REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

8.2.2007

Pamatojoties uz Padomes un Komisijas ziņojumiem,
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Francis Wurtz, Ilda Figueiredo un Helmuth Markov
GUE/NGL grupas vārdā
par ieguldījumu Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

B6‑0046/2007

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ieguldījumu Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu par integrētām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005–2008) (COM(2005)0141),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 20. jūlija paziņojumu „Kopīgi pasākumi izaugsmei un nodarbinātībai: Kopienas Lisabonas programma” (KOM(2005)0330),

–  ņemot vērā 25 dalībvalstu sagatavotās valsts līmeņa Lisabonas reformu programmas,

–  ņemot vērā to, kā Komisija 2006. gadā ir īstenojusi Kopienas Lisabonas programmu,

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 6. novembra ziņojumu „Nodarbinātība Eiropā 2006. gadā”,

–  ņemot vērā 2006. gada 6. novembrī formulētās Komisijas 2006. gada rudens ekonomiskās prognozes,

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. novembra paziņojumu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” (COM(2006)0708),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. janvāra priekšlikumus par enerģētikas politiku un klimata pārmaiņām,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas, 2000. gada 23. un 24. marta Stokholmas, 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas, kā arī 2005. gada 22. un 23. marta, 2005. gada 15. un 16. decembra un 2006. gada 23. un 24. marta Briseles Eiropadomes prezidentūru secinājumus,

–  ņemot vērā 2005. gada 9. marta un 2006. gada 15. marta rezolūcijas par Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatu,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

Gausa izaugsme, augsts bezdarbs, pieaugoša nabadzība un nevienlīdzība – tāda ir ES 7 gadus pēc Lisabonas stratēģijas pieņemšanas

1.  ar nopietnām bažām atzīmē, ka kopš 2000. gada ES ir bijusi raksturīga gausa ekonomiskā izaugsme un nodarbinātības palielināšanās, produktivitātes pieauguma radītās peļņas pārvietošanos no strādniekiem pie darba devējiem un pastāvīgi augsts bezdarba un nabadzības līmenis, sociālā atstumtība, nestabila nodarbinātība un ienākumu nevienlīdzība atzīmē, ka IKP peļņas daļa eirozonā pašreiz ir tuvu augstākajai pēdējos 25 gados, taču tajā pašā laikā algu daļa jau vairākus gadu desmitus samazinās;

2.  atzīmē, ka vidējie ekonomiskās izaugsmes rādītāji 15 vecajās ES dalībvalstīs jau vairākus desmitus gadu ir samazinājušies; atgādina, ka kopš 2000. gada vidējā ekonomiskā izaugsmes ES ir bijusi 1,4%, kas ir mazāk nekā laika posmā no 1991. līdz 2000. gadam, kad tā bija 2,6%; norāda uz to, ka saskaņā ar prognozēm pēc 2006. gada atkal samazināsies ekonomiskās izaugsmes temps un ka uz situācijas uzlabošanos nevar pilnībā paļauties;

3.  atzīmē, ka laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam bezdarbnieku skaits ES ir palielinājies par vienu miljonu, pie tam strauji pieaudzis nestabilu darbavietu skaits – vairāk nekā 4,7 miljoniem strādājošo ir līgums uz noteiktu laiku un vismaz 1,1 miljons piespiedu kārtā strādā nepilnu darba laiku; uzsver, ka pat piepildoties prognozēm par bezdarba samazināšanos, ES vēl aizvien būs nepieņemami liels bezdarbnieku skaits – 17 miljoni cilvēku; atzīmē, ka 25% strādājošo ir netipiski darba līgumi (līgumi uz noteiktu laiku, līgumi par darba veikšanu nepilnu darba laiku, līgumi par dežūru laiku, līgumi par „nulles laiku”, līgumi ar darbiniekiem, kas, izmantojot nodarbinātības aģentūras, pieņemti uz laiku, līgumi ar ārštata darbiniekiem), kas, ņemot vērā arī pašnodarbināto personu skaitu, nozīmē, ka 41% strādājošo ir nestabils darbs;

4.  norāda uz to, ka kopš 2000. gada ir palielinājusies nevienlīdzība, attiecība starp 20% pašu bagātāko iedzīvotāju un 20% pašu nabadzīgāko iedzīvotāju ir palielinājusies no 4,5:1 līdz 4,8:1; atgādina, ka kopš 2000. gada vidējais faktiskās algas pieaugums ES ir samazinājies no 1,2% laika posmā no 1995. līdz 2000. gadam līdz 0,7% pašlaik; uzsver, ka kopš 2000. gada 33% produktivitātes pieauguma radītās peļņas ir pārvietojusies no strādājošajiem pie darba devējiem;

5.  ar nopietnām bažām atzīmē, ka to 15 veco ES dalībvalstu iedzīvotāju skaits, kas ir uz nabadzības sliekšņa, ir pieaudzis no 15% 2000. gadā līdz 17% 2004. gadā, kas nozīmē, ka nabadzīgo iedzīvotāju skaits bagātākajās ES valstīs ir palielinājies par 9 miljoniem; atzīmē, ka 72 miljoni ES iedzīvotāju ir zem nabadzības sliekšņa, pie tam gandrīz pusei no šiem cilvēkiem nav izredžu uz materiālās situācijas uzlabošanos un ir nepieņemami augsts nabadzīgo bērnu un veco cilvēku skaits;

Neoliberālisma sekas – jāpārtrauc īstenot pašreizējo ekonomikas un monetāro politiku

6.  uzsver, ka 2000. gada marta Eiropadomes formulētā Lisabonas stratēģija, kurai nepārprotamu atbalstu pauda tādas lielas Eiropas darba devēju organizācijas kā UNICE un ERT, ir bijusi galvenais Eiropas Savienības līdzeklis, ar ko veicināt liberalizāciju un privatizāciju sabiedrisko pakalpojumu nozarē, darba tirgus elastīgumu un pielāgošanās spējas, algu izlīdzināšanu un virknes sociālā nodrošinājuma pakalpojumu, tostarp pensiju un veselības aprūpes nodošanu privātajam sektoram; pauž nožēlu, ka ar tā saucamo Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu 2005. gadā vēl lielāks uzsvars tika likts uz neoliberālismu un atgādina, ka šī pieeja ir materializējusies konkrētās visu dalībvalstu reformu programmās, tādējādi apdraudot sociālo dimensiju un ignorējot tās ekonomiskās, sociālās un vides problēmas, ar kurām saskaras ES dalībvalstis;

7.   uzsver, ka Kopienas Lisabonas programma un valsts reformu programmas attiecībā uz pārskatīto Lisabonas stratēģiju ir instruments, ar ko nodrošināt valstisku attaisnojumu un tālāk attīstīt tās pašas strukturālās reformas visās dalībvalstīs, it īpaši darba tirgus un sociālās drošības reformas, kuras atstās smagas ekonomiskās un sociālās sekas, ko vēl jo vairāk pastiprinās integrētās vadlīnijas, kā arī Stabilitātes un izaugsmes pakts; uzskata, ka šīs reformas apdraudēs darbinieku, pensionāru, sabiedrisko pakalpojumu lietotāju un patērētāju tiesības;

8.  ņem vērā Komisijas ikgada progresa ziņojumu un pauž nožēlu par Komisijas neobjektīvo nostāju galvenajās prioritātēs attiecībā uz uzņēmējdarbības iespēju un privāto ieguldījumu atvēršanu, īpaši:

• i)nodrošinot attaisnojumu, lai turpinātu privatizāciju sociālās drošības jomā, samazināt sociālos pabalstus un palielinātu ar likumu noteikto un faktisko pensionēšanās vecumu,
• ii)uzstājot uz vēl lielāku elastīgumu darba tirgū, ieviešot jaunu jēdzienu „elastīgums un drošība (flexicurity), kas saskaņā ar Komisijas Zaļajā grāmatā par darba tiesībām paustajiem ieteikumiem uzskatāms par līdzvērtīgu jēdzienam „nodarbinātība”,
• iii)pakļaujot ieguldījumus pētniecībā, attīstībā un izglītībā brīvā tirgus kaprīzēm un tādējādi attaisnojot zināšanu, izglītības un pētniecības pielīdzināšanu precei (Boloņas process),
• iv)uzstājot uz enerģijas tirgu liberalizāciju un piešķirot pārāk lielu prioritāti iekšējā pakalpojumu tirgus izveidei;

9.  uzsver, ka ar Lisabonas stratēģiju pamatā nav izdevies sasniegt tās mērķus – ekonomikas izaugsmi par 3%, pilnīgu nodarbinātību, radot 20 miljonus jaunu darbavietu, un 3% no Kopienas IKP piešķiršanu pētniecības un attīstības izdevumiem; atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas datiem vidējā ekonomikas izaugsme ir bijusi gandrīz puse no plānotā apmēra, ir radīta aptuveni ceturtā daļa no paredzētajām darbavietām (nerunājot par radīto darbavietu kvalitāti, darbaspēka pieaugumu un bezdarbnieku skaitu) un ka izdevumi pētniecībai un attīstībai ir bijuši mazāki nekā 2% no IKP – tajā pašā līmenī kā 2000. gadā;

10.  uzsver, ka pašreiz notiekošās tirgu liberalizācijas un sabiedrisko pakalpojumu nodrošinātāju privatizācijas rezultātā nav panākti vērā ņemami ieguvumi cenu, pakalpojumu kvalitātes vai publiskā sektora izdevumu samazināšanas ziņā; atzīmē, ka — gluži pretēji — patērētāju un sabiedrisko pakalpojumu lietotāju asociācijas ir ziņojušas par cenu pieaugumu, pakalpojumu kvalitātes kritumu un izmaksu palielināšanos; turklāt atzīmē, ka liberalizācijas skartajās nozarēs ir samazinājies darba vietu skaits un ir radušies privāti monopoli, kas apdraud darbinieku, sabiedrisko pakalpojumu lietotāju un patērētāju intereses;

11.  uzskata, ka ES monetārā un fiskālā politika ar tās Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto pamatmērķi panākt cenu stabilitāti un budžetu konsolidāciju ir bijusi ierobežojoša; uzsver, ka nominālajai konverģencei, ieviešot eiro, un pēc tam notikušajam ir bijusi negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi, nodarbinātības palielināšanos, sociālo un ekonomisko kohēziju un patiesu ES dalībvalstu konverģenci, kā arī valsts investīcijām, līdz ar to apdraudot jau tā vājo tautsaimniecības atlabšanu un cīņu pret bezdarbu;

12.  vērš uzmanību uz jau iesakņojušos darbinieku, patērētāju un sabiedrisko pakalpojumu lietotāju cīņu pret notiekošo liberalizācijas procesu un darba tirgus un sociālā nodrošinājuma sistēmas reformām un pretošanos šiem procesiem un aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē ņemt to vērā un iestrādāt dokumentos arodbiedrību, sabiedrisko pakalpojumu lietotāju asociāciju un patērētāju organizāciju iesniegtos priekšlikumus;

13.  pauž nožēlu par 2005. gada decembra Eiropadomē panākto vienošanos par finanšu plānu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, sevišķi par to, ka ir samazināti līdzekļi struktūrfondiem (no 0,41% no ES NKI uz 0,37%) un sociālajām, vides, pētniecības, kultūras un izglītības programmām; pauž nožēlu par to, ka tādas neratificētās „Eiropas Konstitūcijas” prioritātes kā konkurence, konkurētspēja, drošība un militarizācija pamazām kļūst par mērķiem un jo īpaši par to, ka vismaz 2/3 no kohēzijas politikas līdzekļiem ir rezervētas Lisabonas mērķu izpildei; uzskata, ka ar vidējo izdevumu līmeni, kas ir 1,045% no ES NKI nepietiek, lai risinātu sociālās, ekonomiskās un vides problēmas, ar ko saskaras paplašinātā ES un apmierinātu ar kohēziju saistītās vajadzības;

14.  norāda uz ES budžeta daļas samazināšanos, kas sākās jau iepriekšējā finanšu plāna (2000. - 2006. gadam – „Programmas 2000”) laikā, kad, neraugoties uz paplašināšanos un 10 jaunām dalībvalstīm, kurās ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju bija aptuveni 40% no ES līmeņa, pirmo reizi tika saglabāta pašu līdzekļu maksimālā robeža; pauž nožēlu, ka 2007. gada budžetam tāpat kā 1997. gada budžetam ir tendence samazināt ES izdevumu līmeni par gandrīz 1% no ES NKI un nesasniegt finanšu plānu atļauto maksimālo robežu; atgādina, ka ASV federālais budžets ir 18-20% no NKI un ka vairāki ekonomisti ir norādījuši uz to, ka ES budžets ir jāpalielina divas vai pat četras reizes, ja ES vēlas sniegt vērā ņemamu ieguldījumu investīcijās un līdzekļu pārdalē Eiropas Savienībā;

Jauna stratēģija, jauns ceļš Eiropai – pilnīga nodarbinātība, pienācīgas darbavietas un algas, sociālā un ekonomiskā kohēzija un sociālā aizsardzība visiem

15.  uzskata, ka, ja mēs vēlamies efektīvi risināt tādas problēmas kā nepietiekama ilgstpējīga izaugsme, bezdarbs, nabadzība, sociālā atstumtība un (ienākumu) nevienlīdzība, ir jāpārtrauc pašreizējo ES politiku īstenošana; uzsver, ka ir vajadzīga jauna stratēģija, kas nospraustu Eiropai jaunu ceļu – ceļu uz pilnīgu nodarbinātību, pienācīgām darbavietām un algām, sociālo un ekonomisko kohēziju un sociālo aizsardzību visiem, nodrošinot augstu dzīves līmeni; ceļš, kas ļautu pievērst uzmanību katras dalībvalsts, bet jo īpaši mazāk attīstīto dalībvalstu attīstības vajadzībām, kas veicinātu patiesu konverģenci, palīdzētu samazināt nevienlīdzību dalībvalstu attīstības līmenī un novērstu pastāvošās ekonomiskās, sociālās un reģionālās atšķirības;

16.  uzskata, ka ES politiskās darba kārtības galvenajiem punktiem ir jābūt turības veicināšanai (produktivitātes pieaugumam), ienākumu pārdalei (cīņai pret ienākumu nevienlīdzību) un cīņai pret atstumtību (cīņai pret bezdarbu); atzīmē, ka šo problēmu risināšanā atslēgvārds ir „darbs”;

17.  tādēļ aicina aizstāt Lisabonas stratēģiju ar „Eiropas Solidaritātes un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju”, kas balstītos uz minētajiem principiem un tādiem jauniem ekonomikas, sociālās un vides politikas virzieniem, kas sekmētu ieguldījumus:

• i)visa veida darba kvalitātes aspektos (algās, stabilitātē, darba apstākļos un apmācībā) un kvalifikācijas celšanā, lai darbaspēks būtu labi apmācīts un profesionāls,
• ii)pamatinfrastruktūrā un rūpniecības atbalsta infrastruktūrā,
• iii)sabiedriskajos pakalpojumos, uzlabojot to kvalitāti,
• iv)spēcīgā kohēzijas politikā, veicinot sociālo un ekonomisko kohēziju,
• v)vides aizsardzībā un ekotehnoloģijās,
• vi)darba, sociālo, vides un drošības standartu uzlabošanā, lai panāktu saskaņotus visaugstākos standartu,
• vii)sociālajā ekonomikā,

   viii)   sociālajā aizsardzībā, lai izskaustu nabadzību un cīnītos pret sociālo atstumtību,

• ix)(valstu) pētniecībā un inovācijā, lai nodrošinātu, ka labumu gūst visa sabiedrība,
• x)kultūras un sabiedrības iesaistīšanās veicināšanā,
• xi)progresīvā ekonomikas “dematerializācijā”;

18.  uzsver, ka šai jaunajai ES stratēģijai ir vajadzīga tāda makroekonomiskā sistēma, kas palīdz panākt ilgtspējīgu attīstību, uz pakāpeniski pieaugošām algām balstītu videi draudzīgu iekšējo pieprasījumu un pilnīgu nodarbinātību ar tiesību, sociālo un ekonomisko kohēziju; tādēļ izveidot izaugsmi un nodarbinātību veicinošu monetāro un fiskālo politiku, kas pārtaptu plašākā kombinētā, elastīgā un saskaņotā ES un dalībvalstu fiskālā politikā un balstītos uz:

• i)tādas ECB monetārās politikas un institucionālās reformas ieviešanu, kura balstās uz demokrātisku pārskatatbildību, politisku kontroli un risinājumiem tautsaimniecības un sociālajām problēmām, kuras rezultātā līdztekus izmaiņām ar cenu stabilitāti saistītajā pamatmērķī tiek nosprausti konkrēti izaugsmes un nodarbinātības mērķi,
• ii)Stabilitātes uz izaugsmes pakta atcelšanu un Nodarbinātības un Izaugsmes pakta pieņemšanu, kas sekmētu valsts investīcijas, palielinātu efektivitāti un paredzētu konkrētus, katras dalībvalsts vajadzībām pielāgotus ekonomiskos, sociālos un vides kritērijus, īpaši saistībā ar bezdarba samazināšanas mērķi,

   iii)   saskaņotu Eiropas investīciju stratēģiju, izveidojot „ES investīciju programmu ilgtspējīgas attīstības un nodarbinātības atbalstam”, kas aptvertu vismaz 1% no ES IKP un kurai vajadzētu papildināt līdzīgus dalībvalstu investīciju pasākumus; uzsver to, ka ar finanšu plānu 2007. līdz 2013. gadam vajadzētu panākt patiesu ES budžeta pieaugumu, lai būtu iespējams pildīt minēto programmu, un aicina pārskatīt šo finanšu plānu;

• iv)eirozonas monetārās kompensācijas fonda izveidi, ar kura palīdzību būtu iespējams reaģēt uz asimetriskiem ekonomiskiem satricinājumiem;   

19.  aicina izveidot jaunu sociālās politikas programmu, kuras mērķiem jābūt šādiem:

• i)ietverošas un saistītas sabiedrības attīstīšana, kurā kā priekšnoteikums ir paredzēti pasākumi stabilas nodarbinātības nodrošināšanai un darba ņēmēju tiesību ievērošanai;
• ii)tādas sabiedrības veicināšana, kura pamatojas uz dzimumu līdztiesību un kurā tiek apkarota visu viedu diskriminācija;
• iii)radīto labumu sadale tā, lai palielinātu ikviena labklājību, kas paredz valsts nodrošinātas, vispārējas labklājības sistēmas un garantētu vispārēju piekļuvi augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem, tostarp veselības, izglītības pakalpojumiem un mājokļiem;
• iv)sociālā politika, kas ņem vērā visas grupas;
• v)līdzdalības demokrātija kā viena no dažādo sociālo un nodarbinātības politisko darbību sastāvdaļām,

20.  aicina izveidot jaunu vides politikas programmu, kuras mērķiem jābūt šādiem:

• i)pārtraukt saikni starp ekonomikas izaugsmi un enerģijas, dabas resursu un izejmateriālu patēriņa pieaugumu, panākot patēriņa samazināšanos,
• ii)atbalstīt dalībvalstu reglamentējošos noteikumus un uzraudzības sistēmas, ar kuru palīdzību tās novērš ietekmi uz vidi, īpaši piesārņojumu un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas,
• iii)atbalstīt tādas investīcijas, kas sekmē atkritumu daudzuma samazināšanu un materiālu otrreizēju izmantošanu un pārstrādi, kā arī bīstamu ražošanas atkritumu un toksisko atkritumu daudzuma samazināšanu un šo atkritumu apstrādi,
• iv)veicināt videi draudzīgāku un drošāku transporta sistēmu izmantošanu, investējot kvalitatīvā sabiedriskajā transportā,
• iv)investēt ekotehnoloģijās, ekoinovācijā un ekoefektivitātē;

Jauna stratēģija algu uzlabošanai, ienākumu nevienlīdzības samazināšanai un nabadzības izskaušanai

21.  atgādina, ka nozīmīga ir progresīva algu politika, lai palielinātu iekšējo pieprasījumu, veicinātu sociālo integrāciju un samazinātu ienākumu nevienlīdzību; pauž nožēlu, ka ES politikā algas tiek uzskatītas par maksājumu, nevis par daļu no nacionālā ienākuma, kas iztērēts var veicināt ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi; tādēļ pauž nožēlu, ka viens no integrēto vadlīniju mērķiem vēl aizvien ir algu izlīdzināšana, kā arī ECB inflācijas un cenu stabilitātes mērķi;

22.  uzskata, ka ar likumu noteiktas minimālās algas ir būtiski svarīgs ienākumu pārdales politikas elements, kas garantē minimālo algas un ienākumu līmeni, palīdzot cīnīties pret algu un ienākumu nevienlīdzību un izskaust nabadzību kopumā un nabadzību strādājošo iedzīvotāju vidū; aicina visas ES dalībvalstis cieši apņemties ieviest ar likumu noteiktas minimālās algas; aicina ikvienu dalībvalsti saskaņoti palielināt ar likumu noteiktās minimālās algas lielumu;

23.  pauž bažas par to, ka liels skaits strādājošo dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan saņem algu; aicina ES apņemties līdz 2010. gadam izskaust strādājošo cilvēku nabadzību;

24.  atzīmē, ka Eiropas Savienībā ir liela ienākumu nevienlīdzība, un uzsver, ka tā ir saistīta ar lielu nevienlīdzību algu ziņā; aicina ES apņemties līdz 2010. gadam samazināt uz pusi ienākumu nevienlīdzību, ko izsaka kā strukturālos rādītājus S80/S20 un S90/10, un aicina pavasara Eiropadomi noteikt šo mērķi;

25.  vērš uzmanību uz augsto nabadzības līmeni ES un nepieciešamību izskaust nabadzību; aicina ES apņemties līdz 2010. gadam samazināt uz pusi to ES iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, un izskaust nabadzību bērnu vidū; pauž nožēlu, ka Komisijas pavasara ziņojumos, pavasara Eiropadomes secinājumos un dalībvalstu reformu programmās sociālā integrācija nav atzīta par prioritāti; aicina šajos dokumentos iekļaut strukturālus rādītājus, saskaņā ar kuriem par nabadzības slieksni uzskatāmi ienākumi, kas nepārsniedz 70% no vidējiem ienākumiem;

26.  atzīmē, ka pret naudas trūkuma izraisītu nabadzību var cīnīties ar tādiem līdzekļiem kā dalībvalstu izmaksāti minimālie sociālie pabalsti un uzsver, ka naudas trūkuma izraisītu nabadzību var izskaust, palielinot minimālo sociālo pabalstu, lai tas atbilstu nabadzības slieksnim; aicina Komisiju sagatavot īpašu ziņojumu par nabadzību, līdzekļiem cīņai pret nabadzību un to, kā ar ES budžeta līdzekļiem varētu atbalstīt dalībvalstu veiktos pasākumus;

Stratēģija pilnīgai nodarbinātībai, darba kvalitātei un darbavietu aizsardzībai

27.   uzskata, ka mērķis veicināt nodarbinātību ir jāpadara par visu ES politikas virzienu galveno jautājumu un ekonomikas un monetārās politikas pamatmērķi; uzsver, ka darbs ir ne tikai ienākumu avots, bet būtisks priekšnoteikums sociālai integrācijai visās sabiedrības jomās un personiskās izaugsmes iespēja; atzīmē, ka 2005. gadā ES-15 nodarbinātības līmenis bija 65,2% un ES — 63,8%, kas tālu atpaliek no Lisabonas stratēģijā noteiktā mērķa 2010. gadā panākt 70%; aicina ES apņemties sasniegt šo mērķi un aicina pavasara Padomi palielināt nodarbinātības rādītāju mērķi, kas pašlaik ir 70% par 5 procentu punktiem; uzsver, ka darbavietu skaita palielināšanas rezultātā ne vienmēr samazinās bezdarbs, tādēļ uzskata, ka ar bezdarbu saistītajiem mērķiem ir jākļūst par ES prioritāti un aicina ES apņemties līdz 2010. gadam samazināt vidējo ES bezdarba līmeni par 4 procentu punktiem;

28.  noraida jauno „elastīgums un drošība (flexicurity) koncepciju, ko Komisija ieviesusi kā daļu no ar Lisabonas stratēģiju un Zaļo grāmatu par darba tiesību reformu saistītas stratēģijas un kuras pamatā ir pietiekami elastīgi darba līgumi kombinācijā ar tādu darba tirgus politiku, kas atbalsta pāreju no viena darba uz citu, proti, darbaspēka (un algu) pielāgošanu uzņēmējdarbības cikliem, bet izmaksas, kas saistītas ar darbaspēka pielāgošanos un rotāciju, sedz dalībvalstu nodarbinātības dienesti; uzskata, ka šī koncepcija kopā ar „nodarbinātības” koncepciju atbildību par darba meklēšanu noveļ uz darbiniekiem; uzsver, ka abas minētās koncepcijas veicina darba tirgus deregulāciju un paver iespējas atlaist darbiniekus, apdraudot sociālo kohēziju un darbavietu kvalitāti; brīdina, ka zem šīs stratēģijas slēpjas nodoms pārskatīt bezdarbnieku pabalstu shēmas un samazināt bezdarbnieku pabalstu lielumu un laika periodu, kurā pienākas bezdarbnieka pabalsts;

29.  uzsver, ka pastāv pretrunas starp darba tirgus elastīguma palielināšanu, nestabilām darbavietām un nepieciešamību palielināt darba kvalitāti visos tā aspektos; atzīmē, ka darba tirgus reformu rezultātā ir palēninājies produktivitātes pieaugums; aicina Komisiju izveidot ziņojumu par saikni starp darbavietu kvalitāti un produktivitāti;

30.  pauž nožēlu, ka lielākoties dalībvalstu reformu programmās galvenā uzmanība ir pievērsta darbavietu skaita palielināšanai, aizmirstot par šīs medaļas otru pusi — ka tām jābūt labākām; uzsver, ka gada progresa ziņojumā vai dalībvalstu reformu programmās nav rasta pareizā pieeja darba kvalitātes veicināšanai visos tā aspektos, un uzskata, ka tai jābūt vienai no ES prioritātēm, jo tā ir cieši saistīta ar dzīves kvalitāti, sociālo integrāciju un ražīgumu; aicina Komisiju izstrādāt īpašu Kopienas programmu dalībvalstu pasākumu papildināšanai, lai veicinātu darba kvalitāti un apmainītos ar labāko praksi, paredzot tam atbilstīgus finanšu līdzekļus;

31.  aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē noteikt par mērķi to, lai procentuālā izteiksmē pusei no ES darbiniekiem ar fiksēta termiņa līgumiem līdz 2010. gadam būtu pastāvīgs līgums, un izveidot īpašu stimulu shēmu, lai veicinātu nodarbinātības stabilitāti, piesaistot ES budžeta līdzekļus; prasa ES un dalībvalstīm izstrādāt pasākumus darba tirgus politikas jomā, lai tiem darbiniekiem, kuriem pretēji viņu gribai ir jāstrādā pusslodze, radītu iespējas strādāt pilnu darba laiku; aicina ES uzņemties saistības, lai samazinātu piespiedu nepilna laika darbu;

32.  uzsver, ka no aktīvā darba tirgus politikas jomām tikai apmācība būtiski ietekmē vispārējos sasniegumus darba tirgū; norāda uz vajadzību ESF arī turpmāk par galveno prioritāti noteikt katras dalībvalsts vajadzībām pielāgotu apmācību un pauž bažas, ka, paredzot Lisabonas stratēģijai struktūrfondu līdzekļus, nauda no apmācības pasākumiem tiks novirzīta uz citām aktīvā darba tirgus politikas jomām; pauž stingru uzskatu, ka apmācībā iesaistīto darbinieku procentuālā attiecība joprojām ir pārāk zema un ka privātie uzņēmumi nepietiekami iegulda apmācības veicināšanā; aicina darba devējus mācībām piešķirt augstu prioritāti un radīt apstākļus mācībām darbavietā; uzskata, ka mācību laiks jāpielīdzina darba laikam;

33.  uzsver, ka darba apstākļu uzlabošana ir izšķirošs aspekts, lai nodrošinātu darba kvalitāti; pauž nopietnas bažas par elastīgā darba laika režīma ieviešanu, lai darbaspēku pielāgotu ražošanas ciklam, un par tādām režīma sekām kā zema produktivitāte un pieaugošā darba tempa ietekme uz darbinieku veselību, un aizvien lielāks negadījumu skaits darba vietā; uzskata, ka, ja tiks īstenots Komisijas priekšlikums par darba laika direktīvas pārskatīšanu, pašreizējā situācija pasliktināsies; aicina Komisiju sagatavot paziņojumu par ietekmi, ko uz darbinieku veselību rada pašreizējie ES darba tiesību priekšlikumi;

34.  aicina ES uzņemties stingras saistības samazināt darba laiku, nepazeminot algas, lai radītu jaunas darba vietas un palielinātu ražīgumu; līdz ar to aicina Komisiju atsaukt savu priekšlikumu par darba laika direktīvas pārskatīšanu; aicina dalībvalstis koordinēt centienus līdz 2010. gadam pakāpeniski samazināt darba laiku un uzsver, ka īstermiņa mērķis ir 35 stundas nedēļā; uzskata, ka darba laika samazināšana, nepazeminot algas, ir jāuzskata par pašmērķi un sabiedrības labklājības celšanas pasākumu;

35.  uzskata, ka pašreizējā darba tiesību pārskatīšana, netipiskie darba līgumi, kapitāla mobilitāte un augstais bezdarbs apdraud arodbiedrību varu; uzsver, cik svarīgi ir panākt, ka arodbiedrību ietekmes un to tiesības nodrošināšana būtu obligāts pasākums, lai līdzsvarotu nevienādo attiecību starp kapitālu un nodarbinātību un atbalstītu ikvienu ekonomikas un monetārās politikas mērķi, kas ir vērsts uz nodarbinātību;

Jauna solidaritātes stratēģija un lielākas labklājības valsts

36.  prasa — lai īstenotu plašas un visaptverošas pārmaiņas, ar jauno stratēģiju jācenšas nevis vājināt, bet gan uzlabot labklājības sistēmas, kā tas paredzēts Lisabonas stratēģijā (nodrošinot sociālo aizsardzību slimības, pensionēšanās, bezdarba un citu sociālo vajadzību gadījumā), kā arī jānovērš negatīvs sociālo standartu ietekmējums; uzskata, ka tām ir jābūt stingrām saistībām, lai nodrošinātu solidaritāti ES;

37.  uzsver, ka labklājības valsts pamatā jābūt pienācīgi finansētai valsts sociālās drošības sistēmai, kas sedz visus dzīves un darba riskus, un valsts pensiju sistēmai, kuras pamatā ir paaudžu solidaritātes shēma, lai nodrošinātu sociālo aizsardzību un solidaritāti gan paaudzes robežās, gan starp paaudzēm; pauž nopietnas bažas par to, ka otrās paaudzes valsts stratēģiju programmu galvenās pamatnostādnes par stabilām pensijām ir pārāk daudz vērstas uz privatizāciju labklājības jomā, pensionēšanās vecuma palielināšanu un pabalstu līmeņa samazināšanu;

38.  uzskata par nepamatotu Komisijas un Padomes spiedienu, ko tās izdara ar Lisabonas stratēģijas palīdzību, turpinot vājināt vai privatizēt valsts pensiju pīlāru un palielinot faktisko un noteikto pensionēšanās vecumu; nosoda mēģinājumus palielināt noteikto pensionēšanās vecumu; noliedz mītu par pensiju sistēmu nenovēršamo sabrukumu un uzskata, ka problēmas, kas varētu pastāvēt, būs vienlīdz lielā mērā vērojamas jebkurā sociālās drošības kapitalizācijā vai privāto kontu sistēmā, ko pasliktina finanšu tirgu nestabilitātes radītais pieaugošais finansiālais risks, jo finanšu tirgus ietekmē ekonomikas un nodarbinātības jomā pastāvošie spiedieni;

39.  uzsver, ka labākais veids, kā risināt sociālās drošības ilgtspēju, ir pilnīga garantēta nodarbinātība, progresīva algu politika, pilnīga migrējošo darba ņēmēju integrācija un legalizēšana, izlīdzinošāka ienākumu sadale, pietiekams ražīguma pieaugums un saskaņota cīņa pret nedeklarētu darbu; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt un palielināt darba devēju ieguldījumu sociālajā drošībā; uzsver, ka ir jāatrod jauni instrumenti valsts sociālās drošības sistēmu finansēšanai, piemēram, nodokļa uzlikšana finanšu darījumiem kapitāla tirgū;

40.  uzsver, ka sociālās drošības finansēšanas veidi ir jāatjaunina, ņemot vērā tehnoloģijas attīstību un ieguldījumu, ko valsts ienākumu jomā nodrošina uzņēmējdarbība ar liela kapitāla piesaisti; uzskata, ka uzņēmumi ar lielu darbinieku skaitu cieš no tā, ka iemaksas sociālajā sistēmā veido tikai algas; uzskata, ka papildu resursi, kuru pamatā būtu uzņēmuma pievienotā vērtība, palīdzētu nodrošināt lielāku fiskālo taisnīgumu un sociālās drošības sistēmai nodrošinātu jaunus finanšu līdzekļus;

41.  uzsver, ka ir jāizstrādā politiska, lai panāktu sieviešu un vīriešu līdztiesību (piemēram, vienāds atalgojums, bērnu kopšanas atvaļinājums, piekļuve kvalitatīvai nodarbinātībai) un radītu labākus apstākļus nodarbinātības un privātās dzīves saskaņošanai; atzīmē, ka gan jauniešiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nepieciešama uzlabota izglītības un sociālā infrastruktūra, tostarp plašākas (un kvalitatīvākas) iespējas apmācību, (cenu ziņā pieejamas) bērnu aprūpes, medicīniskās aprūpes un veco ļaužu aprūpes jomā; atgādina dalībvalstīm par saistībām, ko tās uzņēmās 2002. gada augstākā līmeņa sanāksmē Barselonā, proti, līdz 2010. gadam dalībvalstīm ir jānodrošina vietas dienas aprūpes iestādēs vairāk nekā 33 % bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem, un 90 % pirmsskolas vecuma bērnu, kas vecāki par 3 gadiem, un prasa šīm saistībām pievērst pastiprinātu uzmanību un tās atjaunināt;

42.  prasa noteikt pasākumus, lai izskaustu diskrimināciju, proti, ierosinot likumdošanas iniciatīvas sieviešu, imigrantu un invalīdu tiesību jomā, un uzsver nepieciešamību stiprināt saikni ar ESF, lai tam nodrošinātu vajadzīgo finansējumu, un nodrošināt valstu parlamentu un minētajās jomās iesaistīto NVO un darba tirgus dalībnieku patiesu līdzdalību;

43.  atgādina par Komisijas jaunu darba vietu izveides stratēģiju, it īpaši veicinot vietējos Kopienas mēroga pakalpojumus, sabiedriskos pakalpojumus, sociālos pakalpojumus, privātos pakalpojumus, kultūras pakalpojumus un ar vidi saistītas profesijas; pauž nopietnas bažas par to, ka šo stratēģiju varētu izmantot, lai radītu nodarbinātības surogātu un „mazos darbus” ar zemu atalgojumu bezdarba slēpšanai; uzskata, ka šai stratēģijai jāpievēršas arī izveidoto darbvietu kvalitātei un stabilitātei, lai tās rezultātā neveidotos „mazie darbi”;

44.  uzskata, ka imigrācijas politikai jāveicina veiksmīga imigrantu ekonomiskā un sociālā integrācija, kas varētu arī dot ieguldījumu sociālā nodrošinājuma ilgspējai; uzskata, ka veiksmīga likumīgas imigrācijas politika ir atkarīga arī no tā, kā tiek īstenota vispusīga un visaptveroša stratēģija pilnīgas integrācijas panākšanai, kurā ir iekļauti daudzi sociālie, ekonomiskie un pilsoniskie pasākumi;

Jauna stratēģija, lai uzlabotu sabiedriskos pakalpojumus un regulētu kapitāla tirgus

45.  noraida regulējuma atcelšanas, privatizācijas un liberalizācijas stratēģiju, ko ES mērogā ierosinājusi Komisija un Padome; uzskata, ka jaunajā stratēģijā galvenā uzmanība ir jāpievērš plašākiem un labākiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, valsts nozīmes stiprināšanai reglamentēšanas jomā, dalībai un iesaistīšanai tirgū un labākiem reglamentējošiem noteikumiem, jo īpaši kapitāla tirgu jomā;

46.  atzīst sabiedrisko pakalpojumu un to sniegšanas nozīmi sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā Eiropas Savienībā; stingri kritizē aizspriedumu par valsti kā sliktu vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzēju un aicina nodot sabiedriskos pakalpojumus valsts sektora pārvaldībā; pauž nožēlu par valsts un privātā sektora partnerības plašu izmantošanu un veicināšanu ES līmenī, proti, attiecībā uz struktūrfondiem; uzsver, ka šo partnerību izmanto kā privatizācijas aizsegu un ka tā apdraud sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

47.  pauž nožēlu, ka ir pieņemta Pakalpojumu direktīva attiecībā uz pakalpojumu liberalizāciju Eiropas Savienībā, un brīdina par tās īstenošanas sekām; atzīst, ka pakalpojumu nozare ir svarīga ekonomikas izaugsmei un darba vietu radīšanai, taču uzskata, ka pakalpojumu liberalizācija veicina darbaspēka deregulāciju, sociālo un vides dempingu, kā arī apdraud sabiedriskos pakalpojumus, darba vietas un sociālās un patērētāju tiesības; uzsver, ka valdības ir zaudējušas iespēju regulēt un uzraudzīt ārvalstu uzņēmumu pakalpojumu sniegšanu savu valstu teritorijā un ka tas sekmē turpmāku tirgus deregulāciju; noraida vispārējas nozīmes pakalpojumu mākslīgo dalījumu tādos, kuri ir un kuri nav saimnieciski pakalpojumi, un uzsver, ka šādi šo direktīvu var attiecināt uz sabiedriskiem pakalpojumiem;

48.  prasa nekavējoties pārtraukt sabiedrisko pakalpojumu un komunālo pakalpojumu uzņēmumu privatizāciju; prasa Komisijai iesniegt rūpīgu pētījumu par līdzšinējo privatizācijas ietekmi uz cenām, pakalpojumu kvalitāti un darba vietām;

49.  uzskata, ka pašreizējie izmaksu lietderības vai konkurētspējas novērtējumi, kas ieteikti „labāku tiesību aktu” iniciatīvā, ir uzņēmumu interesēs un to galvenais mērķis ir atcelt jebkurus tiesību aktus, kas apdraud konkurētspēju vai uzņēmumu rentabilitāti un veicina ierobežojumu atcelšanu; uzskata, ka ietekmes novērtējumos nebūtu jāapšauba ieteikto vai pieņemto tiesību aktu sākotnējie mērķi, proti, darba, sociālo, vides un patērētāju tiesību aizsardzība;

50.  pieprasa izstrādāt ES mēroga reglamentējošus noteikumus, paredzot sodus par uzņēmumu pārvietošanu ES iekšienē un ārpus tās; uzskata, ka ES un dalībvalstu mēroga valsts atbalsts uzņēmumiem ir jāpiešķir, uzliekot tiem ilgtermiņa saistības attiecībā uz reģionālo attīstību un nodarbinātību, un ka atbalstu nedrīkst piešķirt, ja to paredzēts izmantot uzņēmumu pārvietošanai; prasa palielināt darbinieku pārstāvju ietekmi uzņēmumu valdēs un lēmumu pieņemšanā par pārvaldes struktūru;

51.  uzsver finanšu krīzes lielo risku, ko radījusi kapitāla tirgu deregulācija un to nestabilitāte visā pasaulē, pieaugot „kazino” aktivitātēm, kas pastāvīgi apdraud „īsto” ekonomiku; noraida deregulējumu, kas paredzēts finanšu pakalpojumu rīcības plānā un iekļauts Lisabonas stratēģijā;

52.  uzsver, ka, paredzot nelielu tirdzniecības nodokli par katru finanšu darījumu — darījumi ar akcijām, obligācijām, valūtu un atvasinājumiem — saskaņā ar Tobin priekšlikumu par valūtas tirgiem, ietekmēs īstermiņa uzkrājumus, mazinot spekulāciju un finanšu tirgu nestabilitāti; uzsver, ka ar šo priekšlikumu dalībvalstīm arī tiks nodrošināts instruments, lai tieši ietekmētu finanšu tirgus; uzsver, ka tādējādi varētu arī nodrošināt papildu līdzekļus, lai novērstu nodokļu bāzes samazinājumu un atvieglotu nodokļu slogu nodarbinātības jomā; atgādina, ka nodokļa uzlikšana 0,5 % apmērā par katru finanšu darījumu, piemērojot dažādas likmes saskaņā ar attiecīgā finanšu instrumenta risku, veidotu līdzekļus, kuru summa atbilst ES gada budžetam; aicina dalībvalstis saskaņot centienus, lai ieviestu šādu nodokli;

53.  prasa paredzēt labākus un stingrākus reglamentējošos noteikumus bankām un citām finanšu iestādēm; atzīmē skaidras naudas turējuma instrumentu vai peļņas normatīvu nozīmi, ar ko paredz, ka finanšu iestādes daļu no to aizdevumiem un ieguldījumiem patur skaidrā naudā; uzskata, ka šāda veida instrumentu varētu izmantot, lai ietekmētu banku aizdevumu izsniegšanas politiku, proti, atļaujot šos skaidras naudas turējumus par pazeminātām likmēm izmantot mikrokredītu sniegšanai mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem, un saistībā ar sociāliem projektiem, piemēram, sociālo mājokļu veidošanai;

54.  atzīmē izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu maksāšanu nepilnā apmērā un šo procesu sekas, kas izpaužas kā ienākumu zaudējumi un budžeta ieņēmumu zudumi valsts mērogā; aicina dalībvalstis cieši apņemties līdz 2010. gadam izskaust nodokļu oāzes un ārzonu darbības ES iekšienē un prasa Padomei, Komisijai un dalībvalstīm aktīvi iesaistīties darbībā, lai izskaustu nodokļu oāzes un ārzonu darbības visā pasaulē;

Jauna stratēģija ieguldījumiem pētniecībā, izglītībā un inovācijā kopējam labumam

55.  uzskata, ka ekspansīva makroekonomikas politika jāvirza, lai veicinātu ekoinovāciju un P&A un īstenotu vispārēju ilgtspējīgas attīstības politiku, un nodrošinātu ieguldījumu labklājībā un nodarbinātības veicināšanā; šajā ziņā uzsver valsts finansējuma nozīmi pamata un lietišķās pētniecības jomā; uzskata, ka ilgtspējīga attīstība ir iespējama tikai tad, ja pieaugošais pieprasījums un ekonomikas izaugsme ir saistīta ar enerģijas, dabas resursu un izejvielu patēriņa ievērojamu samazināšanu;

56.  noraida zināšanu, izglītības un pētniecības padarīšanu par preci un pauž bažas, ka Komisija un Padome iet šajā virzienā; brīdina par risku, ka tiks veikta tikai tāda pētniecība, kura ir lietišķa, nes maksimālu peļņu un kurai ir tirgus iespējas;

57.  uzskata, ka ieguldījumi pētniecībā un attīstībā jāizmanto, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, un ka Septītajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā 2007.-2013. gadam jāvērš uzmanība uz sociālajām zinātnēm, informācijas sabiedrību (tostarp brīvo un atklāto pirmkoda programmatūru), sabiedrības veselības aprūpi un profilaksi, pārtikas nekaitīgumu, ķīmisko vielu pārbaudi, ar vidi saistītām tehnoloģijām, ar ilgtspējīgu attīstību saistītiem pasākumiem, proti, atjaunīgo enerģiju izmantošanu un videi draudzīgas lauksaimniecības, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības attīstību; pauž nožēlu, ka Septītajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā 2007.-2013. gadam ir noteiktas citas prioritātes, un pauž nožēlu, ka 2005. gada decembra Eiropadomes sanāksmē samazināja minēto jomu līdzekļus;

58.  aicina dalībvalstis divkāršot centienus, lai veicinātu inovāciju un P&A vidējos uzņēmumos, kā arī 20 miljonos Eiropas mazo uzņēmumu, kas Eiropas Savienībā ir galvenais ekonomikas izaugsmes un darba vietu radīšanas virzītājspēks; uzskata, ka ir svarīgi uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi Septītajai pētniecības pamatprogrammai, lai stiprinātu mazo un vidējo uzņēmumu spējas radīt darba vietas;

59.  uzsver, ka ir svarīgi paaugstināt sabiedrības vispārējo izglītības un profesionālo līmeni, lai veicinātu inovāciju un paātrinātu P&A, un uzskata, ka šajā ziņā izšķiroša nozīme ir ieguldījumu palielināšanai visu līmeņu izglītībā un apmācībā; uzskata, ka jāuzlabo izglītības kvalitāte un apmācības sistēmas dažādiem dzīves posmiem, kā arī jāatvieglo piekļuve augstākajai izglītībai visiem iedzīvotājiem;

60.  aicina dalībvalstis pirmām kārtām pievērsties skolu priekšlaicīgas pamešanas problēmai pamatskolas un vidusskolas līmenī; uzskata, ka Eiropas Savienībā mācību pārtraukšanas rādītājs ir nepieņemami liels, jo skolu pamet vidēji viens no pieciem skolēniem; aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē uzlabot iepriekš noteiktās saistības, lai līdz 2010. gadam šo rādītāju samazinātu uz pusi; pauž bažas, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi Eiropadomes iepriekšējai pavasara sanāksmei, kas ietver īpašus mērķus, lai nodrošinātu darbu tiem skolēniem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, skolu pamešanu tikai veicinās, nevis mazinās;

Jauna stratēģija saskaņotai enerģētikas politikai — patēriņa samazināšana, efektivitātes palielināšana un ieguldījumi atjaunīgā enerģijā

61.  uzskata, ka enerģija un energoapgāde ir būtiski svarīga ekonomiskajai attīstībai un iedzīvotāju labklājībai; uzsver, ka enerģija ir sabiedriska prece un energoapgāde — sabiedrisks pakalpojums; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā valstu izstrādāto reformas programmu un ikgadējā ziņojumā par panākumiem prioritāte ir enerģijas tirgu liberalizācija līdz 2007. gada jūlijam, par ko dalībvalstis panākušas vienošanos Padomes sanāksmē; atgādina, ka šāda liberalizācija var izraisīt cenu pieaugumu un apdraudēt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

62.  uzskata, ka dalībvalstīm un ES stingri jārūpējas par to, lai likvidētu atkarību no fosilā kurināmā un pārtrauktu līdzšinējo īslaicīgo tendenci; atgādina, ka 2004. gadā tika konstatēts maksimālais naftas patēriņš pasaulē; uzsver, ka ilgtspējībai vides un sociālajā jomā jākļūst par centrālo aspektu Kopienas un dalībvalstu investīciju programmās; atzīmē, ka ieguldījumi jāizmanto, lai veicinātu atjaunīgo enerģiju izmantošanu, atdalītu ekonomikas izaugsmi no enerģijas patēriņa pieauguma, uzlabotu energoefektivitāti un veicinātu energotaupību, samazinot enerģijas patēriņa vispārējo līmeni, un aicina Eiropadomes pavasara sanāksmē noteikt konkrētus pasākumus šajās jomās;

63.  tādēļ uzsver, ka Eiropas Savienībai jāiegulda ievērojami resursi, lai īstenotu sevišķi nozīmīgo energotaupības potenciālu, vienlaikus izveidojot jaunas darba vietas nozarēs, kas īstermiņā nodrošinātu vislielākos sasniegumus, jo īpaši būvniecības nozarē, kas patērē vairāk nekā 40 % no kopējā enerģijas patēriņa Eiropas Savienībā; atzīst, ka, izmainot pieeju enerģijas izmantošanai, pašreizējam enerģijas patēriņam Eiropas Savienībā jāsamazinās aptuveni par 20 %;

64.  apzinās, ka saskaņota enerģētikas politika un ilgtermiņa energoapgādes drošība nav iespējama bez straujas pārorientēšanās uz atjaunīgo enerģiju, un aicina palielināt centienus, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti noteiktie mērķi attiecībā uz atjaunīgo avotu elektroenerģiju, biodegvielu un energoefektivitāti; pauž nožēlu par lielu uzdevumu trūkumu Komisijas 2007. gada 10. janvāra priekšlikumos un aicina dalībvalstis un Komisiju paredzēt stimulus ieguldījumiem atjaunīgā enerģijā, lai sasniegtu un pārsniegtu paredzēto atjaunīgās enerģijas tirgus daļu; tādēļ ar lielām bažām atzīmē, ka atjaunīgās enerģijas procentuālā daļa no kopējā enerģijas bruto patēriņa ir 2000. gada līmenī; uzskata, ka atjaunīgajai enerģijai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm Kopienas Septītajā pētniecības pamatprogrammā;

65.  uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nodrošina ekonomiskas un sociālas iespējas, kas var uzlabot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju; norāda uz vajadzību noteikt juridiski saistošus siltumnīcefekta gāzu samazināšanas mērķus; mudina Komisiju un dalībvalstis, risinot sarunas ar starptautiskiem partneriem un jo īpaši — ar ASV, uzsvērt klimata aizsardzības nepieciešamību;

66.  uzsver pašreizējās alternatīvās iespējas un savstarpējo saistību starp enerģētiku, vidi un lauksaimniecību ilgtspējīgas attīstības jomā, lai sniegtu maksimālu labumu iedzīvotājiem, uzlabojot viņu dzīves kvalitāti, kā arī saistītajām ekonomikas nozarēm; tomēr uzskata, ka jāpanāk atbilstīgs līdzsvars starp pārtikas kultūrām un enerģijas ieguvei audzētajām kultūrām, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēta pārtikas nozares neatkarība un pārtikas nekaitīgums;

*

*  *

67.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.