REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
7.11.2007
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Harlem Désir, Robert Goebbels, Pervenche Berès, Jan Andersson, Anne Van Lancker un Udo Bullmann
PSE grupas vārdā
par tematu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā”
B6‑0442/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par tematu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā”
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 26. janvāra priekšziņojumu par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2007. gadam (A6-0012/2007),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā” (COM(2007)0581),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Laiks palielināt apgriezienus — jaunā izaugsmes un nodarbinātības partnerība” (COM(2006)0030),
– ņemot vērā Padomes 2004. gada 4. oktobra, 2005. gada 12. jūlija, 2006. gada 18. jūlija un 2007. gada 10. jūlija lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,
– ņemot vērā normatīvo rezolūciju par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,[1]
– ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, kas pieņemts Eiropadomes 2005. gada 23. un 24. marta sanāksmē,
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, kas pieņemts Eiropadomes 2005. gada 23. un 24. marta sanāksmē,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Izglītība un apmācība 2010 — neatliekamās reformas ir Lisabonas stratēģijas panākumu pamatā” (COM(2003)0685),
– ņemot vērā Parlamenta rezolūciju par invalīdu stāvokli paplašinātajā Eiropas Savienībā —Eiropas rīcības plāns 2006.–2007. gadam,[2]
– ņemot vērā 2007. gada 5. un 6. jūlijā Gimaraišā notikušās nodarbinātības un sociālo lietu ministru neformālās sanāksmes secinājumus par tematu „12 pamatpunkti kā risināt nākotnes problēmas”,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā ekonomikas politika ietver pasākumus, kuri valdībām jāveic ekonomikas jomā, lai ilgtermiņā nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un apmierinātu ES pilsoņu vajadzības;
B. tā kā valsts politika var tiešām sekmēt vai traucēt izaugsmi atkarībā no tā, vai izaugsmes iespējas ekonomikā ir pārsvarā pār šķēršļiem, un tas ir atkarīgs arī no daudziem citiem ierobežojumiem un iespējām, ko rada vispārējā ekonomikas vide;
C. tā kā ir neskaitāmi pierādījumi tam, ka augsti inflācijas rādītāji, pārmērīga makroekonomiskā nestabilitāte, nepietiekami ieguldījumi cilvēku kapitālā un augsts tirdzniecības aizsardzības līmenis neveicina ilgtspējīgu un efektīvu ekonomisko izaugsmi;
D. tā kā pašreizējā finanšu nestabilitāte rada nenoteiktību un var veicināt izaugsmes palēnināšanos un tā kā Eiropas Komisijas rudens prognožu nebūtiskā pārskatīšana var arī būt pagrieziena punkts tautsaimniecības ciklā, ja vien tirgus pārredzamība un politikas veidotāju pienācīgā reakcija neatjaunos patērētāju uzticību;
E. tā kā jaunā ES ir īpaša ar to, ka to veido gan valstis ar attīstītu ekonomiku, gan valstis ar konverģējošu zemo izmaksu ekonomiku, kas ļauj samazināt izmaksas, izmantot iekšējos un ārējos apjomradītos ietaupījumus un stāties pretī jaunattīstības valstu ekonomikas deflācijas un inflācijas spiedienam;
F. tā kā paplašinātā ES, kas ar 500 miljoniem pilsoņu ir viens no lielākajiem pasaules tirgiem, ir kļuvusi par globālu spēlētāju un galveno pasaules standartu noteicēju;
G. tā kā ES vienotais tirgus, kļūstot arvien nozīmīgāks un pievilcīgāks, veicina ekonomisko imigrāciju, pieprasījumu pēc politiskas un finansiālas palīdzības, lai risinātu problēmas visā pasaulē, un līdzekļu pieplūdumu no privātiem un neatkarīgiem investoriem;
H. tā kā paplašinātā ES un tās ietekme uz ekonomiku, kā arī dalībvalstu politiskā un kultūrsociālā attīstība rada nepieciešamību pēc reformām un ciešākas sadarbības politisko lēmumu pieņemšanas sistēmā;
I. tā kā savstarpējā atkarība eiro zonā ir izteiktāka nekā ES kopumā un tā kā tā pagaidām neizpaužas efektīvās un saskaņotās politiskās norisēs — jo īpaši ja runa ir par saikni starp stabilām valsts finansēm, saprātīgiem izdevumiem un ieguldījumiem ražīguma izaugsmes stratēģijās;
J. tā kā, definējot ES ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, politikas veidotājiem ir jānosaka, skaidri jāformulē un jārisina kopīgās problēmas, kas ir ES ekonomikai pašlaik un ar kurām tai nāksies saskarties turpmākajos gados;
K. tā kā 2006. gadā Eiropas ekonomika sasniedza labākus rezultātus nekā iepriekšējos gados; tā kā finanšu tirgus svārstību un paaugstinātā riska dēļ Komisija ir pārskatījusi ekonomiskās izaugsmes prognozes 2007. gadam, tās samazinot līdz 2,5 % eiro zonai un līdz 2,8 % — ES kopumā;
L. tā kā ES pilsoņu informētība un to aktīvs atbalsts ir svarīgi priekšnosacījumi, lai varētu veiksmīgi īstenot ekonomikas politikas pasākumus;
M. tā kā ir jāizmanto iespēja pārskatīt Lisabonas instrumentu kopumu, lai pielāgotu integrētās pamatnostādnes, atspoguļojot jaunos uzdevumus un novēršot trūkumus, kā arī pašreizējo saistību nesaskanību;
N. tā kā saskaņā ar atjaunoto Lisabonas stratēģiju Eiropas nodarbinātības stratēģijai (ENS) ir vajadzīga lielāka pārredzamība, pārraudzības iespējas un līdzdalības veicināšana, jo īpaši tas skar dalībvalstu reformu programmas (DRP) un DRP īstenošanas ziņojumus;
O. tā kā DRP īstenošanas ziņojumi rāda, ka visvājāk politiku īsteno tādās jomās kā darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spēju uzlabošana un izglītībai un apmācībai paredzēto investīciju veicināšana;
P. tā kā ekonomiskā izaugsme, nodarbinātība, cīņa pret nabadzību un sociālā integrācija ir cieši saistītas; tā kā strādājošo nabadzība aizvien biežāk tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem uzdevumiem, kas jārisina gan nodarbinātības, gan sociālās integrācijas politikas jomā; tā kā tāpēc ir ļoti svarīgi atjaunot integrēto pamatnostādņu līdzsvaru, lai sasniegtu to mērķus sociālajā un vides jomā un apsvērtu dažādo nozaru sinerģiju;
Q. tā kā iepriekšminētajā nodarbinātības un sociālo lietu ministru neformālajā sanāksmē Gimaraišā izdarīts secinājums, ka sociālā integrācija ir būtisks ilgtspējīgas attīstības faktors Eiropā, jo tā nodrošina instrumentus iespēju radīšanai visiem, kā arī labvēlīgi ietekmē nodarbinātību un cilvēka attīstību;
R. tā kā daudzi DRP pasākumi, it sevišķi tie, kuru mērķis ir sekmēt nodarbinātību, nepārprotami ietekmē sociālās integrācijas politiku, taču sociālās integrācijas mērķi un politika joprojām bieži netiek iekļauti DPR procesā,
Ārpolitika
1. atzīmē, ka ekonomikas globalizācija rada jaunas iespējas ES ekonomikai, kurai būs vēl svarīgāka nozīme turpmākajās desmitgadēs un kura var gūt papildu labumu, izmantojot apjomradītus ietaupījumus, kompetenci, urbanizāciju, tīklus un pozitīvu reputāciju;
2. uzsver, ka ES var sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus savā teritorijā, tikai aktīvi un vienoti darbojoties globālā mērogā; tāpēc atzinīgi vērtē nodomu izstrādāt saskaņotu Lisabonas stratēģijas ārējos aspektus; uzskata, ka visaptverošai ārpolitikai, kurā galvenā vērība pievērsta sadarbībai reglamentācijas jomā, standartu konverģencei un noteikumu vienādošanai, ir jāveicina gan godīga konkurence, gan tirdzniecība; šajā sakarībā tomēr brīdina, ka nedrīkst par zemu novērtēt turpmākos uzlabojumus, īstenojot iekšējā sadarbību, un reformu gaitā;
3. uzsver, ka ES kļūst par pasaules mēroga tirgus dalībnieku, un tā ir viena no galvenajiem atvērtās pasaules ekonomikas ieguvējiem, jo ir viena no lielākajām preču eksportētājām un importētājām pasaulē, tā ir pasaules lielākā pakalpojumu eksportētāja, kā arī otrā lielākā ārvalstu tiešo ieguldījumu vieta un avots; uzskata, ka tāpēc ES ir uzticēta liela atbildība, risinot pasaules mēroga jautājumus un veidojot kopējās ārējās ekonomikas politikas instrumentus, lai pienācīgi pārvaldītu ES vienotā tirgus ārējo ietekmi;
4. uzskata, ka rūpniecības nozaru vispārējā konsolidācija un tas, ka ES uzņēmumi pāriet trešo valstu investoru rokās un otrādi, pazemina reālo kapitāla vērtību; aicina veikt pasākumus cīņā pret protekcionismu gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; tomēr norāda, ka bez pienācīgas koordinācijas, izstrādājot ES uzraudzības sistēmu, un bez stingras ES konkurences noteikumu ievērošanas var mazināties vienotā tirgus priekšrocības un apjomradīti ieguvumi, kas gūti, ES piedaloties pasaules tirgū kā vienotam subjektam;
5. pauž atbalstu ECB neatkarībai monetārās politikas noteikšanā un pasaules finanšu tirgu svārstību pārvaldības jomā; uzsver, ka eiro maiņas kursa celšanās ir saistīta ar nestabilitātes pieaugumu trešās valstīs un vājo pieprasījumu Eiropas Savienībā, kas pastiprina konkurences spiedienu uz ES uzņēmumiem, un konstatē, ka ir vajadzīga ES rīcība, veidojot saprātīgu ekonomikas politiku, slēdzot starptautiskus nolīgumus un veicinot sadarbību;
6. pauž viedokli, ka arvien lielāks pieprasījums pēc dabas resursiem, pamatproduktiem un pamatpakalpojumiem, ko veicina jaunattīstības valstu ekonomikas izaugsme, var izraisīt inflācijas spiedienu uz ES dalībvalstu ekonomiku, kuru līdz šim mazināja ES ieguldījums, kas veicināja piedāvājuma pieaugumu pasaulē; uzskata, ka ES dalībvalstīm, lai risinātu šo problēmu, ir jāizstrādā ekonomikas politikas pretinflācijas līdzekļi līdztekus tehnoloģiskās izaugsmes stratēģijai un iespējamai makroekonomikas pielāgošanas sistēmai, kā arī jāuzlabo koordinācija;
7. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sarunās ar trešām valstīm arī turpmāk veidot sadarbību reglamentacijas jomā, veicināt standartu konverģenci un noteikumu vienādošanu; aicina Komisiju nodrošināt pienācīgus darba apstākļus un veicināt darba dzīves kvalitāti, cīnīties pret sociālo dempingu, tirdzniecības un sadarbības nolīgumos ar trešām valstīm konsekventi iekļaut sadaļu par ilgtspējīgu attīstību, pieprasot ratificēt un ieviest Starptautiskās Darba organizācijas pamatstandartus un pienācīgus darba apstākļus, kā arī konsekventi ievērot šīs organizācijas sociālās vērtības un principus, slēdzot nolīgumus ar trešām valstīm;
Iekšpolitika
Sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas stratēģijas un integrēto pamatnostādņu savstarpējā saikne
8. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka lielāka uzmanība tiks veltīta aktīvai iesaistīšanai un vienādām iespējām un ka jāsekmē pienācīga sociālā aizsardzība un jāveicina nabadzības apkarošana, ka visā Eiropā būs vajadzīgi iedarbīgāki līdzekļi, lai nodrošinātu pilsoņu tiesības uz nodarbinātību, izglītību, sociālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpi un citu sociālo aizsardzību;
9. uzsver, ka ir jānodrošina un jāuzlabo sociālo aspektu iekļaušana un atpazīstamība Lisabonas stratēģijas nākamajā posmā un jo īpaši integrētajās pamatnostādnēs; uzskata, ka nekavējoties ir jāpārvar pašreizējā nelīdzsvarotība nodarbinātības pamatnostādnēs, kurās nepietiekami novērtēti tādi konkrēti sociālie pamatmērķi kā nabadzīgo strādājošo skaita samazināšana un atvieglota piekļuve kvalitatīvām darba vietām, izglītībai, veselības aprūpei un citai visiem pieejamai sociālajai aizsardzībai; aicina Komisiju pielāgot integrētās pamatnostādnes, lai varētu risināt jaunos uzdevumus un novērst minētos trūkumus;
10. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt sistemātisku pieeju, lai efektīvi saskaņotu DRP norisi attiecībā uz izaugsmi un jaunām un labākām darbavietām, no vienas puses, un sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas procesu, no otras puses;
Nodarbinātības pamatnostādņu ieviešana
11. aicina Komisiju pievērsties lielajām atšķirībām dalībvalstu vidū attiecībā uz nodarbinātības pamatnostādņu īstenošanu un efektivitāti, nodrošinot, ka dalībvalstis plašāk piemēro Eiropas nodarbinātības stratēģijas rādītājus un mērķus, mūžizglītības instrumentus un pasākumus, kas noteikti Eiropas Jaunatnes paktā, Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā un Eiropas rīcības plānā invaliditātes jomā 2006.–2007. gadam; pieprasa visas šīs saistības, mērķus un kritērijus pilnībā iekļaut integrētajās pamatnostādnēs, lai uzlabotu Eiropas nodarbinātības stratēģijas saskanību un efektivitāti;
12. uzsver, cik liela nozīme ir nodarbinātības politikas stratēģiskās kapacitātes palielināšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņošanas procesā īpašu uzmanību veltīt darbavietu kvalitātei, darba, ģimenes un privātās dzīves savienošanai, izglītības un apmācības kvalitātei un pieejamībai visiem, pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu ieviešanai, sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju politikas veicināšanai, kā arī imigrācijas jautājumiem;
13. atbalsta saskaņotas kopīgu principu kopas pieņemšanu saistībā ar elastīguma un drošības apvienošanu gan attiecībā uz darba ņēmējiem, gan darba devējiem darba tirgū; aicina dalībvalstis ieviest šos kopīgos principus apspriedēs ar sociālajiem partneriem saistībā ar dalībvalstu reformu programmām un uzsver būtisko nozīmi, kāda ir apmācībai un pārkvalifikācijai, aktīvai darba tirgus politikai, pienācīgai sociālajai aizsardzībai un darba tirgus segmentācijas novēršanai, nodrošinot visiem darba ņēmējiem tiesības uz darbu;
Ekonomikas politika
14. atzīmē, ka ES jāizskaidro, kādus ieguvumus sniedz iekšējais tirgus, jo iedzīvotāji ir satraukti, ka pastiprinātā konkurence, ko veicinājusi ES paplašināšanās, integrācija un darbaspēka mobilitāte, tradicionālās darba shēmas nomaina ar drošas elastības modeļiem, un uzskata, ka šīs bažas ir jānovērš, izmantojot pasākumus, kas paplašina piedāvājumu un uzlabo to sabiedrībai piedāvāto preču un pakalpojumu kvalitāti, kuri ar laiku veicinās ražīguma pieaugumu un sekmēs darba tirgus politiku;
15. pauž bažas par to, vai ES izaugsme būs pietiekama, lai pārvarētu pasaules finanšu tirgu un valūtu maiņas kursa svārstības; uzskata, ka stabila ekonomikas politika varētu vairot uzticību un mazināt nenoteiktību pašreizējo finanšu tirgus svārstību apstākļos; norāda, ka viena no būtiskākajām problēmām, ar kurām saskaras Eiropas ekonomika pēdējos gados, ir nepietiekams iekšējais pieprasījums;
16. uzsver, ka dalībvalstu ekonomiku skar vērā ņemamas blakus parādības; šajā sakarībā uzsver, ka izšķiroša nozīme ir stabilas fiskālās politikas un stabilu valsts finanšu uzlabotai koordinācijai, tostarp būtiskiem ieguldījumiem saistībā ar Lisabonas stratēģiju;
17. pauž viedokli, ka finanšu tirgus pārskatāmība, iedarbīgi konkurences noteikumi, atbilstīgs tiesiskais regulējums un pārraudzība arī turpmāk būs izšķiroši faktori, ņemot vērā finanšu tirgus globalizāciju un nepieciešamību nodrošināt patērētāju tiesības; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt ar finanšu tirgus jautājumiem saistītas Eiropas iniciatīvas saskaņā ar Kopienas izstrādāto Lisabonas stratēģiju;
18. uzsver, ka ražošanas pieauguma palēnināšanās rada bažas ekonomikas politikā un šīs palēnināšanās izpausmes katrā dalībvalstī ir atšķirīgas, kaut pastāv arī vispārējas kopīgas pazīmes, kas norāda uz trūkumiem tirgus darījumos, piegādes un finanšu pakalpojumu jomā;
19. norāda, ka mazattīstītās ražošanas nozarēs strukturāla neelastība kavē jaunu tehnoloģiju efektīvu izmantošanu un piekļuvi tīkliem; uzskata, ka ekonomikas politikas pamatnostādnēs ir jāiekļauj tādi pasākumi piegāžu jomā, kuri rada labvēlīgu vidi pārrobežu uzņēmējdarbībai un paātrina vienota iekšējā finanšu tirgus izveidi;
20. atzīst, ka Eiropai vajadzīga straujāka pāreja no inovācijām uz jauniem produktiem un pakalpojumiem; tāpēc atbalsta Komisijas pieprasīto „zināšanu trīsstūri”, kas ietver pētniecību, izglītību un inovācijas; sagaida efektīvākus ieguldījumus jaunās prasmēs, mūžizglītībā un mūsdienīgās izglītības un apmācības sistēmās;
21. pauž atbalstu ekonomikas pārstrukturēšanai, kuru sekmē jauninājumi pārvaldības norisēs, procedūrās un organizatoriskās struktūrās; pauž viedokli, ka jauniem uzņēmumiem šajā jomā vajadzīga labāka piekļuve kapitālam, tiem jābūt radošākiem un ka tie var piedāvāt daudz iespēju mazajiem uzņēmumiem un jauniešiem;
22. atzīmē, ka konkurences politikai jāpapildina struktūrpolitika, jānovērš karteļu veidošanās un jānodrošina tādi noteikumi, kas neļauj izstumt mazos uzņēmumus;
23. pauž pārliecību, ka tirgus darījumu, piegādes un finanšu pakalpojumu uzlabošanos var sasniegt, paplašinot sadarbību ekonomikas reformu jomā dažādās dalībvalstīs, jo īpaši eiro zonā, un modernizējot ekonomiku, palielinot investīcijas tehnikas jomā; atbalsta integrētu tautsaimniecības pārvaldīšanu, kuras pamatā ir integrācijas pievienotā vērtība;
Institucionāli pasākumi
24. uzskata, ka ekonomikas vide automātiski neietekmē ilgtermiņa izaugsmi un ka tādu iestāžu izveide, kuras reaģē uz tirgus prasībām, nosaka to, vai ekonomika spēj īstenot savu strukturālās izaugsmes potenciālu; tāpēc mudina Komisiju iesniegt patiesi atjauninātas integrētās pamatnostādnes 2008.–2010. gadam;
25. uzskata, ka ES institucionālās attīstības tendencēm ir jāveicina ekonomikas politikas efektīva koordinācija un jānodrošina saskanība starp integrētajām pamatnostādnēm un dalībvalstu reformu programmām; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstu reformu programmas būtu labāk saskaņotas ar integrētajām pamatnostādnēm, un izstrādāt ieteikumus konkrētām dalībvalstīm, balstoties uz rādītājiem, kas atspoguļo dalībvalstu veikumu;
26. norāda, ka Eirogrupas, Ekonomikas un finanšu komitejas, Finanšu pakalpojumu komitejas un Ekonomikas politikas komitejas darba pārredzamība ir ļoti svarīga ES ekonomikas politikas pasākumu saskaņošanai un īstenošanai;
27. pauž pārliecību, ka, pieņemot lēmumus par ekonomikas stratēģiju, ir vajadzīga labāka izpratne par Eiropas reformu programmu un ka jāstiprina Eiropas Parlamenta, dalībvalstu parlamentu un attiecīgo Eiropas Savienības Padomes veidojumu loma;
28. uzskata, ka vēl joprojām ir jāuzlabo ES Lisabonas stratēģija pārvaldības jomā, jo īpaši attiecībā uz tādiem aspektiem kā attiecīgo Eiropas Savienības Padomes formējumu ciešāka sadarbība, īpaši uzsverot dalībvalstu reformu programmu pienācīgu saskaņošanu, paredzot dalībvalstīm pietiekami ilgu laiku valsts reformu programmas izstrādāšanai, ES ikgadējā Eiropadomes pavasara sanāksmē pieņemot galīgo atjaunināto versiju vai apstiprinot integrētās pamatnostādnes, un EP apspriešanās tiesību ievērošana;
29. vēlreiz pauž nožēlu, ka Parlaments, Padome un Komisija vēl nav vienojušies par skaidru plānu un prakses kodeksu, kas varētu nodrošināt pienācīgu sadarbību un attiecīgo triju ES iestāžu pilnīgu iesaistīšanos atbilstīgā integrētās politikas pamatnostādņu — Lisabonas stratēģijas galvenā instrumenta — turpmākā pilnveidošanā; šajā sakarībā aicina Padomi un Komisiju tūlīt iesniegt priekšlikumus triju ES iestāžu ciešākai sadarbībai, ņemot vērā nākamo integrētās politikas pamatnostādņu pārskatīšanu;
Ieinteresēto pušu līdzdalība
30. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt līdzdalību un stiprināt valstu parlamentu, reģionālo un vietējo iestāžu, sociālo partneru, bezdarbnieku organizāciju, kā arī to grupu, kas ir vistālāk no darba tirgus, iesaistīšanos Lisabonas stratēģijas procesā, jo īpaši DRP norisēs;
31. atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu uzklausīt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un to pārstāvju viedokli, lai vēlāk izstrādātu „Mazo uzņēmumu likumu” Eiropai; pauž cerību, ka sociālajā dialogā būs saklausāms mazo uzņēmumu viedoklis un ka politikas izstrādē tiks pilnībā ievērots princips „vispirms domāt par mazām lietām”, t. i. , pirmām kārtām ievērot mazo uzņēmumu vajadzības;
Termiņi
32. grasās pildīt padomdevēja lomu atbilstīgi Līguma 128. panta 2. punktam, ņemot vērā nodarbinātības pamatnostādņu iespējamo pārskatīšanu; mudina Komisiju un Padomi piešķirt Parlamentam vajadzīgo laiku, vismaz piecus mēnešus, lai izpildītu šo pienākumu;
33. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
- [1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0048.
- [2] OV C 316 E, 22.12.2006., 370. lpp.