REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
7.11.2007
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Elisabeth Schroedter, Heide Rühle un Alain Lipietz
Zaļo/ALE grupas vārdā
par tēmu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā”.
B6‑0444/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par tēmu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā”
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā pagājušā gada provizorisko ziņojumu par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2007. gadam (A6-0012/2007),
– ņemot vērā pavasara Eiropadomes 2007. gada 9. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus, ar ko noteiktas ES rīcības pamatnostādnes attiecībā uz enerģētiku un klimata pārmaiņām,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā” (COM(2007)0581),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Laiks palielināt apgriezienus — jaunā izaugsmes un nodarbinātības partnerība” (COM(2006)0030),
– ņemot vērā Padomes 2004. gada 4. oktobra, 2005. gada 12. jūlija, 2006. gada 18. jūlija un 2007. gada 10. jūlija lēmumus par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,
– ņemot vērā normatīvo rezolūciju par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[1],
– ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22. un 23. martā,
– ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko Eiropadome pieņēma 2006. gada 23. un 24. martā,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Izglītība un apmācība 2010 — neatliekamas reformas ir Lisabonas stratēģijas panākumu pamatā” (COM(2003)0685),
– ņemot vērā rezolūciju par invalīdu stāvokli paplašinātajā Eiropas Savienībā: Eiropas rīcības plāns 2006.–2007. gadam[2],
– ņemot vērā nodarbinātības un sociālo lietu ministru neoficiālajā sanāksmē Gimaranšā 2007. gada 5. un 6. jūlijā pieņemtos secinājumus par „12 pamatpunktiem nākotnes problēmu risināšanai”,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā ir jāizmanto iespēja pārskatīt Lisabonas instrumentu kopumu, lai pielāgotu integrētās pamatnostādnes, atspoguļojot jaunos uzdevumus un novēršot trūkumus, kā arī pašreizējo saistību nekonsekvenci;
B. tā kā tautsaimniecības izaugsme, nodarbinātība, darbs, nabadzības izskaušana un sociālā integrācija ir cieši saistītas; tā kā strādājošo nabadzība aizvien biežāk tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem uzdevumiem, kas jārisina gan nodarbinātības, gan sociālās integrācijas politikas jomā; tā kā tāpēc ir ļoti svarīgi no jauna līdzsvarot integrētās pamatnostādnes, lai ar to palīdzību sasniegtu sociālos un vides mērķus, un tā kā ir ļoti svarīgi rēķināties ar dažādo jomu sinerģiju;
C. tā kā ekonomikas politika ietver pasākumus, kuri valdībām jāveic ekonomikas jomā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, apmierinot ES pilsoņu vajadzības;
D. tā kā ir neskaitāmi pierādījumi tam, ka augsti inflācijas rādītāji, pārmērīga makroekonomikas nestabilitāte, nepietiekami ieguldījumi cilvēku kapitālā, resursu pārtēriņš un vides degradācija neļauj nodrošināt ilgtspējīgu attīstību;
E. tā kā Eiropas ekonomikas nozares darbība 2006. gadā bija veiksmīgāka, attiecīgajiem rādītājiem pārsniedzot iepriekšējo gadu rezultātus; taču, ņemot vērā finanšu jomas nepastāvību un pieaugušos riskus, Eiropas Komisija ir pārskatījusi prognozi 2007. gadam, to nedaudz samazinot, proti, līdz 2,5 % eiro zonai un līdz 2,8 % Eiropas Savienībai kopumā; tā kā nesenie finanšu satricinājumi, kuru dēļ Eiropas Komisija nedaudz pārskatīja rudens prognozes, arī varētu būt pagrieziena punkts tautsaimniecības ciklā, ja vien tirgu pārredzamība un atbilstīga politikas veidotāju reakcija neatjaunos patērētāju uzticību;
F. tā kā paplašinātā ES, kas ar 500 miljoniem iedzīvotāju ir viens no lielākajiem pasaules tirgiem, ir kļuvusi par globālu procesu dalībnieci un vienu no galvenajām pasaules standartu noteicējām;
G. tā kā liberalizācijas process nedrīkst kavēt primārā mērķa — ilgtspējīgas attīstības — sasniegšanu;
H. tā kā paplašinātajā ES, ņemot vērā tās ietekmi uz ekonomiku, kā arī tās dalībvalstu politisko un kultūrsociālo attīstību, ir vajadzīga labāka sadarbība politisko lēmumu pieņemšanas sistēmā;
I. tā kā savstarpējā atkarība eiro zonā ir spēcīgāka nekā ES kopumā un tā pagaidām neizpaužas efektīvās un saskaņotās politiskās norisēs, jo īpaši, ja runa ir par saikni starp stabilām valsts finansēm, saprātīgiem izdevumiem un ieguldījumiem ražīguma izaugsmes stratēģijās;
J. tā kā, definējot ES ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes, politikas veidotājiem ir jānosaka, skaidri jāformulē un jārisina kopīgās problēmas, kas ES dalībvalstu tautsaimniecībai joprojām ir un būs aktuālas arī turpmākajos gados;
K. tā kā ES pilsoņu informētība un to aktīvs atbalsts ir priekšnoteikums ekonomikas politikas pasākumu veiksmīgai īstenošanai;
L. tā kā atjaunotajā Lisabonas stratēģijā Eiropas Nodarbinātības stratēģija ir zaudējusi pārredzamību, uzraudzības potenciālu un līdzdalības iniciatīvu, jo īpaši attiecībā uz valsts reformu programmām (VRP) un īstenošanas ziņojumiem;
M. tā kā VRP īstenošanas ziņojumi liecina, ka visvājāk politika tiek īstenota attiecībā uz darba ņēmēju un uzņēmumu pielāgošanās spējas uzlabošanu, kā arī izglītībai un apmācībai paredzēto investīciju palielināšanu;
N. tā kā iepriekšminētajā neoficiālajā sanāksmē Gimaranšā nodarbinātības un sociālo lietu ministri secināja, ka sociālā integrācija ir ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pamata dimensija Eiropā, jo nodrošina līdzekļus, lai radītu iespējas visiem, un pozitīvi ietekmē nodarbinātību, prasmes un cilvēka personīgo izaugsmi;
O. tā kā VRP procesā daudzi pasākumi, sevišķi uz nodarbinātību vērsti pasākumi, neapšaubāmi ietekmē sociālās integrācijas politikas nostādnes, taču sociālās integrācijas mērķi un politikas nostādnes vēl arvien bieži netiek iekļauti VRP procesā;
P. tā kā globalizācijas laikmetam atbilstīgas pamatsistēmas izveidei ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību,
Ārpolitikas nostādnes
1. norāda, ka ES ir viens no galvenajiem ekonomikas globalizācijas politikas virzītājspēkiem, kuras rezultāts ir straujāka vides degradācija un augoša sociālā nelīdzsvarotība ES un pasaulē, un tāpēc ES ir uzņēmusies politisku atbildību par to, lai šī tendence tiek novērsta, aktīvi sekmējot augstus sociālos un vides standartus ikvienā saimnieciskās darbības jomā;
2. uzskata, ka klimata pārmaiņas ir līdz šim pasaulē vēl nebijuša tirgus fiasko rezultāts, jo ir radīti milzīgi izdevumi ekonomikas, sociālajā un vides jomā tāpēc, ka tirgus cenās savulaik nav ierēķinātas ar klimata pārmaiņām saistītās izmaksas; šajā sakarā pauž nožēlu, ka Komisija par savu prioritāti ir noteikusi to šķēršļu turpmāku novēršanu, kas kavē tirdzniecību un ieguldījumus, lai arī nav pienācīgi ņēmusi vērā augoša starptautiskās tirdzniecības apjoma radītās izmaksas sociālajā un vides jomā;
3. atzīmē, ka ES rūpniecības uzņēmumiem ir saistoši CO2 emisiju samazināšanas mērķi, turpretim dažiem ES lielākajiem tirdzniecības partneriem šie mērķi nav saistoši; aicina Komisiju risināt šo savdabīgā vides dempinga problēmu, piedāvāt pasākumus, kas ļautu kompensēt ES ražotājiem šādi radītus neizdevīgus konkurences apstākļus, un sniegt tirdzniecības partneriem ierosmi emisiju samazināšanai, piemēram, ar robežšķērsošanas nodokļa vai labvēlīgu tirdzniecības pasākumu palīdzību, kā to iesaka augsta līmeņa darba grupa konkurences, enerģētikas un vides jautājumos;
4. uzsver, ka ES var sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus savā teritorijā, tikai aktīvi un vienoti darbojoties pasaules mērogā; tāpēc atzinīgi vērtē ieceri izstrādāt saskaņotu Lisabonas stratēģijas ārējo dimensiju; uzskata, ka ārpolitikas vispārējai īstenošanai, galveno uzmanību pievēršot sadarbībai normatīvajā jomā, standartu konverģencei un noteikumu līdzvērtībai, ir jāveicina gan godīga konkurence, gan tirdzniecība, vienlaikus respektējot ES un tās tirdzniecības partneru politikas telpu, kurā tie nosaka savus sociālās un vides politikas mērķus;
5. uzsver ES kā globālās politikas procesu dalībnieces augošo nozīmi; uzskata, ka, būdama globālās politikas procesu dalībniece, ES ir uzņēmusies svarīgu pienākumu — palīdzēt steidzami risināt ekonomikas globalizācijas radītās problēmas, piemēram, augošu sociālo nelīdzsvarotību saimniecisko sistēmu iekšienē un to savstarpējā saskarsmē un visai cilvēcei kopīgu vides vērtību nekontrolētu iznīcināšanu, kā arī noteikt kopējus ārējās ekonomikas politikas instrumentus, pienācīgi ņemot vērā ES vienotā tirgus politikas ārējo ietekmi;
6. uzsver, ka valūtas maiņas kursa svārstības, ko rada augoša nestabilitāte ārpuskopienas valstīs, palielina konkurences spiedienu uz ES uzņēmumiem, un uzskata, ka ES ir jāreaģē, veidojot starptautiskus nolīgumus un sadarbību tā, lai noteiktu svārstību robežas galvenajām valūtas vienībām un ES radītu konkurences priekšrocības, kā arī veidojot pietiekami elastīgu ES un eiro zonas ekonomikas un monetāro politiku;
7. pauž viedokli, ka arvien lielāks pieprasījums pēc dabas resursiem, pamatproduktiem un pamatpakalpojumiem, ko veicina jaunattīstības valstu ekonomikas izaugsme, var radīt inflācijas spiedienu uz ES dalībvalstu tautsaimniecības sistēmām; uzskata — lai risinātu šo problēmu, ir jāizstrādā stratēģijas pārdomātai tehnoloģiju attīstībai un ekonomikas politikas pretinflācijas līdzekļi, vienlaikus izstrādājot stratēģijas, kas ļauj samazināt resursu kopējo patēriņu un saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi;
8. atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sarunās ar trešām valstīm arī turpmāk pilnveidot sadarbību normatīvajā jomā, standartu konverģenci un noteikumu līdzvērtību; taču brīdina — kā jau prognozēts ES „Globālās Eiropas” stratēģijā — par sekām, kas varētu rasties, ja tirdzniecības partneriem piešķirtu oficiālās tiesības piedalīties ar standartu noteikšanu saistītu ES likumdošanas procesu sākumposmā, jo īpaši, ja šie procesi attiecas uz sociālajiem un vides standartiem; aicina Komisiju, cīnoties pret sociālo dempingu, tirdzniecības un sadarbības līgumos ar trešām valstīm sistemātiski iekļaut sadaļu par ilgtspējīgu attīstību, prasot ratificēt un pildīt Starptautiskās Darba organizācijas pamatstandartus un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības principus, kā arī sistemātiski piemērot savas sociālās vērtības un principus, slēdzot nolīgumus ar trešām valstīm; uzskata, ka tādēļ attiecīgajai nolīguma sadaļai ir jāpiemēro tirdzniecības nolīgumiem ierastie strīdu izšķiršanas mehānismi;
Iekšpolitikas nostādnes
Sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas stratēģiju un integrēto pamatnostādņu savstarpējā saikne
9. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā noteikts, ka vairāk uzmanības turpmāk tiks veltīts aktīvai integrācijai un iespēju vienlīdzībai, ka ir jāsekmē atbilstīga sociālā aizsardzība un spēcīgāk jāizskauž nabadzība un ka visā Eiropā ir nepieciešami efektīvāki līdzekļi, lai nodrošinātu pilsoņiem reālas tiesības uz darbu, izglītību, sociālajiem pakalpojumiem, veselības aprūpi un cita veida sociālo aizsardzību;
10. uzsver, ka ir jānodrošina, lai sociālā dimensija tiek pilnīgāk iekļauta un ir atpazīstamāka Lisabonas stratēģijas nākamajā posmā, jo īpaši integrētajās pamatnostādnēs; uzskata, ka ir steidzami jānovērš pašreizējā nelīdzsvarotība nodarbinātības pamatnostādnēs, kur nepietiekami novērtēti tādi sociālie pamatmērķi kā trūcīgu strādājošo skaita samazināšana, kā arī augstas kvalitātes darba, izglītības, veselības aprūpes un cita veida sociālās aizsardzības labāka pieejamība visiem; aicina Komisiju pieņemt integrētās pamatnostādnes, lai paveiktu jaunos uzdevumus un novērstu šos trūkumus;
11. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt sistemātisku pieeju, lai efektīvāk vienotu VRP procesu izaugsmes un jaunu un labāku darbavietu jomā ar sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas procesu;
Nodarbinātības pamatnostādņu īstenošana
12. prasa, lai Komisija uzlabo vadību saistībā ar nodarbinātības pamatnostādņu īstenošanas uzraudzību, nodrošinot, ka dalībvalstis pilnībā piemēro Eiropas Nodarbinātības stratēģijas indikatorus un mērķus, mūžizglītības instrumentus un pasākumus, kas noteikti Eiropas Jaunatnes paktā, Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā un invalīdu integrācijai paredzētajā ES rīcības plānā 2006.–2007. gadam; prasa visas šīs saistības, mērķus un salīdzinošos kritērijus pilnībā iekļaut integrētajās pamatnostādnēs, lai Nodarbinātības stratēģija kļūtu konsekventāka un efektīvāka, un norāda uz nepilnībām dzimumu līdztiesības nodrošināšanas jomā, par ko liecina, piemēram, tas, ka nodarbināto sieviešu skaits joprojām ir mazāks par noteikto mērķi un ka samaksa par līdzvērtīgu darbu vīriešiem un sievietēm vēl arvien atšķiras; tāpēc prasa nodarbinātības pamatnostādnēs no jauna iekļaut ceturto pīlāru „Sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības politikas stiprināšana”;
13. uzsver nodarbinātības politikas stratēģiskā potenciāla pilnveidošanas lielo nozīmi; prasa, lai Komisija un dalībvalstis saskaņošanas procesā īpašu uzmanību velta darbavietu kvalitātei, iespējai apvienot darbu, ģimenes un privāto dzīvi, visiem pieejamas izglītības un apmācību kvalitātei, diskriminācijas aizlieguma tiesību aktu īstenošanai, sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības politikas stiprināšanai, kā arī imigrācijas jautājumiem;
14. mudina norādes uz „elastīguma un sociālās drošības” jēdzienu integrētajās pamatnostādnēs pamatot ar principu un tiesību līdzsvarotu kopumu, kas sagatavots, konsultējoties ar darba devējiem un darbiniekiem, un kurā uzsvērta apmācības un pārkvalificēšanas galvenā nozīme, uz tiesībām balstītas un uz lietotāju vērstas aktīva darba tirgus politikas nostādnes, atbilstīga un iekļaujošāka sociālā aizsardzība, kas rosina būt elastīgiem, kā arī darba tirgus sadalījums pa segmentiem un attiecīgie aizliegumi, nodrošinot tiesības visiem strādājošajiem;
Tautsaimniecības politika
15. atzīmē, ka ES iedzīvotāji ir noraizējušies, ka sakarā ar pastiprināto konkurenci, kas vērojama paplašināšanās rezultātā, integrāciju un darbaspēka pārvietošanos līdzšinējos nodarbinātības veidus nomaina elastdrošības modeļi; uzskata, ka šīs bažas var novērst ar politiskiem pasākumiem, izveidojot jaunus drošības veidus, kā arī uzlabojot to sabiedrisko labumu un pakalpojumu sniegšanu un kvalitāti, kuri laika gaitā var sekmēt ražīguma pieaugumu un visaptverošus darba tirgus politikas pasākumus;
16. uzsver, ka starp dalībvalstu tautsaimniecībām pastāv ievērojama netiešā ietekme; uzsver, ka šajā sakarībā izšķiroša nozīme ir stabilas nodokļu politikas un sevišķi efektīvas valsts finanšu sistēmas uzlabotai koordinācijai, tostarp būtiskiem ieguldījumiem saistībā ar Lisabonas procesu; tāpēc aicina papildus četrām līdzšinējām Lisabonas prioritātēm noteikt jaunu prioritāti saistībā ar makroekonomikas politikas koordināciju; atbalsta integratīvu politiku, kurā ievērotas reformētā Stabilitātes un izaugsmes pakta prasības un noteikti mērķi jaunām „Integrētajām pamatnostādnēm”, konkrēti minot saskaņotu ieguldījumu veikšanu un sevišķi efektīvus valsts izdevumus;
17. pauž bažas par to, ka Komisija uzskata, ka „Integrētās politikas pamatnostādnes” pilda savu uzdevumu un nav nepieciešama to vispārēja pārskatīšana; mudina Komisiju nenodalīt vides politikas pasākumus no ekonomikas un nodarbinātības politikas; uzskata, ka, pārskatot triju gadu Lisabonas ciklu, pašos pamatos jāpievēršas klimata pārmaiņu apkarošanai;
18. pauž nožēlu arī par to, ka Komisija, šķiet, joprojām uzskata, ka pasaules tirgu atvēršana automātiski nodrošinās Lisabonas/Gēteborgas stratēģijas mērķu īstenošanu, un nevērīgi izturas pret valsts sektora nozīmi sabiedrisko labumu nodrošināšanā un vispārējas aizsardzības sniegšanā pret tādiem sociālajiem riskiem kā bezdarbu un nabadzību; uzsver, ka „Nodarbinātības pamatnostādnes” nav jāpakārto „Vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm”, bet gan abus pamatnostādņu kopumus nepieciešams sekmīgāk integrēt;
19. lai īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus, aicina Komisiju, pārskatot „Integrētās politikas pamatnostādnes”, pilnībā ņemt vērā ārējās sociālās un vides izmaksas, kas saistītas ar liberalizācijas turpināšanos;
20. mudina Komisiju izstrādāt viendabīgu ilgtspējīgas attīstības politiku, paredzot tajā, piemēram, nodokļu reformas, lai mazinātu nodokļu sļogu darbam un vairāk piemērotu tos saistībā ar vides degradēšanu; uzskata — ja ES tiešām nopietni vēlas cīnīties pret klimata pārmaiņām, tad prioritāra nozīme citstarp jāpiešķir enerģijas un klimata pārmaiņu paketei; šajā sakarībā uzsver — lai stimulētu plaša, vadoša energoefektīvu tehnoloģiju un ražojumu tirgus attīstību vai veicinātu principa „piesārņotājs maksā” piemērošanu, būtiska nozīme ir tādiem instrumentiem kā enerģijas aplikšanai ar nodokli, emisiju tirdzniecībai un ekoloģiskās koncepcijas prasībām attiecībā pret enerģiju patērējošiem ražojumiem; brīdina par risku pastiprināšanos saistībā ar kodolenerģiju un biodegvielu, kuri pamatoti uz nepareizām prasībām attiecībā uz nekaitīgumu klimatam;
21. uzskata, ka finanšu tirgus pārskatāmība, efektīvas konkurences normas un piemērots regulējums, kā arī pārraudzība arī turpmāk būs izšķiroši faktori, ņemot vērā finanšu tirgus globalizāciju un nepieciešamību garantēt patērētāju tiesības; tāpēc aicina Komisiju iekļaut Eiropas iniciatīvās, kas saistītas ar Kopienas Lisabonas programmu, finanšu tirgus jautājumus;
22. aicina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt patērētāju tiesības un vēlmes, stingri īstenojot tiesību aktus par izstrādājumu, jo īpaši rotaļlietu, drošumu, un pastiprināt centienus, lai uzlabotu tirgus uzraudzību un valsts kontroli un noteiktu aizliegumus bīstamiem nezināmas izcelsmes izstrādājumiem, un lai novērstu prasībām neatbilstošu vai nedrošu izstrādājumu nonākšanu tirgū vai nodrošinātu šādu izstrādājumu izņemšanu no tirgus vai atsaukšanu no patērētājiem, tostarp ja ir pierādāma ārzemju ražotāju un importētāju maldinoša uzvedība un/vai maldinošu vai krāpniecisku izcelsmes marķējumu izmantošana;
23. atzīst, ka Eiropai nepieciešama straujāka inovāciju pārvēršanās jaunos izstrādājumos un pakalpojumos; tādēļ atbalsta Komisijas prasību pēc „zināšanu trijstūra”, proti, pētniecības, izglītības un inovācijām; gaida efektīvākus ieguldījumus jaunās prasmēs, mūžizglītībā un mūsdienīgās izglītības un apmācības sistēmās;
24. atbalsta nepieciešamību veicināt tautsaimniecības pārstrukturēšanu, veicot jauninājumus vadības procesos, procedūrās un organizatoriskajās struktūrās; uzskata, ka jaunām uzņēmējsabiedrībām šajā jomā vajadzīgas gan labākas kapitāla ieguves iespējas, gan vairāk radošas pieejas un ka tās piedāvā daudz iespēju mazajiem uzņēmumiem un jauniešiem;
25. pauž pārliecību, ka tirgus ražīguma, izplatīšanas un finanšu pakalpojumu uzlabošanos var panākt, paplašinot un stiprinot dalībvalstu, īpaši eirozonas valstu, tautsaimniecības reformu koordināciju, un modernizējot tautsaimniecību, proti, cenšoties veikt vairāk ieguldījumu tehnoloģijā; atbalsta integrētu ekonomikas pārvaldību, pamatojot šo pieeju ar integrācijas pievienoto vērtību;
Institucionāli pasākumi
26. atzīmē Komisijas starplaika ziņojumā pausto priekšlikumu apvienot ES dažādās politiskās iniciatīvas, lai īstenotu saskaņotu rīcību, risinot iekšējos un ārējos uzdevumus; šajā sakarībā prasa izstrādāt „saprātīgas un zaļas” ES izaugsmes iniciatīvu, kurā apkopoti visi patlaban svarīgākie ES ekonomiskie instrumenti, proti, Stabilitātes un izaugsmes pakts, integrētās pamatnostādnes un ilgtspējīgas attīstības stratēģija; mudina Komisiju nākt klajā ar patiesi atjauninātām integrētajām pamatnostādnēm 2008.–2010. gadam;
27. uzskata, ka ES institucionālās attīstības tendences veicinās ekonomikas politikas nostādņu efektīvu koordināciju un nodrošinās atbilstību starp integrētajām pamatnostādnēm un valstu reformu programmām; tādēļ aicina Komisiju gādāt par to, lai valstu reformu programmās vairāk tiktu ievērotas integrētās vadlīnijas, un sniegt dalībvalstīm ar konkrētās valsts situāciju saistītus ieteikumus, izveidojot rādītājus dalībvalstu darbības efektivitātes novērtēšanai;
28. norāda, ka Eirogrupas, Ekonomikas un finanšu komitejas, Finanšu pakalpojumu komitejas un Ekonomikas politikas komitejas darba pārredzamība ir visai svarīga ES tautsaimniecības politikas pasākumu efektīvai saskaņošanai un īstenošanai;
29. pauž pārliecību, ka ir nepieciešama lielāka atbildība un labāka izpratne par Eiropas reformu programmām, un ka nepieciešams stiprināt Eiropas Parlamenta, dalībvalstu parlamentu un ar ekonomikas stratēģijas izstrādi saistītā Eiropas Padomes sastāva nozīmi;
30. uzskata, ka vēl joprojām nepieciešami uzlabojumi ES Lisabonas stratēģijas pārvaldībā, īpaši attiecībā uz tādiem aspektiem kā ciešāka sadarbība starp attiecīgajiem Eiropas Padomes sastāviem, īpaši uzsverot valsts reformu programmu pienācīgu saskaņošanu, paredzot dalībvalstīm pietiekami ilgu laiku nacionālo reformu programmu izstrādāšanai, ES ikgadējā Eiropadomes pavasara sanāksmē pieņemot galīgo atjaunināto versiju vai apstiprinot integrētās pamatnostādnes, un uzsverot EP tiesības uz visaptverošu apspriešanos;
31. atkārtoti pauž nožēlu, ka Parlaments, Padome un Komisija joprojām nav vienojušies par nepārprotamu plānu un prakses kodeksu, kas nodrošinātu šo triju iestāžu pienācīgu sadarbību un pilnīgu iesaistīšanos atbilstošās turpmākajās darbībās saistībā ar integrētajām politikas pamatnostādnēm kā Lisabonas stratēģijas sevišķi nozīmīgiem instrumentiem; šajā sakarībā aicina Padomi un Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus ciešai sadarbībai starp šīm trijām ES iestādēm sakarā ar integrēto politikas pamatnostādņu gaidāmo pārskatīšanu;
Ieinteresēto pušu iesaistīšana
32. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt valstu parlamentu, reģionālo un vietējo varas iestāžu, darba tirgus partneru un ieinteresēto pilsoniskās sabiedrības aprindu atbildību un iesaistīšanos Lisabonas stratēģijas īstenošanā, jo īpaši valstu reformu programmu norisē;
33. atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu uzklausīt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un to pārstāvju viedokļus un rezultātā izstrādāt Eiropas iniciatīvu „Small Business Act”; pauž cerību, ka sociālajā dialogā būs saklausāms mazo uzņēmumu viedoklis un ka politikas nostādņu izstrādē pilnībā tiks ievērots princips „think small first”, t.i., pirmām kārtām ievērotas mazo uzņēmumu vajadzības;
Termiņi
34. gaida iespēju iesaistīties nodarbinātības pamatnostādņu pārskatīšanas apspriešanā saskaņā ar Līguma 128. panta 2. punktu; mudina Komisiju un Padomi paredzēt Parlamentam pietiekami daudz laika šā uzdevuma izpildei, jebkurā gadījumā — ne mazāk kā piecus mēnešus;
35. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.
- [1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0048.
- [2] OV C 316 E, 22.12.2006., 370. lpp.