REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

25.10.2007

Pamatojoties uz jautājumiem, uz ko sniedz mutisku atbildi B6‑0379/2007 un B6‑0380/2007,
ievērojot Reglamenta 108. panta 5. punktu,
iesniedza Guido Sacconi, Karl-Heinz Florenz un Satu Hassi
Klimata pārmaiņu pagaidu komitejas vārdā
par globālo klimata pārmaiņu ierobežošanu līdz 2 grādiem pēc Celsija —turpmākā rīcība līdz Bali konferencei par klimata pārmaiņām un pēc tam īstenojamie pasākumi (COP 13 un COP/MOP 3)

B6‑0432/2007

Eiropas Parlamenta rezolūcija par globālo klimata pārmaiņu ierobežošanu līdz 2 grādiem pēc Celsija —turpmākā rīcība līdz Bali konferencei par klimata pārmaiņām un pēc tam īstenojamie pasākumi (COP 13 un COP/MOP 3)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija — Līdz 2020. gadam un pēc tam īstenojamie pasākumi” (COM(2007)0002),

–  ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tās Kioto protokolu, kā arī procedūras šā protokola īstenošanai,

-  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2007. gada 17. aprīļa debates par klimata pārmaiņu ietekmi uz mieru un drošību,

–  ņemot vērā gaidāmo UNFCCC Pušu 13. konferenci (COP 13) un Pušu trešo konferenci, kuru rīko kā Kioto Protokola Pušu sanāksmi (COP/MOP 3), kas notiks Bali, Indonēzijā, no 2007. gada 3. līdz 14. decembrim,

–  ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2005. gada 16. novembra rezolūciju par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē[1], 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par klimata pārmaiņām saistībā ar Monreālas Konferences rezultātiem (COP 11–COP/MOP 1)[2] un 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par aviācijas radīto klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanu[3], kā arī 2007. gada 14. februāra rezolūciju par klimata pārmaiņām[4],

–  ņemot vērā Pagaidu komitejas par klimata pārmaiņām mutisko jautājumu B6-0000/2007, kas iesniegts saskaņā ar Reglamenta 108. pantu, kā arī ņemot vērā Padomes un Komisijas paziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes sanāksmes Briselē 2007. gada 8.-9. martā prezidentūras secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.  tā kā klimata pārmaiņas ir svarīga problēma mūsu sabiedrībām 21. gadsimtā, kas būtiski negatīvi ietekmē pasauli vides, ekonomiskajā, sociālajā un ģeopolitiskajā jomā, un tam var būt sekas, apdraudot starptautisko mieru un drošību;

B.  tā kā klimata pārmaiņu negatīvās sekas ir sadalītas nevienlīdzīgi un papildus tam, ka tās ir vides katastrofa, tās arī saasina cilvēktiesību un vispārējā taisnīguma jautājumus;

C.  tā kā neviens nevar liegt nabadzīgiem cilvēkiem tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi,

D.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 4. novērtējuma ziņojumā apstiprināts, ka klimata pārmaiņu paātrināto gaitu izraisa cilvēku darbība un tām jau ir smaga globāla ietekme;

E.  tā kā daudzas teritorijas pasaulē jau skārusi kaitīgā ietekme, kuru izraisa globālo vidējo temperatūru paaugstināšanās, un tā kā jaunākie zinātniskie pierādījumi liecina par to, ka ES pieņemtais ilgtermiņa mērķis ierobežot globālo sasilšanu līdz +2°C salīdzinājumā ar temperatūru pirms rūpniecības laikmeta, varētu būt nepietiekams, lai izbēgtu no klimata pārmaiņu nozīmīgas negatīvas ietekmes;

F.  tā kā iedzīvotāju grupas Tuvalu Bangladešā un Āfrikas Sahelas reģionā jau bijušas spiestas pārvietoties klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes dēļ;

G.  tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 4. novērtējuma ziņojumā teikts, ka pēdējo 100 gadu laikā globālā vidējā temperatūra ir pieaugusi par 0,74°C, un turpinās pieaugt par 0,7 grādiem jau emitēto siltumnīcefekta gāzu dēļ; kā arī aprēķināts, ka šī gadsimta laikā globālā vidējā temperatūra pieaugs no 1,8 līdz 4 °C atkarībā no sabiedrības attīstības;

H.   tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) satelītu datiem vasaras ledus kušanai Ziemeļpolā šogad ir bijis tāds apjoms, ka pirmo reizi kuģi var no Atlantijas okeāna uz Kluso okeānu doties pa Ziemeļrietumu maršrutu, un tā kā šī ir vēl viena norāde par straujajām klimata pārmaiņām Arktikā;

I.  tā kā klimata pārmaiņas ir ilgtermiņa problēma un tā kā ar īstermiņa pasākumiem vien nepietiks, lai radītu pozitīvu ietekmi uz klimatu;

J.  tā kā lielākā atbildība par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām atmosfērā ir rūpnieciski attīstītajām valstīm; tā kā no nestabilā klimata visvairāk cietīs visnabadzīgākās valstis un iedzīvotāji;

K.  tā kā 25 visvairāk piesārņojošās valstis ir atbildīgas par 83 % globālo SEG emisiju, tā kā attīstītajās valstīs emisijas uz vienu iedzīvotāju ir daudzreiz augstākas nekā jaunattīstības valstīs;

L.  tā kā pēc Sterna ziņojuma aprēķiniem, ja nekas netiks darīts, ekonomiskās, sociālās un ar veselību saistītās izmaksas sasniegs 5-20 % no globālā IKP gadā; tā kā saskaņā ar UNFCCC un Eiropas Komisiju saprātīgas klimata politikas izmaksas samazinās globālā IKP pieaugumu tikai nedaudz, aptuveni par 0,12 un 0,19%, nemaz neņemot vērā saistītos ieguvumus vides un veselības jomā vai uzlabojumus energoapgādes drošībā;

M.  tā kā gan Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumā, gan Sterna ziņojumā ir apstiprināts, ka jaunattīstības valstis ir sevišķi neaizsargātas pret klimata pārmaiņām, jo tās ir vairāk pakļautas to iedarbībai un ir mazāk aizsargātas; tā kā cilvēku izraisītās klimata pārmaiņas kaitīgi ietekmēs lauksaimniecības un hidroloģijas sistēmas, mežus, zivsaimniecības, veselības aprūpi un ekonomikas infrastruktūru un tā kā šāda ietekme palielinās nabadzību un radīs nopietnus draudus Tūkstošgades Attīstības Mērķu sasniegšanai;

N.  tā kā Pasaules Banka lēš, ka katru gadu būs nepieciešami 10-40 miljardi ASV dolāru, lai nepieļautu klimata ietekmi uz attīstību visnabadzīgākajās valstīs, un tā kā ieguldījumi specializētos pielāgošanās fondos pašlaik ir paredzēti tikai 150-300 miljoni ASV dolāru gadā,

O.  tā kā ir jāsagatavojas saistošiem emisiju samazināšanas mērķiem, lai nodrošinātu nepieciešamos stimulus straujiem ieguldījumiem tālākā attīstībā un ieviešanā energotaupības, resursu efektīvas izmantošanas un atjaunojamo, kā arī zemu emisiju enerģiju tehnoloģiju jomā;

P.  tā kā ir absolūti nepieciešams plašs starptautisks nolīgums par emisiju samazināšanas ilgtermiņa mērķiem, lai zemu SEG emisiju tehnoloģijām, kā arī energoefektivitātei nodrošinātu ieguldījumu drošību un lai novērstu ieguldījumus nesaderīgā enerģijas infrastruktūrā;

1.  mudina Eiropas Savienību nostiprināt vadošo lomu un censties panākt konkrētu sadarbību Bali Klimata konferencē un turpmāk, kā arī lai šajā sanāksmē vienotos par nepieciešamajām sarunu pilnvarām, izveidojot reālu pamatu plašākam starptautiskam klimata nolīgumam par laiku pēc 2012. gada, kurš atbilstu mērķim ierobežot klimata pārmaiņas par 2°C salīdzinājumā ar temperatūru pirms rūpniecības laikmeta; uzskata, ka Eiropas Savienība var apstiprināt savu vadošo lomu, nosūtot uz Bali vairākus valstu vadītājus, un tas vienlaikus apstiprinātu arī to, ka klimata pārmaiņas ir daudzpusēja problēma, ko nevajadzētu apspriest tikai vides jautājumu ministriem vien;

2.  uzskata, ka sistēma šajā jomā jābalsta uz UNFCCC un Kioto protokola pamatprincipiem un mehānismiem, ņemot vērā kopīgos, bet atšķirīgos pienākumus; uzskata, ka Bali sarunu pilnvaru pamatā jāparedz šādi elementi:

• -ilgtermiņa mērķis ierobežot vidējo globālo temperatūras pieaugumu zem 2°C salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta, kas nozīmē globālo SEG emisiju samazinājumu vismaz par 50 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni,
• –saistoši mērķi visām rūpnieciski attīstītajām valstīm,
• –plašāka līdzdalība emisiju samazināšanas centienos, jo īpaši no jaunās tirgus ekonomikas valstu puses, nosakot taisnīgus un proporcionālus mērķus,
• –globāla emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēma,
• –pastiprināti pielāgošanās finanšu mehānismi, īpašu uzmanību pievēršot ūdens resursu jautājumiem,
• –efektīvi stimuli, tostarp piemērotos gadījumos tirgus instrumenti, mežu izciršanas un ar zemes izmantošanu saistīto emisiju apturēšanai, tostarp veicinot ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses,
• –finanšu, kā arī cita veida instrumenti tīrāku tehnoloģiju attīstībai, nodošanai un ieviešanai,
• -nolīguma noslēgšana vēlākais līdz 2009. gadam;

3.  uzsver, ka emisiju samazināšanas un resursu ilgtspējīgas izmantošanas saistībām jābūt atbilstīgām ilgtermiņa mērķim; uzskata, ka pamatojoties uz jaunākajiem atzinumiem, ir absolūti obligāti nākamajos desmit gados uzturēt globālo emisiju — CO2 ekvivalenta koncentrācijas robežu atmosfērā zemāku par 450 ppm un, ka SEG emisijas jāturpina samazināt līdz tādam līmenim, kad tās spēs pietiekami absorbēt dabiskie rezervuāri;

4.  prasa pienācīgi ņemt vērā zinātnieku sabiedrības brīdinājumus par to, ka jau tagad grūti īstenojamais uzdevums ierobežot globālo sasilšanu līdz 2°C pats par sevi nav drošības standarts, jo tas joprojām nozīmē, ka būs nopietna ietekme un sekas;

5.  atgādina, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm, tostarp arī tām, kas vēl nav ratificējušas Kioto protokolu, ir jāuzņemas klimata pārmaiņu novēršanas vadība pasaules līmenī un jāapņemas samazināt savas emisijas salīdzinājumā ar 1990. gadu vismaz par 30 % līdz 2020. gadam un vismaz par 60 % – 80 % līdz 2050. gadam; uzskata, ka turpmākajās programmās jāparedz pasākumi līdz pat 2050. gadam saskaņā ar ilgtermiņa mērķi atbilstīgi piecu gadu intervāliem vidēja termiņa mērķiem, nosakot un pārskatot saistošos mērķus pamatojoties uz jaunākajām zinātnes atziņām;

6.  šajā sakarā atzinīgi vērtē 2007. gada 8.-9. marta Eiropadomes pieņemtos ES mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai par 30 % no to 1990. gada līmeņa līdz 2020. gadam ar nosacījumu, ka citas attīstītās valstis uzņemas līdzīgas emisiju samazināšanas saistības un ekonomiski attīstītākās jaunattīstības valstis sniedz ieguldījumu, kas atbilstīgs to atbildībai un attiecīgajām jaudām, un atzīst saistības, kuras uzņēmusies ES un neatkarīgi no globālā nolīguma noslēgšanas par laika posmu pēc 2012. gada samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 20 % no to 1990. gada līmeņa līdz 2020. gadam;

7.  uzsver, ka ievērojamu CO2 emisiju samazināšanu var panākt tikai starptautiskā mērogā, iekļaujot lielākos emisiju izdalītājus rūpnieciski attīstītajās valstīs, kā arī nodrošinot nesen industrializēto valstu līdzdalību;

8.  uzskata, ka jaunajām rūpnieciski attīstītajām valstīm ir jāpiekrīt savu emisiju ierobežojumiem atbilstoši savai attīstības pakāpei, savu emisiju daudzumam uz vienu iedzīvotāju, savam emisiju samazināšanas potenciālam un savām tehniskajām un finansiālajām iespējām;

9.  uzskata — nepieciešams, ka ES un citas rūpnieciski attīstītās valstis palīdzētu jaunattīstības valstīm ieviest ilgtspējīgas un efektīvas tehnoloģijas, izmantojot līdzfinansēšanu, tostarp valsts palīdzību attīstības jomā un veiktspējas palielināšanas pasākumus, lai ekonomiski attīstītākās no tām varētu sākt samazināt savas emisijas vai oglekļa intensitāti, cik drīz vien šo valstu attīstība to pieļauj, ne vēlāk kā 2020. gadā;

10.  uzsver, ka ir svarīgi respektēt un ievērot pareizas vides politikas principus visos ES projektos, kas saistīti ar attīstības palīdzību trešām valstīm;

11.  uzskata, ka ir jāveicina arī tādi risinājumi, kas ļauj sasniegt mērķi līdz 2020. gadam par 30 % samazināt siltumnīcefekta gāzes;

12.  pauž bažas par tropisko mežu izciršanas tempiem, kuras daļa no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām ir 20 % un negatīvo ietekmi uz globālo dabisko rezervuāru un bioloģiskās daudzveidības absorbēšanas spēju, kā arī uz nabadzīgo kopienu iztiku , un tāpēc aicina plašāk iekļaut atbilstīgus stimulus šīs problēmas risināšanai Eiropas un visas pasaules līdzekļu devēju veiktajā attīstības atbalsta sadalīšanā;

13.  uzskata, ka izšķirīgi nozīmīgi būs veidot stratēģisku partnerību ar valstīm, kuras visvairāk skar tropisko mežu izciršana; ir pilnīgi pārliecināts, ka reāliem stimuliem tam, lai neizcirstu mežus, ir jābūt daļai no nākotnes klimata programmas;

14.  uzskata, ka šādiem stimuliem vajadzētu būt atbilstīgiem valsts konkrētām pamatnostādnēm (ņemot vērā savlaicīgu rīcību) un tiem jābūt saistītiem ar ekoloģiskiem kritērijiem, noteikumiem par ilgtspējību un labas pārvaldes garantijām; atgādina, ka rezervuāru kredītu pagaidu raksturs nozīmē to, ka valstīm jāuzņemas saistības, lai tie būtu ilglaicīgi, un jāizmanto tos atbilstīgi saistošiem mērķiem;

15.  uzskata, ka galvenajām ANO politikām attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, pārtuksnešošanos un klimata pārmaiņām un ar šiem jautājumiem saistītajām pušu konferencēm, kas pastāvīgi notiek, ir nepieciešama efektīva koordinācija, lai panāktu kopējus mērķus; tāpēc uzsver nepieciešamību nepieļaut nekādas pretrunas, īstenojot ierosinātos risku mazinošos pasākumus un pielāgošanās pasākumus, lai nodrošinātu to savstarpēju koordināciju un efektivitāti;

16.  uzskata, ka ir nepieciešams starptautisks pamatnolīgums un sertifikācijas sistēma biodegvielām ar mērķi novērst kaitīgo ietekmi uz vidi un pārmērīgi augstas CO2 emisijas, piemēram, mežu izciršanas un kūdrāju dedzināšanas dēļ; šajā sakarībā uzskata, ka ir nepieciešami otrās paaudzes biodegvielu pētījumi, attīstība un veicināšana;

17.  uzsver rūpnieciski attīstīto valstu morālās saistības nodrošināt lielāku finansiālu un veiktspējas palielināšanas atbalstu neaizsargātākām valstīm riska samazināšanai un pasākumiem, lai pielāgotos klimata pārmaiņām prognozējamā un saskaņotā veidā; jo īpaši aicina palielināt pašreizējos fondus ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros, piemēram Pielāgošanas fondu, Vismazāk attīstīto valstu fondu, Klimata pārmaiņu īpašo fondu un Pasaules Vides fonda Stratēģisko pielāgošanās prioritāti;

18.  atkārtoti apstiprina savu atbalstu tam, lai turpinātu izmantot Tīras attīstības mehānismu, kā līdzekli klimatam draudzīgu tehnoloģiju attīstīšanai; uzsver, ka nosacījumi Tīras attīstības mehānisma turpināšanai un tālākai attīstībai pēc 2012. gada ir jāizstrādā cik drīz vien iespējams; uzsver, ka jāuzlabo efektivitāte ar stingrākiem ilgtspējības kritērijiem, uzlabotu pārvaldi, vienkāršotām administratīvām procedūrām un iespējamu virzīšanos uz nozaru Tīras attīstības mērķiem; tomēr uzsver, ka šis kompensējošais mehānisms ir tikai pagaidu risinājums, un emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas izveidei, kuras pamatā būtu taisnīga un proporcionāla kvotu sadale, jābūt galvenajam mērķim; patur spēkā principus, par kuriem vienojās Kioto Protokolā — elastīgu mehānismu izmantošanai jābūt papildus rīcībai, galvenajai rīcībai jābūt iekšzemes emisiju samazināšanai;

19.  aicina Komisiju, kad tā pārskatīs Eiropas Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu, lai uzlabotu tīras attīstības mehānismu, ierosināt stratēģijas maiņu emisijas kredītu novērtēšanā par apmežošanas un mežu atjaunošanas projektiem un ilgtspējīgiem mežu apsaimniekošanas projektiem;

20.  atgādina par savu aicinājumu starptautiskajās siltumnīcefekta gāzu samazināšanas saistībās laikposmam pēc 2012. gada iekļaut gaisa un jūras transporta emisijas un aicina atjaunot centienus ieviest aviācijas degvielas nodokļus Eiropas Savienībā un starptautiski;

21.  pauž bažas par to, ka arvien lielāku Zemes resursu daļu izmanto mājlopu audzēšanai; atgādina Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2006. gada novembra ziņojumu „Livestock' Long Shadow”, kurā tiek lēsts, ka gaļas nozare un mājlopu audzēšana ir atbildīga par 18 % no pasaules kopējām SEG emisijām, un uzsver nepieciešamību starptautiskā nolīgumā par klimata pārmaiņu režīmu pēc 2012. gada iekļaut ilgtspējīgas mājlopu audzēšanas regulējumu;

22.  ierosina pārskatīt apjomu, kādā var pārtraukt ekspluatēt atkritumu izgāztuves, kas visā pasaulē rada līdz pat 60 miljonus tonnu metāna emisiju gadā, un izmantot tās enerģijas ražošanai, lai tādējādi samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un apdraudējumu cilvēkiem;

23.  atzīst iespējas, kuras paver cīņa ar klimata pārmaiņām, veicinot tehnoloģiju attīstību un ilgtspējīgāku sabiedrību izveidi; tā kā politikas virzieni oglekļa klātbūtnes samazināšanai ekonomikā piedāvā nozīmīgas uzņēmējdarbības iespējas daudzu tehnoloģiju jomās, kā, piemēram, energoefektivitāte, atjaunojamās enerģijas, tehnoloģiju apmaiņa, oglekļa piesaistīšana un uzglabāšana utt., aicina dalībvalstis veicināt šādas investīcijas un nodrošināt fiskālus stimulus pētniecības veicināšanai tīro tehnoloģiju jomā;

24.  uzskata, ka tīru tehnoloģiju ienākšanu tirgū traucē arī tādi šķēršļi, kā subsīdijas fosilajam kurināmajam, importa tarifi un zinātnes atziņu bāzes trūkums; aicina veikt izšķirošus centienus saskaņā ar UNFCCC un Kioto protokolu, lai novērstu šos šķēršļus un nodrošinātu pozitīvus stimulus ieguldījumiem ilgtspējīgās tehnoloģijās un vairāk izmantot uzņēmējdarbības stimulēšanas modeļus, jo īpaši ciešu un vispusīgu partnerību starp rūpnieciskajām valstīm un jaunās tirgus ekonomikas valstīm;

25.  apgalvo, ka globālo emisiju samazināšana nedrīkst izraisīt citus draudus, piemēram, kodolieroču izplatīšanos vai terorismu; tāpēc uzskata, ka atomenerģijas jomai jāpaliek ārpus tīras attīstības mehānisma un kopīgi īstenojamo projektu mehānisma (CDM/JI), kā arī no citiem mehānismiem, kuru mērķis ir atlīdzināt par emisiju samazināšanu jaunattīstības valstīs;

26.  atzīst, ka licenču maksājumi par intelektuālā īpašuma tiesībām tīro tehnoloģiju jomā var radīt šķērsli šādas tehnoloģijas nodošanai tālāk jaunattīstības valstīm; uzsver, ka nolīgumā par laikposmu pēc 2012. gada jāparedz sistēma intelektuālā īpašuma tiesību partnerībai starp rūpnieciski attīstītajām un jaunattīstības valstīm, nosakot alternatīvus kompensācijas veidus intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, vienlaikus veicinot tehnoloģiju plūsmas;

27.  atzīst, ka cenu atšķirības, kuras nosaka valstu atšķirīgās saistības attiecībā uz klimata pārmaiņām, var radīt konkurences izkropļojumus, tostarp skarot mazos un vidējos uzņēmumus; aicina Komisiju nopietni risināt šo jautājumu, īpaši attīstot instrumentus, ar kuriem panākt lielāku vides mērķu un PTO noteikumu savstarpēju atbilstību; atzīst — lai novērstu traucējumus starp tirdzniecības partneriem, saistoši starptautiski kritēriji un saistības visām nozarēm, kuru konkurētspēja varētu ciest, būtu vēlamāki nekā iespējama regulēšanas pasākumu ieviešana uz robežām;

28.  kamēr nav efektīvas globālas emisiju ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas, atbalsta nozaru mērķus energointensīvām ražošanas nozarēm valstīs, kurās nav saistību par emisiju ierobežošanu, kā papildus pasākumu saistošiem emisiju samazināšanas mērķiem rūpnieciskajās valstīs, līdztekus saistībām tālāk nodot tehnoloģijas; uzskata, ka šādi mērķi un/vai kritēriji ir īpaši nozīmīgi energointensīvās nozarēs, kas konkurē globāli (tērauda, papīra un cementa ražošanas nozares);

29.  uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis un Konvencijas izpildes novērotājiem.

• [1]     Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0433
• [2]     Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0019.
• [3]     Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0296
• [4]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0038