REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
14.5.2008
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Hannes Swoboda
PSE grupas vārdā
par pārtikas cenu celšanos Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs
B6‑0217/2008
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā, ka šogad tiek atzīmēta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 60. gadadiena,
– ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas sammita secinājumus un mērķi līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš no bada,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kuru ir parakstījušas un ratificējušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, jo īpaši šā pakta 11. pantu par tiesībām uz pārtiku,
– ņemot vērā 2007. gada 18. decembrī panākto Eiropas Konsensu par humāno palīdzību,
– ņemot vērā pašreiz notiekošo kopējās lauksaimniecības politikas efektivitātes pārbaudi,
– ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes ziņojumus,
– ņemot vērā Dohas attīstības sarunu kārtas ietvaros notiekošās sarunas,
– ņemot vērā 2007. gada 22. novembra Kigali deklarāciju par attīstības mērķiem atbilstošu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu izstrādi, kuru pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,
A. tā kā 3 gadu laikā pirms 2008. gada februāra kviešu cenu pasaulē pieauga par 181 %, tā kā rīsu cenas kopš janvāra ir palielinājušās par 141 % un pārtikas preču vispārējās cenas pasaulē ir palielinājušās par 83%;
B. tā kā visā pasaulē 854 miljoni cilvēku cieš no bada vai pārtikas trūkuma (nepietiekamas nodrošinātības ar pārtiku), turklāt katru gadu šo grupu papildina 4 miljoni cilvēku; tā kā 170 miljoni bērnu cieš no nepietiekama uztura un katru gadu 5,6 miljoni bērnu mirst pārtikas trūkuma dēļ; tā kā, palielinoties pasaules iedzīvotāju skaitam, palielinās arī pieprasījums pēc pārtikas;
C. tā kā tiesības uz pārtiku nevar būt atkarīgas no starptautiskās spekulācijas;
D. tā kā atbilstoši ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem jaunattīstības valstīs 60-80 % patērētāju izdevumu ir saistīti ar pārtikas iegādi, savukārt industrializētajās valstīs šis rādītājs ir 10–20 %; tā kā pārtikas cenu pieaugums visnopietnāk ietekmē mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem;
E. tā kā cenu pieaugums izraisa tā saucamo „bada jaunās sejas” fenomenu, kad cilvēki vairs nevar atļauties nopirkt pārdošanā esošo pārtiku; tā kā pašreizējās krīzes pamatā ir jautājums ne tikai par to, vai pārtika ir pieejama, bet arī par to, vai cilvēki to var atļauties;
F. tā kā pastāv noteikta pretruna starp nepieciešamību finansēt īstermiņa pasākumus un nepieciešamību finansēt strukturālākus ilgtermiņa pasākumus, kā arī risināt plašākus jautājums saistībā ar pārtiku, veselību un cienīgiem dzīves apstākļiem, un tā kā šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt šo aspektu saskaņotību;
G. tā kā Pasaules pārtikas programmā norādīts, ka līdz šim ir dots stingrs solījums nodrošināt tikai 260 miljonus no 750 miljoniem ASV dolāru, kas nepieciešami 2008. gada vajadzību apmierināšanai;
H. tā kā daudzas jaunattīstības valstis ražo tikai vienu trešdaļu un vai pat ceturtdaļu no vispārējā pārtikas daudzuma, ko tās varētu pašas saražot;
I. tā kā pārtikas cenu inflācija ir viens no iemesliem, kāpēc ECB kopš pagājušā gada jūnija saglabā tās galveno procentu likmi 4 % līmenī un kāpēc tiek prognozēts, ka tuvākajā nākotnē tā neziņos par izmaiņām;
J. tā kā, lai novērstu ar pārtiku saistīto problēmu, ir nepieciešama visaptveroša politiska atbilde un politiska stratēģija, kura aptvertu tādus jautājumus kā labāki dzīves apstākļi, sociālā politika, lauksaimniecības ražīgums, ilgtspējīga attīstība, tirdzniecība, tehnoloģijas, biodegviela un īstermiņa palīdzību nabadzīgajām valstīm; tā kā šajā stratēģijā jāņem vērā nepieciešamība saskaņot mērķus, vienlaikus paturot prātā, ka sadarbība pasaules līmenī var nodrošināt makroekonomisko pamatu un stimulus, kas nepieciešami problēmas ilgtspējīgai risināšanai;
K. tā kā šī pārtikas krīze, ja to labi nepārvaldīs, var izraisīt virkni saistītu krīžu, kuras ietekmēs sociālo progresu, tirdzniecību, ekonomisko izaugsmi un pat politisko drošību visā pasaulē,
1. uzsver tiesību uz pārtiku fundamentālo būtību, kā arī nepieciešamību uzlabot piekļuvi pietiekamam pārtikas daudzumam visiem cilvēkiem un jebkurā laikā, kas ļautu dzīvot aktīvi un veselīgi; uzsver, ka valstu pienākums ir aizsargāt, ievērot un piemērot šīs cilvēktiesības; uzsver, ka tas, ka 2 miljardi cilvēku vēl joprojām dzīvo galējā nabadzībā un 850 miljoni cilvēku katru dienu cieš no izsalkuma, ir starptautiskajās cilvēktiesībās paredzēto tiesību uz pārtiku sistemātisks pārkāpums;
2. tāpēc aicina Padomi stiprināt tās saistības attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem, apstiprinot pamata apņemšanās un jūnija Eiropadomes sanāksmē pieņemot ES Tūkstošgades attīstības mērķu rīcības programmu; šajā ES rīcības programmā ir jānosaka konkrēti grafikā iekļauti etapi un pasākumi tādās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība, ūdensapgāde, lauksaimniecība, izaugsme un infrastruktūra, kas ļaus līdz 2015. gadam īstenot Tūkstošgades attīstības mērķus, lai citu mērķu starpā līdz 2015. gadam novērstu badu;
3. mudina Padomi nodrošināt, ka ar pārtiku saistīta politika valstu un starptautiskajā līmenī ir saskaņota ar pienākumiem, kuri izriet no tiesībām uz pārtiku; atzīmē, ka lauksaimniecības un zivsaimniecības, tirdzniecības un ieguldījumu, kā arī attīstības un enerģētikas politikai vajadzētu jo īpaši veicināt tiesību uz pienācīgu pārtiku pilnīgu īstenošanu un nevis apdraudēt šīs tiesības; uzsver, ka šajā sakarā ES loma ir sniegt ieguldījumu globālās pārtikas krīzes atrisināšanā un garantēt ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku ne tikai ES, bet arī jaunattīstības valstīs;
4. stingri nosoda tos, kuri spekulē ar vispārējām pirmās nepieciešamības precēm, lauksaimniecības izejvielām un energoresursiem, tādējādi pastiprinot cenu nepastāvību un padziļinot pasaules pārtikas krīzi; uzskata, ka pat atvērtā tirgus ekonomikā, kurā notiek starptautiskas finanšu plūsmas, nav pieņemami, ka cilvēku izsalkums tiek izmantots peļņas gūšanai;
5. tāpēc stingri iesaka pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, tostarp atcelt noteiktus kursus, lai garantētu mērenas cenas, kas būtu nekavējošs pasākumus krīzes likvidēšanai, un ilgtermiņā izstrādāt piemērotus noteikumus, kuri ļautu labāk kontrolēt spekulatīvas darbības; iesaka arī izpētīt valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras un kompetenci pārtikas preču jomā, lai nodrošinātu, ka šīs iestādes ir spējīgas garantēt stabilus un drošus tirgus un ka, veicot spekulācijas, netiek pārkāptas tiesības uz pārtiku;
6. uzsver, ka pārtikas krīze ir cieši saistīta ar finanšu krīzi, kuras laikā skaidras naudas iepludināšana, ko centrālās bankas veica bankrotu novēršanai, iespējams izraisīja spekulatīvus ieguldījumus pirmās nepieciešamības precēs; aicina Starptautisko Valūtas fondu un Finanšu stabilitātes forumu novērtēt šo blakusparādību un to ņemt vērā, iesakot vispārējus risinājumus; pauž sašutumu par ieguldījumu politiku, kuru pašreizējos apstākļos pārtikas tirgos atklāti citu starpā īsteno KBC un Deutsche Bank, un par to, ka šīs bankas aicināja to klientus piedalīties spekulācijās, un atkāroti pauž stingru atbalstu ētiskiem ieguldījumiem; šajā sakarā aicina Komisiju nekavējoties ieteikt konkrētus pasākumus, lai aizliegtu Eiropas Savienībā finanšu instrumentu, tostarp apdrošināšanas un ar investīciju fondiem saistītu apdrošināšanu produktu, piedāvāšanu, izplatīšanu un veicināšanu, ja pelņu pilnībā vai daļēji nodrošina spekulācijas ar pārtikas precēm;
7. atgādina, ka no šīs krīzes visvairāk cieš mazāk aizsargāti iedzīvotāju slāņi jaunattīstības valstīs un mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem; šajā sakarā uzsver, ka pieaugošās pārtikas cenas padziļina nevienlīdzību ne tikai ziemeļu-dienvidu kontekstā, bet arī mūsu sabiedrībā, jo šī krīze visvairāk skar nabadzīgos iedzīvotājus, kas var izraisīt vispārējus sociālus nemierus;
8. uzsver, ka ir nepieciešama efektīva sociālā politika, lai sniegtu lielākas iespējas nabadzīgajiem vai trūcīgajiem iedzīvotājiem un mīkstinātu pašreizējās pārtikas krīzes ietekmi; tāpēc aicina Komisiju sagatavot progresīvus priekšlikumus sociālās Eiropas jomā; aicina dalībvalstis ne tikai atbalstīs un veicināt šādus priekšlikumus, bet arī veikt nekavējošus pasākumus, lai palīdzētu iedzīvotājiem, kuri saskaras ar augošajām pārtikas cenām; šajā sakarā uzsver, cik būtiska loma piemīt līdzekļu pārdalei, palīdzībai un subsīdijām riska kategorijā esošajiem patērētājiem, tādējādi nodrošinot vielgāku piekļuvi kvalitatīvai pārtikai;
9. šajā sakarā atbalsta ES pastāvošo palīdzības sniegšanas mehānismu trūcīgajiem iedzīvotājiem un atzinīgi vērtē sabiedriskās apspriedes, kuras šajā jomā uzsāka Eiropas Komisija; aicina dalībvalstis piedalīties šajā ES mehānismā un tam pievienoties; uzsver, ka šim mehānismam paredzētajām budžeta apropriācijām 2008. gadam un turpmāk vajadzētu atbilst reālajām vajadzībām, kā arī jaunām, pašreizējās pārtikas krīzes izraisītām vajadzībām; aicina Komisiju sniegt pilnīgu informāciju par to izmaksu veidu, kuras tiek finansētas atbilstoši budžeta pozīcijai „palīdzība trūcīgām personām”;
10. aicina ES dalībvalstis sniegt papildu finansējumu pārtikas atbalsta operācijām ārpus ES, lai risinātu neatliekamo problēmu saistībā ar pašreizējo pārtikas krīzi; tomēr uzskata, ka ir jāsamazina atkarība no pārtikas atbalsta operācijām, un tāpēc uzsver, ka, lai novērstu vēl postošākas sekas un šīs krīzes pamata cēloņus, ir nepieciešamas vidēja termiņa un ilgtermiņa darbības;
11. aicina Komisiju un Padomi apsvērt iespēju palielināt pārtikas atbalsta budžetu 2008. un 2009. gadam un kopā ar Parlamentu strādāt šajā jomā; uzsver, ka šim palielinājumam nevajadzētu notikt nedz uz humānās palīdzības vai attīstības palīdzības līdzekļu rēķina, jo arī šie līdzekļi kļūs nepietiekami, ņemot vērā jaunās problēmas saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku un klimata pārmaiņām, nedz arī uz citu Eiropas Parlamenta politisko prioritāšu rēķina;
12. aicina Komisiju tās 2009. gada ziņojumā par 2006. gada 17. maija Iestāžu līguma darbību izanalizēt situāciju saistībā ar pārtikas atbalsta finansēšanu pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā (2007.–2013. g.);
13. ar bažām atzīmē Ekonomikas un monetārajā savienībā un Eiropas Savienībā kopumā novērojamās inflācijas pieaugšanas un diverģences tendences, kas saistītas galvenokārt ar augstākām pārtikas un enerģijas cenām; aicina Ekonomikas un finanšu padomi, Eirogrupu, Eiropas Komisiju un ECB kopīgiem spēkiem un ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu un sociālajiem partneriem steidzamā kārtā izstrādāt preventīvu makroekonomikas un deflācijas politiku, tostarp efektīvu ieguldījumu un algu politiku, kā arī samazināt procentu likmi, lai tādā veida stabilizētu ekonomisko izaugsmi un pieprasījumu; aicina dalībvalstis arī līdzsvarot pieaugošo pārtikas un enerģijas cenu negatīvo sociālo ietekmi;
14. uzskata, ka faktori, kuri veicina pārtikas cenu pieaugumu, ir jāizskata visaptverošā un nevis izolētā veidā, jo šie faktori ir savstarpēji saistīti; uzsver, ka jautājums par pārtikas cenu ietekmi jārisina pasaules līmenī;
15. tāpēc atzinīgi vērtē to, ka tika izveidota ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-mūna vadībā strādājoša ANO taktiskā grupa cīņai pret pasaules pārtikas krīzi, lai ar šīs grupas palīdzību koordinētu pasākumus un sniegtu saskaņotu starptautisku atbildi uz krīzi, kura tik tiešām ir globāla problēma; atzinīgi vērtē arī ANO ģenerālsekretāra pasaules līderiem adresēto aicinājumu apmeklēt augsta līmeņa konferenci par nodrošinātību ar pārtiku, kurai jānotiek Romā 3.–5. jūnijā, un mudina viņus piedalīties;
16. atgādina par lauksaimniecības tirgiem piemītošo specifiku un par nepieciešamību nodrošināt iekšēju un globālu regulējumus, lai palielinātu patērētāju pirktspēju un lauksaimnieku ienākumus, kā arī veicinātu pārstrādes rūpniecību; atzīst, ka pašreizējo krīzi var atrisināt, atvieglojot pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem piekļuvi pārtikai un nevis palielinot lauksaimniecības subsīdijas un aizsardzības pasākumus; aicina Komisiju šos apsvērumus iekļaut kopējās lauksaimniecības politikas efektivitātes pārbaudē un novērtēt pastāvošo instrumentu piemērotību jaunajai situācijai pasaulē; šajā sakarā atgādina, ka KLP galvenais mērķis ir nodrošināt tirgus stabilitāti, apgādes drošību un mērenas cenas patērētajiem, un uzsver KLP nepieciešamību pēc 2013. gada, lai nodrošinātu ES noturīgo pārtikas politiku, vienlaikus ņemot vērā lauksaimniecības produktu ilgtspējību, drošumu un kvalitāti; uzskata, ka ES vajadzētu uzņemties vadošo lomu tāda jauna vispārējās lauksaimniecības lauku modeļa veicināšanā, kurā pārtikas politika tiktu nošķirta no pasākumiem, kas saistīti ar nepārtikas produktiem;
17. atzinīgi vērtē Pasaules Bankas priekšsēdētāja Roberta Zalika (Robert Zoellick) ierosināto “Jauno kursu” kā veidu bada un nepietiekama uztura apkarošanai pasaulē, apvienojot ārkārtas palīdzību un ilgtermiņa centienus palielināt lauksaimniecības ražīgumu jaunattīstības valstīs; cer, ka tādējādi tiks mainīta līdzšinējā Pasaules Bankas noteiktā politika, tostarp nosacījumu piemērošana un ātri īstenotā liberalizācija lauksaimniecības nozarē, kas daudzas valstis padarīja vēl mazaizsargātākas;
18. atgādina, ka jaunattīstības valstis tiek mudinātas koncentrēt ražošanu uz ierobežotu skaitu produktu, kas būtu paredzēti tikai eksportam, lai to produkcija būtu konkurētspējīga lauksaimniecības produktu pasaules tirgū; atgādina arī, ka šādas politikas izraisītā monokultūru attīstība noved pie atteikšanās no tradicionālajām pārtikas produktu ražošanas metodēm, kas ir nepieciešamas vietējo iedzīvotāju apgādei ar pārtiku, pie aizvien pieaugošas atkarības no pirmproduktu importa un pie jutīgas reakcijas uz nekontrolējamām svārstībām pasaules tirgos;
19. atbalsta valstu, it īpaši jaunattīstības valstu, centienus nodrošināt vietējiem iedzīvotājiem pārtikas pieejamību; uzskata, ka arī turpmāk jāstiprina valsts politiskās rīcības iespējas, lai varētu pieņemt valsts tiesību aktus un pasākumus šīs nozares attīstībai; par pozitīvu jaunattīstības valsts piemēru uzskata Malāviju, kurā pārtikas produktu ražošanas apjoms pēdējos trijos gados ir divkāršojies, un uzsver, ka ES ir būtiska loma šī progresa atbalstīšanā; aicina Eiropas Savienību sniegt palīdzību, informējot par šo parādību, lai tā kalpotu par piemēru citām jaunattīstības valstīm;
20. aicina jaunattīstības valstīs steidzami un ievērojami palielināt ieguldījumus lauksaimniecībā, lauku attīstībā un lauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgajiem zemniekiem un mazajām saimniecībām, kas balstās uz ekoloģisku pārtikas produktu ražošanas sistēmām; atgādina, ka lauku apvidos dzīvo 75 % pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju, bet lauksaimniecībai ir paredzēti tikai 4 % no oficiālās palīdzības attīstībai; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis ar savas attīstības politikas palīdzību efektīvāk risināt lauksaimniecības jautājumu; uzsver NVO un vietējo varas iestāžu lomu inovatīvu lauksaimniecības jautājuma risinājumu ieviešanā partnerībā ar jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt to projektus;
21. uzsver, ka nabadzīgajās valstīs sīkzemniekiem, kas galvenokārt ir sievietes, jānodrošina piekļuve zemei, finanšu pakalpojumiem un kredītam, augstas ražības sēklām, apūdeņošanas sistēmām un mēslošanas līdzekļiem; uzsver, ka ieguldījumi lauksaimniecības nozarē vairāk jānovirza apūdeņošanai, lauku ceļiem, pētniecībai un vietējām zināšanām, tīram dzeramajam ūdenim, izglītībai un vietējās ražošanas un tirdzniecības veicināšanai; tāpēc aicina Komisiju savās darbībās šīm jomām veltīt pastiprinātu uzmanību un atbalstīt ražotāju organizācijas, mikrokredītu un citas finanšu pakalpojumu programmas, kā arī palielināt ieguldījumus lauksaimniecībā;
22. prasa ilgtspējīgas lauksaimniecības politikas veicināšanu iekļaut visos paplašināšanās un kaimiņattiecību instrumentos;
23. norāda uz to, ka klimata pārmaiņas varētu paātrināt dabas resursu pieejamības samazināšanos; aicina Komisiju apsvērt turpmākus pasākumus, lai pielāgotos jauniem uzdevumiem saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku un energoapgādi; uzsver, ka dalībvalstīm jāizmanto lauku attīstības fondi, lai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām; uzskata, ka pielāgošanās pasākumiem šajās nozarēs jābūt tādiem, kas samazina neaizsargātību un pastiprina ilgtspējību gan no vides, gan ekonomikas viedokļa; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pēc piemērotiem krīžu novēršanas un riska pārvaldības pasākumiem; uzskata, ka pakāpeniska lauksaimniecības nozares pielāgošana jaunajām vajadzībām, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, jāizskata KLP „veselības pārbaudes” ietvaros;
24. uzsver nepieciešamību pēc ES un jaunattīstības valstu sadarbības klimata pārmaiņu jomā un it īpaši pēc tehnoloģijas nodošanas un veiktspējas palielināšanas; uzsver, ka klimata pārmaiņas jāizvirza par vienu no pamatjautājumiem visās ES attīstības sadarbības programmās un ka daži vienkārši aizsardzības pasākumi palīdzētu lauksaimniekiem pasargāt ražu no sausuma un citām katastrofām, un aicina Komisiju veikt šādu pasākumu izpēti;
25. apzinās, ka biodegviela tiek norādīta kā viens no faktoriem, kas veicina pārtikas cenu celšanos; uzskata, ka šo jautājumu nevar skatīt nošķirti un ka tas jārisina, integrēti reaģējot uz pašreizējo pārtikas krīzi; tomēr uzsver, ka vajadzībai pēc pārtikas jābūt svarīgākai par biodegvielas ražošanu;
26. uzskata, ka rūpīgāk jāizpēta pirmās paaudzes biodegvielas ražošanas palielināšanās sociālās un ekonomiskās sekas, kā arī ietekme uz vidi; turklāt uzskata, ka pastāvīgi jāuzrauga arī nākamās paaudzes biodegvielas ietekme un komerciālā dzīvotspēja un ka šajā jomā jāpastiprina pētniecība; atgādina, ka biodegvielas ietekme ir jānovērtē, ņemot vērā tās vispārējo ietekmi uz vidi un sociālos aspektus, kā arī konkurenci starp energoapgādi un nodrošinātību ar pārtiku, kas rada īpašas bažas attiecībā uz tām pārtikas pamatproduktu kultūrām, kuras izmanto arī biodegvielas ražošanai, piemēram, kukurūzu un labību, kā tas vērojams ASV, kur saskaņā ar ESAO informāciju spēcīgs pamudinājums ražot labību biodegvielas ieguvei gan tieši, gan netieši ietekmēja pārtikas cenu celšanos; aicina Komisiju pievērst uzmanību biodegvielas ražošanas kultūru subsidēšanas iespējamām negatīvām sekām;
27. apzinās nepieciešamību pēc energoefektivitātes un energoapgādes diversifikācijas; tāpēc aicina Komisiju pastāvīgi no jauna izvērtēt biodegvielas un enerģijas ražošanai izmantotās biomasas, kā arī citu veidu atjaunīgās enerģijas sociālās, vides un ekonomikas izmaksas un ieguvumus un atbilstīgi pielāgot savus priekšlikumus, īpašu uzmanību veltot reģioniem ar augstu energodeficīta risku;
28. uzsver, ka visu veidu biomasas ražošanai energoapgādes nolūkā jāatbilst stingriem sociāliem un bioloģiskās daudzveidības kritērijiem un ka tā nedrīkst atstāt negatīvu sociālu ietekmi, kā arī konkurenci par zemes izmantošanu; atzīmē ilgtspējīgā veidā, piemēram, no atkritumiem vai izmantojot noplicinātu zemi, ražotas biodegvielas potenciālu; atzīmē, ka pašreizējais uzdevums panākt biodegvielas 10 % īpatsvaru līdz 2020. gadam atbildīs izvirzītajam mērķim vienīgi tad, ja tas darbosies kā stimuls otrās un trešās paaudzes biodegvielas attīstībai; šajā sakarībā atzīmē Komisijas priekšlikumu par nākamās paaudzes biodegvielas “dubultuzskaiti”, lai panāktu atbilstību saistošajam 10 % mērķim; ir gatavs pieņemt priekšlikumu ierobežot biodegvielas importu līdz tiem importētājiem, kas ir ratificējuši vismaz desmit no divpadsmit starptautiskajiem līgumiem — četriem līgumiem par vides jautājumiem (ieskaitot Kioto Protokolu) un astoņiem par tiesībām uz darbu (bērnu darba neizmantošanu, arodbiedrību brīvību u.c.) —, kā tas tika noteikts vienā no Komisijas likumdošanas darba dokumentiem;
29. uzskata, ka lauksaimniecības preču tirgu atvēršanai jābūt pakāpeniskai saskaņā ar katras jaunattīstības valsts sasniegto progresu un pamatojoties uz kvalitāti; atzīmē, ka pilnīgu liberalizāciju nedrīkst piemērot paaugstināta riska produktiem, kas ir pirmās nepieciešamības preces cilvēkiem jaunattīstības valstīs vai ir īpaši svarīgi saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku un lauku attīstību šajās valstīs, lai novērstu nelabojamu kaitējumu vietējiem ražotājiem;
30. atzīst, ka lauksaimnieciskas izcelsmes pārtikas produktu un svarīgāko patēriņa preču tirdzniecības liberalizācija ir radījusi daudzas jaunas problēmas sīkzemniekiem jaunattīstības valstīs, it īpaši vismazāk attīstītās valstīs; atzīmē, ka lielākā daļa sīkzemnieku ir sievietes, kas atbild par savu ģimeņu un vietējo kopienu apgādi ar pārtiku, un ka tāpēc ir ļoti būtiski palīdzēt viņām izturēt ārējo konkurenci;
31. aicina panākt lielāku tirdzniecības un attīstības politikas virzienu saskaņotību, lai būtiski palielinātu to globālās preču tirdzniecības peļņas daļu, ko saņem mazie ražotāji un strādnieki, kā arī pastiprināt nodrošinātību ar pārtiku un veikt pasākumus, lai nodrošinātu to, ka negodīga tirdzniecība nekavē ilgtspējīgu attīstību;
32. uzskata, ka, lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un ilgtspējību un palīdzētu apkarot nabadzību, šie aspekti jāpatur prātā visu Eiropas un starptautisko tiesību aktu pieņemšanā un ka starptautiskos tirdzniecības noteikumos un nolīgumos jāņem vērā ekonomiskās un sociālās tiesības, tostarp tiesības uz pārtiku; uzskata, ka gan ES, gan starptautiskajai kopienai šie mērķi jāiekļauj savos vispārējās politikas virzienos; uzsver, ka šī globālā krīze akcentē nepieciešamību uzlabot vispārējo pārtikas, tirdzniecības un palīdzības pārvaldību;
33. uzsver, ka tirdzniecības sarunās ar jaunattīstības valstīm ES ir jāveicina preferenču un asimetrijas sistēma, lai ļautu tām savos tirgos saglabāt atsevišķus piegādes un pārvaldības un dažus citus attīstības instrumentus;
34. uzsver, ka pašreizējās sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (EPN) Komisijas prioritātei jābūt tādai, kas atbilst ĀKK valstu saistībā ar attīstību izteiktajām vajadzībām; brīdina, ka EPN pašreiz iecerētajā redakcijā var nopietni ierobežot jaunattīstības valstu politiskās rīcības iespējas, neļaujot tām atbalstīt lauksaimniecību un palielināt ražīgumu, un radīt t.s. konkurences šoku, šo valstu produktiem pasaules tirgū nonākot līdzās daudz konkurētspējīgākiem Eiropas produktiem, kas varētu destabilizēt ĀKK valstu vietējos lauksaimniecības produktu tirgus un palielināt to atkarību pārtikas apgādes jomā; atgādina, ka, lai atrisinātu šo problēmu EPN jāpapildina ar apsolīto jauno finansējumu tirdzniecības atbalstam (EUR 2 miljardi gadā līdz 2010. gadam) un reģionālās integrācijas veicināšanu;
35. uzsver, ka Dohas sarunu kārtā jāpanāk iznākums, kas būtu pastiprināti orientēts uz attīstību; uzsver arī to, ka attīstītajām valstīm ar pasaules līmeņa tirdzniecības vienošanās palīdzību jāpastiprina saistības reformēt savu lauksaimniecības subsīdiju sistēmu; uzsver nepieciešamību kontrolēt subsīdijas, kas izraisa dempingu vai samazina jaunattīstības valstu eksporta iespējas; uzsver arī nepieciešamību pēc tirdzniecības atvieglošanas un sadarbības, lai palīdzētu pārtikas produktiem ātri un lēti nonākt tur, kur tie ir vajadzīgi; šajā sakarībā atgādina Komisijas centienus panākt tādu tirdzniecības vienošanos PTO līmenī, kura palīdzētu palielināt jaunattīstības valstu ieņēmumus un mazināt pārtikas pieejamības problēmu, jo mazāk izkropļotā tirgū un izmantojot attiecīgos nepieciešamos pasākumus, apgāde ar pārtiku, reaģējot uz cenu celšanos, palielināsies; uzsver, ka Dohas sarunu kārtas rezultātiem jāsniedz jaunattīstības valstīm stimuls ieguldīt lauksaimniecībā un pārtikas produktu ražošanā;
36. uzskata, ka tirgus izkropļojumu novēršanai, neapdraudot apgādi ar pārtiku, nepieciešami iekšpolitikas pasākumi, tomēr jāizvairās no eksporta ierobežojumiem; šajā sakarībā pauž bažas par ierosinājumiem izveidot rīsu „karteli”;
37. aicina Komisiju atbalstīt priekšlikumus pašreizējā PTO sarunu kārtā iekļaut darbību saistībā ar pārtikas pamatproduktu cenām;
38. atkārtoti aicina Komisiju un Padomi veicināt godīgu tirdzniecību un citus ētiskos režīmus, kas, atbalstot mazos un sociāli atstumtos ražotājus jaunattīstības valstīs, sniedz ieguldījumu sociālo un vides standartu paaugstināšanā, nodrošinot godīgākas cenas un ienākumus, un mudina Eiropas Savienības varas iestādes integrēt godīgas tirdzniecības un ilgtspējības kritērijus savos konkursa uzaicinājumos un iepirkuma politikā;
39. aicina Komisiju izpētīt ES lielveikalu sektorā vērojamās koncentrācijas ietekmi uz mazajiem uzņēmējiem, piegādātājiem, strādniekiem un patērētājiem un novērtēt jebkādus tās radītos pirktspējas izkropļojumus, it īpaši ietekmi uz pārtikas cenām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ziņojumu par mazumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanas nozares nepareizas darbības iemesliem, kurš tiks sagatavots līdz 2009. gadam saistībā ar vienotā tirgus pārskatīšanu, un prasa Komisijai ierosināt atbilstīgus pasākumus, tostarp noteikumus patērētāju, strādnieku un ražotāju aizsardzībai pret jebkādiem konstatētiem izkropļojumiem vai negatīvu ietekmi;
40. uzsver, ka pašreizējā pārtikas krīze apliecina nepieciešamību veicināt politisko stabilitāti, reģionālo integrāciju, demokrātiju un cilvēktiesības ne tikai ES, bet arī visā pasaulē; tāpēc aicina visas ieinteresētās puses pašreizējās pārtikas krīzes un problēmu, kas saistītas ar ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku, risināšanā veicināt cilvēciskās un demokrātiskās vērtības un tiesiskumu;
41. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.