REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
9.3.2006
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Francis Wurtz, Ilda Figueiredo un Helmuth Markov
GUE/NGL grupas vārdā
par ieguldījumu Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju
B6‑0161/06
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ieguldījumu Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 9. marta rezolūciju par Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatu[1],
– ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu par integrētām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005–2008) (KOM(2005)0141),
– ņemot vērā Komisijas 2005. gada 20. jūlija paziņojumu „Kopīgi pasākumi izaugsmei un nodarbinātībai: Kopienas Lisabonas programma” (KOM(2005)0330),
– ņemot vērā 25 dalībvalstu sagatavotās valsts līmeņa Lisabonas reformu programmas,
– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 25. janvāra gada progresa ziņojumu,
– ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2000. gada marta, 2001. gada marta, 2005. gada marta un 2005. gada oktobra secinājumus,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
Vispārīgi jautājumi – novērojumi ekonomikas, sociālajā un vides jomā
1. pauž nožēlu par to, ka tā sauktā Lisabonas stratēģijas atdzimšana, par ko Eiropadome vienojās pavasara sanāksmē, ir vērsta tikai un vienīgi uz „konkurētspēju”, „strukturālām ekonomiskām reformām” un „uzņēmējdarbību”, ka tai ir nepārprotama neoliberāla ievirze un ka tādēļ tiek upurēta sociālā dimensija un atstātas novārtā ekonomiskās, sociālās un vides problēmas, ar kurām saskaras atsevišķas ES dalībvalstis; uzsver, ka visas dalībvalstis šīs prioritātes ir iestrādājušas konkrētās reformu programmās, kuras stimulēs dalībvalstīs notiekošās publiskā iepirkuma, komunālo pakalpojumu, darba tirgus un sociālā nodrošinājuma sistēmas reformas;
2. uzsver, ka 200. gada marta Eiropadomes formulētā Lisabonas stratēģija, kurai nepārprotamu atbalstu pauda tādas lielas Eiropas darba devēju organizācijas kā UNICE un ERT, ir bijis galvenais Eiropas Savienības līdzeklis, ar ko veicināt liberalizāciju, komunālo pakalpojumu nodrošinātāju privatizāciju, darba tirgus elastīgumu un pielāgošanās spējas, algu izlīdzināšanu un virknes sociālā nodrošinājuma pakalpojumu, tostarp pensiju un veselības aprūpes nodošanu privātajam sektoram;
3. ar nopietnām bažām atzīmē, ka kopš 2000. gada Eiropas Savienība cieš no lēnas ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības rādītāju palielināšanās, no tā, ka ieguvēji no produktivitātes palielināšanās ir nevis darbinieki, bet darba devēji, kā arī no tā, ka vēl aizvien ir augsti bezdarba, nabadzības, sociālās atstumtības, darbavietu nestabilitātes un ienākumu nevienlīdzības rādītāji; atzīmē, ka IKP peļņas daļa eirozonā pašreiz ir tuvu augstākajai pēdējos 25 gados, taču tajā pašā laikā algu daļa jau vairākus gadu desmitus samazinās;
4. uzsver, ka ar Lisabonas stratēģiju pamatā nav izdevies sasniegt tās mērķus – izaugsmi 3% apmērā, pilnīgu nodarbinātību, radot 20 miljonus jaunu darbavietu, un 3% Kopienas IKP novirzīšanu pētniecībai un attīstībai; atzīmē, ka saskaņā ar Kopienas datiem vidējie izaugsmes rādītāji ir bijuši puse no mērķa, radīta tikai aptuveni ceturtā daļa no paredzētajām darbavietām (nemaz nerunājot par radīto darbavietu kvalitāti un bezdarbnieku skaitu, kas pašlaik ir gandrīz 20 miljoni) un pētniecībai un attīstībai piešķirti mazāk nekā 2% no IKP;
5. uzsver, ka pašreiz notiekošā tirgu liberalizācijas un komunālo pakalpojumu nodrošinātāju privatizācijas rezultātā nav panākti vērā ņemami ieguvumi cenu, pakalpojumu kvalitātes un publiskā sektora izdevumu samazināšanas ziņā; atzīmē, ka gluži otrādi – patērētāju un lietotāju asociācijas ir ziņojušas par cenu pieaugumu, pakalpojumu kvalitātes kritumu un izmaksu palielināšanos; turklāt atzīmē, ka privatizētajās nozarēs ir samazinājies darbavietu skaits un ir radušies monopoli, kas apdraud darbinieku un patērētāju intereses;
6. uzskata, ka ES monetārā un fiskālā politika ir negatīvi ietekmējusi ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību un vērš uzmanību uz nepieciešamību izveidot tādu monetāro un fiskālo politiku, kas palīdzētu stabilizēt ekonomikas atveseļošanos un cīnīties pret bezdarbu;
7. pauž nožēlu par 2005. gada decembra Eiropadomē panākto vienošanos par finanšu plānu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, sevišķi par to, ka ir samazināti līdzekļi struktūrfondiem (no 0,41% no ES NKI uz 0,37%) un sociālajām, vides, pētniecības, kultūras un izglītības programmām;
8. uzskata, ka ar 0,41% no ES NKI nepietiek un uzsver, ka finanšu plānā laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam ir jāparedz patiess ES budžeta pieaugums, lai varētu risināt sociālās, ekonomiskās un vides problēmas, ar ko saskaras ES, un reaģēt uz kohēzijas vajadzībām;
9. uzsver, ka ES ir vajadzīga tāda makroekonomiskā sistēma, kas palīdz panākt ilgtspējīgu attīstību, stabilāku videi draudzīgu iekšējo pieprasījumu un pilnīgu nodarbinātību ar tiesību, sociālo un ekonomisko kohēziju; tādēļ aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību vienoties par saskaņotu Eiropas investīciju stratēģiju, izveidojot ES investīciju programmu ilgtspējīgai attīstībai un nodarbinātībai, paredzot šiem mērķiem vismaz 1% no ES IKP, ko vajadzētu papildināt ar dalībvalstu ieguldījumu;
10. pieprasa izveidot kopīgu, saskaņotu un ekspansīvu ES un tās dalībvalstu fiskālo politiku, kuras mērķis ir nostiprināt iekšējo pieprasījumu, valsts ieguldījumus, pētniecību, izglītību, kā arī tādu cilvēkresursu attīstību, kas ir balstīta uz:
- (i)ECB monetārās politikas mīkstināšanu, kas ir balstīta uz demokrātiskas atbildības principu un reaģēšanu uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, un kam jānorit vienlaikus ar pārāk stingrā cenu stabilitātes mērķa maiņu,
- (ii)Stabilitātes un izaugsmes pakta atcelšanu;
11. atgādina, cik nozīmīga ir progresīva algu politika, lai palielinātu iekšējo pieprasījumu, veicinātu sociālo integrāciju un samazinātu ienākumu nevienlīdzību; pauž nožēlu par to, ka algu līdzsvarošana joprojām ir viens integrēto vadlīniju mērķiem;
12. aicina aizstāt Lisabonas stratēģiju ar Eiropas solidaritātes un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kurā uzmanība pievērsta ES ekonomikas politikas, sociālās un vides politikas īpašajām priekšrocībām un, kas rosina ieguldījumus:
- (i)pētniecībā un jauninājumos, darba kvalitātes visos aspektos un, kvalifikācijas celšanā, lai iegūtu labi apmācītu un izglītotu darbaspēku,
- (ii)pamatinfrastruktūrā un rūpniecības atbalsta infrastruktūrā,
- iii)sabiedriskajos pakalpojumos, lai uzlabotu to kvalitāti,
- (iv)vides aizsardzībā un ekotehnoloģijās,
- (v)darba, sociālo, vides un drošības standartu uzlabošanā, lai panāktu saskaņotus visaugstākos standartu,
- (vi)Sociālās ekonomikas uzlabošanā.
13. tā kā vides politika var sniegt ievērojamas ekonomiskas iespējas gan tiešai, gan netiešai darba vietu radīšanai plašā mērogā, ja novatorisma un rūpniecības politikā galveno uzmanību pievērš ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;
Valsts reformu programmas novērtējums un ikgada progresa ziņojums, ņemot vērā ES Padomi 2006. gada pirmajā pusē
14. uzsver, ka Kopienas Lisabonas programma un valsts reformu programmas attiecībā uz pārskatīto Lisabonas stratēģiju ir instruments, ar ko nodrošināt valstisku attaisnojumu un tālāk attīstīt tās pašas strukturālās reformas visās dalībvalstīs, it īpaši darba tirgus un sociālās drošības reformas, kuras atstās smagas ekonomiskās un sociālās sekas, ko vēl jo vairāk pastiprinās integrētās vadlīnijas, kā arī Stabilitātes un izaugsmes pakts;
15. atzīmē Komisijas ikgada progresa ziņojumu un pauž nožēlu par Komisijas neobjektīvo nostāju galvenajās prioritātēs attiecībā uz uzņēmējdarbības iespēju un privāto ieguldījumu atvēršanu, proti:
- i)nodrošinot attaisnojumu, lai mainītu sociālo drošību, samazināt sociālos pabalstus un palielinātu ar likumu noteikto spēkā esošo pensionēšanās vecumu,
- (ii)pieprasot darba tirgus lielāku elastīgumu, ar jaunu ideju par darba tirgus politiku un nodarbinātības iespējām ,
(iii) piesaistot pētniecības un attīstības, kā arī izglītības ieguldījumus brīvā tirgus prasībām un tādējādi attaisnojot zināšanu un pētniecības plašāku pielietojumu,
- (iv)Pieprasot, enerģijas tirgus liberalizāciju un piešķirot pārāk lielu prioritāti pakalpojumu iekšējā tirgus izveidei;
16. pauž nožēlu par Komisijas ieviesto jauno nodarbinātības un darba tirgus politikas jēdzienu, kurš definēts kā jēdziens, kurā apvienoti pietiekami elastīgi darba līgumi un darba tirgus politikas, kas atbalsta pāreju no viena darba uz citu; uzskata, ka šāds jēdziens ir līdzīgs nodarbinātības iespēju jēdzienam, kur par darba atrašanu ir atbildīgs pats darba meklētājs; uzsver, ka abi jēdzieni sekmē nodarbinātības un darba tirgus nesakārtotību un veicina darbinieku atlaišanas ierobežojumu atcelšanu, tādējādi apdraudot sociālo kohēziju un darba kvalitāti;
17. pauž bažas par to, ka valsts stratēģiju programmu galvenās vadlīnijas par stabilām pensijām ir pārāk daudz vērstas uz labklājības izmaiņām, pensionēšanās vecuma palielināšanu un pabalstu līmeņa samazināšanu; pauž nožēlu par to, ka Komisija pieprasa arī turpmāk atbalstīt tā dēvēto “sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšanu”;
18. uzskata, ka Komisijas un Padomes spiediens, ko tās izdara ar Lisabonas stratēģijas palīdzību, turpināt vājināt vai privatizēt valsts pensiju pīlāru un palielināt faktisko un noteikto pensionēšanās vecumu, ir nepamatots; nosoda mēģinājumus palielināt noteikto pensionēšanās vecumu;
19. pauž nožēlu par to, ka no astoņiem svarīgākajiem ES pasākumiem, ar ko Komisija iepazīstināja pagājušajā gadā, prioritāte ir piešķirta iekšējā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšanai un „Bolkenšteina Direktīvas” pieņemšanai; atgādina par savu apņemšanos ņemt vērā pakalpojumu nozares ekonomisko ietekmi uz Eiropas ekonomiku un darbavietu radīšanu, taču uzskata, ka pakalpojumu liberalizācija veicina darbaspēka deregulāciju, sociālo un vides dempingu un apdraud sabiedriskos pakalpojumus, darbavietas un sociālās un patērētāju tiesības; aicina Komisiju atsaukt tās priekšlikumu direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū;
20. uzsver, ka pastāv pretrunas starp darba tirgus elastīguma palielināšanu, nestabilām darbavietām un nepieciešamību palielināt darba kvalitāti visos tā aspektos; piezīmē, ka darba tirgus reformu rezultātā ir samazinājies produktivitātes pieaugums; aicina Komisiju izveidot ziņojumu par saikni starp darba kvalitāti un produktivitāti;
21. vērš uzmanību uz jau iesakņojušos darbinieku, patērētāju un sabiedrisko pakalpojumu izmantotāju cīņu pret notiekošo liberalizācijas procesu un darba tirgus un sociālā nodrošinājuma sistēmas reformu un pretestību tai un aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē ņemt to vērā un iestrādāt dokumentos arodbiedrību, patērētāju organizāciju un sabiedrisko pakalpojumu izmantotāju asociāciju iesniegtos priekšlikumus;
22. pauž nožēlu, ka gan savā paziņojumā, gan 2005. gada pavasara ziņojumā Komisija ir pilnībā ignorējusi sociālo programmu, proti, sociālās integrācijas stratēģiju cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību;
23. pauž nožēlu, ka lielākajā daļā no dalībvalstu reformu programmām nav pieminēta sociālās integrācijas stratēģija, neskatoties uz to, ka tā ir viena no sociālās programmas pīlāriem un ka 2000. gādā pieņemtajā Lisabonas programmā ir norāde uz to, ka paplašinātājā Eiropā 72 miljoni cilvēku ir pakļauti nabadzības draudiem; aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē izvirzīt tālejošu mērķi uz pusi samazināt ES nabadzības līmeni līdz 2010. gadam un uz pusi samazināt ienākumu nevienlīdzību, uz ko norāda S80/S20 rādītājs;
24. pauž nožēlu, ka lielākajā daļā no dalībvalstu reformu programmām galvenā uzmanība pievērsta lielākam skaitam darbavietu, aizmirstot par šīs medaļas otrai pusi — labākām darbavietām; uzsver, ka gada progresa ziņojumā vai dalībvalstu reformu programmās nav rasta pareizā pieeja darba kvalitātes veicināšanai visos tā aspektos, un uzskata ka tai jābūt vienai no ES prioritātēm, jo tā ir cieši saistīta ar dzīves kvalitāti, sociālo integrāciju un ražīgumu; aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē izvirzīt mērķi, lai līdz 2010. gadam pusei no to darba ņēmēju procentuālā īpatsvara, kuriem ir līgums uz noteiktu laiku, būtu pastāvīgs lūgums;
25. atzīst sabiedrisko pakalpojumu un to sniegšanas nozīmi sociālās, ekonomiskās un reģionālās kohēzijas veicināšanā Eiropas Savienībā; stingri kritizē aizspriedumu par valsti kā sliktu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzēju un aicina nodot sabiedriskās preces valsts sektora pārvaldībā;
26. uzsver, ka ES jāuzņemas stingras saistības samazināt darba laiku, nepazeminot algas, lai radītu jaunas darbavietas un celtu ražīgumu; aicina Komisiju atsaukt tās priekšlikumu pārskatīt darba laika direktīvu;
27. uzskata, ka pašreizējie izmaksu lietderības novērtējumi vai konkurētspējas novērtējumi, kā tas ieteikts „labāku tiesību aktu” iniciatīvā, ir neobjektīvi attiecībā uz uzņēmumu interesēm un to galvenais mērķis ir atsaukt jebkurus tiesību aktus, kas apdraud konkurētspēju vai uzņēmumu rentabilitāti; uzskata, ka ietekmes novērtējumos nebūtu jāapšauba ieteikto vai pieņemto tiesību aktu sākotnējie mērķi, tas ir, darba, sociālo, vides un patērētāju tiesību aizsardzība;
Ceļā uz solidaritāti un Sociālo programmu
28. uzstāj, ka, lai izveidotu plašu pārmaiņu koalīciju, Lisabonas stratēģijai jācenšas uzlabot, nevis vājināt, labklājības sistēmas (neapdraudot pamattiesības uz pensiju, nodrošinājumu slimības un bezdarba gadījumā, kā arī iegūtās tiesības un pabalstus) un veicināt darba tirgus, kuros priekšroka tiek dota ražošanas nesto labumu godīgai pārdalei, kā arī neizdarīt negatīvu spiedienu uz sociālajiem un vides standartiem;
29. uzsver, ka labākais veids, kā risināt sociālās nodrošināšanas ilgtspēju, ir pilnīgas garantētas nodarbinātības panākšana, progresīva algu politika un pilnīga migrējošo darba ņēmēju integrācija/legalizēšana, izlīdzinošāka ienākumu sadale, pietiekams ražīguma pieaugums un saskaņota cīņa pret nedeklarētu darbu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt un palielināt darba devēju ieguldījumu sociālajā nodrošināšanā; uzsver, ka ir jāatrod jauns instruments sabiedrisko sociālā nodrošinājuma sistēmu finansēšanai, piemēram, ar īpašiem nodokļiem par kapitāla tirgus darījumiem vai resursiem, kas pamatojas uz uzņēmuma pievienoto vērtību;
30. uzsver, cik nozīmīga ir jaunā sociālās politikas programma, kuras mērķiem jābūt šādiem:
- i)ietverošas un saistītas sabiedrības attīstīšana, kurā kā priekšnoteikums ir paredzēti pasākumi stabilas nodarbinātības nodrošināšanai un darba ņēmēju tiesību ievērošanai;
- ii)tādas sabiedrības veicināšana, kura pamatojas uz dzimumu līdztiesību un kurā tiek apkarota visu viedu diskriminācija;
- iii)radīto labumu sadale tā, lai palielinātu ikviena labklājību, kas paredz valsts nodrošinātas, vispārējas labklājības sistēmas un garantētu vispārēju piekļuvi augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem, tostarp veselības, izglītības pakalpojumiem un mājokļiem;
- iv)sociālā politika, kas ņem vērā visas grupas;
- v)līdzdalības demokrātija kā viena no dažādo sociālo un nodarbinātības politisko darbību sastāvdaļām,
31. atzīmē, ka gan jauniešiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieciešama spēcīgāka izglītības un sociālā infrastruktūra, tai skaitā plašākas iespējas mūžizglītībai, kā arī cenu ziņā pieejama bērnu aprūpe, medicīniskā aprūpe un veco ļaužu aprūpe; atgādina dalībvalstīm par saistībām, ko tās uzņēmās 2002. gada augstākā līmeņa sanāksmē Barselonā, proti, līdz 2010. gadam dalībvalstīm ir jānodrošina vietas dienas aprūpes iestādēs vairāk nekā 33% bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem, un 90% pirmsskolas vecuma bērnu, kas vecāki par 3 gadiem;
32. uzsver, ka ir nepieciešamas politiskas darbības, lai panāktu sieviešu un vīriešu līdztiesību (piemēram, vienāds atalgojums, bērnu kopšanas atvaļinājums, piekļuve kvalitatīvai nodarbinātībai) un radītu labākus apstākļus nodarbinātības un privātās dzīves saskaņošanai, arī uzlabojot ar izglītību un bērnu aprūpi saistīto struktūru kvalitāti un kvantitāti;
33. uzstāj, ka ir nepieciešami pasākumi vienlīdzības veicināšanai un diskriminācijas apkarošanai, it īpaši izmantojot jaunas likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir īstenot EK līguma 13. pantu sieviešu, imigrantu un invalīdu tiesību jomā; norāda arī uz nepieciešamību stiprināt saikni starp Eiropas Sociālo fondu un dalībvalstu rīcības plāniem nodarbinātības un sociālās integrācijas jomā, lai sniegtu nepieciešamos līdzekļus sociālās integrācijas nodrošināšanai, un nodrošinātu, lai dalībvalstu parlamenti, NVO, kas darbojas šajās iepriekšminētajās jomās, kā arī darba tirgus dalībnieki varētu patiesi piedalīties;
34. atgādina par Komisijas jaunu darbavietu izveides stratēģiju, it īpaši veicinot vietējos ar Kopienu saistītos pakalpojumus, sabiedriskos pakalpojumus, sociālos pakalpojumus, privātos pakalpojumus, kultūras pakalpojumus un ar vidi saistītas profesijas; uzskata, ka šai stratēģijai jāpievēršas arī izveidoto darbavietu kvalitātei, lai tās rezultātā neveidotos „mazie darbi”;
35. uzskata, ka imigrācijas politikai jāveicina veiksmīga imigrantu ekonomiskā un sociālā integrācija, kas varētu arī dot ieguldījumu sociālā nodrošinājuma ilgspējai; uzskata, ka veiksmīga likumīgas imigrācijas politika ir atkarīga arī no tā, kā tiek īstenota vispusīga un visaptveroša stratēģija pilnīgas integrācijas panākšanai, kurā ir iekļauti daudzi sociāli, ekonomiski un pilsoniski pasākumi;
Turpmākais ieguldījums pētniecībā, izglītībā un jauninājumos
36. uzskata, ka ar vidi saistītiem jauninājumiem, kā arī pētniecībai un attīstībai ir svarīga nozīme vispārējās politikas īstenošanā ilgtspējīgas attīstības jomā, kā arī labklājības un nodarbinātības veicināšanā; šajā sakarā uzsver valsts finansējuma svarīgo nozīmi pamata un lietišķās pētniecības jomā;
37. uzsver, ka ekspansīva makroekonomiskā politika jāattīsta, veicinot ar vidi saistītus jauninājumus, jo ilgtspējīga attīstība ir iespējama tikai tad, ja pieaugošais pieprasījums un ekonomiskā izaugsme ir saistīta ar enerģijas un izejvielu patēriņa ievērojamu samazināšanos;
38. uzskata, ka ieguldījumi pētniecībā un attīstībā jāizmanto, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, un ka Septītajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā 2007.-2013. gadam jāvērš uzmanība uz sociālajām zinātnēm, informācijas sabiedrību (tostarp, brīvo un atklāto pirmkoda programmatūru), profilaktisko un veselības aprūpi, pārtikas nekaitīgumu, ķīmisko vielu pārbaudi, ar vidi saistītām tehnoloģijām, ar ilgtspējīgu attīstību saistītiem pasākumiem, piemēram, atjaunīgo enerģiju izmantošanu un videi draudzīgas lauksaimniecības, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības attīstību;
39. uzskata, ka ES jāīsteno minētās stratēģiskās prioritātes, stiprinot savus resursus jauninājumu un pētniecības jomā, un šajā sakarā pauž nožēlu par Eiropadomes decembrī veiktajiem samazinājumiem 2007.-2013. gada finanšu plānā;
40. aicina dalībvalstis divkāršot centienus, lai veicinātu jauninājumus vidējos uzņēmumos un arī 20 miljonos Eiropas mazo uzņēmumu, kas Eiropā ir galvenais ekonomiskās izaugsmes un darbavietu radīšanas virzītājspēks; uzskata, ka ir svarīgi uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi Septītajai pētniecības pamatprogrammai, lai stiprinātu mazo un vidējo uzņēmumu spējas radīt darbavietas;
41. pauž bažas par pārmērīgo uzmanību zināšanu un pētniecības izmantošanai praksē un brīdina, ka tādējādi tiek atbalstīti tikai ar peļņu un tirgus iespējām saistīti lietišķi pētījumi;
42. uzsver, ka ir svarīgi paaugstināt sabiedrības vispārējo izglītības un profesionālo līmeni, lai veicinātu jauninājumus, kā arī pētniecību un attīstību, un uzskata, ka ieguldījumu palielinājumam izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā ir fundamentāla nozīme šajā sakarā; uzskata, ka jāuzlabo izglītības kvalitāte un apmācības sistēmas dažādiem dzīves posmiem, kā arī jāatvieglo piekļuve augstākajai izglītībai; uzsver, ka uzņēmumiem ir vairāk jāiegulda sava darbaspēka apmācībā;
43. aicina dalībvalstis vērst galveno uzmanību uz problēmu, kas saistīta ar mācību pārtraukšanu pamatskolās un vidusskolās; uzskata, ka, ja viens no pieciem skolēniem ir pārtraucis mācības skolā, šis skaits ES ir nepieņemami liels; aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē izstrādāt tālejošus mērķus, lai līdz 2010. gadam samazinātu šo skaitu uz pusi; pauž bažas, ka Komisijas izstrādātie priekšlikumi Eiropadomes nākamajai pavasara sanāksmei ietver īpašus mērķus saistībā ar darbavietu nodrošināšanu skolas beidzējiem, lai samazinātu to skolēnu skaitu, kuri pārtrauc mācības skolās;
Saskaņota enerģētikas politika
44. uzskata, ka enerģijai un enerģijas apgādei ir būtiska nozīme ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju labklājības ziņā; uzsver, ka enerģija ir sabiedriska prece un enerģijas apgāde — sabiedrisks pakalpojums; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā valstu izstrādāto reformas programmu un ikgadējā ziņojumā par panākumiem prioritāte ir enerģijas tirgu liberalizācija līdz 2007. gadam saskaņā ar dalībvalstu vienošanos Padomes sanāksmē; atgādina, ka minētā liberalizācija varētu izraisīt cenu palielinājumu un apdraudēt pakalpojuma sniegšanu;
45. uzskata, ka dalībvalstīm un ES stingri jārūpējas par to, lai likvidētu atkarību no fosilā kurināmā un pārtrauktu līdzšinējo īslaicīgo tendenci; uzsver, ka ilgtspējībai vides un sociālajā jomā jākļūst par centrālo aspektu Kopienas un dalībvalstu investīciju programmās; atzīmē, ka ieguldījumi jāizmanto, lai veicinātu atjaunīgo enerģiju izmantošanu, atdalītu ekonomisko izaugsmi no enerģijas patēriņa un resursu izmantošanas, uzlabotu enerģijas efektivitāti un veicinātu enerģijas taupīšanu, samazinot enerģijas patēriņa vispārējo līmeni; uzskata, ka straujai pārejai uz atjaunīgo enerģiju izmantošanu jābūt Lisabonas stratēģijas pamatjautājumam un vienai no Kopienas izstrādātās Septītās pētniecības pamatprogrammas prioritātēm;
46. uzskata, ka saskaņotai enerģijas politikai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas attīstības ziņā, kura ietver sevī enerģijas patēriņa samazināšanu, enerģijas efektivitātes uzlabošanu un atjaunīgo enerģiju izmantošanu; atzīst, ka, izmainot pieeju enerģijas izmantošanai, pašreizējam Eiropas enerģijas patēriņam jāsamazinās par kādiem 20 %; šajā sakarā uzskata, ka Eiropadomes pavasara sarunās par enerģijas jautājumiem jānosaka konkrēti pasākumi saistībā ar enerģijas taupīšanu, resursu efektivitāti un atjaunīgo enerģiju izmantošanas turpmāku veicināšanu;
47. tādēļ uzsver, ka Eiropas Savienībai jāiegulda ievērojami resursi, lai īstenotu sevišķi nozīmīgo energotaupības potenciālu, vienlaikus izveidojot jaunas darbavietas nozarēs, kas īstermiņā nodrošinātu vislielākos sasniegumus, jo īpaši būvniecības nozarē, kas ES 25 dalībvalstīs patērē vairāk nekā 40% no kopējā enerģijas patēriņa;
48. apzinās to, ka ilgtermiņa enerģijas drošība nav iespējama bez pārejas uz atjaunīgo enerģiju izmantošanu, un aicina pastiprināt centienus, lai pilnībā sasniegtu noteiktos mērķus attiecībā uz atjaunīgo enerģiju izmantošanu, elektrību, kas iegūta, izmantojot atjaunīgās enerģijas, biodegvielu un enerģijas efektivitāti; aicina dalībvalstis un Komisiju radīt stimulus un ieguldīt atjaunīgo enerģiju attīstībā, lai īstenotu un pārspētu mērķus, kas saistīti ar atjaunīgo enerģiju izmantošanu;
49. uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām rada ekonomiskas un sociālas iespējas, kas var palīdzēt ilgtspējīgas attīstības stratēģijas atbalstam; norāda uz vajadzību noteikt juridiski saistošus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanas mērķus; mudina Komisiju un dalībvalstis sarunu laikā ar starptautiskiem partneriem, īpaši Amerikas Savienotajām Valstīm un Krieviju, uzsvērt klimata aizsardzības nepieciešamību un to, ka gadījumā, ja šajā jautājumā nav konstruktīvas pozīcijas, tas negatīvi ietekmēs ES un trešo valstu attiecības;
50. uzsver pašreizējās alternatīvās iespējas un savstarpējo saistību starp enerģētiku, vidi un lauksaimniecību ilgtspējīgas attīstības kontekstā, lai maksimāli sniegtu labumu pilsoņiem, uzlabojot viņu dzīves kvalitāti, kā arī iesaistītajām ekonomikas nozarēm; tomēr uzskata, ka ir jāpanāk līdzsvars starp pārtikai paredzētās labības un tādu kultūru audzēšanu, kuras izmanto enerģijas ražošanai, lai garantētu pārtikas produktu ražošanas neatkarību un drošību.
*
* *
51. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
- [1] OV C 320E, 15.12.2005., 164. lpp.