REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par izcelsmes marķējumu

18.11.2009

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Cristiana Muscardini, Daniel Caspary, Georgios Papastamkos, Pablo Zalba Bidegain PPE grupas vārdā
Robert Sturdy ECR grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0142/2009

B7‑0145/2009

Eiropas Parlamenta rezolūcija par izcelsmes marķējumu

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 980/2005 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem,

–   ņemot vērā Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) IX pantu un XXIV panta 5. punktu,

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulu (EEK) Nr. 2913/92, ar ko ievieš Kopienas Muitas kodeksu, un Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, izveidojot Eiropas Kopienas nepreferenciālo izcelsmes noteikumu sistēmu,

–   ņemot vērā Padomes 1983. gada 28. marta Regulu (EEK) Nr. 918/83, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm (2005/0254 (ACC)),

–   ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā,

–    ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par izcelsmes marķējumu,

–   ņemot vēra Parlamenta 2007. gada 11. decembra rakstisko deklarāciju par izcelsmes marķējumu noteiktām precēm, kas ir importētas no trešām valstīm,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā pašreiz ES nepastāv ne harmonizēti noteikumi, ne vienota prakse attiecībā uz ES izcelsmes marķējumu; tā kā dalībvalstīs spēkā esošo atšķirīgo noteikumu, kā arī skaidru Kopienas noteikumu neesamības dēļ šajā jomā ir vērojama tiesiskā regulējuma sadrumstalotība;

B.  tā kā ir aizliegti dalībvalstu pasākumi, ar kuriem paredz obligāto izcelsmes marķējumu precēm, kas importētas no kādas citas dalībvalsts, un tajā pašā laikā nepastāv ierobežojumi attiecībā uz obligāto izcelsmes marķējumu precēm, kas importētas no trešām valstīm;

C. tā kā vairāki svarīgākie ES tirdzniecības partneri, piemēram, ASV, Ķīna, Japāna un Kanāda, ir ieviesuši izcelsmes marķējuma obligātās prasības;

D. tā kā Lisabonas programmā ES ir noteikusi sev mērķi stiprināt ES ekonomiku, tostarp uzlabojot ES rūpniecības konkurētspēju pasaules ekonomikā; tā kā konkurence ir godīga, ja tās pamatā ir skaidri noteikumi gan ražotājiem, gan eksportētājiem un importētājiem;

E.  tā kā izcelsmes marķējuma sistēmas mērķis būtu dot iespēju ES patērētājiem pilnībā būt informētiem par iegādāto ražojumu izcelsmes valsti; tā kā patērētājiem tādējādi būtu iespēja noteikt ražojumu atbilstību sociālajiem, vides un drošības standartiem, kurus parasti saista ar attiecīgo valsti;

F.  tā kā priekšlikums Padomes regulai, ar ko ievieš obligāto izcelsmes marķējumu atsevišķiem no trešām valstīm Eiropas Savienībā importētiem ražojumiem, attiecas uz tādiem ražojumiem kā tekstilizstrādājumi, juvelierizstrādājumi, apģērbi, apavi, ādas izstrādājumi, lampas un apgaismes armatūra, stikla priekšmeti, keramikas izstrādājumi un somas, un prasība norādīt ražošanas valsti („made in”) par tiem nodrošina vērtīgu informāciju, kas ietekmē galapatērētāja izvēli;

G. tā kā būtiski svarīgi ir nodrošināt godīgus konkurences apstākļus ražotājiem un patērētājiem no ES svarīgākajām sadarbības valstīm, kuras ir ieviesušas izcelsmes marķējumu;

H. tā ka no 2009. gada 1. decembra, kad stāsies spēkā Lisabonas līgums, Padomei un Eiropas Parlamentam būs vienlīdzīgas lēmējtiesības šajā jautājumā; tā kā, ievērojot Lisabonas līguma 207. pantu, būs jāpiemēro parastā likumdošanas procedūra,

1.  atgādina, ka patērētāju aizsardzības nodrošināšanai nepieciešami pārredzami un saskaņoti tirdzniecības noteikumi, tostarp norādes uz izcelsmes valsti;

2.  aicina Komisiju un Padomi veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu godīgus konkurences apstākļus sadarbībai ar tirdzniecības partneriem, kuri ir ieviesuši izcelsmes marķējuma prasības;

3.  aicina Komisiju un Padomi izveidot pienācīgus muitas uzraudzības un izpildes mehānismus;

4.  mudina dalībvalstis saglabāt konsekventu Kopienas pieeju šajā jautājumā, lai ES patērētāji varētu saņemt pilnīgāku un precīzāku informāciju;

5.  mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm stingri iejaukties, lai aizstāvētu patērētāju likumīgās tiesības un cerības visos gadījumos, kad ir pierādījumi tam, ka ražotāji un importētāji no valstīm ārpus ES ir viltojuši izcelsmes marķējumu un/vai ar to ir notikusi krāpšanās vai tas ir maldinošs;

6.  uzskata, ka no 2009. gada 1. decembra saskaņā ar Lisabonas līgumā noteikto parasto likumdošanas procedūru oficiāli būtu jāsākas apspriedēm un viedokļu apmaiņai starp Parlamentu un Komisiju un ka turpmāka kavēšanās nopietni iedragātu pilsoņu tiesības, sociālo dalībnieku intereses un brīvā tirgus darbību;

7.  aicina Komisiju negrozīt priekšlikumu un to atkārtoti iesniegt Parlamentam saskaņā ar Lisabonas līguma 207. pantu uzreiz pēc minētā līguma stāšanās spēkā;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.