REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
7.2.2007
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Karl-Heinz Florenz
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā
par klimata pārmaiņām
B6‑0045/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par klimata pārmaiņām
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā UNFCCC Pušu 12. konferenci (COP 12) un Pušu otro konferenci, ko rīkoja kā Kioto Protokola Pušu sanāksmi (COP/MOP 2) un kas notika Nairobi, Kenijā, no 2006. gada 6. līdz 17. novembrim,
– ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas, jo īpaši 2005. gada 16. novembra rezolūciju par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē[1] un 2006. gada rezolūciju par ES stratēģiju Nairobi konferencē par klimata pārmaiņām (COP 12-COP/MOP 2)[2],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija – Līdz 2020. gadam un pēc tam īstenojamie pasākumi”[3],
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā nesenie ekstremālie laika apstākļi, tādi kā postošā vētra Kyrill, izraisa vēl spraigākas debates par klimata pārmaiņām;
B. tā kā vienu atsevišķu ekstremālu dabas parādību nevar tieši saistīt ar klimata pārmaiņām, bet ir jāapsver daudzu zinātnieku viedoklis par to, ka šo ekstremālo dabas parādību pieaugošā intensitāte ir saistīta ar klimata pārmaiņām,
1. uzsver, ka ir nepieciešama steidzama konkrēta rīcība globālā līmenī, lai risinātu klimata pārmaiņu problēmu, un ka politiskajai vadībai šis process ir jāvirza uz priekšu;
2. šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka gan Komisija, gan pašreizējā prezidentūra savās politiskajās programmās kā centrālo jautājumu ir izvirzījušas klimata pārmaiņu problēmas risināšanu;
3. prasa Eiropas Savienībai saglabāt tās vadošo pozīciju sarunās attiecībā uz starptautiskajām saistībām klimata pārmaiņu ierobežošanai laikposmam pēc 2012. gada un mudina ES arī turpmākajās apspriedēs ar starptautiskajiem partneriem saglabāt tikpat augstus mērķus;
4. prasa Eiropas Savienībai parādīt apņēmību risināt klimata pārmaiņu problēmu, sasniedzot izmērāmus pozitīvus rezultātus siltumnīcefekta gāzu (GHG) emisiju samazināšanā un īstenojot valstu un starptautiskos emisiju samazināšanas mērķus;
5. atzīst to, ka ES siltumnīcefekta gāzu emisiju daļa – 14 % [4]– var izskatīties neliela; taču uzsver, ka, nosakot emisiju daudzumu uz iedzīvotāju, ES daļa ir viena no vislielākajām pasaulē; lai izlīdzinātu šīs atšķirības, atgādina Komisijai un dalībvalstīm par saistībām, ko tās pieņēmušas ar Kioto Protokolu un Marrākešas līgumu, nodrošinot papildināmību to elastīgo mehānismu piemērošanai;
6. uzsver, ka ir ievērojami jāpasteidzina starptautiskās sarunas par vienošanos laikposmam pēc 2012. gada, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Kioto Protokolu pieņemtajās saistībās nav pārtraukuma starp pirmo un otro posmu, kā arī atvēlēt laiku, lai starptautiskā kopiena varētu ieplānot nepieciešamos pasākumus; vairākkārt atkārto prasību, lai tiktu panākta vienošanās līdz 2008. gada beigām, vēlākais – līdz 2009. gadam;
7. pasvītro, ka ES savas stratēģijas pamatā jābalstās uz pieņēmumu, ka starptautiskā līmenī tiks panākta vienošanās par saistībām laikposmam pēc 2012. gada; tāpēc uzskata, ka šajā posmā ir priekšlaicīgi apspriest atkāpšanās stratēģiju, ja gadījumā šāda starptautiska vienošanās netiktu panākta;
8. atgādina, ka atbilstīgi 2005. gada 16. novembrī un 2006. gada 26. oktobrī pieņemtajām rezolūcijām, un kā to daļēji atzīst Komisija savā paziņojumā, ES stratēģijas par klimata pārmaiņām pamatā jābūt šādiem galvenajiem mērķiem:
- i)panākt, lai planētas vidējās temperatūras pieaugums nepārsniedz temperatūru pirmsrūpniecības laikmetā par vairāk nekā 2°C;
- ii)līdz 2020. gadam samazināt emisiju daudzumu par 30 %, salīdzinot ar emisiju līmeni 1990. gadā, lai līdz 2050. gadam sasniegtu 80 % samazinājumu;
9. pauž nožēlu, ka trūkst skaidrības Komisijas paziņojuma sadaļā „Pasākumi, kas izriet no ES enerģētikas politikas” attiecībā uz mērķi līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver, ka ir nepieciešams vismaz 30 % samazinājums, lai būtu pamatota iespēja īstenot ES mērķi – klimata pārmaiņu ierobežošanu līdz 2 grādiem pēc Celsija;
10. pasvītro – lai panāktu vienošanos starptautiskā līmenī par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 30 % visās rūpnieciski attīstītajās valstīs, Eiropas Savienībai īpaša vērība ir jāpievērš ne tikai vides politikai, bet arī ārpolitikai un starptautiskajai tirdzniecības politikai, kā arī iespējām mainīt pieprasījumu pēc enerģijas avotiem un citiem dabas resursiem; tāpēc debatēs par stratēģiju, lai sasniegtu iepriekšminēto mērķi, jāapskata šis plašākais aspekts;
11. uzskata, ka ekonomiski attīstītās dalībvalstis uz mazāk attīstītām valstīm ir pārvedušas apjomīgas energoietilpīgas un dabas resursus patērējošas darbības un tehnoloģijas, kur šie darbības veidi, iespējams, izraisa siltumnīcefekta gāzu emisiju augstāku līmeni; tāpēc prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt politiku, lai novērstu šādu praksi;
12. pieprasa izvirzīt īpašu atbildību attīstītajām valstīm, risinot klimata pārmaiņu problēmu pasaules līmenī; aicina Kioto Protokola I pielikuma Puses šajā sakarā izpildīt to pašreizējās saistības un izvirzīt tālejošus mērķus otrajam saistību periodam pēc 2012. gada; turklāt aicina tās rūpnieciski attīstītās valstis, kas nav ratificējušas Kioto Protokolu, pārskatīt savu nostāju, veikt stingrus pasākumus valsts līmenī un aktīvi piedalīties turpmākās starptautiskās sarunās, lai nākotnē iesaistītos klimata pārmaiņu risināšanas sistēmā;
13. aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt iespēju noteikt tirdzniecības robežu pielāgošanas pasākumus, ko piemēro, lai novērstu jebkādas iespējamas konkurējošo ražotāju priekšrocības rūpnieciski attīstītās valstīs, kurās nepastāv oglekļa emisiju ierobežošanas noteikumi;
14. atkārtoti atgādina par priekšlikumu pārskatīt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), lai saskaņotu kvotu piešķiršanas metodi, kas balstās uz salīdzinošu novērtēšanu un vairāksolīšanu;
15. piekrīt Komisijas viedoklim, ka valstīm, kuras nav Kioto Protokola I pielikuma valstis, ir turpmāk jāiesaistās procesā, taču pasvītro, ka jaunattīstības valstis nevar uztvert kā vienu veselumu un ka ir jādiferencē šo valstu veiktie pasākumi vai arī tie pasākumi, kas notiek jaunattīstības valstīs, un tas jādara, ievērojot šo valstu īpašos apstākļus; uzsver arī, ka vismazāk attīstītajām valstīm nedrīkst pieprasīt uzņemties jebkādas saistības;
16. lai nodrošinātu līdzvērtīgus starptautiskas konkurences noteikumus, aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju noteikt nozares mērķus to valstu energoietilpīgām eksporta nozarēm, kuras nav uzņēmušās emisiju samazināšanas saistības, kā papildu nosacījumu rūpnieciski attīstīto valstu saistošajiem emisiju samazināšanas mērķlielumiem;
17. uzsver, ka enerģijas politika ir ES globālās stratēģijas par klimata pārmaiņām izšķirošs elements; enerģijas resursu dažādošana un pāreja uz alternatīvām bezoglekļa un zema oglekļa enerģētikas tehnoloģijām paver lielas iespējas emisiju samazināšanā, vienlaikus nodrošinot lielāku neatkarību no ārējām enerģijas piegādēm;
18. uzskata, ka ir milzīgas iespējas samazināt emisijas energoefektivitātes jomā; aicina komisiju un dalībvalstis uzņemties vērienīgus pasākumus un mērķus šajā jomā un izpētīt iespēju sasniegt augstāku samazinājuma mērķi nekā Komisijas ieteikto samazinājumu par 20 %;
19. uzskata, ka energoefektivitāti dalībvalstīs var paaugstināt ar līdzsvarotu nodokļu/maksājumu sistēmu un ka var novērst nevajadzīgu enerģijas patēriņu;
20. aicina dalībvalstis pildīt savas saistības, veicot atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu ātru Direktīvas 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti, un kura stājās spēkā 2003. gada 4. janvārī, īstenošanu, un saskaņā ar kuru rentabli enerģijas ietaupījumi celtniecības nozarē tiek vērtēti aptuveni 22 % apmērā; tāpēc aicina komisiju sākt tiesvedību pret tām dalībvalstīm, kuras vēl nav uzsākušas atbilstīgus pasākumus, lai īstenotu Direktīvas 2002/91/EK prasības;
21. uzsver, ka visvairāk enerģijas patēriņš pieaug transporta nozarē un ka autoceļu transporta emisiju īpatsvars ir aptuveni 25 % Kopienas CO2 emisiju daudzuma; tāpēc prasa veicināt sabiedrisko transportu;
22. atzinīgi vērtē priekšlikumu izvirzīt saistošu mērķi, lai līdz 2020. gadam palielinātu atjaunīgās enerģijas īpatsvaru kopējā ES enerģijas daudzumā līdz 25 %;
23. pauž nožēlu, ka nav noteikti saistoši nozares mērķi attiecībā uz atjaunīgo enerģiju, jo tikai ar to palīdzību būs iespējams sasniegt patiesu uzlabojumu klimata pārmaiņu ierobežošanā; mudina Komisiju prasīt dalībvalstīm papildu vispārējam mērķim attiecībā uz atjaunīgo enerģiju iesniegt nozarēm noteiktos mērķus, kā tas ierosināts atjaunīgās enerģijas stratēģijas ietekmes novērtējumā;
24. vēlreiz atkārto, ka paveras milzīgas iespējas rentablai CO2 samazināšanai apkurē un dzesēšanā, izmantojot atjaunīgo enerģiju, kā arī atkarības no fosilā kurināmā samazināšanai; pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija vēl nav iesniegusi priekšlikumu direktīvai par atbalstu apkurei un dzesēšanai, kurai izmantoti atjaunīgās enerģijas veidi, kā Parlamentam to solīja veikt, taču atzīmē, ka Komisija joprojām plāno likumdošanas pasākumus šajā jomā;
25. vēlreiz uzsver priekšlikumu, kuru izteica 2006. gada 14. februāra rezolūcijā[5] par apkuri un dzesēšanu, izmantojot atjaunīgās enerģijas avotus;
26. izsaka nožēlu, ka Komisija kavējas iesniegt priekšlikumus par automobiļu emisiju obligātajiem robežlielumiem, lai gan Eiropas Parlaments atkārtoti pieprasīja šādus robežlielumus kā daļu no visaptveroša pasākumu kopuma, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas transporta nozarē; atzīmē komisijas priekšlikumu attiecībā uz obligāto saistošo mērķi – 2020. gadā transportlīdzekļu degvielas sastāvā sasniegt 10 % biodegvielu īpatsvaru; pasvītro, ka svarīga ir biodegvielu ilgtspējīga ražošana; uzskata – lai gan biodegvielām var būt nozīmīga loma atkarības no fosilā kurināmā samazināšanā, to apjoma palielināšana nedrīkst notikt uz pārtikas ražošanas rēķina vai izraisīt pastiprinātu globālu mežu izciršanu; uzsver, ka ir nepieciešama obligāta vides un sociālā sertificēšana biodegvielām un ka stimuli ir jādiferencē, pamatojoties uz pilna aprites cikla efektivitātes noteikšanu attiecībā uz klimatu;
27. atbalsta ierosināto partnerību ar Āfriku enerģijas jomā; taču stingri iesaka līdzīgu partnerību izveidot arī ar Ķīnu un Indiju, ņemot vērā, ka šajās valstīs ļoti strauji pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas un ka ir steidzami nepieciešams palīdzēt tām kapacitātes palielināšanā, kā arī veikt ieguldījumus bezoglekļa, zema oglekļa sastāva un energoefektīvām tehnoloģijam (prioritāti piešķirot atjaunīgai enerģijai), vienlaikus uzstājot, ka ES jāstrādā ar attiecīgajiem reģioniem, lai izbeigtu tropisko mežu izciršanu, tā vietā sekmējot apmežošanu un mežu atjaunošanu; turklāt iesaka stiprināt sadarbību ar Krieviju enerģijas jomā;
28. uzskata, ka ir iespējama vienlaicīga ievērojama emisiju samazināšana un ekonomiska attīstība, un šie centieni ir pat nepieciešamais ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums turpmākajos gadu desmitos; norāda, ka vides tehnoloģijas var nodrošināt Eiropas Savienībai konkurētspējas priekšrocības, vienlaicīgi dodot nozīmīgu ieguldījumu emisiju apjoma samazināšanā; atzīmē, ka vides tehnoloģijas tādēļ ir tādas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas centrā, kas ir savienojama ar ES Kioto Protokola saistību izpildi un Lisabonas stratēģiju;
29. uzsver, ka bezdarbības izmaksas ekonomikas, sociālā un veselības jomā ir augstas, kā tas cita starpā parādīts Sterna pārskatā par ekonomiku saistībā ar klimata pārmaiņām; atgādina, ka bezdarbības izmaksas ir 5-20 % pasaules IKP gadā, turpretī pareizas klimata politikas un ieguldījumu tīrās tehnoloģijās izmaksas līdz 2050. gadam, pēc aplēsēm, būtu aptuveni 0,5 %–1 %pasaules IKP gadā, neņemot vērā papildu ieguvumus attiecībā uz vidi un veselību; atzīst, ka novēlota rīcība palielinās kaitīgas ietekmes uz vidi rašanās risku un sadārdzinās izmaksas;
30. uzskata, ka ir jāsekmē pētījumi šajā jomā un jāizvirza konkrēti mērķi vides jomā, lai veicinātu attīstību, kā arī labāku un videi nekaitīgāku tehnoloģiju izmantošanu;
31. apgalvo, ka globālo emisiju samazināšana nedrīkst izraisīt citus draudus, piemēram, kodolieroču izplatīšanos vai terorismu; tāpēc uzskata, ka atomenerģijas jomai jāpaliek ārpus tīras attīstības mehānisma un kopīgi īstenojamo projektu mehānisma (CDM/JI), kā arī no citiem mehānismiem, kuru mērķis ir atlīdzināt par emisiju samazināšanu jaunattīstības valstīs;
32. veicināt daudz plašākas sabiedrības centienus samazināt cilvēku rīcības ietekmi uz klimata pārmaiņām;
33. atkārtoti aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pieņemt vērienīgu politiku sadarbībai tīro tehnoloģiju jomā un šo tehnoloģiju tālākai nodošanai jaunattīstības valstīm, palīdzot tām attīstīt vietējo ekonomiku un uzlabojot to labklājību uz ilgtspējīgas attīstības pamata;
34. ir satraukts saistībā ar piekrastes zonās esošām kodoliekārtām par risku, ko rada klimata pārmaiņas un cunami, un aicina Komisiju un Padomi novērtēt šādus riskus un tiem sagatavoties, kā arī izvairīties no jaunu kodoliekārtu būvniecības piekrastes zonās;
35. lūdz Eiropas Komisijai novērtēt klimata pārmaiņu izraisītās sekas attiecībā uz zemes temperatūras paaugstināšanos, lietus samazināšanos un pazemes ūdeņu stāvokli; uzskata, ka īpaši svarīgi ir izpētīt sekas, kādas ir kultivējamo platību samazināšanai, tās izmantojot kā avotus biomasas ražošanai, un kādu iespaidu tas atstāj uz oglekļa dioksīda krātuvēm; uzsver, ka svarīga nozīme ir atsevišķām lauksaimniecības pārvaldības praksēm;
36. aicina visas Parlamenta attiecīgās komitejas un delegācijas cieši sadarboties klimata pārmaiņu jautājumos, lai tā rūpniecības, enerģētikas, transporta, lauksaimniecības, pētniecības un izstrādes politika un citas iniciatīvas būtu labāk saskaņotas ar klimata pārmaiņu mērķiem un lai klimata pārmaiņu jautājumi tiktu regulāri skatīti parlamentu sadarbības delegāciju līmenī un saistībā ar transatlantisko likumdevēju dialogu;
37. aicina divas prezidentūras 2007. gadā nodrošināt, lai tiktu paātrināta virzība klimata pārmaiņu ierobežošanai, vienlaikus palielinot politisko atbildību un procesā iesaistot lielāku starptautisko partneru skaitu starptautiskā līmenī;
38. uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.