REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

16.1.2006

Pamatojoties uz Komisijas ziņojumu,
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza

• –Karl-Heinz Florenz, Eija-Riitta Korhola un Anders Wijkman PPE-DE grupas vārdā,
• –Guido Sacconi, Dorette Corbey un Edite Estrela PSE grupas vārdā,
• –Chris Davies ALDE grupas vārdā,
• –Satu Hassi Zaļo/ALE grupas vārdā,
• –Liam Aylward UEN grupas vārdā,
• –Kartika Tamara Liotard, Roberto Musacchio, Umberto Guidoni, Dimitrios Papadimoulis, Jonas Sjöstedt, Paul Verges, Ilda Figueiredo un Willy Meyer Pleite GUE/NGL grupas vārdā,
• –Johannes Blokland

par klimata pārmaiņām

Eiropas Parlamenta rezolūcija par klimata pārmaiņām

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu 11. konferenci un vienlaicīgo minētās konvencijas Kioto protokola pušu pirmo tikšanos, kuras abas notika Monreālā 2005. gada decembrī,

–  ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas, īpaši 2005. gada 12. maija rezolūciju par valdības ekspertu semināru par klimata pārmaiņām un 2005. gada 16. novembra rezolūciju par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

1.  atzinīgi vērtē konferences vispārējo iznākumu, īpaši dialoga uzsākšanu par klimata pārmaiņu turpmāko režīmu ne tikai saistībā ar Kioto protokolu, bet arī ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē arī ievērojamo tehnisko progresu, kas panākts attiecībā uz klimata pārmaiņu pašreizējā režīma īstenošanas noteikumiem;

2.  izsaka atzinību Kanādas prezidentūrai par enerģiju un netalaidību, ar kādu tā gatavoja konferenci un tad novadīja to līdz veiksmīgam noslēgumam;

3.  atzinīgi vērtē Kioto protokola I pielikuma pušu Monreālā pausto vēlmi pieņemt otru saistību periodu pēc 2012. gada;

4.  atzinīgi vērtē, ka Eiropas Savienība nepārtraukti uzņēmās vadību, palīdzot panākt starptautisku vienošanos Monreālā, taču uzskata, ka tai tāpēc nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā, un mudina ES arī turpmākajās apspriedēs ar starptautiskajiem partneriem saglabāt tikpat augstus mērķus;

5.  pauž nožēlu, ka ASV valdība joprojām nevēlas iesaistīties nopietnā starptautiskā partnerībā saistībā ar klimata pārmaiņām, taču atzīmē, ka tā vismaz nekavēja vienošanās panākšanu Monreālā; atzinīgi vērtē, ka daudzi Amerikas sabiedrības nozīmīgākie pārstāvji, to skaitā Kongresa locekļi no abām palātām un abām partijām, štatu likumdevēji, mēri, NVO un daudzi uzņēmēji, tagad pievērš lielāku uzmanību cīņai pret klimata pārmaiņām;

6.  atzinīgi vērtē, ka jaunattīstības valstis, kurās rūpniecība strauji attīstās, šķiet, vairāk iesaistās dialogā par klimata pārmaiņām un meklē novatoriskus veidus, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām un pielāgoties tām;

7.  ar atzinību atzīmē vairāku svarīgu īstenošanas pasākumu pieņemšanu, kas nodrošinās Kioto protokola iespēju pienācīgu izmantošanu, un jo īpaši atzīmē

• i)Marrākešas līguma un Kioto noteikumu kopuma pieņemšanu galīgā variantā;
• ii)vienošanos par Kioto protokola pienācīgas ievērošanas kārtību;
• iii)tīras attīstības mehānisma (CDM) stiprināšanu, lai tam būtu lielāks finansējums, tas nebūtu tik birokrātisks un kļūtu kopumā darbotiesspējīgāks;
• iv)kopīgas īstenošanas mehānisma atsākšanu, lai arī tas turpmāk varētu kļūtu nozīmīgāks;
• v)5 gadu programmas pieņemšanu par pielāgošanos klimata pārmaiņu sekām, jo šādi pasākumi ievērojami papildinās klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus;

8.  atzinīgi vērtē Monreālā paustās atziņas, ka ne tikai Kioto protokola I pielikuma valstīm ir vajadzīgs jauns saistību periods pēc 2012. gada un ka nedrīkst būt pārtraukuma starp pirmo un otro saistību periodu; uzskata, ka jaunajām sarunām tādēļ jābūt steidzamām, jo tās ir jāpabeidz laicīgi, lai pabeigtu ratifikācijas procesu; šajā sakarā atgādina 2005. gada 16. novembra rezolūcijā izteikto pieprasījumu, ka ir jābūt termiņam — 2008. gada beigas—, kad jāpanāk vienošanās par turpmākajām saistībām attiecībā uz klimatu;

9.  atzīmē, ka Kioto protokola pusēm ir jāiesniedz sākotnējās atsauksmes līdz 2006. gada 15. martam un ka attiecīgās darba grupas pirmā sanāksme notiks 2006. gada maijā;

10.  atzinīgi vērtē arī dialoga uzsākšanu konvencijas plašākā kontekstā, lai sagatavotu efektīvus un piemērotus valsts un starptautiskus atbildes pasākumus saistībā ar klimata pārmaiņām, kuros var piedalīties visas valstis; turklāt atzīmē, ka dialogs tiks organizēts semināru veidā, ka puses ir lūgtas iesniegt to sākotnējos viedokļus līdz 2006. gada 15. aprīlim un ka būs ziņojums par jautājumiem, kuri tika skatīti divās iepriekšējās pušu konferencēs (COP 12 un COP 13);

11.  aicina Parlamentu, Komisiju un Padomi uz spraigu dialogu, veicot sagatavošanās darbus līdz visiem minētajiem termiņiem;

12.  pieprasa, lai ES izstrādātu tālejošu darba kārtību abām sarunu kārtām — gan saistībā ar Kioto protokolu, gan konvenciju;

13.  atgādina divus stratēģiskos pamatmērķus, kas tika norādīti 2006. gada 16. novembra rezolūcijā:

• i)panākt, lai planētas vidējā temperatūra nepaaugstinātos vairāk kā par 2°C, salīdzinot laiku pirms industrializācijas;
• ii)attīstītajās valstīs būtiski samazināt emisiju, proti, par 30% līdz 2020. gadam un par 60–80% līdz 2050. gadam;

14.  aicina intensīvi pārskatīt to novatorisko pieeju priekšrocības un trūkumus, kas papildinās jaunos obligātos samazinājumus, kuri noteikti I pielikuma industrializētajām valstīm, piemēram, kontrakcijas un konverģences koncepcija, kā arī ierosinātā „nozares apņemšanās pieeja”, saskaņā ar kuru lielākās jaunattīstības valstis apņemtos sasniegt brīvprātīgus mērķus par siltumnīcefekta gāzu intensitāti galvenajās rūpniecības nozarēs un saņemtu tirgus un tehnoloģijas stimulus šos mērķus pārsniegt;

15.  atgādina, ka tas atbalsta elastīgu mehānismu turpmāku izmantošanu un ilgtermiņa mērķi par tāda pasaules oglekļa tirgus izveidi, kas būtu balstīts uz emisiju ierobežošanu un tirdzniecību;

16.  aicina sīkāk izpētīt iespējas, ko paver jaunās tehnoloģijas, piemēram, atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas un oglekļa ierobežošana un piesaiste;

17.  uzskata, ka I pielikuma industrializētajām valstīm arī turpmāk jāuzņemas vadoša loma, cīnoties ar klimata pārmaiņām pasaules līmenī; aicina Kioto protokola I pielikuma puses šajā sakarā izpildīt to esošās saistības un izvirzīt tālejošus mērķus otrajam saistību periodam pēc 2012. gada; turklāt aicina tās industrializētās valstis, kas nav ratificējušas Kioto protokolu, pārskatīt savu nostāju, veikt stingrus pasākumus valsts līmenī un aktīvi piedalīties turpmākās starptautiskās sarunās, ņemot vērā to līdzdalību turpmākajā klimata pārmaiņu režīmā;

18.  uzsver, ka ir īpaši svarīgi iesaistīt jaunattīstības valstis, kurās rūpniecība strauji attīstās, turpmākajā klimata pārmaiņu režīmā, vienlaikus pilnībā ņemot vērā to bažas par ekonomikas attīstības veicināšanu un cīņu pret nabadzību; atzīmē to nevēlēšanos šajā posmā apņemties panākt saistošus emisijas samazināšanas mērķus, taču cer, ka nākotnē tas būs iespējams, un uzskata, ka brīvprātīgu nozaru mērķu pieņemšana varētu būt lielisks pirmais solis; turklāt uzskata, ka partnerības sekmēšana starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm tehnoloģijas jomā palīdzēs jaunattīstības valstīm veicināt nepārtrauktu, taču vienlaikus ilgtspējīgāku un klimatam nekaitīgāku ekonomisko izaugsmi;

19.  pieprasa, lai atsevišķas ES valstis un ES kopumā izpildītu pašreizējās saistības, jo ES zaudēs vadošo stāvokli starptautiskās sarunās, ja to nevarēs panākt; šajā sakarā apņemas sākt sistemātiskāk uzraudzīt ES iekšējās darbības klimata pārmaiņu jomā un to, cik lielā mērā pašreizējie pasākumi ir bijuši efektīvi;

20.  uzsver to, cik ļoti liela nozīme ir integrētai ES pieejai klimata pārmaiņu politikā, kā arī nozares politikai attiecībā uz enerģijas taupību, atjaunīgo enerģiju, transportu, lauksaimniecību, rūpniecību, pētniecību un izstrādi utt., kas cita citu papildinātu, nevis būtu savstarpēji pretrunīgas; atgādina dažādos konkrētos priekšlikumus, kas šajā sakarā ir izteikti 2005. gada 16. novembra rezolūcijā;

21.  aicina nekavējoties pārskatīt attiecīgos elastīgos mehānismus:

• i)Eiropas emisiju tirdzniecības sistēmas darbību — kā to var vēl uzlabot (piemēram, izpētot alternatīvas tādu iegūto tiesību aizsardzībai kā salīdzinošā novērtēšana un vairāksolīšana), kā tās darbības jomu varētu attiecināt arī uz aviāciju un citām nozarēm un, visbeidzot, kā to varētu sasaistīt ar sistēmām citās valstīs;
• ii)tīras attīstības un kopīgas īstenošanas mehānisma izmantošanu ES valstīs un to, kā šo mehānismu izmantošanu var turpmāk veicināt;

22.  uzsver, ka ir vajadzīga efektīva ES komunikācijas stratēģija par klimata pārmaiņu jautājumiem, kas ietvertu pienācīgu informēšanu par jaunākajiem zinātniskajiem datiem par klimata pārmaiņu sekām, bezdarbības izmaksām, sīkas informācijas sniegšanu par oglekļa saturu visās precēs un pakalpojumos, ES iesniegtos priekšlikumus par politiku, starptautisko sarunu pašreizējo stāvokli un konkrētus pasākumus, kas būs jāveic ES līmenī, dalībvalstīm un katram pilsonim;

23.  aicina visas Parlamenta attiecīgās komitejas un delegācijas cieši sadarboties klimata pārmaiņu jautājumos, lai tā enerģētikas, transporta, lauksaimniecības, pētniecības un izstrādes politika un citas iniciatīvas būtu labāk saskaņotas ar klimata pārmaiņu mērķiem un lai klimata pārmaiņu jautājumi tiktu regulāri skatīti parlamentu sadarbības delegāciju līmenī un saistībā ar transatlantisko likumdevēju dialogu;

24.  atkārtoti pauž neapmierinātību, ka Parlamenta deputāti, kas darbojas ES delegācijās, nevar apmeklēt ES saskaņošanas sanāksmes, un aicina šo jautājumu ātri atrisināt, ja iespējams — līdz Pušu 12. konferencei 2006. gada novembrī;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.