek pienācīgi iekļautas un konsekventi piemērotas visās valsts iestāžu darbībās, jo īpaši tiesas procesos, kas tieši vai netieši ietekmē bērnus;

2. atgādina, ka tiesu iestāžu pieejamība un tiesības tikt uzklausītam ir pamattiesības un ka ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa sociālās, ekonomiskās vai etniskās izcelsmes ir jāspēj pilnībā izmantot šīs tiesības privātpersonas statusā neatkarīgi no saviem vecākiem vai likumīgajiem aizbildņiem;

3. uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir radījusi papildu problēmas saistībā ar tiesu iestāžu pieejamību, tostarp novilcinot tiesas procesus; tādēļ aicina dalībvalstis paredzēt pasākumus, lai atvieglotu tiesu iestāžu pieejamību pandēmijas laikā, jo īpaši gadījumos, kad bērns ir iesaistīts civilprocesā, administratīvo vai ģimenes tiesību procedūrās;

4. aicina Komisiju bez liekas kavēšanās iesniegt kopīgu pamatnostādņu kopumu vai līdzīgu neleģislatīvu instrumentu, kurā būtu jāiekļauj ieteikumi un paraugprakse, kas dalībvalstīm jāievēro, lai nodrošinātu, ka bērna uzklausīšanu veic vai nu tiesnesis, vai apmācīts eksperts un ka viņus uzklausīšanā neietekmē neviens, tostarp arī vecāki; uzsver, ka šādām uzklausīšanām, īpaši ar ģimenes tiesībām saistītās procedūrās, vajadzētu notikt bērniem draudzīgā vidē un tām vajadzētu būt atbilstošām bērna vecumam, briedumam un valodu prasmēm valodas un satura ziņā, vienlaikus paredzot visas garantijas, kas nodrošina bērna emocionālās integritātes un bērna interešu respektēšanu, izvairoties no lieka stresa un gādājot par to, ka kompetentā iestāde pienācīgi ņem vērā bērna viedokli atbilstoši viņa vecumam un briedumam; turklāt uzsver, ka bērna uzklausīšana ar ģimenes tiesībām saistītajās procedūrās, ja ir aizdomas par vardarbību mājās vai ģimenē vai kļūšanu par „vardarbības liecinieku”, vienmēr būtu jāveic, klātesot kvalificētiem profesionāļiem, ārstiem vai psihologiem, tostarp profesionāļiem, kas kvalificēti bērnu neiropsihiatrijā, lai nepadziļinātu viņu traumas vai nenodarītu viņiem vēl vairāk ciešanu;

5. uzsver, ka šādās pamatnostādnēs vai līdzīgos neleģislatīvos instrumentos ir skaidri jānorāda, ka bērns, kas iesaistīts civiltiesiskajā, ar administratīvajām vai ģimenes tiesībām saistītām procedūrām, būtu jāinformē ikvienā procedūras posmā veidā, kas viņam pilnībā saprotams,  un jo īpaši bērnam būtu jāizskaidro iestādes lēmums, ko veiktu speciāli apmācīts profesionālis tādā veidā, kas atbilst viņa vecumam, briedumam un valodas prasmēm;

6. uzsver, ka ir jāatzīst ciešā saikne starp kriminālprocesiem, civilprocesiem un citiem tiesas procesiem, lai koordinētu tiesu iestāžu un citu tiesisko reakciju uz vardarbību pret bērniem un intīmā partnera vardarbību; tādēļ aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai saistītu krimināllietas un civillietas, kurās iesaistīta konkrēta ģimene un bērni, nolūkā efektīvi novērst jebkādas diferences starp tiesas un citiem juridiskiem lēmumiem, kuras kaitē bērniem;

7. aicina dalībvalstis civilprocesā, administratīvo un ģimenes tiesību procedūrās nodrošināt un sniegt viegli pieejamu, saprotamu un izsmeļošu bērniem draudzīgu informāciju par bērna tiesībām un par pašām procedūrām, tostarp tādām, kurām ir pārrobežu raksturs;

8. aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi bezmaksas, publiski finansētai, augstas kvalitātes juridiskai pārstāvībai bērniem, kas iesaistīti civilprocesos, administratīvo tiesību un ģimenes strīdu procedūrās, tostarp tādās, kurām ir pārrobežu raksturs, gadījumos, ja vecāki pilnībā nepilda savus aizgādnības pienākumus vai ja ir aizdomas, ka vecāku intereses var būt pretrunā bērna interesēm;

9. stingri iesaka dalībvalstīm pieņemt daudznozaru pieeju un izveidot viegli pieejamus, kvalitatīvus, personalizētus, bezmaksas un publiski finansētus konsultāciju un bērnu atbalsta pakalpojumus gan tiesā, gan ārpus tās, lai vajadzības gadījumā sniegtu atbalstu ar apmācītu profesionāļu, piemēram, ārstu, psihologu, kvalificētu bērnu neiropsihiatrijas speciālistu, sociālo darbinieku un bērnu aprūpes speciālistu starpniecību nolūkā pēc iespējas labāk atbalstīt bērnu visos minēto procedūru posmos; uzsver, ka attiecībā uz katru bērnu, kas iesaistīts civiltiesiskos procesos, administratīvo un ģimenes tiesību procedūrās, būtu jāpiemēro individualizēta pieeja un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš bērniem, kuri bieži saskaras ar diskrimināciju vai atrodas neaizsargātā situācijā, tostarp bērniem ar invaliditāti, migrantu izcelsmes bērniem un bērniem, kuri dzīvo nabadzībā vai ir sociāli atstumti;

10. aicina dalībvalstis nodrošināt obligātus apmācību kursus par bērnu tiesībām un īpašajām vajadzībām tiesnešiem, citiem tiesību speciālistiem, tiesībaizsardzības iestādēm, sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, bērnu iestādēm un visām citām attiecīgajām pusēm, kas iesaistītas tiesas un administratīvajos procesos, kuros skartas bērnu intereses; aicina Komisiju palielināt atbalstu šādām darbībām, piemēram, izmantojot Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, programmu „Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” un programmu „Tiesiskums”;

11. aicina Komisiju mudināt pastāvošos juridisko speciālistu tīklus un platformas visā ES apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz bērna uzklausīšanu, bērna tiesībām uz informāciju un tiesībām uz privātumu; aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot vienas pieturas aģentūru ekspertiem no visas ES, kas darbotos kā informācijas apmaiņas platforma; mudina Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu nodrošināt šādu forumu tiesnešiem, kas iesaistīti pārrobežu ģimenes strīdos;

12. aicina dalībvalstis darīt pieejamus resursus, lai nodrošinātu, ka civiltiesību, administratīvo un ģimenes tiesību procesi, kuros iesaistīti bērni, tiek izskatītas, maksimāli ievērojot bērniem draudzīgus tiesas spriešanas standartus, pienācīgi respektējot bērnu emocionālo un fizisko integritāti un bez liekas kavēšanās; šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka bērnu un ģimenes lietu tiesas darbojas kā būtisks dienests, turpinot rīkot ārkārtas tiesas sēdes un izpildot tiesas lēmumus par tādu bērnu aprūpi un aizsardzību, kam akūti draud atstāšana novārtā vai slikta izturēšanās;

13. atgādina, ka dalībvalstīm būtu pēc iespējas labāk jāizmanto programma „Tiesiskums”, lai finansētu darbības un organizācijas, kas veicina efektīvu tiesu iestāžu pieejamību visiem bērniem bez diskriminācijas, un sniegtu finansiālu atbalstu organizācijām, kas strādā ar bērniem un bērnu labā, izmantojot programmu „Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”; aicina dalībvalstis izveidot atbilstīgus mehānismus un procedūras attiecībā uz sūdzībām, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem vai tiesisko aizsardzību, lai pilnībā nodrošinātu, ka bērna tiesības tiek pienācīgi integrētas tiesas procesos, kas tieši vai netieši ietekmē bērnu;

ES bērnu tiesību aizsardzības regulējums pārrobežu civiltiesiskajos strīdos

14. aicina dalībvalstis aizsargāt bērna intereses pārrobežu ar ģimenes tiesībām saistītos procesos, tostarp nodrošinot, ka likumi un procedūras nediskriminē vecākus viņu valstspiederības, dzīvesvietas izcelsmes valsts vai citu iemeslu dēļ, un noraidot pieņēmumu, ka bērna intereses vienmēr ir palikt konkrētās dalībvalsts teritorijā;

15. uzsver, ka viens no iemesliem, kāpēc pārrobežu lietas var būt juridiski strīdīgas, ir atšķirīga valstu terminoloģija, piemēram, atšķirības prasībās par minimālo vecumu dažādās dalībvalstīs, kas var novest pie atšķirīgas attieksmes pret bērnu atkarībā no atšķirīgiem vecuma kritērijiem vai bērna juridiskā padomdevēja atšķirīgās lomas tiesas procesos, kurā iesaistīti bērni;

16. mudina dalībvalstis ievērot katra bērna tiesības uzturēt personiskus un tiešus kontaktus ar katru no vecākiem, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm, neatkarīgi no viņa ģimenes vai bioloģiskās radniecības; uzsver, ka šīs tiesības būtu jāievēro, neraugoties uz ierobežojošajiem pasākumiem, kas saistīti ar Covid-19;

17. aicina dalībvalstis efektīvi izpildīt spriedumus pārrobežu ģimenes strīdos par bērniem saskaņā ar piemērojamiem ES tiesību aktiem un Tiesas spriedumiem, jo īpaši lietās, kas saistītas ar vecāku veiktu bērnu pārrobežu nolaupīšanu, kā arī laulāto atšķiršanu, laulības šķiršanu, aizgādību, adopciju un nodošanu audžuģimenei, kā arī lēmumus, kas saistīti ar vecāku statusa, tostarp viendzimuma pāru, atzīšanu, vienlaikus vienmēr ņemot vērā bērna intereses saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu;

18. aicina dalībvalstis pareizi īstenot jaunos noteikumus un nodrošināt pienākumu izpildi saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2019/1111 par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu[11]; uzsver, cik svarīga pārrobežu lietās ir apmaiņa ar informāciju starp valstu tiesām, un mudina Komisiju šajā nolūkā sadarboties ar dalībvalstīm, lai rūpīgi uzraudzītu regulas pareizu īstenošanu un nekavējoties reaģētu jebkādos tās neievērošanas gadījumos;

19. atgādina, ka Regulas “Brisele IIa” pārstrādāšanas mērķis bija aizsargāt bērnu tiesības, precizējot noteikumus, saīsinot pārrobežu tiesvedību ilgumu strīdos attiecībā uz bērniem ar tiesību aktos paredzētu termiņu starpniecību un atceļot eksekvatūras, kā arī veicinot ciešāku sadarbību starp centrālajām iestādēm un informācijas apmaiņu pārrobežu lietās; šajā sakarībā aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai veicinātu regulas efektīvu īstenošanu;

20. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu apmācību par jaunajiem noteikumiem centrālajām iestādēm, tiesnešiem un citiem praktizējošiem juristiem, kas iesaistīti pārrobežu strīdos, tostarp jautājumos par bērna uzklausīšanu un iespējamu mediācijas izmantošanu šādās lietās; uzsver, ka šādai apmācībai būtu jānodrošina pietiekams zināšanu un pieredzes līmenis pārrobežu ģimenes lietu izskatīšanā;

21. aicina Komisiju sagatavot labas prakses rokasgrāmatu attiecībā uz regulas „Brisele IIa” pārstrādāšanu;

22. aicina Komisiju izvērtēt, vai ir vajadzīgi ES tiesību akti, lai saskaņotu procesuālās garantijas bērniem pārrobežu tiesvedībā ģimenes tiesību jomā;

23. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesvedības finansiālās izmaksas un papildu izmaksas, kas saistītas ar pārrobežu lietām, nerada šķēršļus tiesu pieejamībai pārrobežu civillietās, administratīvajās un ģimenes lietās, kurās iesaistīti bērni; aicina dalībvalstis informāciju par iespējamo juridisko palīdzību šādos gadījumos darīt pieejamu un nodrošināt piekļūstamību tai;

24. norāda, ka Apvienotā Karaliste vairs nepiedalās sadarbībā atbilstoši regulai „Brisele IIa” un Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma regulai; aicina Komisiju steidzami izvērtēt vispiemērotākos līdzekļus, tostarp divpusēju instrumentu, lai risinātu pastāvošo juridisko nenoteiktību starp ES un Apvienoto Karalisti ar civiltiesībām, administratīvajām tiesībām un ģimenes tiesībām saistītajiem procesiem, kas attiecas uz bērniem;

25. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, lai veicinātu vecāku aizgādības pienākumu savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm;

26. šajā sakarībā aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūciju par adopcijas pārrobežu aspektiem, tostarp tās pielikumu, kurā paredzēts regulējums par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, lai izveidotu skaidru tiesisko regulējumu un nodrošinātu ģimenēm nepieciešamo juridisko noteiktību nolūkā vienā dalībvalstī likumīgi izdotus adopcijas lēmumus atzīt citā dalībvalstī;

27. aicina Komisiju un Padomi pienācīgi informēt Parlamentu un iekļaut to visu jauno vai pārskatīto tiesību aktu priekšlikumu izstrādē civiltiesību un ģimenes tiesību pārrobežu regulējuma jomā, jo šādi noteikumi tieši ietekmē ES pilsoņu un jo īpaši bērnu dzīvi un labbūtību;

28. uzskata, ka 1980. gada Hāgas konvencija ir būtisks instruments, lai aizsargātu bērna intereses starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos, un uzskata, ka ES atzinīgi ir jāvērtē jaunu valstu pievienošanos šai konvencijai; tādēļ mudina Komisiju strauji panākt progresu, novērtējot jaunu valstu pievienošanos, un aicina dalībvalstis nevilcināties, lai pieņemtu to pievienošanos;

29. atkārtoti prasa pastiprināt dalībvalstu savstarpējo starptautisko sadarbību un sadarbību ar trešām valstīm, jo īpaši Japānu, lai īstenotu visus starptautiskos tiesību aktus par bērnu aizsardzību un tādējādi aizsargātu bērnus no kaitīgajām sekām, ko var radīt vecāku veikta bērna nolaupīšana;

30. aicina Komisiju turpināt paplašināt pētījumus un datu vākšanu par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu un paraugpraksi šajā jomā dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis vākt datus par pārrobežu civiltiesiskiem strīdiem, kuros iesaistīti bērni, piemēram, aizgādības, saskarsmes un vecāku veiktas bērnu nolaupīšanas lietās; aicina Komisiju iekļaut šos datus ES rezultātu apkopojumā tiesiskuma jomā;

Mediācija lietās par strīdiem, kas attiecas uz bērniem

31. aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu regulai par pārrobežu mediāciju, pievienojot tam rūpīgi izstrādātu ietekmes novērtējumu, kurā būtu jānosaka kopīgi standarti pārrobežu procedūrai, noteikumi par mediācijas rezultātā panākto vienošanos izpildi, prasības Eiropas mediatora sertifikāta izveidei, lai nodrošinātu speciālo zināšanu kvalitāti pārrobežu lietās, un kopīgi standarti mediācijas līgumiem; uzskata, ka šādiem kopējiem standartiem būtu jānodrošina katras dalībvalsts konfidencialitātes noteikumu ievērošana un jāsniedz pusēm pietiekama juridiska informācija par mediācijas koncepciju, ierobežojumiem un sekām;

32. aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt atbalstīt esošos mediatoru tīklus pārrobežu ģimenes strīdos;

33. aicina dalībvalstis izveidot birojus posmam pirms mediācijas procedūras uzsākšanas, lai sniegtu iesaistītajiem vecākiem un bērniem visu viņiem nepieciešamo informāciju par mediācijas norisi un tās iespējamām izmaksām un ieguvumiem, īpaši pašiem bērniem un viņu tiesībām un labbūtību; uzsver, ka dažas dalībvalstis jau ir izveidojušas šādus birojus vai vēlas to darīt;

34. uzsver, ka mediācija var būt efektīvs instruments, lai aizsargātu bērna intereses vecāku veiktas pārrobežu bērnu nolaupīšanas gadījumos; šajā sakarībā uzsver labo praksi un „mediatoru tiesas modeli”, ko dažas dalībvalstis izmanto, lai izlīguma ceļā un ārpus tiesas izšķirtu pārrobežu ģimenes strīdus;

35. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka bērniem ir iespēja visā mediācijas procesā runāt ar kvalificētu un neatkarīgu personu, kas var sniegt bērniem draudzīgu informāciju un atbalstu;

36. aicina dalībvalstis atvieglot juridiskās palīdzības pieejamību, lai pārrobežu ģimenes strīdu gadījumos vecākiem ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem būtu pieejama mediācija;

37. uzsver, ka ir jāizpēta tiešsaistes rīku, tostarp videokonferenču, izmantošana mediācijas procedūrā saistībā ar strīdiem, kuros puses cita no citas atrodas tālu, vai strīdiem, kuru izskatīšanu ietekmē ārkārtēji apstākļi, piemēram, Covid-19 pandēmija;

38. aicina dalībvalstis aktīvi veicināt brīvprātīgu mediāciju ģimenes lietās, kas skar bērnus, tostarp veicot izmaiņas tiesību aktos;

39. aicina dalībvalstis paredzēt vienkāršus, ātrus un izmaksu ziņā izpildāmus noteikumus, lai nodrošinātu, ka mediācijas ceļā panāktās vienošanās starp vecākiem ir juridiski saistošas un izpildāmas;

°

° °

40. uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 


LŪGUMRAKSTU KOMITEJAS ATZINUMS (31.1.2022)

Juridiskajai komitejai

par bērna tiesību aizsardzību civilajā, administratīvajā un ģimenes tiesību tiesvedībā

(2021/2060(INI))

Atzinuma sagatavotāja: Tatjana Ždanoka

 

 

IEROSINĀJUMI

Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Juridisko komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

Bērnu interesēm atbilstoša tiesvedība civillietās, administratīvajās un ģimenes lietās

1. izceļ apstākli, ka Lūgumrakstu komiteja saņem lielu lūgumrakstu skaitu par vajadzību tiesvedībā uzklausīt bērnus, vajadzību dalībvalstīm sadarboties pārrobežu, ar bērniem saistītās lietās, neviennozīmīgi vērtēto Vācijas Bērnu un jauniešu labklājības iestādes (Jugendamt) un citu dalībvalstu jaunatnes labklājības aģentūru lomu, aizgādības pār bērnu strīdiem tādu vecāku starpā, kas ir dažādu dalībvalstu valstspiederīgie, vardarbību ģimenē un profesionālas un kvalitatīvas starpniecības veicināšanu no dalībvalstu puses;

2. uzsver, ka joprojām nav atrisinātas problēmas, kuras rada Vācijas ģimenes tiesību sistēma, tostarp Jugendamt neviennozīmīgā loma, par ko lūgumrakstos sūdzas vecāki, kuri nav Vācijas valstspiederīgie;

3. uzstāj uz to, ka tiesām, administratīvajām struktūrām un sociālās labklājības iestādēm, pieņemot jebkādu lēmumu attiecībā uz bērnu, vispirms būtu jāvadās pēc bērna interesēm; uzsver, ka šādi lēmumi būtu jāpieņem individuāli, ņemot vērā bērna un viņa ģimenes īpašos apstākļus un nepieļaujot apzinātu vai neapzinātu nosvēršanos par labu kādai no iesaistītajām pusēm;

4. uzsver —, lai panāktu, ka jebkurā ar bērniem saistītā tiesas procesā uzmanības degpunktā ir bērna intereses, ir jāgarantē tiesvedības elastība, efektivitāte un saprātīgs termiņš;

5. konstatē, ka, lai gan dalībvalstīm ir pienākums izstrādāt procesuālos noteikumus, kuros ir reglamentēta bērna uzklausīšana dažādos procesos, minētās normas dalībvalstīs ir dažādas un var pat ievērojami atšķirties;

6. uzsver, ka tiesvedības būtiski ietekmē nepilngadīgo dzīvi un, ja procedūras nav bērnam draudzīgas, tas var izraisīt viņu pamattiesību ierobežojumus vai pārkāpumus; uzsver, ka gadījumos, kad valstu tiesu sistēmās nav bērniem draudzīgu procedūru un prakses, visneaizsargātākie bērni, piemēram, bērni ar invaliditāti, piedzīvo savu tiesību izmantošanas īpašas grūtības;

7. iesaka saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu valsts civiltiesvedībā noteikt bērna uzklausīšanas minimālos standartus;

8. uzskata, ka ir jānodrošina nediskriminējoša tiesu pieejamība visiem bērniem neatkarīgi no viņu sociālās un ekonomiskās situācijas vai izcelsmes un neatkarīgi no viņu vecākiem vai likumiskajiem aizbildņiem;

9. atgādina, ka dalībvalstu iestādēm ir jānodrošina, lai bērnam tiktu dota patiesa un reāla iespēja piedalīties jebkurā viņa intereses skarošā tiesvedībā un tās laikā brīvi paust savu viedokli; uzsver, ka viņu viedokļi ir nopietni jāņem vērā atbilstoši viņu vecumam un brieduma pakāpei, vienlaikus veicot atbilstošus pasākumus, ar kuriem ievēro bērna emocionālo un fizisko integritāti; uzsver, ka šis princips būtu jāpiemēro ES dalībvalstīs bez nosacījumiem — gan pārrobežu strīdos, gan laulības šķiršanas lietās, ģimenes atkalapvienošanas lietās vai patvēruma pieteikumu izskatīšanā;

10. uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātiem bērniem, piemēram, bērniem ar invaliditāti, bērniem, kuri atrodas trimdā vai nepavadītiem bērniem, kuriem ir jāpārvar papildu šķēršļi neierobežoti vērsties tiesu iestādēs;

11. pauž nožēlu par to, ka valodas barjera bieži vien kļūst par vecāku tiesību saprātīgas īstenošanas bērna interesēs šķērsli un bērna iespēju pilnībā izmantot savas tiesības izmantošanas šķērsli;

12. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir publicējusi ES politikas satvaru, ar kuru tā nodrošina bērnu tiesību aizsardzību[12], jo īpaši ceturto pīlāru “Bērniem draudzīga tiesu sistēma: Eiropas Savienība, kurā tiesu sistēma ievēro bērnu tiesības un vajadzības”; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt bērniem pienācīgu atbalstu pirms katras uzklausīšanas, tās laikā un pēc tās; uzsver, ka regulā “Brisele IIa”[13] ir noteikts valsts iestāžu pienākums atzīt citā dalībvalstī ar bērniem saistītās lietās pasludinātus spriedumus un nodrošināt to izpildi;

13. vēlreiz apstiprina dalībvalstu vajadzību apmācīt ekspertus un speciālistus bērnu jautājumos, lai viņi varētu bērniem palīdzēt visas tiesvedības laikā un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šie speciālisti ir apmācīti bērnus informēt pienācīgi un bērniem draudzīgā veidā izskaidrot visus visus procedūras elementus, jo šāda informācija un skaidrojumi palīdzēs bērniem pieņemt izsvērtus lēmumus par savu iesaistīšanos tiesvedībā;

14. uzsver, ka tieslietu jomas speciālistiem, tostarp bērnus pārstāvošajiem juristiem, ir jāiziet īpaša apmācība par bērnu tiesībām un bērniem draudzīgu tiesvedību saskaņā ar Eiropas tiesiskās apmācības stratēģiju 2021.–2024. gadam un Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu (EJTN), un Eiropas e-tiesiskuma portāla Eiropas apmācības platformu; aicina Komisiju mudināt pastāvošos juridisko speciālistu tīklojumus un platformas visā Eiropas Savienībā apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz bērna uzklausīšanu, bērna tiesībām uz informāciju un tiesībām uz privātumu;

15. aicina ES dalībvalstis nodrošināt, ka bērnus uzklausa tikai īpaši apmācīti speciālisti un ka mācībām par bērnu uzklausīšanu ir jānotiek pastāvīgi un tieslietu speciālistiem tās ir jāapmeklē obligāti; uzsver, ka speciālisti, kas uzklausa bērnus, ir īpaši jāapmāca izmantot piemērotus iztaujāšanas paņēmienus, ievērojot spēkā esošās pamatnostādnes par bērnu uzklausīšanu un balstoties uz attiecīgo juridisko pamatu; uzsver, ka ir svarīgi veicināt speciālistu apmācību un koordināciju un dalībvalstīm savstarpēji īstenot paraugprakses apmaiņu;

16. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai tiktu piešķirts pietiekami daudz līdzekļu, ar kuriem visu veidu tiesvedībā apmierina bērnu vajadzības un atbalsta pakalpojumus padara pieejamus;

ES bērnu tiesību aizsardzības pārrobežu civiltiesiskajos strīdos regulējums

17. norāda, ka lielāka mobilitāte Eiropas Savienībā ir radījusi arvien lielāku skaitu bērnu pārrobežu aizsardzības gadījumu, kuros bija jāatceļ aizgādība, un konstatē, ka pārrobežu tiesvedība ir sarežģītāka no juridiskā viedokļa un parasti ir laikietilpīgāka un dārgāka; uzskata, ka, ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu, Komisijai ir aktīvi jāiesaistās, lai bērnu aizgādības pārrobežu lietu izskatīšanā visā Savienībā nodrošinātu taisnīgu un konsekventu nediskriminēšanas praksi;

18. uzsver, ka pamattiesību, piemēram, pārvietošanās brīvības un uzturēšanās brīvības, īstenošana bērna tiesības apdraudēt nedrīkst; tā kā bērniem, kas ir iesaistīti pārrobežu civiltiesiskajos un ar ģimenes tiesībām saistītajos strīdos, būtu jābūt vienādām tiesībām un aizsardzības līmenim visās dalībvalstīs, lai kāda arī nebūtu viņu vecāku valstspiederība; atgādina, ka bērniem, kuru vecāki izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar saviem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm;

19. norāda —, lai gan materiālās civiltiesības un ģimenes tiesības galvenokārt pārzina dalībvalstu, ES līmenī būtu jāizveido saskaņoti noteikumi par pārrobežu civiltiesībām un ģimenes tiesībām; konstatē, ka īpaši svarīgi tas ir “varavīksnes ģimeņu” gadījumā, jo Šengenas zonā, kurā robežas nepastāv, ģimenes locekļa definīcijas tvērums ietekmē pārvietošanās brīvību un rada ģimenes atkalapvienošanās šķēršļus;

20. uzsver, ka tādu spriedumu izpildes efektīvu procedūru trūkums, kas tiek pieņemti pārrobežu lietās, kaitē bērna interesēm; atgādina, ka ir jāuzlabo dalībvalstu iestāžu tiesiskā un administratīvā sadarbība vienai ar otru, kas nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos jautājumos, kuri attiecas uz tādu lēmumu un spriedumu atzīšanu un izpildi, kuri ir pieņemti ģimenes strīdu lietās ar pārrobežu aspektiem, kurās ir iesaistīti bērni;

21. konstatē, ka daudzi lūgumraksti satur sūdzības par problēmām Vācijas ģimenes tiesību sistēmā, tostarp Jugendamt neviennozīmīgi vērtēto lomu, kas ir kritizēta vairākos neatrisinātos lūgumrakstos, kurus ir iesnieguši vecāki, kas nav Vācijas valstspiederīgie; uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja pastāvīgi saņem lūgumrakstus no vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie, un tajos tiek ziņots par tādas nopietnas diskriminācijas gadījumiem, kas tiek pieļauta procedūrās un praksē, ko īsteno kompetentās Vācijas iestādes pārrobežu ģimenes strīdos, kuros ir iesaistīti bērni; norāda, ka Lūgumrakstu komiteja jau ilgstoši strādā pie lūgumrakstiem par Jugendamt lomu; uzsver, ka Lūgumrakstu komiteja pastāvīgi saņem lūgumrakstus, kuros ir ziņots par iespējamu diskrimināciju pret vecākiem, kuri nav Vācijas valstspiederīgie; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā Parlamenta 2018. gada 29. novembra rezolūcijā formulētos ieteikumus par Jugendamt lomu pārrobežu ģimenes strīdos[14];

22. konstatē, ka dažās dalībvalstīs, viendzimuma pāriem ar bērniem šķērsojot robežas, bieži netiek atzīts viņu vecāku juridiskais statuss, un ka minētais apstāklis kavē bērna interešu ievērošanu tiesvedībās; aicina Komisiju un dalībvalstis šo diskriminējošo situāciju labot un novērst šķēršļus, ar kuriem saskaras viendzimuma pāri, kas īsteno savas procesuālās tiesības pārrobežu ģimenes strīdos, kuros ir iesaistīti bērni, tostarp, dalībvalstu starpā veicinot vecāku statusa savstarpēju atzīšanu;

23. aicina dalībvalstis izraudzīties specializētas palātas to tiesu ietvaros, kurās skata ģimenes tiesību lietas, vai pārrobežu mediācijas institūcijas, kuras skatītu pārrobežu lietas, kurās ir skartas bērnu intereses; uzsver, ka kritiski svarīgi ir pienācīgi uzraudzīt situāciju pēc sprieduma pasludināšanas attiecībā uz saskarsmi ar vecākiem;

24. aicina dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību bērnu ar invaliditāti aizsardzībai, tiesvedības laikā sargājot viņu garīgo un fizisko labklājību; šajā sakarībā aicina likvidēt visus šķēršļus, kas varētu radīt diskrimināciju un nevienlīdzību bērna invaliditātes dēļ;

25. aicina dalībvalstis vecākiem garantēt regulāru apmeklējumu tiesības, izņemot gadījumus, kad šāds solis varētu kaitēt bērna interesēm, un šo apmeklējumu laikā ļaut vecākiem saziņā ar bērniem izmantot savu dzimto valodu;

26. atkārtoti prasa pastiprināt dalībvalstu savstarpējo starptautisko sadarbību un sadarbību ar trešām valstīm, jo īpaši Japānu, lai īstenotu visus starptautiskos tiesību aktus par bērnu aizsardzību un tādējādi aizsargātu bērnus no kaitīgajām sekām, ko var radīt vecāku veikta bērna nolaupīšana;

27. uzstāj, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis vāktu statistikas datus par administratīvo procesu un tiesvedību, kuros skata bērnu aizgādību un kuros ir iesaistīti ārvalstu vecāki, lai visos sīkumos izanalizētu šā brīža ievirzes;

Mediācija lietās, kas attiecas uz bērniem

28. atzīst, ka ģimenes strīdu risināšanā liela nozīme var būt mediācijai ģimenes lietās, kas salīdzinājumā ar tiesvedību var būt bērnam draudzīgāka alternatīva; uzsver, ka mediācija ģimenes lietās būtu jāorganizē brīvprātīgi un ka, ja puses piekrīt izmantot mediāciju, jurisdikcijas dalībvalsts iestādēm būtu jānodrošina piekļuve mediācijas pakalpojumiem;

29. atzinīgi vērtē to, ka ir sākts īstenot projektu AMICABLE, kuru atbalsta Parlamenta koordinatore bērnu tiesību jautājumos un kura mērķis ir sniegt palīdzību mediācijas ceļā iegūtu ģimenes līgumu pārrobežu atzīšanā un izpildāmībā Eiropas Savienībā un veicināt izmēģinātu un aprobētu ES modeli, saskaņā ar kuru Eiropas Savienībā starpniecību iekļauj starptautiskās bērnu nolaupīšanas procedūrās;

30. uzsver, cik svarīga ir dažādu valsts un vietējo iestāžu cieša sadarbība un efektīva saziņa;

31. pauž nožēlu par to, ka nav nedz ES, nedz starptautiska tiesiskā regulējuma, kas atvieglotu mediācijas ceļā panāktu vienošanos atzīšanu un izpildi; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par pārrobežu mediāciju;

32. prasa pievērst uzmanību nepieciešamībai nodrošināt kvalitatīvu mediāciju un ES līmenī saskaņot vai sertificēt mediācijas ģimenes lietās pakalpojumu apmācību un kvalifikāciju.

33. aicina dalībvalstis atvieglot juridiskās palīdzības pieejamību, lai pārrobežu ģimenes strīdu gadījumos vecākiem ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem būtu pieejama mediācija;


INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU
ATZINUMU SNIEDZOŠAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

27.1.2022

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

4

4

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alex Agius Saliba, Andris Ameriks, Marc Angel, Margrete Auken, Alexander Bernhuber, Markus Buchheit, Ryszard Czarnecki, Tamás Deutsch, Francesca Donato, Eleonora Evi, Agnès Evren, Gheorghe Falcă, Emmanouil Fragkos, Malte Gallée, Gianna Gancia, Alexis Georgoulis, Peter Jahr, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Cristina Maestre Martín De Almagro, Dolors Montserrat, Ulrike Müller, Emil Radev, Sira Rego, Alfred Sant, Massimiliano Smeriglio, Yana Toom, Loránt Vincze, Michal Wiezik, Tatjana Ždanoka, Kosma Złotowski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Demetris Papadakis, Ramona Strugariu, Marie-Pierre Vedrenne

 


 

ATZINUMU SNIEDZOŠĀS KOMITEJAS
GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

26

+

NI

Francesca Donato

PPE

Alexander Bernhuber, Agnès Evren, Gheorghe Falcă, Radan Kanev, Stelios Kympouropoulos, Dolors Montserrat, Emil Radev, Loránt Vincze

Renew

Ramona Strugariu, Yana Toom, Marie-Pierre Vedrenne, Michal Wiezik

S&D

Alex Agius Saliba, Andris Ameriks, Marc Angel, Cristina Maestre Martín De Almagro, Demetris Papadakis, Alfred Sant, Massimiliano Smeriglio

The Left

Alexis Georgoulis, Sira Rego

Verts/ALE

Margrete Auken, Eleonora Evi, Malte Gallée, Tatjana Ždanoka

 

4

-

ECR

Ryszard Czarnecki, Kosma Złotowski

ID

Markus Buchheit, Gianna Gancia

 

4

0

ECR

Emmanouil Fragkos

NI

Tamás Deutsch

PPE

Peter Jahr

Renew

Ulrike Müller

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas


 

INFORMĀCIJA PAR PIEŅEMŠANU ATBILDĪGAJĀ KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

10.2.2022

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

19

2

2

Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Pascal Arimont, Manon Aubry, Gunnar Beck, Ilana Cicurel, Geoffroy Didier, Pascal Durand, Angel Dzhambazki, Ibán García Del Blanco, Esteban González Pons, Gilles Lebreton, Sabrina Pignedoli, Raffaele Stancanelli, Adrián Vázquez Lázara, Axel Voss, Marion Walsmann, Tiemo Wölken, Lara Wolters, Javier Zarzalejos

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alessandra Basso, Brando Benifei, Patrick Breyer, Caterina Chinnici, Heidi Hautala, René Repasi, Nacho Sánchez Amor

 


 

ATBILDĪGĀS KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS PĒC SARAKSTA

19

+

PPE

Pascal Arimont, Geoffroy Didier, Esteban González Pons, Axel Voss, Marion Walsmann, Javier Zarzalejos

S&D

Caterina Chinnici, Ibán García Del Blanco, Nacho Sánchez Amor, Tiemo Wölken, Lara Wolters

Renew

Ilana Cicurel, Pascal Durand, Adrián Vázquez Lázara

ID

Gilles Lebreton

Verts/ALE

Patrick Breyer, Heidi Hautala

The Left

Manon Aubry

NI

Sabrina Pignedoli

 

2

-

ECR

Angel Dzhambazki, Raffaele Stancanelli

 

2

0

ID

Alessandra Basso, Gunnar Beck

 

Izmantoto apzīmējumu skaidrojums:

+ : par

- : pret

0 : atturas

 

 

Pēdējā atjaunošana: 2022. gada 23. marts
Juridisks paziņojums - Privātuma politika