REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
28.6.2007
ievērojot Reglamenta 108. panta 5. punktu,
iesniedza Jan Andersson
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā
par Komisijas paziņojumu „Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību”
B6‑0266/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Komisijas paziņojumu „Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību”
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā[1],
– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūnija paziņojumu „Pamatnostādnes par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros”[2],
– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. jūnija paziņojumu „Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību”[3],
– ņemot vērā tā rezolūcijas par darba ņēmēju norīkošanu darbā[4],
– ņemot vērā Komisijai iesniegto jautājumu B6-0132/2007, uz kuru sniedz mutisku atbildi, par Komisijas paziņojumu „Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros: ieguvumu un iespēju palielināšana, vienlaicīgi nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību”,
– ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,
A. tā kā izrādījās, ka pilnīga un konsekventa Direktīvas 96/71/EK īstenošana sagādā grūtības, jo to neīsteno pienācīgi dalībvalstīs un kompetentās iestādes nesadarbojas pietiekamā mērā;
B. tā kā iepriekšējos Komisijas paziņojumus par šo jautājumu Parlaments uzskatīja par nepietiekamiem un tā kā tie nav atrisinājuši problēmas saistībā ar šo direktīvu; tā kā Komisijas un Parlamenta viedokļi nesakrīt tādos jautājumos kā norīkotāja uzņēmuma likumīga pārstāvja pieejamība uzņēmējvalstī un dokumentu uzglabāšana darba vietā, lai uzraudzītu atbilstību direktīvai;
C. tā kā norīkoto darba ņēmēju aizsardzība ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu brīvu darbaspēka apriti un Līgumā paredzētos darba apstākļus, un tā kā šo aizsardzību vajadzētu uzskatīt par sevišķi svarīgu vispārējo interešu labā;
D. tā kā Eiropas Kopienu Tiesas prakse, kā arī ģenerāladvokāta atzinums „Laval” lietā[5] skaidri nosaka, ka pasākumi, uz kuriem attiecas Darba ņēmēju norīkošanas direktīva un tādējādi arī paziņojums, ir attaisnojami, ja to pamatā ir sabiedrības intereses, piemēram, darba ņēmēju aizsardzība,
1. ir pārliecināts, ka Direktīvas 96/71/EK pilnīga īstenošana ir būtiski svarīga, lai panāktu pareizu līdzsvaru starp pakalpojumu brīvu apriti un darba ņēmēju aizsardzību, jo īpaši pret sociālo dempingu;
2. iesaka Komisijai, nodrošinot pamatnostādnes un juridisko skaidrojumu, dažās lietās neaprobežoties tikai ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi;
3. aicina Komisiju, pieņemot jebkādus pasākumus saistībā ar darbā norīkošanu, pilnībā ņemt vērā darba tirgus modeļu dažādību Eiropas Savienībā; aicina Komisiju ievērot to, ka dažas dalībvalstis pieprasa, lai direktīvas īstenošanas un uzraudzības nolūkos uzņēmējvalstī būtu pieejams pilnvarots pārstāvis; uzskata, ka šis pārstāvis varētu būt jebkura persona, kurai uzņēmums ir sniedzis skaidras pilnvaras (tostarp arī darba ņēmējs);
4. uzskata, ka sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm līdz šim ir bijusi nepietiekama un ka šīs problēmas atrisināšana ir priekšnoteikums direktīvas veiksmīgai īstenošanai; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sniegt dalībvalstīm precīzākas pamatnostādnes par tiem uzraudzības pasākumiem norīkoto darbinieku aizsardzībai, kuri būtu pieņemami atbilstoši šai direktīvai;
5. uzskata, ka pārbaudes un uzraudzības pasākumi, kurus atbilstoši šai direktīvai veic uzņēmējas dalībvalstis, jo īpaši prasība noteiktus dokumentus uzglabāt uzņēmējvalstī, ir uzskatāmi par nozīmīgu instrumentu norīkoto darbinieku tiesību aizsardzībai; tomēr uzskata, ka šiem pasākumiem jābūt patiešām samērīgiem un tiem nevajadzētu traucēt izmantot tiesības brīvi pārvietoties;
6. uzstāj, ka pašreizējā tiesu praksē atzīst uzņēmējas dalībvalsts tiesības pieprasīt noteiktus dokumentus, lai pārbaudītu atbilstību Darba ņēmēju norīkošanas direktīvā iekļautajiem nodarbinātības noteikumiem;
7. aicina Komisiju izstrādāt gan uzņēmumiem, gan dalībvalstīm paredzētu vadības pasākumu atbilstošu kopumu, lai tie varētu labāk izprast to tiesības atbilstoši šai direktīvai un attiecīgajai tiesu praksei; lūdz Komisiju aktīvi atbalstīt ciešu sadarbību starp dalībvalstu kontroles iestādēm, nodrošinot pastāvīgu Eiropas līmeņa platformu pārrobežu sadarbībai; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka nākotnē Komisija izveidos augsta līmeņa grupu, lai tā sniegtu atbalstu un palīdzētu dalībvalstīm noteikt un apmainīties ar labu praksi, kā arī oficiāli un regulāri iesaistītu darba devējus un darba ņēmējus;
8. uzskata, ka būtu pareizi, ja darba devēji un darba ņēmēji tajās dalībvalstīs, kurās direktīvu īsteno ar koplīguma palīdzību, varētu tieši piekļūt informācijai par norīkotājiem uzņēmumiem, lai tādējādi tie varētu īstenot uzraudzību, kuru citās dalībvalstīs veic iestādes, kurām ir piekļuve informācijai par uzņēmumiem;
9. atbalsta Komisijas secinājumu par to, ka uzņēmējai dalībvalstij vajadzētu būt spējīgai iegūt no pakalpojumu sniedzēja iepriekšēju deklarāciju, lai tādējādi tā varētu pārbaudīt atbilstību nodarbinātības noteikumiem;
10. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.