REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

24.10.2005

Ar pieprasījumu iekļaut darba kārtībā apspriešanai cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principu pārkāpumus,
ievērojot Reglamenta 115. pantu,
iesniedza Pasqualina Napoletano, Ana Maria Gomes, Iratxe García Pérez un Karin Scheele
PSE grupas vārdā
par cilvēktiesībām Rietumsahārā

B6‑0561/2005

Eiropas Parlamenta rezolūcija par cilvēktiesībām Rietumsahārā

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Rietumsahārā. īpaši tā Gada (2004) ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju nr. 1495 (2003),par sahravi tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, ko 2005. gada 11. oktobrī pieņēma ANO Ģenerālā asambleja, kas balstīta uz pušu nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

1.  atzinīgi vērtē to, ka ANO ģenerālsekretārs iecēlis savu personīgo sūtni Rietumsahārā, vēstnieka Van Valsum personā un Francisco Bastagali norīkošanu speciālā pārstāvja statusā, kas atbild par Apvienoto Nāciju misiju referendumam Rietumsahārā (MINURSO), kas veicinās miera procesa atsākšanu Rietumsahārā;

2.  atbalsta taisnīgu un galīgu Rietumsahāras konflikta atrisināšanu, kas balstīta uz starptautiskajām tiesībām un likumību, uz attiecīgajām Drošības padomes rezolūcijām, īpaši uz tās 2005. gada 11. oktobra rezolūciju nr. 1495, ko pieņēma ANO Ģenerālā asambleja;

3.  prasa Marokas karalistei un Polisario frontei, kaimiņvalstīm, kā arī Eiropas Savienībai cieši un atklāti sadarboties ar ANO, lai pabeigtu Rietumsahāras dekolonizācijas procesu;

4.  prasa Eiropas Savienībai aktīvi atbalstīt ANO pūliņus Rietumsahāras dabas bagātību aizsardzībā, kas nav autonoma teritorija, ir dekolonizācijas procesa objekts, kā noteikts ANO ģenerālsekretāra vietnieka juridiskajos jautājumos Hans Correl juridiskajā atzinumā (2002), kā arī pūliņus šī konflikta mierīgam atrisinājumam;

5.  atzinīgi vērtē visu Marokas kara gūstekņu atbrīvošanu, ko veica Polisario fronte; tomēr ir nobažījies par informāciju, kas ziņo par cilvēktiesību pārkāpumiem Rietumsahārā, tostarp attiecībā uz vārda un pārvietošanās brīvību;

6.  atzinīgi vērtē Marokas pūliņus, lai atvieglotu to cilvēku likteni, kuri bijuši cilvēktiesību pārkāpumu upuri, īpaši Taisnīguma un samierināšanas komisijas izveidošanu;

7.  prasa Marokas varas iestādēm nekavējoties atbrīvot cilvēktiesību aizstāvjus Aminattou Haidar, Ali Salem Tamek un 35 citus sahravi politiskos ieslodzītos, kā arī ieviest skaidrību par vairāk nekā 500 sahravi bezvēsts pazudušo likteni, no kuriem 43 atrasti masu kapos, netālu no vietas, kura Marokas varas iestādes tos bija apcietinājušas;

8.  ir dziļi nobažījies par pēdējiem Amnesty international un Vispasaules organizācijas pret spīdzināšanu (OMTC) ziņojumiem, kuros pieminēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi attiecībā uz sahravi iedzīvotājiem kopš 2005. gada 21. maija; uzskata, ka tie, kuri veikuši šis nehumānās darbības, nedrīkst palikt nesodīti;

9.  tomēr atzīst panākumus, kas saistīti ar spīdzināšanas aizliegšanu un atlīdzinājumu upuriem, kā arī ar 2004. gada decembra likumprojektu, kas paredz spīdzināšanas sodīšanu; atzīmē, ka Marokā pasludināts moratorijs attiecībā uz nāvessodu un aicina Marokas varas iestādes atcelt nāvessodu;

10.  prasa sahravi aizsardzību, viņu pamattiesību īpaši vārda brīvības, pārvietošanās brīvības ievērošanu, atbilstīgi Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijai, starptautiskajiem līgumiem un konvencijām cilvēktiesību jomā;

11.  iesniegs Marokas varas iestādēm un Polisario frontes vadītājiem savu lēmumu 2006. gada janvārī un Sahāru nosūtīt savu delegāciju un cer, ka tā tur varēs ierasties cik vien iespējams drīz un objektīvi bez jebkādiem šķēršļiem veikt savu misiju;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Marokas valdībai, Polisario frontei un ANO ģenerālsekretāram.