Rezolūcijas priekšlikums - B6-0434/2008Rezolūcijas priekšlikums
B6-0434/2008

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

17.9.2008

Noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Francis Wurtz, Gabriele Zimmer, Dimitrios Papadimoulis, Eva-Britt Svensson, Roberto Musacchio, Umberto Guidoni, Ilda Figueiredo un Mary Lou McDonald
GUE/NGL grupas vārdā
par tiesību aktu paketi sociālajā jomā

Procedūra : 2008/2613(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B6-0434/2008
Iesniegtie teksti :
B6-0434/2008
Pieņemtie teksti :

B6‑0434

Eiropas Parlamenta rezolūcija par tiesību aktu paketi sociālajā jomā

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Atjaunināta sociālā programma — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā” (COM (2008) 412, galīgā redakcija) un virkni nenormatīvu papilddokumentu, kas pievienoti šim paziņojumam,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (COM(2008) 414galīgā redakcija),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (pārstrādātā redakcija) (COM(2008) 419galīgā redakcija),

–  ņemot vērā 2001. gada 4. septembra rezolūciju par Eiropas Uzņēmumu padomes direktīvas piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008) 426 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā 2008. gada 9. jūnijā Nodarbinātības un sociālo lietu padomē panākto politisko vienošanos par Darba laika direktīvas un Pagaidu darbinieku direktīvas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus Viking Line, Laval un Rüffert lietās, kā arī lietā Komisija pret Luksemburgu un tiem sekojošās pretrunīgās politiskās diskusijas,

–  ņemot vērā šādas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas: SDO Konvenciju Nr. 94 „Darbaspēka klauzulas” (valsts pasūtījuma līgumi); SDO Konvenciju Nr. 87 par apvienošanās brīvību un tiesību aizsardzību; SDO Konvenciju Nr. 98 par tiesībām apvienoties un sarunām par darba koplīguma slēgšanu; SDO Konvenciju Nr. 117 par sociālās politikas pamatmērķiem un standartiem, īpaši tās IV daļu; SDO Konvenciju Nr. 154 par sarunām par darba koplīguma slēgšanu un SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmu,

–  ņemot vērā Integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un darbavietām 2008. - 2010. gadam un ES stratēģiju par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parlamenta pašreizējais sasaukums, Komisija un Padome līdz šim ir visai kūtri ierosinājuši un pieņēmuši jebkādus tiesību aktus sociālās politikas jomā, kuru mērķis būtu panākt progresu sociālās aizsardzības jomā Eiropas Savienībā;

B.  tā kā nodarbinātības un sociālā politika, lai panāktu progresu sociālajā jomā, nav starp četrām oficiālajām Eiropas Savienības Francijas prezidentūras prioritātēm un tā kā prezidentūras apgalvojumi, ka 2008. gadu tā pasludinās par "gadu Sociālās Eiropas atdzīvināšanai", nešķiet pārliecinoši;

C.   tā kā 2008. gada 9. jūnijā Nodarbinātības un sociālo lietu padomē panāktās politiskās vienošanās par Darba laika direktīvas pārskatīšanu mērķis ir turpināt atcelt jau tā vājos minimālos darbinieku veselības un drošības aizsardzības pret neregulārām un garām darba stundām standartus; tā kā Francijas valdības pašreizējā vēlme mainīt tiesību aktus par 35 stundu darba nedēļu un līdzīgas kampaņas citās dalībvalstīs par garākām darba stundām arī liecina par tuvināšanos sociālajai regresijai;

D.   tā kā nesen pieņemtie Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi Viking Line, Laval, Rüffert un Luksemburgas lietās ierobežo tiesības streikot un rīkot pārrunas par darba koplīguma slēgšanu, apgalvojot, ka ar iekšējo tirgu saistītās brīvības ir svarīgākas par šīm sociālajām pamattiesībām; tā kā šajos spriedumos direktīvas par darbinieku norīkošanu darbā minimālie sociālās aizsardzības standarti ir interpretēti kā maksimālie standarti, tādējādi paužot labvēlīgu attieksmi par konkurenci, maksājot dažādas algas vienā un tajā pašā darba vietā, un atņemot dalībvalstīm tiesības savos tiesību aktos noteikt labvēlīgākus darba nosacījumus un paredzēt godīgāku atalgojumu darbā norīkotajiem darbiniekiem;

E.  tā kā šie notikumi ir ļoti veicinājuši sabiedrībā izplatīto uzskatu, ka ES ir pārāk nosliekusies par labu brīvajam tirgum un konkurencei un tai vairs nerūp solidaritāte un sociālais progress; tā kā aizvien pieaugošā leģitimitātes krīze Eiropas Savienībā palielina plaisu starp uz tirgu orientētiem Eiropas projektiem, ko atbalsta valdošās aprindas, un skepsi plašās Eiropas iedzīvotāju aprindās par Eiropas politikas „pievienoto vērtību” viņu ikdienas dzīvē un sociālajā labklājībā, ko kārtējo reizi pauda īri, sakot „nē” Lisabonas līgumam;

F.   tā kā šajā situācijā Komisijas iesniegtā „atjauninātā sociālā darba kārtība” ir jāuzskata par mēģinājumu mazināt lielas iedzīvotāju daļas dusmas un neapmierinātību par Eiropas integrācijas projekta neoliberālo ievirzi; tomēr tā kā tā saucamā „sociālo tiesību aktu pakete” galvenokārt sastāv no nenormatīviem paziņojumiem, ziņojumiem un ieteikumiem, kuru spēja veicināt taustāmu sociālo progresu Eiropas Savienībā ir apšaubāma,

G.  tā kā monetārās un makroekonomiskās politikas dēļ, īpaši Stabilitātes pakta, neoliberālās Lisabonas stratēģijas un ECB lēmumu dēļ, kopš 2000. gada ekonomiskā izaugsme un izaugsme nodarbinātības jomā ir bijusi lēna, mazinājusies darba pievienotā vērtība, pastāvīgi ir augsts bezdarba līmenis, nabadzība, nestabila nodarbinātība, nevienlīdzība ienākumu sadalē, un iepretī tam visam — lielu finansiālu un ekonomisku grupējumu pieaugošā peļņa, kas ir ieguvēji no liberalizācijas un stratēģisku ienesīgu nozaru, kā arī sabiedrisko pamatpakalpojumu uzņēmumu privatizācijas,

1.   uzskata, ka „sociālo tiesību aktu pakete” ir neveiksmīgs mēģinājums novērst sabiedrības uzmanību no sociālo situāciju pasliktinošās Komisijas un Padomes nostājas, piemēram, iecerēto Darba laika direktīvā iekļauto darba laika standartu samazināšanas un nesen pieņemto Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu graujošās ietekmes uz pamattiesībām un tiesībām uz pārrunām par darba koplīguma slēgšanu;

2.   norāda, ka Eiropas Parlaments pirmajā Darba laika direktīvas pārskatīšanas lasījumā aicināja pakāpeniski atteikties no iespējas pildīt vai nepildīt noteikumus; asi kritizē to, ka, pieņemot politisko vienošanos Padomē, šī prasība netika ņemta vērā; tādēļ iebilst pret Padomē panākto vienošanos;

3.   uzstāj uz to, ka ikvienai sociāli jēgpilnai Darba laika direktīvas pārskatīšanai ir jābūt vērstai uz darba un privātās dzīves savienošanu, samazinot darba stundu skaitu dienā un nedēļā; uzsver, ka pilnībā jāatsakās no iespējas pildīt vai nepildīt noteikumus, pilnībā jāīsteno Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra par dežūrā pavadīto laiku un atpūtas periodiem un jāiekļauj šī judikatūra direktīvā, un jābloķē jebkādi mēģinājumi pazemināt pašreizējā direktīvas redakcijā noteikto sociālās aizsardzības līmeni;

4.   aicina Padomi un dalībvalstis pamatīgi apspriest jautājumus, kas radušies sakarā ar minētajiem Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem; mudina Padomi veikt pasākumus, lai nodrošinātu sociālo tiesību pārākumu pār brīvībām iekšējā tirgū; tāpēc prasa pamatīgi pārskatīt pamatlīgumus, lai pavērtu ceļu Sociālai Eiropai; uzskata, ka, ja Eiropas Savienības iestādes to nedarīs, ievērojami mazināsies iedzīvotāju atbalsts pašreizējam Eiropas Savienības ekonomiskajam un sociālajam modelim;

5.   pieņem zināšanai pirmo no Komisijas ziņojumiem, kas iesniedzami reizi divos gados, par situāciju ES vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā; uzstāj uz to, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi ir vēl viens svarīgs jautājums, attiecībā uz kuru nepieciešama pamatlīgumu pārskatīšana; šajā sakarā uzsver, ka ES primārajos tiesību aktos ir jābūt skaidriem noteikumiem, ar kuriem nodrošina, ka uz sabiedriskām precēm un pakalpojumiem, vispārējas nozīmes pakalpojumiem un bezpeļņas nozari neattiecas noteikumi par konkurenci, valsts atbalstu, publisko iepirkumu un iekšējo tirgu un ka tie veido jomu, kura darbojas tikai un vienīgi sabiedrības interesēs, ir organizēta atbilstīgi subsidiaritātes principam un tikai un vienīgi dalībvalstis un to reģionālās pārvaldes iestādes un pašvaldības ir atbildīgas par šīs jomas pienācīgas darbības nodrošināšanu;

6.   atgādina, ka vienīgajā Eiropas Savienībā notikušajā referendumā Īrijas iedzīvotāji jau ir nobalsojuši pret Lisabonas līgumu; aicina Padomi pārtraukt ratifikācijas procesu, un, kā pirmo soli, lai pavirzītos tuvāk situācijas uzlabošanai, ieviest sociālā progresa klauzulu, kā saistošu pastāvošo pamatlīgumu protokolu, lai precizētu, ka:

-   Līgumu nedrīkst interpretēt tā, lai tas jebkādā veidā ietekmētu pamattiesības, kuras dalībvalstis ir atzinušas, tostarp tiesības streikot un īstenot kolektīvus pasākumus dalībvalstu līmenī, kā arī pārrobežu streikus un kolektīvus pasākumus pārrobežu līmenī;

-   šajās tiesībās ir ietvertas arī tiesības veikt citus pasākumus, ko paredz dalībvalstu rūpniecisko attiecību sistēmas, tostarp pasākumus, kuru mērķis ir slēgt kolektīvus līgumus par minimālajām algām un minimālajiem darba standartiem;

-   Līgumu nedrīkst interpretēt tā, lai tas jebkādā veidā ietekmētu dalībvalstu atzītās ražošanas attiecības un pārrunu par darba koplīguma slēgšanu sistēmas;

-   Līgumu nedrīkst interpretēt tā, lai tas jebkādā veidā ietekmētu dalībvalstu kompetenci pieņemt tiesību aktus sociālās politikas jomā, paredzot augstākus standartus un stingrākas prasības nekā ES direktīvās noteiktie minimālie standarti;

-   ja iepriekš minētās tiesības un dalībvalstu sociālās politikas kompetence vai ražošanas attiecību sistēmas ir pretrunā starptautiskā tirgus regulējumam vai iekšējā tirgus „pamatbrīvībām”, pirmās (pamattiesības u.c.) ir primāras;

7.   norāda, ka to tiesību aktu projektu mērķis, kas iekļauti tiesību aktu paketē sociālajā jomā, ir vai nu palielināt iekšējā tirgus liberalizēšanu, kā tas ir gadījumā ar direktīvas priekšlikumu par pacientu tiesību īstenošanu pārrobežu veselības aprūpē, kuras izriet no agrākajiem Bolkenšteina priekšlikumiem par veselības aprūpi saistībā ar Pakalpojumu direktīvu, vai arī tie nepietiekami mērķtiecīgi veicina sociālo attīstību, kā tas ir gadījumā ar priekšlikumu par Eiropas Uzņēmumu padomes direktīvas pārskatīšanu, līdz ar to tie nav pienācīgi instrumenti, lai panāktu Francijas prezidentūras deklarēto "Sociālās Eiropas atdzīvināšanu";

8.   norāda, ka veselības aprūpes pakalpojumi ir pamatoti izslēgti no Direktīvas par pakalpojumiem iekšējā tirgū, jo šie pakalpojumi veido daļu no sociālās nodrošināšanas sistēmas un nav joma, kur vajadzētu valdīt tirgus spēkiem; uzsver, ka Eiropas Savienībai nav nekādas vajadzības reglamentēt veselības aprūpi, pamatojoties uz iekšējā tirgus noteikumiem un tas arī nav tās kompetencē; uzstāj, ka Komisijas izstrādātajā direktīvas priekšlikumā apskatītie jautājumi, jārisina un jāreglamentē saistībā ar sociālās nodrošināšanas koordināciju (Regula(EK)Nr. 883/2004);

9.   asi kritizē Komisijas izstrādāto direktīvas priekšlikumu par pacientu tiesību īstenošanu pārrobežu veselības aprūpē; norāda, ka šī priekšlikuma pamatā ir iekšējā tirgus pieeja, un tā galvenais mērķis ir dot iespēju bagātiem un labāk izglītotiem cilvēkiem izmantot lētākus veselības aprūpes pakalpojumus ārvalstīs; uzskata, ka priekšlikumā tiek ierobežota veselības aprūpes sistēmu vienlīdzība, jo atmaksājumi pacientiem no nabadzīgākām dalībvalstīm nav pietiekami, lai varētu segt ārstēšanas izmaksas par augstas kvalitātes veselības aprūpi bagātākās dalībvalstīs;

10.  asi kritizē to, ka Komisijas priekšlikumā attiecībā uz Direktīvas par Eiropas Uzņēmumu padomēm pārskatīšanu trūkst mērķtiecības; atgādina Komisijai, ka Parlaments pieprasīja šīs direktīvas pārskatīšanu jau pirms septiņiem gadiem 2001. gada 4. septembra rezolūcijā, kas līdz šim nav ņemts vērā;

11.  uzsver, kādas ir galvenās prasības attiecībā uz Direktīvas par Eiropas Uzņēmumu padomēm pārskatīšanu: jēdzienu „informēšana” un „apspriešanās” (savlaicīgi sniegta, precīza rakstiska informācija), kā arī pārrobežu jautājumu definīcijas uzlabošana, robežvērtību samazināšana Eiropas uzņēmumu padomju izveidošanai, arodbiedrību lomas un tiesību atzīšana, Eiropas uzņēmumu padomju darba apstākļu uzlabošana, efektīvu, samērīgu un preventīvu sodu noteikšana uzņēmumiem, kas neievēro direktīvas noteikumus, un veto tiesību piešķiršana Eiropas uzņēmumu padomēm attiecībā uz uzņēmumu vadības plāniem par pārstrukturēšanu, uzņēmumu apvienošanu un pārņemšanu vai atlaišanu, atliekot galīgo lēmumu pieņemšanu, kamēr Eiropas uzņēmumu padome var piedāvāt alternatīvus risinājumus, kurus tā precīzi apspriež kopā ar uzņēmuma vadību;

12.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ierosinājusi horizontālu direktīvu par diskriminācijas ārpus nodarbinātības attiecībām izskaušanu; asi kritizē to, ka šī direktīva neattiecas uz apdrošināšanu un citiem finanšu produktiem, tādējādi ļaujot apdrošināšanas un finanšu nozarei turpināt diskriminējošo praksi, kas izpaužas tādējādi, ka tiek pieprasītas lielākas iemaksas par risku, kas izriet no veselības stāvokļa, vecuma, dzimuma un invaliditātes;

13.  norāda, ka trešo valstu pilsoņiem jādod iespēja piekļūt ES darba tirgum, kā arī jānodrošina viņiem vienlīdzīgas tiesības īpaši attiecībā uz atalgojumu, pārrunām par darba koplīguma slēgšanu un sociālo aizsardzību; mudina iekļaut Eiropas Savienības lēmumos un pamatlēmumos visus noteikumus, ko paredz ANO Ģenerālās asamblejas 1990. gada 18. decembrī pieņemtā Starptautiskā konvencija par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību; atbalsta uzturēšanās atļauju piešķiršanu darba meklējumiem;

14.  pieņem zināšanai Komisijas nodomu uzlabot pārredzamību un darba metodes saistībā ar ES sociālās integrācijas un sociālās aizsardzības stratēģiju un nostiprināt to mijiedarbību ar citām politikas jomām; tomēr norāda, ka Komisija un Padome noraidīja Parlamenta pieprasījumu Nodarbinātības pamatnostādnēs 2008.–2010. gadam iekļaut jaunas pamatnostādnes par sociālo integrāciju un tādējādi atteicās uzlabot šādu pārredzamību un mijiedarbību ar citām politikas jomām;

15.  atbalsta Komisijas priekšlikumu noteikt mērķus attiecībā uz nabadzības samazināšanu (nabadzība kopumā, bērnu nabadzība, nabadzība, neskatoties uz nodarbinātību un nepārtraukta ilgtermiņa nabadzība), pensiju ienākumu minimālo līmeni, kā arī attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un tās kvalitāti (bērnu mirstības samazināšana, veselības stāvokļa uzlabošana un paredzamā mūža ilguma palielināšana, utt.) saistībā ar nākamo ES sociālās integrācijas un sociālās aizsardzības stratēģijas fāzi; uzstāj, ka šādi mērķi jānosaka arī attiecībā uz minimālo ienākumu shēmām (60 % no vidējā ienākumu līmeņa valstī) un minimālajam darba algām (60 % no nozarei raksturīgās vidējās darba algas valstī), lai cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību;

16.  atbalsta Komisijas nodomu veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātības koncepciju gan saistībā ar ES iekšpolitikas, gan ārpolitikas jomām; norāda, ka viens no svarīgākajiem pienācīgas kvalitātes nodarbinātības koncepcijas pamatnosacījumiem ir nosacījums par “nodarbinātības brīvu izvēli”, kura īstenošana jānodrošina; tādēļ uzstāj, lai dalībvalstis pārskata to savu darba tirgus politiku, kura paredz, ka bezdarbniekus piespiež strādāt mazapmaksātu, bīstamu darbu, kuru tie paši nav izvēlējušies, vai arī piespiež tos strādāt, par atlīdzību saņemot tikai sociālās apdrošināšanas maksājumus;

17.  atbalsta Komisijas ierosinājumu Eiropas darba tiesībās iekļaut starptautiskos jūrniecības darba standartus (2006. gada SDO Konvencija par jūras darbaspēku), pamatojoties uz Eiropas vienošanos starp nodarbinātajiem un arodbiedrībām šajā nozarē; turklāt atbalsta arī Komisijas pievēršanos prioritātei par SDO konvenciju īstenošanu; tomēr uzsver, ka Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums Rüffert lietā ir pretrunā ar SDO Konvenciju Nr. 94, kurā nepārprotami atļauts pieprasīt atbilstības nodrošināšanu koplīgumam publiskā iepirkuma regulējumā; aicina Padomi un Komisiju iekļaut SDO Konvenciju Nr. 94 prioritārās īstenošanas sarakstā;

18.  piekrīt Komisija viedoklim, ka jārīkojas enerģiskāk, lai Eiropas Savienībā samazinātu un izskaustu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem; aicina Komisiju un Padomi turpināt nostiprināt tiesisko regulējumu, lai noteiktu mērķi par darba samaksas atšķirību starp dzimumiem samazināšanu, arī samazinot atšķirības attiecībā uz piekļuvi profesionālajai izglītībai un atzīstot sieviešu kvalifikāciju un prasmes, samazinot darba samaksas atšķirības starp dzimumiem par nepilnu slodzi un pensiju atšķirības starp dzimumiem, kā arī veicināt vienlīdzības klauzulu iekļaušanu valsts pasūtījuma līgumos;

19.  pieņem zināšanai Komisijas ziņojumu par Kopienas tiesību aktiem un politiku attiecībā uz romu integrāciju; uzsver, ka vajadzīga konkrēta rīcība, lai veicinātu romu integrāciju (Rīcības plāns romu jautājumā), kā tas pieprasīts Parlamenta rezolūcijās par šo jautājumu;

20.  norāda — lai jebkādu tiesību aktu paketi sociālajā jomā varētu uzskatīt par nozīmīgu sociālā progresa veicināšanā, tā jāpapildina ar atbalstošiem ekonomikas un struktūrpolitikas pasākumiem; uzskata, ka jāanulē Stabilitātes un izaugsmes pakts un ECB monetārā politika jāpadara pieļāvīgāka, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas izaugsmes samazināšanās ietekmi Eiropā; aicina Komisiju un Padomi izstrādāt “Eiropas ilgtspējīgas attīstības, nodarbinātības un sociālās integrācijas ieguldījumu programmu”, novirzot tai vismaz 1% no ES IKP, ko vajadzētu papildināt ar dalībvalstu atbilstošām publiskajām ieguldījumu programmām, lai stabilizētu ekonomiku, cīnītos pret klimata pārmaiņām un veicinātu pilnīgu nodarbinātību ar pienācīgas kvalitātes darba vietām un sociālajām tiesībām; ierosina, lai dalībvalstis arī ieviestu pasākumus cilvēku ar maziem ienākumiem pirktspējas stabilizēšanai un uzlabošanai (kuri saskaras ar cenu pieaugumu pārtikas precēm, enerģijai un transportam), piemēram, ieviešot īpašus tarifus sociāli neaizsargātajiem par elektrību, telekomunikācijām, sabiedrisko transportu utt.;

21.  norāda, ka pašreizējā Eiropas Savienības Lisabonas stratēģija beigsies 2010. gadā; uzskata, ka jāuzsāk pamatīga tās turpmākās stratēģijas izskatīšana, kas paredzēta laika posmam pēc 2010. gada; uzsver, ka ir jāatsakās no pašreizējās koncentrēšanās uz tirgus liberalizēšanu un “konkurētspēju”, un tā jāaizstāj ar jaunu integrētu Eiropas solidaritātes un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kuras pamatā ir četras vienlīdz svarīgas sastāvdaļas (ekonomika, vide, nodarbinātība, sociālā aizsardzība un sociālā integrācija);

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.