REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par energoapgādes drošības ārējiem aspektiem
14.9.2009
ievērojot Reglamenta 110. panta 2. punktu,
Rebecca Harms, Claude Turmes, Reinhard Bütikofer, Werner Schulz, Franziska Katharina Brantner Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0040/2009
B7‑0045/2009
Eiropas Parlamenta rezolūcija par energoapgādes drošības ārējiem aspektiem
Eiropas Parlaments,
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Otrais enerģētikas stratēģijas pārskats — ES drošības un solidaritātes rīcības plāns” SEC(2008)2870), (SEC(2008)2871), (SEC(2008)2872) un pievienotos dokumentus „Eiropas pašreizējā un turpmākā nostāja enerģētikas jomā. Pieprasījums — resursi — ieguldījumi”, „Cietā kurināmā tirgus ES 2004.–2006. gadā un tirgus tendences 2007. gadā” (COM(2008)744),
- ņemot vērā Zaļo grāmatu „Ceļā uz drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu Eiropas enerģētikas tīklu” un pievienoto dokumentu „Naftas infrastruktūras. Pašreizējo un plānoto naftas infrastruktūru novērtējums ES un pierobežā” (COM(2008)737),
- ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 26. septembra rezolūciju par virzību uz kopēju Eiropas ārpolitiku enerģētikas jomā[1],
- ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai” (COM(2006)0105),
- ņemot vērā Komisijas un Padomes ģenerālsekretāra/ augstā pārstāvja kopīgo dokumentu „Ārpolitika Eiropas enerģētikas interešu aizstāvībai”, ko iesniedza Eiropadomes 2006. gada 15.–16. jūnija sanāksmē,
- ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 18. maija nostāju par Padomes priekšlikumu lēmumam, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Enerģētikas kopienas līgumu[2],
- ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par energoapgādes drošību Eiropas Savienībā[3],
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomes 2006. gada 12. oktobra sanāksmei „Ārējās attiecības enerģētikas jomā — no principiem līdz darbībai” (COM(2006)0590),
- ņemot vērā Eiropadomes 2006. gada 23.–24. marta sanāksmē pieņemtos prezidentūras secinājums saistībā ar Eiropadomes apstiprināto Zaļo grāmatu „Enerģētikas politika Eiropai” un Eiropadomes 2006. gada 15.–16. jūnija secinājumus saistībā ar Komisijas un ģenerālsekretāra/ augstā pārstāvja kopīgo dokumentu par energoapgādes drošības ārējiem aspektiem,
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei un Eiropas Parlamentam „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),
- ņemot vērā Eiropadomes 2007. gada 8.–9. marta sanāksmē pieņemtos prezidentūras secinājumus un Eiropadomes Rīcības plānu (2007.–2009. gadam) par enerģētikas politiku Eiropai (EPE),
- ņemot vērā 2009. gada 13. jūlijā ES un Turcijas parakstīto nolīgumu par Nabucco gāzes vada tiesisko regulējumu,
- ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 19.–20. marta sanāksmē pieņemtos prezidentūras secinājumus,
- ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par gāzes apgādes drošības pasākumiem un par Direktīvas 2004/67/EC atcelšanu (COM(2009)363 galīgā redakcija),
- ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai par to, kā ziņot Komisijai par enerģētikas infrastruktūras investīciju projektiem Eiropas Kopienā, un par Padomes Regulas (EK) Nr. 736/96 atcelšanu (COM(2009)361 galīgā redakcija),
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā energoapgādes drošība ir Eiropas Savienības vispārējās drošības, stabilitātes un labklājības būtiska sastāvdaļa, kurai tomēr vēl joprojām nav noteikts pamats Līgumos;
B. tā kā īstenas un efektīvas kopīgās energoapgādes drošības politikas trūkums Eiropas mērogā nopietni apdraud ES ārējās darbības saskaņotību un uzticamību, kas jo īpaši kompromitē vērtības, kuras ir ES izveides pamatā;
C. tā kā ES atkarība no enerģijas importa pašreiz ir ievērojama un ir paredzams, ka tagadējos apstākļos tā palielināsies;
D. tā kā ievērojama daļa no ES gāzes apgādes tiek patērēta ēkās; tā kā ieguldījumi ēkās, kuras nepatērē enerģiju vai to patērē niecīgā apjomā, sniegs ievērojamākus rezultātus gāzes neatkarības nodrošināšanā nekā North Stream, South Stream un Nabucco gāzes vadu projekti kopā;
E. tā kā izmaksu lietderības ziņā labākais risinājums, kā samazināt ES atkarību no energoresursu importa, ir veicināt energoietaupījumus, atjaunīgo enerģiju un energoefektivitātes pasākumus, kas sekmētu arī darba vietu radīšanu, klimata pārmaiņu mazināšanu un virzību uz efektīva energopatēriņa tautsaimniecību;
F. tā kā, neskatoties uz naftas un gāzes cenu samazināšanos finanšu krīzes iespaidā, lēnais progress pārejā uz energoefektīvu tautsaimniecību, kurā izmanto vienīgi atjaunīgo enerģiju, naftas un gāzes atradņu sarūkošā produktivitāte un nepārtrauktais pieprasījuma pieaugums nenovēršami nozīmē atgriešanos pie apstākļu saasināšanās fosilā kurināmā tirgos un patērējošo valstu atkarības palielināšanos no importa pēc tam, kad krīze būs beigusies;
G. tā kā vairākas dalībvalstis ir ļoti atkarīgas no viena dabasgāzes piegādātāja, un nesankcionēts dabasgāzes piegādes pārtraukums var radīt smagas problēmas, kā tas pierādījās Krievijas un Ukrainas gāzes krīzes laikā 2009. gada sākumā;
H. tā kā pašreizējie agrīnā brīdinājuma instrumenti izrādījās nepietiekami iedarbīgi, lai prognozētu 2009. gada janvāra gāzes krīzi;
I. tā kā arī turpmāk ir paredzams energoapgādes drošības apdraudējums tik ilgi, kamēr enerģijas piegādātājs un tranzīta valstis neievēros kopējus un skaidrus noteikumus, kas noteikti Enerģētikas hartas nolīgumā un Tranzīta protokolā;
J. tā kā tāda kopēja Eiropas ārpolitika enerģētikas jomā, kuras pamatā būtu solidaritāte, enerģijas veidu dažādošana, vienotība kopēju interešu aizstāvībā, pastiprināta sadarbība ar lielākajām enerģijas ražotājām un tranzīta valstīm, kā arī patērētājvalstīm un kuras pamatā būtu atjaunīgās enerģijas veidu, tādu kā vēja un saules enerģija, veicināšana, radītu sinerģijas, kas palīdzētu nodrošināt Eiropas Savienības energoapgādes drošību un sekmētu ES stiprumu, rīcībspēju ārpolitikā un uzticama partnera reputāciju pasaulē, tostarp klimata pārmaiņu jomā;
K. tā kā transporta nozarē ir pārmērīgi popularizēts dīzeļdegvielas pielietojums, ES pieaug atkarība no dīzeļdegvielas importa;
L. tā kā 2009. gada 13. jūlijā Ankarā četras ES dalībvalstis un Turcija parakstīja nolīgumu, ar ko sekmē Nabucco gāzes vada būvniecību, lai samazinātu ES atkarību no Krievijas gāzes;
M. tā kā 2009. gada 6. augustā Turcijas premjerministrs R. T. Erdogan un Krievijas premjerministrs V. Putins parakstīja protokolu par izpētes sākšanu saistībā ar South Stream gāzes vada būvniecību, kas, iespējams, pretēji Nabucco projektam, Dienvidu koridorā ir konkurējoša infrastruktūra, lai palielinātu ES atkarību no Krievijas; tā kā South Stream projektā ir iesaistītas arī atsevišķas ES dalībvalstis;
N. tā kā Itālijas valsts uzņēmuma ENI, kas ir vadošais uzņēmums South Stream projektā ar Gazprom, galvenā izpildpersona Paolo Scaroni paziņoja, ka Nabucco projekts nekad netiks pabeigts,
1. sagaida, ka Komisija un dalībvalstis īstenos sadarbības stratēģiju, lai izveidotu kopīgu Eiropas enerģētikas ārpolitiku, kā tas izklāstīts Parlamenta 2007. gada 26. septembra rezolūcijā;
2. atzinīgi vērtē pasākumus, ar kuriem samazina enerģijas patēriņu ES, jo tas ir lētākais un ātrākais veids, kā uzlabot ES energoapgādes drošību; tomēr uzskata, ka šajā ziņā ir vajadzīga skaidra politika un pasākumi, kā arī to strauja īstenošana, jo īpaši celtniecības un transporta nozarē;
3. uzskata, ka izšķiroša nozīme ir sasvstarpējo savienojumu uzlabošanai Eiropā, jo pašreizējo trūkumu novēršana ir būtiska, lai efektīvi darbotos iekšējais tirgus un rīcība enerģētikas jomā būtu solidāra;
4. uzsver, ka dialogi par enerģētiku nekādā gadījumā nedrīkst notikt, ignorējot atklātus un uz rezultātiem orientētus dialogus par cilvēktiesībām;
5. uzsver, cik svarīga ir gāzes apgādes veidu dažādošana, īpašu uzmanību pievēršot Dienvidu koridoram;
6. šajā ziņā norāda, ka gan Nabucco, gan South Stream projekta mērķis ir savienot ES ar jauniem gāzes piegādes avotiem, proti, Kaspijas jūras reģionā un Tuvajos Austrumos; šajā saistībā nosoda iespējamo konkurenci starp abiem gāzes vadiem un tai sekojošo nestabilo situāciju Dienvidu koridorā;
7. norāda, ka Nabucco ir prioritārs ES projekts, kura izstrādei Komisija ir piešķīrusi 250 miljonus eiro; šajā ziņā nosoda, ka atsevišķas dalībvalstis, kuras iesaistījušās South Stream projektā, parakstot divpusējus nolīgumus ar Krievijas Federāciju, apdraud Nabucco projekta īstenošanu un ES enerģētikas dažādošanas pamatnostādnes un mērķus;
8. pauž nožēlu par Komisijas rīcības trūkumu un nespēju nodrošināt efektīvu koordināciju starp dalībvalstīm šādā tik nozīmīgā jautājumā;
9. mudina Padomi sākt aktīvu un pārredzamu diskusiju, lai izstrādātu un īstenotu īsteni kopīgu Eiropas energoapgādes drošības politiku, kuras mērķis ir arī novērst vajadzību slēgt divpusējus nolīgumus, kas apdraud ES drošību vai kam ir negatīva ietekme uz citām ES dalībvalstīm;
10. atzinīgi vērtē Desertec projektu, kas palīdz tuvināt ilgtermiņa mērķi, proti, panākt, ka tautsaimniecībā 100 % izmanto atjaunīgo enerģiju, un kas paver reālu ilgtspējīgas enerģētikas un ekonomikas izaugsmes perspektīvu ārpuskopienas Vidusjūras reģiona valstīs, ar nosacījumu, ka projekta galvenais mērķis ir apmierināt vietējās vajadzības pēc ilgtspējīgas enerģijas un jaunām darba vietām attiecīgajās valstīs, vienlaikus eksportējot uz ES elektroenerģijas pārpalikumu; šajā ziņā norāda, ka Desertec projekts nedrīkst apdraudēt ES centienus veicināt atjaunīgo enerģiju vietējā mērogā, lai sasniegtu galīgo mērķi, proti, 100 % energoefektīvu, uz atjaunīgās enerģijas izmantošanu balstītu tautsaimniecību;
11. mudina Komisiju Eiropas kaimiņattiecību politikā iekļaut pasākumus par energoefektivitāti un atjaunīgās enerģijas avotiem;
12. prasa Komisijai iesniegt konkrētus priekšlikumus par dīzeļdegvielas patēriņa samazināšanu ES;
13. uzskata, ka Komisijas personāls, kas strādā energoapgādes drošības ārējo jautājumu jomā, tostarp pie enerģētikas veidu dažādošanas projektiem, skaitliski ir pārāk mazs; uzskata — lai sasniegtu dokumentā „Enerģētikas politika Eiropai” formulētos ambiciozos mērķus un uzlabotu pārraudzības un analītiskās spējas, ir jāpalielina arī iekšējie resursi;
14. aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Lisabonas līgumu izstrādāt atbilstīgu „solidaritātes klauzulu”, iekļaujot nosacījumus un procedūras intervencei ārkārtas situācijā, kas radusies energoapgādes pārtraukuma dēļ citās dalībvalstīs;
15. aicina Komisiju izstrādāt ES pašreizējo un plānoto gāzes infrastruktūras un elektrotīklu vispusīgu novērtējumu, norādot darbu grafiku un izmaksas;
16. pārliecinoši atbalsta viedokli, ka ES ir jāveido ciešs dialogs ar lielākajiem enerģijas piegādātājiem, lai nostiprinātu savstarpējo atkarību no enerģijas un uzlabotu energoapgādes drošību visā ES, īpašu uzmanību pievēršot lielākas efektivitātes panākšanai, līdzvērtīgai piekļuvei tirgum, nediskriminācijai un pārredzamībai;
17. uzsver, ka ES ir jāsaglabā saskaņota nostāja attiecībā uz piegādātājvalstīm un tranzīta valstīm un jācenšas panākt, lai tās ievērotu savas saistības un pienākumus;
18. aicina daudzkāršot centienus, lai varētu prognozēt iespējamās energoapgādes problēmas, tādējādi novēršot piegādes traucējumus nākotnē, cita starpā uzlabojot Nesco (Energoapgādes drošības korespondentu tīkla) efektivitāti;
19. sagaida, ka tiks izskatīts nesenais Komisijas priekšlikums, ar ko ierosina pārskatīt pašreizējā agrīnā brīdinājuma mehānismus, Nesco un citus instrumentus, kas 2009. gada Krievijas–Ukrainas enerģētikas krīzes laikā ir izrādījušies mazefektīvi;
20. ierosina izstrādāt kopīgu ES pieeju sarunās ar ārvalstu partneriem par tranzīta noteikumiem un maksām;
21. aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai apturētu nepārredzamu ārvalstu uzņēmumu agresīvo darbību ES enerģētikas tirgū; pauž bažas par to, ka uzņēmums Surgutneftegaz nesen ir pārņēmis Ungārijas energokompāniju MOL un ka Surgutneftegaz neizpauž īpašnieku struktūru un tiešo labumguvēju identitāti, kā to leģitīmi pieprasa Ungārijas enerģētikas tirgus regulators;
22. uzsver, ka Eiropas kopīgas enerģētikas politikas izstrādes panākumi lielā mērā ir atkarīgi no Lisabonas līguma stāšanās spēkā; mudina ES un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka Eiropas kopīgas energoapgādes drošības politikas pamatā ir saistošs, progresīvs un visaptverošs Līgums; atbalsta Lisabonas līgumu, kas ir konstruktīvs dokuments, jo tajā ir iekļauta enerģētikas solidaritātes klauzula, un ar to enerģētikas politikā nosaka ES un dalībvalstu kopīgu atbildību;
23. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.