REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
10.12.2007
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Angelika Beer, Raül Romeva i Rueda un Frithjof Schmidt
Zaļo/ALE grupas vārdā
par 1997. gada Otavas Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un tālāknodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu 10. gadadienu.
B6‑0518/2007
Eiropas Parlamenta rezolūcija par 1997. gada Otavas Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un tālāknodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu 10. gadadienu.
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par kājnieku mīnām un it īpaši 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par pasauli bez mīnām,
– ņemot vērā 1997. gada Otavas Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un tālāknodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu,
– ņemot vērā 2004. gada decembrī pieņemto Nairobi rīcības plānu,
– ņemot vērā Otavas Konvencijas dalībvalstu 8. sanāksmi, kas notika 2007. gada novembrī Jordānijā, dalībvalstu 9. sanāksmi, kas notiks 2008. gadā, un pirmo pārskatīšanas konferenci, kas notiks 2009. gadā,
– ņemot vērā Starptautiskās Sauszemes mīnu aizliegšanas kustības darbu, kas notiek 70 valstīs visā pasaulē,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1724/2001 un Padomes Regulu (EK) Nr. 1725/2001,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā 2007. gada novembrī Otavas Konvencijas dalībvalstu skaits ir sasniedzis 156 valstis;
B. tā kā vairāku valstu parlamenti un Eiropas Parlaments ir sākuši iniciatīvas, lai atbalstītu turpmākos pasākumus, kas saistīti ar kājnieku mīnu izmantošanas kontroli un to aizliegšanu;
C. tā kā tikai dažās valstīs joprojām ražo kājnieku mīnas un tirdzniecība ar kājnieku mīnām praktiski vairs nenotiek, un tā kā kopš 1999. gada ir iznīcināti aptuveni 41,8 miljoni kājnieku mīnu;
D. tā kā laika posmā no 1999. līdz 2004. gadam ir iznīcināti 4 miljoni sauszemes mīnu un no tām attīrīta vairāk nekā 2000 km2 liela teritorija (Luksemburgas platībā);
E. tā kā ir aprēķināts, ka pasaulē joprojām 200 000 km2 liela zemes platība (Senegālas teritorijas lielumā) ir mīnēta vai tajā atrodas nesprāgusi munīcija;
F. tā kā tas nozīmē, ka pasaulē ir vairāk nekā 90 valstis, kuru teritorijā joprojām ir mīnas vai nesprāgusi munīcija, un 56 no šīm valstīm ir problēmas ar prettransportlīdzekļu mīnām un vismaz 25 valstīs ir problēmas ar nesprāgušu šķembu munīciju;
G. tā kā reģistrētais cilvēku upuru skaits ir sarucis no 11 700 (2002. gadā) līdz 5 751 (2006. gadā);
H. tā kā mīnu un nesprāgušas munīcijas izraisītos sprādzienos cietušo provizoriskais nereģistrētais skaits joprojām ir aptuveni 15 000–20 000 gadā;
I. tā kā pirmo reizi iznīcināto mīnu skaits pārsniedz zemē ierakto mīnu skaitu;
J. tā kā ir sarukusi valdības sankcionēta kājnieku mīnu izmantošana (izņēmums ir Mjanma/Birma un Krievija, kas joprojām zemē ierok jaunas mīnas) un tā kā ir samazinājies nevalstisko bruņoto struktūru izmantoto kājnieku mīnu vai paštaisītu spridzekļu skaits, kaut gan tos joprojām izmanto vismaz astoņās valstīs;
K. tā kā saskaņā ar „Ženēvas aicinājuma aktu par apņemšanos stingri ievērot vispārēju kājnieku mīnu aizliegumu un sadarboties pretmīnu pasākumu veikšanā”, 2007. gada decembrī 35 bruņotās nevalstiskās struktūras ir apņēmušās pilnībā ievērot kājnieku mīnu izmantošanas aizliegumu;
L. tā kā ir aprēķināts, ka 78 valstīs joprojām ir krājumi ar aptuveni 250 miljoniem kājnieku mīnu, un tā kā ir pierādījumi, ka 15 valstīs ir krājumi ar prettransportlīdzekļu mīnām, un ka trīspadsmit valstis, kuras nav Otavas Konvencijas dalībvalstis, aizvien ražo vai patur tiesības ražot kājnieku mīnas;
M. tā kā kājnieku mīnu krājumi jāiznīcina iespējami drīzāk un to būtu vēlams veikt pirms Otavas Konvencijā noteiktā četru gadu termiņa beigām;
N. tā kā deviņām Otavas Konvencijas dalībvalstīm četru gadu laikā pēc pievienošanās Konvencijai joprojām ir mīnu krājumi, kuri jāiznīcina;
O. tā kā jāsniedz papildu atbalsts Otavas Konvencijas dalībvalstīm, lai iespējami lielāku līgumslēdzēju valstu skaitu mudinātu izpildīt saistības attiecībā uz visu mīnu iznīcināšanu 10 gadu laikā pēc pievienošanās Otavas Konvencijai;
P. tā kā kopš deviņdesmito gadu sākuma starptautiskā sabiedrība ir piešķīrusi vairāk nekā USD 3,4 miljardus rīcības programmām ar mīnām saistītu problēmu risināšanai (atmīnēšanai un palīdzībai mīnu sprādzienos cietušajiem) un tā kā Eiropas Savienība ir iztērējusi gandrīz EUR 335 miljonus;
Q. tā kā tomēr izdevumi šādām programmām visā pasaulē ir samazinājušies līdz EUR 250 miljoniem 2005. gadā un, lai gan tie ir palielinājušies līdz EUR 316 miljoniem 2006. gadā, progress kopumā ir pārāk lēns;
R. tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies ilgtermiņa vadības saistības un atmīnēšanas pasākumu finansēšanu, lai panāktu vispārēju Otavas Konvencijas pieņemšanu un tās īstenošanu;
S. tā kā Komisija 2007. gadā kopumā ir piešķīrusi EUR 33 miljonus atmīnēšanas pasākumiem 10 valstīs (Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Kambodžā, Kiprā, Etiopijā, Gvinejā-Bisavā, Jordānijā, Libānā, Senegālā un Sudānā);
T. tā kā Stratēģijas dokumentā 2005.–2007. gadam ir uzsvērtas īpašas pretmīnu pasākumiem paredzētas budžeta pozīcijas priekšrocības, lai būtu iespējams “apmierināt steidzamas un neplānotas vajadzības”, „palielināt un stiprināt to atmīnēšanas pasākumu efektivitāti un lietderību, kurus īsteno saskaņā ar ilgtermiņa humanitārajām un sociālekonomiskajām programmām” gadījumos, kad “ar valsts stratēģijas dokumentiem, nacionālajām indikatīvajām programmām vai citiem atbilstīgiem instrumentiem politiski sarežģītā situācijā vai EK interešu dēļ nav iespējams juridiski atbalstīt ar atmīnēšanu saistītus pasākumus”, un atbalstīt nevalstiskas organizācijas;
U. tā kā tomēr 2006. gada beigās Komisijas piedāvāto pretmīnu pasākumu budžeta pozīciju atcēla ar Stabilitātes instrumentu un tā kā šis gads ir EK pretmīnu stratēģijas un programmas izstrādes beigu termiņš, savukārt programmas pilnīgu izstrādi, ietverot atmīnēšanas pasākumus valstu un reģionālās stratēģijas dokumentos, veiks EK delegācijas, ievērojot nostādnes, kuras izstrādās Komisija; turklāt tā kā tām EK partnervalstīm, kuras skar mīnu problēma, ir jāizlemj, kādu svarīguma pakāpi piešķirt pretmīnu pasākumiem vispārējā palīdzības un prioritāšu sarakstā to lūgumos Komisijai pēc finansiālas palīdzības;
V. tā kā, lai gan Komisija apgalvo, ka tā pilnībā atbalsta Otavas Konvenciju, var paust bažas, un tas jau ir darīts, par EK pretmīnu darbību finansējumu nākotnē;
W. tā kā ir jāuzlabo palīdzības sniegšana mīnu sprādzienos cietušajiem un Otavas Konvencijas 6. pantā noteiktā cietušo sociālekonomiskā iekļaušana; tā kā ir aprēķināts, ka pasaulē 450 000–500 000 cilvēku ir cietuši mīnu sprādzienos, un pieaug to cilvēku skaits, kuri gūst ievainojumus mīnu sprādzienos vai nelaimes gadījumos, kas saistīti ar nesprāgušu munīciju, un tādēļ vajadzība pēc aprūpes un rehabilitācijas arvien pieaug; tā kā trīs ceturtdaļas no reģistrētā upuru skaita ir civiliedzīvotāji un 34 % no cietušo civiliedzīvotāju skaita ir bērni;
X. atkārtoti apstiprina nepieciešamību stiprināt starptautisko humanitāro tiesību stiprināšanu, jo valdības ekspertu grupa tās paredz piemērot prettransportlīdzekļu mīnām saskaņā ar ANO Konvencijas par noteiktiem parastiem ieročiem, ņemot vērā, ka prettransportlīdzekļu mīnas, kas ir aprīkotas ar jutīgiem detonatoriem un pretmanipulācijas ierīcēm un ko var aktivizēt ar cilvēku nejaušu rīcību, ir jau aizliegtas ar Otavas Konvenciju, jo tās nāvējoši apdraud neaizsargātas kopienas un humānās palīdzības darbiniekus, kā arī atmīnētājus;
Y. paužot bažas par to, ka 29 valstīm ir palicis maz laika, lai paredzētajā termiņā līdz 2009. vai 2010. gadam izpildītu ar līgumu noteiktās atmīnēšanas saistības, it īpaši uzsverot, ka viena ES dalībvalsts pat nav spējusi uzsākt atmīnēšanas operācijas, lai gan līgumā ir noteikts, ka visas ar atmīnēšanu saistītās operācijas ir jāpabeidz līdz 2009. gadam, un ka vēl viena dalībvalsts šīs operācijas ir uzsākusi tikai šā gada oktobrī;
Z. ar bažām atzīmējot, ka palīdzības finansēšana cietušajiem ir tikai 1 % no visa ar atmīnēšanu saistīto pasākumu finansējuma un ka progress cietušo vajadzību un tiesību nodrošināšanā ir uzskatāms par nepietiekamu; tā kā vismaz 13 valstīm ir steidzami vajadzīgas jaunas vai papildu izglītojošas programmas par mīnu risku,
1. mudina visas valstis ratificēt Otavas Konvenciju un pievienoties tai, lai Konvenciju universalizētu un varētu sasniegt kopējo mērķi — pasauli bez mīnām;
2. īpaši uzsver to, cik svarīgi ir, lai ASV, Krievija, Ķīna, Pakistāna un Indija parakstītu un ratificētu Otavas Konvenciju;
3. mudina tās divas ES dalībvalstis, kuras vēl nav pievienojušās Otavas Konvencijai vai nav pabeigušas tās ratifikāciju, to izdarīt līdz nākamajai Otavas Konvencijas pārskatīšanas konferencei 2009. gadā;
4. mudina visas bruņotās nevalstiskās struktūras ievērot Otavas Konvencijā noteikto humāno principu, pārtraucot ražot un izmantot kājnieku mīnas, un parakstīt Ženēvas aicinājuma „Ženēvas aicinājuma aktu par apņemšanos”;
5. aicina Padomi un ES dalībvalstis nekavējoties sākt sagatavošanās darbus Otavas Konvencijas pārskatīšanas konferencei, kas notiks 2009. gadā, un šajā nolūkā iesniegt plānoto “vienoto rīcību”;
6. aicina visas Otavas Konvencijas dalībvalstis pilnībā un ātri izpildīt visas Konvencijā noteiktās saistības;
7. prasa visām dalībvalstīm un Otavas Konvencijas dalībvalstīm iestāties par to, lai visas mīnas, ko var aktivēt cilvēka klātbūtne, tuvošanās vai pieskaršanās, uzskatītu par kājnieku mīnām, kuras šajā konvencijā ir aizliegtas; atzīmē, ka tas ietver arī mīnas, kuru detonēšanai izmanto nostieptu auklu, spiedienjutīgus detonatorus, elektriskās ķēdes pārrāvuma detonatorus, zemspiediena detonatorus, pretmanipulācijas ierīces un līdzīgus detonatorus, kurus Otavas Konvencija tās dalībvalstīm aizliedz izmantot;
8. prasa dalībvalstīm nekavējoties veikt pasākumus, lai nodrošinātu prettransportlīdzekļu mīnu, ko var aktivēt cilvēka klātbūtne, tuvošanās vai pieskaršanās, iznīcināšanu saskaņā ar Otavas Konvencijas noteikumiem;
9. mudina, lai nekādā gadījumā un nekādos apstākļos Eiropas militārie spēki neizmantotu neviena veida sauszemes mīnas un lai tie ne kopā ar, ne bez NATO nesadarbotos ar valstu, kas nav ES dalībvalstis, sabiedrotajiem, kuri izmanto šādus ieročus;
10. aicina Komisiju, lai tā pilnībā apņemtos un, izmantojot visus pieejamos instrumentus, turpinātu centienus finansiāli palīdzēt kopienām un cilvēkiem, kuri cietuši no kājnieku mīnām, tostarp teritorijās, kuras pārvalda vai ietekmē bruņoti nevalstiski dalībnieki,
11. aicina Komisiju atjaunot īpašu budžeta pozīciju attiecībā uz kājnieku mīnām, lai finansētu pasākumus, kas saistīti ar atmīnēšanu, palīdzības sniegšanu sprādzienos cietušajiem un prasību izpildi par mīnu krājumu iznīcināšanu, lai Konvencijas dalībvalstis spētu izpildīt saistības, kuras nevar finansēt ar jaunajiem finanšu instrumentiem; mudina Komisiju nodrošināt pietiekamus resursus pēc 2007. gada;
12. aicina Komisiju saglabāt pietiekami daudz darbinieku, lai nodrošinātu efektīvu tās kājnieku mīnu aizlieguma politikas īstenošanu, tostarp nodrošinot, ka ar atmīnēšanu saistītus pasākumus skaidri iekļauj mīnu skarto konvencijas dalībvalstu stratēģijas dokumentos un valstu indikatīvajās programmās, un sekotu ar atmīnēšanu saistītu pasākumu pilnīgai finansēšanai ar dažādiem finanšu instrumentiem;
13. aicina Otavas Konvencijas dalībvalstis, it īpaši tās, kuras ir ES dalībvalstis, nodrošināt, lai atmīnēšanas pasākumiem paredzētais finansējums uzlabo valstu spējas veikt atmīnēšanu, tādējādi panākot, ka atmīnēšanas pasākumus turpina, līdz visas zināmās vai iespējamās mīnētās teritorijas ir atmīnētas;
14. mudina Padomi un Komisiju turpināt sniegt atbalstu centieniem, kuru rezultātā bruņotie nevalstiskie dalībnieki apņemtos ievērot kājnieku mīnu aizliegumu; lai gan tas neparedz bruņoto nevalstisko dalībnieku vai to darbību atbalstu vai likumības atzīšanu;
15. aicina valstis, kurās ir mīnas, un starptautiskos ziedotājus piešķirt lielāku prioritāti cietušo fiziskajai un ekonomiskajai rehabilitācijai, jo viņu vajadzībām nav pievērsta pietiekama uzmanība;
16. aicina attiecīgās komitejas īstenot ciešu Konvencijas par tādu noteiktu parastu ieroču lietojuma aizliegumu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par pārlieku traumatiskiem vai par tādiem, kuru darbība nav prognozējama uzraudzību un piedalīties ar šo konvenciju saistītās sanāksmēs, un ziņot par dalībvalstu iniciatīvām attiecībā uz kājnieku mīnām, kā arī ziņot par citiem starptautiskiem pasākumiem, kas saistīti ar šādiem ieročiem;
17. atgādina prasību visām Otavas Konvencijas dalībvalstīm nekad un nekādos apstākļos neatbalstīt, neveicināt un neierosināt nevienas puses iesaistīšanos nekādās darbībās, ko šī konvencija aizliedz tās dalībvalstīm;
18. aicina konvencijas dalībvalstis neatļaut to teritorijā aktīvām un/vai tiesību aktiem atbilstīgām finanšu iestādēm ieguldīt uzņēmumos, kas ir iesaistīti sauszemes mīnu ražošanā, krājumu veidošanā vai tālāknodošanā;
19. aicina ES un dalībvalstis nepieļaut, lai to teritorijā aktīvas un/vai saskaņā ar to tiesību aktiem darbojošās privātās vai valsts finanšu iestādes tieši vai netieši finansiāli atbalstītu uzņēmumus, kas nodarbojas ar kājnieku mīnu ražošanu, krājumu veidošanu vai tālāknodošanu; uzskata, ka šis aizliegums ir jāietver Eiropas un valstu tiesību aktos;
20. aicina priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ģenerālsekretāram, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai, “Landmine.de” kustībai (Aktionsbündnis Landmine.de), Starptautiskajai Sauszemes mīnu aizliegšanas kustībai (ICBL), Ženēvas aicinājumam, ĀKK un ES Kopīgajai parlamentārajai asamblejai, Amerikas Savienoto Valstu, Krievijas Federācijas, Ķīnas Tautas Republikas, Izraēlas, Pakistānas un Indijas valdībai un Otavas Konvencijas dalībvalstu devītās sanāksmes un pirmās pārskata konferences priekšsēdētāja amata kandidātam.