REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
13.11.2007.
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza
– Maria Martens un Nirj Deva PPE-DE grupas vārdā
– Alain Hutchinson, Glenys Kinnock, Ana Maria Gomes un Thijs Berman, PSE grupas vārdā,
– Thierry Cornillet, ALDE grupas vārdā,
– Ryszard Czarnecki un Ewa Tomaszewska UEN grupas vārdā,
– Raül Romeva i Rueda Zaļo/ALE grupas vārdā
par ES atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs
B6‑0476/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES atbildi uz nestabilām situācijām jaunattīstības valstīs
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. oktobra paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — „ES atbilde uz nestabilām situācijām — iesaistīšanās situācijās, kad ilgtspējīga attīstība, stabilitāte un miers ir apdraudēti”[1],
– ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006.gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā, kurš pazīstams kā „Attīstības sadarbības instruments”,
– ņemot vērā Kotonū nolīgumu,
– ņemot vērā Āfrikas Savienības politiku attiecībā uz atjaunošanas un attīstības darbu pēckonflikta situācijās, kuru ĀS augstākā līmeņa sanāksmē 2006. gada jūlijā Bandžulā pieņēma 52 dalībvalstis,
– ņemot vērā ESAO/APK Nestabilo valstu grupas izstrādātos desmit principus par pareizu starptautisko iesaisti nestabilās valstīs un situācijās, kuri apstiprināti APK augstākā līmeņa sanāksmē 2007. gada 3. un 4. aprīlī Parīzē,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 par ANO 2005. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem, jo īpaši ņemot vērā šīs rezolūcijas 138.-140. punktu par atbildību aizsargāt,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā kopš 90. gadiem valstis, kas nespēj pildīt savas „tradicionālās” funkcijas un nodrošināt tālejošu attīstību un kurās darbojas vājas institūcijas, Pasaules Banka un starptautiskās attīstības kopiena dēvē par „nestabilām valstīm”;
B. tā kā valsts nestabilitāte ir drīzāk empīriska nekā normatīva parādība un tā ir atkarīga no mainīgiem un nevis sākotnējiem apstākļiem; tā kā nestabila situācija pastāv pirms vai pēc krīzes; tā kā atbildību par to, lai valstis vairs nebūtu „nestabilas”, nes šo valstu pilsoņi;
C. tā kā, neraugoties uz to, ka nav izstrādāta skaidra „nestabilitātes” definīcija, ir iespējams noteikt valstis, kas atrodas nestabilās situācijās, un tā kā to daudzo valstu skaits, kuras Pasaules Banka ir nodēvējusi par „nestabilām”, laikā no 2000. gada līdz 2006. gadam ir gandrīz divkāršojies no 14 uz 26, no kurām 14 valstis atrodas Subsahāras Āfrikā;
D. tā kā ir svarīgi izprast nestabilitātes ārējos un iekšējos faktorus, lai šādām valstīm varētu sniegt palīdzību un atbalstu, no kura labumu tiešā veidā gūst šo valstu iedzīvotāji un kas veicina reģionāla un pasaules mēroga mieru un labklājību;
E. tā kā dažādi nestabilitātes veidi (piemēram, nosliece uz konfliktiem, tā sauktais resursu lāsts, slikta pārvaldība, jūras robežu trūkums) nosaka iejaukšanās dažādību; tā kā attiecīgā valsts var piedzīvot dažāda veida nestabilitāti, kas tādējādi apgrūtina kategorizāciju un īpaša pasākuma piemērošanu;
F. tā kā nestabilu situāciju novēršana ir ilgtermiņa process un tam ir nepieciešamas ilgstošas un ilgtermiņa saistības gan no attiecīgo valstu, gan starptautiskās kopienas puses;
G. tā kā Āfrikas Savienība atzīst, ka atjaunošana ir vispirms politisks un nevis tehnisks jautājums, uzsverot tādēļ nepieciešamību izveidot likumīgu valsts institūciju, uz vienošanos balstītu pārvaldi, īstenot konstruktīvus pasākumus attiecībā uz mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām un palielināt veiktspēju saistībā ar vienlīdzīgu varas sadalījumu un savstarpējo atbildību[2];
H. tā kā nestabilu situāciju rašanās iemesli bieži vien ir saistīti ar nabadzību un sliktiem dzīves apstākļiem, kas ārkārtējos gadījumos izraisa valsts sabrukumu un rada pastāvīgu nedrošību; tā kā aizsardzības un attiecīgo valstu iedzīvotāju tiesību trūkums prasa ES un starptautiskās kopienas iejaukšanos un tā kā tam ir jāpievērš galvenā uzmanība;
I. tā kā valsts veidošanas jomā joprojām nenotiek pietiekama pieredzes apmaiņa starp valstīm un palīdzības donoriem un tādējādi nav iespējas mācīties vienam no otra kļūdām;
J. tā kā ir vajadzīgs divkāršs atbildības mehānisms: starp palīdzības donoriem un saņēmējām valstīm un starp šīm valstīm un to iedzīvotājiem;
K. tā kā daudzējādi finansēšanas līdzekļi ir pakļauti dublēšanās riskam vai resursu pārvietojuma trūkumam un tie apgrūtina jau novājināto sabiedrību atbildību un līdzdalību,
1. uzskata, ka nestabilitāte ir sarežģīta attīstības problēma, un uzsver, ka nestabilitātes novēršanai ir nepieciešama skaidra un saskaņota darba programma, kuras pamatā ir „nekaitīguma” princips, t.i., kas ir piemērota attiecīgai situācijai un kurā ir ņemti vērā ilgtermiņa apsvērumi, un kurā ir saskaņoti daudzējādie mērķi un dažādo ieinteresēto pušu nostājas, ievērojot galveno mērķi — samazināt nabadzību un sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;
2. atzinīgi vērtē ES atbildes sagatavošanu, lai reaģētu uz nestabilām situācijām, un uzsver vajadzību iesaistīt valstu parlamentus visos šīs stratēģijas darbības posmos;
3. apstiprina, ka stabila demokrātiska politiskā sistēma, kas ir labvēlīga attīstībai, tiesiskums, cilvēktiesību aizsardzība, laba pārvaldība un konfliktu novēršana miermīlīgā ceļā ir vislabākais veids kā likvidēt nestabilu situāciju un radīt atklāti darboties spējīgas institūcijas, un panākt efektīvas un objektīvas politikas veidošanu;
4. norāda, ka darba programmu izstrādei un pasākumiem nestabilās situācijās ir jābūt visaptverošiem un saskaņotiem, un vērstiem uz attiecīgo valstu iedzīvotājiem un ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka pašreizējiem instrumentiem un mehānismiem ir jāpadara sarežģītā nostāja attiecībā uz nestabilitāti par galveno jautājumu, un pilnībā atbalsta, ka ir jāpastiprina valstu stratēģijas dokumentu un sadarbībā tapušo tematisko programmu ietekme;
5. uzsver, ka nestabilitātes novēršanas darba programmai, atbalstot nabadzīgos un profilakses pasākumus, jāsastāv no trīs daļām: cilvēku drošības veicināšana, attīstības uzlabošana un miera nodrošināšana; uzsver arī vajadzību īstenot šīs trīs daļas saskaņā ar attiecīgo jomu;
6. uzskata, ka ilgtermiņa stratēģiskā plānošana ir jāsaskaņo ar programmu īstenošanu uz vietas, saglabājot elastību un piemērojamību un nodrošinot atbilstību attiecīgās valsts situācijai; tādēļ aicina Komisiju ne tikai veicināt ilgtermiņa attīstību, bet arī sniegt pamatpakalpojumus īstermiņā, piemēram, veselības un izglītības jomā;
7. uzsver, ka attīstības programmām nestabilās situācijās un citām attīstības programmām ir jāatbilst vieniem un tiem pašiem pamatprincipiem — īpašumtiesības, partnerība, savstarpēja atbildība un ilgtspējība;
8. aicina Komisiju atbalstīt visaptverošu miera un politisko dialogu un izlīguma procesus un pastiprināt sabiedrības kopienu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību visos atlabšanas cikla un attīstības stratēģiju aspektos;
9. uzsver, ka ilglaicīgu mieru var sasniegt tikai tad, ja ir nodrošināts taisnīgums, jo īpaši kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci gadījumos; šajā sakarā aicina Komisiju atbalstīt tiesību un tiesu sistēmu stiprināšanu nestabilās valstīs, lai nodrošinātu, ka tie, kuri veic smagus noziegumus pret cilvēci, tiek sodīti, kā arī lai radītu iespējas taisnīguma un izlīguma iniciatīvu paralēlai virzībai;
10. aicina stiprināt individuālās likumīgās tiesības, tostarp visnabadzīgāko iedzīvotāju īpašumtiesības uz zemi; aicina Komisiju atbalstīt jaunattīstības valstīs īstenotos centienus dažādot lauksaimniecisko ražošanu, lai novērstu situāciju, kurā šīs valstis ir atkarīgas no ļoti trauslā, uz monokultūru balstītā ekonomikas modeļa, un tādējādi izvairītos no nestabilām situācijām, kas rodas ekonomikas sabrukuma rezultātā;
11. saistībā ar ES attīstības un humānās palīdzības pasākumiem atgādina par nepieciešamību uzsvērt profilakses pasākumu, agrīnās brīdināšanas un riska novērtējumu nozīmi, lai novērstu gan cilvēka darbības, gan dabas stihiju izraisītas katastrofas, kas rada nestabilas situācijas;
12. apstiprina, ka visaptverošā nestabilitātes un attīstības modelī ir jāņem vērā pašreizējās vietējās, reģionālās un kontinentālās iniciatīvas, piemēram, nesen pieņemtā Āfrikas Savienības politika attiecībā uz atjaunošanas un attīstības darbu pēckonflikta situācijās, Āfrikas attīstības jaunās partnerības iniciatīva, Āfrikas valstu speciālistu veiktās salīdzinošās pārskatīšanas mehānisms un Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības harta; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt centienus stiprināt Āfrikas dienviddaļas valstu sadarbību šajā jomā;
13. aicina arī Komisiju nodrošināt ne tikai to, ka vietējās ieinteresētās puses tiek pilnībā iesaistītas nestabilu situāciju novēršanā, bet arī to, ka tiek ņemtas vērā viņu pašu idejas attiecībā uz valsts veidošanu, valsts iekārtas noteikšanu un modeli un izmantota vietējā pieredze;
14. uzsver sieviešu un mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupu svarīgo nozīmi attīstības veicināšanā un miera nodrošināšanā un aicina Komisiju veicināt viņu iespējas, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un situāciju nestabilos reģionos;
15. atzinīgi vērtē, ka saistībā ar ES un Āfrikas apvienoto stratēģiju ES un Āfrikas valstis uzturēs dialogu par „nestabilām situācijām”, kura mērķis ir panākt kopīgu izpratni un atbalstu īstenojamiem pasākumiem, un atzinīgi vērtē, ka šis dialogs ir jau iekļauts rīcības plānā;
16. atgādina, ka saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas 2005. gada 24. oktobra Rezolūciju Nr. 60/1 katrai valstij ir atbildība aizsargāt tās iedzīvotājus no genocīda, kara noziegumiem, etniskās tīrīšanas un noziegumiem pret cilvēci un ka ES stingri atbalsta šo atbildību; uzsver, ka atbildība aizsargāt ir saistīta ar piemērotu diplomātisko, ekonomisko un tiesisko līdzekļu izmantošanu, pieļaujot militāru iejaukšanos tikai kā galēju risinājumu un stingrā pārraudzībā;
17. uzsver, ka nestabilu situāciju novēršana ir sarežģīts process un tam ir nepieciešami ievērojami finanšu un cilvēkresursi, kā arī ilgtermiņa saistības; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šo resursu pieejamību pietiekamā, piemērotā un paredzamā veidā un saskaņotību starp palīdzības donoru aģentūrām;
18. uzsver, ka budžeta līdzekļu izmantošana nestabilās situācijās nav piemērota, jo revīzijas un uzraudzības iespējas ir vājas un reāli neīstenojamas; tādēļ aicina Komisiju šādās situācijās izmantot citus finansēšanas veidus, izņemot, ja tā var sniegt detalizētu informāciju par līdzekļu izlietojumu;
19. lai nodrošinātu uzraudzību un pieejamo līdzekļu un resursu optimālu izmantošanu, aicina Komisiju informēt Parlamentu par palīdzības donoriem un starptautiskiem dalībniekiem, kā arī par viņu darbību;
20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Āfrikas Savienībai.