REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

12.11.2008

Noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
ievērojot Reglamenta 103. panta 2. punktu,
iesniedza Satu Hassi un Kathalijne Maria Buitenweg
Verts/ALE grupas vārdā
par HIV/AIDS — agrīna diagnostika un aprūpe

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B6-0581/2008

B6‑0584/2008

Eiropas Parlamenta rezolūcija par HIV/AIDS — agrīna diagnostika un aprūpe

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā savu 2007. gada 24. aprīļa rezolūciju par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam[1],

–   ņemot vērā 2007. gada 13. martā pieņemto Brēmenes deklarāciju par kopīgu atbildību un partnerību cīņā pret HIV/AIDS,

–   ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju „HIV/AIDS — laiks rīkoties”[2],

–   ņemot vērā savu 2006. gada 30. novembra rezolūciju par AIDS[3],

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 6. jūnija secinājumus par HIV/AIDS apkarošanu,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam [4],

–   ņemot vērā Dublinas deklarāciju par partnerību HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā, kuru pieņēma Īrijas ES prezidentūras laikā rīkotajā ministru konferencē „Pārvarēt šķēršļus — partnerība HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā” 2004. gada 23. un 24. februārī;

–   ņemot vērā UNAIDS un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģiona biroja 2008. gada ziņojumu „Progress, kas sasniegts, īstenojot Dublinas Deklarāciju par partnerību HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Vidusāzijā”,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības un kaimiņvalstu ministru un valdību pārstāvju konferencē „Eiropa un HIV/AIDS — jauni uzdevumi, jaunas iespējas”, kura notika Lietuvā 2004. gada 16. un 17. septembrī, pieņemto Viļņas deklarāciju par pasākumiem cīņas stiprināšanai pret HIV/AIDS Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs,

–   ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada programmu HIV/AIDS apkarošanai „Ceļā uz vispārēju piekļuvi līdz 2010. gadam”,

–   ņemot vērā Eirobarometra 2006. gada februāra apskatu par AIDS profilaksi,

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.  tā kā EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumā sniegtie dati liecina, ka laikā no 1999. gada līdz 2006. gadam Eiropas Savienībā ar HIV inficējās 269 152 cilvēki un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģionā ar HIV inficējās 806 258 cilvēki;

B.  tā kā saskaņā ar EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumu Eiropas Savienībā 11 % no visiem inficēšanās gadījumiem konstatē cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem;

C.  tā kā EiroHIV un UNAIDS ziņojumi apliecina to, ka Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs joprojām ārkārtīgi ātri pieaug jaunu inficēšanās gadījumu skaits un ka pēc aprēķiniem dažās valstīs ar HIV inficēto cilvēku skaits ir gandrīz trīsreiz lielāks par oficiālo skaitu;

D.  tā kā, neraugoties uz HIV inficēšanās gadījumu skaita pieaugumu, pēdējos gados reģistrēto AIDS saslimšanas gadījumu skaits ir pastāvīgi samazinājies un šī tendence ir turpinājusies arī 2006. gadā — saskaņā ar EuroHIV 2006. gada noslēguma ziņojumu Eiropas Savienībā 2006. gadā reģistrēto saslimšanas gadījumu skaits ir par 40 % mazāks nekā 1999. gadā;

E.  tā kā liela daļa HIV inficēšanās gadījumu netiek diagnosticēti; tā kā daudzi cilvēki nezina, vai ir inficēti vai ne, un infekcija, visticamāk, tiek atklāta tikai tad, kad cilvēks saslimst ar kādu no slimībām, kas saistītas ar HIV/AIDS;

F.  tā kā iespējas inficēties ar HIV ievērojami pieaug, ja cilvēks jau slimo ar kādu citu seksuāli transmisīvu slimību (piemēram, gonoreju, hlamīdijām, herpesvīrusu un sifilisu);

G.  tā kā HIV infekcija lielākoties izplatās heteroseksuālu kontaktu ceļā, un pārdošanā jau pieejamais sieviešu prezervatīvs joprojām netiek plaši izmantots, lai gan ar to sieviete pati var pasargāt sevi no nevēlamas grūtniecības, HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām;

H.  tā kā epidēmija injicējošo narkotiku lietotāju vidū ir viens no iemesliem HIV infekcijas ārkārtīgi ātrajai izplatībai daudzās Austrumeiropas valstīs;

I.  tā kā HIV/AIDS ir infekcijas slimība un tādēļ pastāv risks, ka cilvēks, kurš nezina, ka ir inficēts, var inficēt citus;

J.  ņemot vērā UNAIDS un PVO Eiropas reģiona biroja slēdzienus, kuri iegūti, novērtējot progresu, kas sasniegts, īstenojot Dublinas Deklarāciju par partnerību cīņā pret HIV/AIDS Eiropā un Vidusāzijā, atklāj, ka tikai nedaudzas no 53 Eiropas reģiona valstīm ir pieņēmušas tādu pieeju stigmatizācijai, diskriminācijai un cilvēktiesībām, kura atbilst Dublinas deklarācijā izklāstītajām saistībām;

K.  tā kā ikvienā HIV apkarošanas aspektā ļoti būtiska nozīme ir neierobežotai cilvēktiesību aizsardzībai;

L.  tā kā šīs epidēmijas apkarošanā ir absolūti nepieciešama pārrobežu sadarbība;

M.  tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir norādīts, ka šķēršļi, kas ierobežo invalīdu iespējas vienlīdzīgi līdzdarboties sabiedrības dzīvē, var būt saistīti gan ar attieksmi, gan ar apkārtējo vidi;

1.  aicina Padomi un Komisiju izstrādāt HIV apkarošanas stratēģiju, lai

• –veicinātu agrīnu diagnostiku un samazinātu šķēršļus testu veikšanai;
• –nodrošinātu agrīnu terapiju un informāciju par agrīni uzsāktas terapijas priekšrocībām;

2.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs veic rūpīgu kontroli un uzraudzību, tostarp precizējot datu aprēķinus par nereģistrēto inficēto personu kopumu (skaits, raksturojošie rādītāji utt.);

3.  aicina, lai Komisija paredz politiskos resursus, finanšu resursus un cilvēkresursus šādas stratēģijas īstenošanas atbalstam;

4.  aicina, lai Padome uzdod Komisijai izstrādāt Padomes ieteikumus visām dalībvalstīm par to, kā īstenot testu veikšanas un terapijas pamatnostādnes, kas balstītas uz klīniskos pētījumos gūtām atziņām;

5.  aicina, lai Padome uzdod Komisijai nodrošināt, ka turpmāk pasākumos, kas paredzēti HIV/AIDS apkarošanas progresa uzraudzībai Eiropā un kaimiņvalstīs, tiek iekļauti rādītāji, ar kuru palīdzību iespējams tieši risināt un novērtēt ar HIV/AIDS saistītos cilvēktiesību jautājumus;

6.  aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis efektīvi vēršas pret praksēm, kas stigmatizē un diskriminē HIV inficētās personas un AIDS, padarot šādas prakses par nelikumīgām;

7.  aicina dalībvalstis atcelt visus ceļošanas ierobežojumus cilvēkiem ar HIV/AIDS un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka diskriminācija pret šiem cilvēkiem tiek noteikta par prettiesisku;

8.   aicina dalībvalstis pastiprināt pragmatiskas un nemoralizējošas informatīvas un izglītojošas kampaņas par HIV/AIDS profilaksi, infekcijas noteikšanas testiem un ārstēšanu un aicina dalībvalstis nodrošināt īpašas informācijas kampaņu programmas sievietēm;

9.  visnotaļ mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt ieguldījumu nākamās paaudzes sieviešu prezervatīva izstrādē, kā arī izstrādāt programmas sieviešu prezervatīva atzīšanas veicināšanai sabiedrībā, kā arī padarīt to daudz plašāk pieejamu, tostarp jauniešu vidū;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, ANO ģenerālsekretāram, UNAIDS, Pasaules Veselības organizācijai un dalībvalstu valdībām.

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0137.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0321.
• [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0526.
• [4]  COM(2005)0654.