REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

21.11.2007.

Noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Helmuth Markov, Vittorio Agnoletto, Luisa Morgantini, Jens Holm, Gabriele Zimmer un Miguel Portas
GUE/NGL grupas vārdā
par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem

B6‑0489/2007

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 23. oktobra paziņojumu „Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi” (COM(2007)0635),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 19. novembra secinājumus par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN),

–  ņemot vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas ministru secinājumus 2007. gada 8. un 9. novembrī Briselē notikušās sanāksmes noslēgumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.  atgādinot, ka ĀKK un ES partnerības galvenajam mērķim jābūt ĀKK valstu attīstības veicināšanai, lai risinātu milzīgās problēmas saistībā ar nabadzību, kas skar lielāko daļu ĀKK valstu, un lai šīs valstīs varētu nostiprināt savu ekonomiku un tādējādi iekļauties pasaules ekonomikas apritē saskaņā ar godīgiem nosacījumiem;

B.  tā kā ĀKK valstu valdības ir paudušas uzskatu, ka, parakstot savstarpējus brīvās tirdzniecības nolīgumus, piemēram, sarunās ar ES pieņemtos EPN, neraugoties uz dažām drošības klauzulām un dažiem asimetriskiem pasākumiem, tiek nopietni apdraudēta ne tikai šo valstu rūpniecība, lauksaimniecība un pārtikas produktu drošība, bet arī lielākā daļa ieņēmumu, kas nodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

C.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2007. gada septembra ziņojumā ir teikts, ka ziemeļu un dienvidu valstu tirdzniecības nolīgumi bieži var ierobežot konkurētspējīgu ražošanas nozaru ilgtermiņa izaugsmi;

D.  tā kā, likvidējot galvenos izejvielu cenu stabilizēšanas instrumentus, piemēram, pavisam nesen nolīgumu par cukuru, ierosinātie EPN to pašreizējā redakcijā atspoguļo pāreju no ĀKK un ES partnerības, kuras pamatā ir attīstība, uz partnerību, kuras galvenais mērķis ir īstenot neoliberālu politiku un Eiropas Savienībai nodrošināt piekļuvi tirgum;

E.  paužot nožēlu par to, ka Eiropas Komisija joprojām PTO nav iesniegusi priekšlikumu saglabāt tirdzniecības preferenču sistēmu, lai gan attīstība ir viens no PTO noteiktajiem mērķiem un tirdzniecības preferenču sistēmas saglabāšanai ir iespējama ES 27 dalībvalstu un ĀKK 79 valstu alianse;

F.  paužot noraidošu attieksmi pret Komisijas paziņojumu, ka tad, ja nenoslēgs EPN, daudzām eksporta precēm no tām ĀKK valstīm, kas nav vismazāk attīstītās valstis, no 2008. gada 1. janvāra piemēros tarifus, tādējādi apdraudot miljoniem strādnieku labklājību un iztiku ĀKK valstīs;

G.  tā kā Komisija jau pirms vairākiem gadiem sāka pārbaudīt ĀKK valstu prasības, lai sarunās par EPN spriestu arī par attīstībai paredzēto sadaļu, un tā kā komisārs P. Mandelson nesen apstiprināja, ka dalībvalstīm ir precīzāk jānorāda, cik liela ir tās papildu palīdzības daļa, kura paredzēta ĀKK valstu tirdzniecības atbalstam;

H.  uzsver, ka Keiptaunas deklarācija aicināja šīs sarunas veikt atklāti un pārskatāmi, ņemot vērā abu pušu atšķirīgo līdzekļu apjomu un attīstības līmeni;

I.  atgādinot, ka Eiropas Parlaments un ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja ir uzstājīgi pauduši uzskatu, ka nevienai ĀKK valstij, veidojot tirdzniecības attiecības, nav jāatrodas neizdevīgākā situācijā pēc 2007. gada saskaņā ar pašreizējo sistēmu;

J.  joprojām paužot bažas par Eiropas Komisijas paziņojumu, ka tā rīkos sarunas ar atsevišķām valstīm minētajā reģionā un citām ne, tādējādi radot sašķeltību, nevis stiprinot reģionālo integrāciju;

K.  tā kā Eiropas Komisijas pārstāvju pašreizējā izturēšanās sarunās un uzstājība par ĀKK valstu tirgu atvēršanu apdraud parasti labās attiecības starp ĀKK un ES valstīm, kā arī abu pušu iespējamo aliansi turpmākajās starptautiskajās sarunās,

1.  brīdina par nopietnām sociālām un ekoloģiskām sekām, ko rada pašreizējā attīstība EPN sarunās, kurās galvenā uzmanība tiek vērsta uz savstarpēju piekļuvi tirgum, nevis attīstību, un pauž noraidošu attieksmi pret spiedienu uz ĀKK valstīm, lai tās, ņemot vērā draudus par preferenciālās tirdzniecības nolīguma termiņa beigām 2008. gada 1. janvārī, steigā parakstītu nolīgumus; atzīst, ka līdz šim neviena no ĀKK sarunu grupām nav spējusi noslēgt EPN;

2.  ņem vērā Eiropas Komisijas 2007. gada 23. oktobra paziņojumu un Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2007. gada 19. novembra lēmumu ievērojami mainīt ES nostāju sarunās par ekonomisko partnerību ar ĀKK valstīm;

3.  mudina Eiropas Komisiju nekavējoties informēt PTO, ka nav pabeigtas nedz sarunas, nedz Dohas Attīstības programma un ka ES pagarina visām ĀKK valstīm tirdzniecības preferenču sistēmas darbības termiņu vismaz vēl uz diviem gadiem;

4.  uzskata, ka sarunas par ES un ĀKK partnerības nolīgumiem ir jāvada par attīstības jomu atbildīgajam komisāram un viņa dienestiem sadarbībā ar komisāru, kurš atbild par tirdzniecību;

5.  mudina Eiropas Komisiju atzīt, ka ĀKK valstīm ir vajadzīgs daudz vairāk laika, lai visaptveroši izvērtētu ierosināto nolīgumu ietekmi un sniegtu savu ieguldījumu, ņemot vērā, ka šīs sarunas faktiski ir notikušas tikai pēdējos divus gadus;

6.  mudina Eiropas Komisiju sarunās neizskatīt, piemēram, Singapūras jautājumu un jautājumu par privatizāciju sabiedrisko pakalpojumu jomā un neuzstāt, ka šīm valstīm piemēro tos pašus starptautiskos intelektuālā īpašuma tiesību instrumentus, kurus piemēro rūpnieciski attīstītajām valstīm, nemaz neņemot vērā to, ka starp dienvidu un ziemeļu valstīm pastāv nelīdzsvarotība patentu īpašumtiesību jomā, un to, ka šīm valstīm ir jāatgūst iekavētais tehnoloģiju attīstības jomā;

7.  uzsver, ka Komisijai ir jāievēro Kotonū nolīguma 37. panta 6. punktā noteiktās saistības attiecībā uz ĀKK valstīm un jānodrošina, ka valstīm, kuras nenoslēdz EPN, tostarp vismazāk attīstītām valstīm, tiek piedāvāti jauni tirdzniecības noteikumi, kas atbilst pašreizējai situācijai šajās valstīs; ņem vērā arī to, ka Komisija nesen ir paziņojusi, ka tā varot piešķirt „VPS plus” dažām valstīm, piemēram, Šeišelu Salu Republikai, un citām valstīm, kuras nav ieinteresētas EPN noslēgšanā;

8.  uzskata, ka visiem noslēgtajiem nolīgumiem — gan pagaidu nolīgumiem, gan pilnvērtīgiem EPN — ir jānodrošina, lai pēc sarunu termiņa beigām neviena valsts nenonāktu nelabvēlīgākā situācijā, kā to Parlaments ir atkārtoti pieprasījis;

9.  noraida jebkuru Komisijas mēģinājumu rīkot sarunas ar atsevišķām valstīm, tādējādi apdraudot reģionālo vienotību; mudina Eiropas Komisiju galveno uzmanību veltīt patiesu vietējo tirgu stiprināšanai un uzsver ĀKK valstu integrācijas nozīmi;

10.  aicina ĀKK un ES varas iestādes nekavējoties īstenot desmitā EAF ratificēšanu, nesaistot to ar nosacījumiem attiecībā uz EPN sarunām; pauž nožēlu par vilcināšanos ratificēt un īstenot desmito EAF, kā rezultātā Kotonū nolīguma darbības pirmajos 15 gados, iespējams, varētu nepietikt līdzekļu ĀKK un ES sadarbībai paredzētajam gada asignējumam;

11.  pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Eiropas Parlamenta uzstājību, nav izstrādāti īpaši instrumenti, lai aizsargātu un veicinātu sieviešu un meiteņu īpašās tiesības, un ka EPN apspriešanas procesā nav īstenota integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, ĀKK valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Komisijai, Āfrikas Savienības Komisijai un Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences ģenerālsekretāram.