REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas konferencē par klimata pārmaiņām (COP 15)
1.2.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Corien Wortmann-Kool, Karl-Heinz Florenz, Richard Seeber, Peter Liese, Vera Pilar del Castillo, Romana Jordan Cizelj, Sirpa Pietikäinen, Theodoros Skylakakis, Maria Da Graça Carvalho PPE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0064/2010
B7‑0064/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas konferencē par klimata pārmaiņām (COP 15)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,
– ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pušu piecpadsmito konferenci (COP 15) un Pušu piekto konferenci, ko rīkoja 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, kā Kioto Protokola pušu sanāksmi (COP/MOP 5), un tajā parakstīto galīgo vienošanos,
– ņemot vērā tiesību aktu kopumu klimata un enerģētikas jomā, ko Parlaments pieņēma 2008. gada 17. decembrī, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu[1] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Lēmumu Nr. 406/2009/EK par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam[2],
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2009. gada 4. februāra rezolūciju par tematu “2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām”[3] un 2009. gada 11. marta rezolūciju par ES stratēģiju, lai Kopenhāgenas sarunās panāktu visaptverošu nolīgumu par klimata pārmaiņām, un atbilstoša finansējuma nodrošināšanu klimata pārmaiņu politikas īstenošanai[4],
– ņemot vērā ... jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, Komisijai un Padomei par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP 15) (O-0000/2009 – B7‑0000/2009, O-0000/2009 – B7‑0000/2009),
– ņemot vērā komisāra klimata jautājumos amata kandidātes Connie Hedegaard uzklausīšanu 2010. gada 15. janvārī,
– ņemot vērā Padomes un Komisijas 2010. gada 20. janvāra paziņojumus par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām,
– ņemot vērā nākamo Pušu konferenci (COP 16), kas notiks Meksikā,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā sarunas par vispusīgo starptautisko vienošanos klimata pārmaiņu jomā pēc 2012. gada beidzās Kopenhāgenā 2009. gada decembrī, neattaisnojot ES cerības;
B. tā kā šī vienošanās nesatur nekādus saistošus pienākumus un ilgtermiņa mērķus;
C. tā kā 2°C mērķa skaidru iekļaušanu vienošanās tekstā var uzskatīt par vēsturisku soli;
D. tā kā pušu piedāvātie emisiju samazināšanas rādītāji nebija pietiekami, lai sasniegtu 2°C mērķi, un tā kā saistības, ko pašlaik uzņēmušās dažādas valstis, nekādi nenodrošinās to, ka tiek ievērotas Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes minētās oglekļa dioksīda samazinājuma prasības, saskaņā ar kurām oglekļa dioksīda emisijas apmērs līdz 2050. gadam drīkst sasniegt tikai 700–800 miljardus tonnu;
E. tā kā jaunattīstības valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis, kā arī ASV ir atzinušas savu līdzatbildību un nepieciešamību iesaistīties emisiju samazināšanā;
F. tā kā ES nespēja uzņemties vadošo lomu klimata pārmaiņu novēršanā un pat netika iesaistītas nobeiguma sarunās ar ASV, Ķīnu, Indiju, Brazīliju un Dienvidāfriku par galīgo vienošanās projektu;
G. tā kā Kopenhāgenas sanāksmes rezultātā starptautiskās sarunas par klimatu ir uz laiku atceltas un nākamie mēneši būs ārkārtīgi svarīgi, lai kritiski izskatītu iepriekšējos mēnešos notikušo un tādējādi pārvarētu pašreizējos šķēršļus, kas kavē šo procesu,
1. pauž nožēlu, ka COP 15 konferencē panāktā vienošanās ir tik vāja; tomēr atzīst, ka tā kalpo par pietiekamu pamatu, lai sagatavotos nākamajai —COP 16 — konferencei un gūtu panākumus, jo tajā ir iekļauti daži pozitīvi elementi, piemēram, vispārēja vienprātība attiecībā uz globālās sasilšanas ierobežošanu līdz 2°C virs pirmsrūpniecības perioda līmeņa un noteikums par šī mērķa un vienošanās paredzēto darbību pārskatīšanu līdz 2015. gadam, norādot uz nepieciešamību izpētīt iespējas nepieļaut globālās temperatūras palielināšanos vairāk nekā par 1,5°C;
2. atzinīgi vērtē jauno tirgus ekonomikas valstu apņemšanos samazināt emisijas un to, ka jaunattīstības valstīm būs jāiesniedz valsts pārskati par emisijas samazinājumu, kas tiks pārbaudīts;
3. ņem vērā, ka vienošanās tekstā ir iekļauta norāde uz 100 miljardu ASV dolāru lielu ikgadēju finansējumu līdz 2020. gadam un 30 miljardu ASV dolāru lielu summu jaunattīstības valstīm nākamo trīs gadu laikā (2010.–2012.), ko rūpnieciski attīstītās valstis nodrošina, lai palīdzētu novērst klimata pārmaiņas un izveidotu videi draudzīgu klimata fondu, kas jaunattīstības valstīs atbalstītu projektus mežu izciršanas un degradācijas novēršanai ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta visu veidu finansējuma uzraudzība;
4. piekrīt, ka ir jāizveido mehānisms, lai samazinātu mežu izciršanas un degradācijas radītu emisiju un veicinātu mežu nodrošinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju absorbciju, un tehnoloģiju mehānisms, lai paātrinātu tehnoloģijas izstrādāšanu un tālāknodošanu, un atzinīgi vērtē atsauci uz tirgu nozīmi klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumu rentabilitātes uzlabošanā;
5. pauž gandarījumu par rīcību saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo īpaši tajās jaunattīstības valstīs, kuras pret tām ir ļoti neaizsargātas (īpaši vismazāk attīstītās valstis, mazo salu jaunattīstības valstis un Āfrikas valstis);
6. pauž nožēlu par to, ka ASV un Ķīna iekšpolitisku iemeslu dēļ nebija gatavas pieņemt tālejošāku vienošanos un ka tās kopā ar dažām trešām valstīm (proti, Kubu, Nikaragvu, Sudānu un Venecuēlu) bloķēja starptautiskās sarunas, lai izvairītos no stingrām saistībām, lai gan Kopenhāgenas sanāksme varēja dot pamatīgu politisko impulss turpmākai virzībai;
7. uzskata, ka, turpinot apspriest tādus pasākumus kā robežšķērsošanas nodokļa pielāgošana vai citas sankcijas, pašreizējā nevienprātība tiks saasināta, un tas nepalīdzēs noslēgt starptautisku vienošanos klimata jomā;
8. pauž nožēlu, ka Kopenhāgenas vienošanās nesatur nekādas atsauces uz starptautisku nolīgumu aviācijas un kuģniecības jomā, bet norāda, ka ar juridiskajiem dokumentiem, par kuriem Kopenhāgenā tika panākta vienošanās, būs iespējams paturēt šos jautājumus dienas kārtībā, un atkārtoti apstiprina savu apņemšanos panākt starptautisku vienošanos, kurā būtu ietvertas aviācijas un kuģniecības nozares emisijas;
9. pauž nožēlu, ka ES neizdevās saglabāt vadošo lomu starptautiskajā mērogā, un mudina ES mācīties no COP 15 rezultātiem un mainīt savu stratēģiju, lai panāktu vienotāku, izlēmīgu un ietekmīgu Eiropas klātbūtni un saglabātu vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām;
10. uzskata, ka būtu jāņem vērā COP 15 sniegtā mācība, lai gūtu panākumus COP 16, kas šogad notiks Meksikā;
11. uzsver, ka būtu jāapspriež jaunas globālas pieejas, piemēram, budžeta pieeja, lai rastu iedvesmu diskusijai; turklāt uzskata, ka šādas jaunas pieejas pasaules politikai klimata jomā ir nepieciešams apvienot ar ekonomisko efektivitāti un globālo partnerību attīstības jomā, vienlaikus nodrošinot, ka visas valstis, tostarp jaunās tirgus ekonomikas valstis, uzņemas atbildību par klimatu;
12. pauž pārliecību, ka, Eiropai ieguldot līdzekļus ilgtspējīgā nākotnē, tiks rasti risinājumi, kas vienlaikus var palīdzēt atrisināt problēmas, kas saistītas ar klimatu, energoapgādes drošību un atkarību no energoresursiem, resursu efektivitāti, rūpniecības konkurētspēju un darba vietu radīšanu;
13. uzskata, ka ir nepieciešams labāk organizēt saziņu, lai informētu par iespējām, ko sniedz klimata aizsardzība, tostarp, nodrošinot turpmāku izaugsmi un palīdzot valstīm, kas vēl nav tik attīstītas kā ES valstis, nepieļaut kļūdas, ko ir pieļāvušas ES valstis;
14. uzstāj, ka ES, pamatojoties uz solidaritātes principu, no vienas puses, jāapvieno partneri jaunā savstarpējas cieņas un atbildības garā, bet, no otras puses, jāstiprina augšupējās pieejas (piemēram, valsts un privātā sektora partnerība, ieguldījumi jaunā tehnoloģijā un izpētē un pasākumi, ar kuriem veicinātu uz tehnoloģiju, jauninājumiem vai energoresursiem vērstu partnerību ar Ķīnu, Indiju un citām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm), lai radītu jaunu stimulu pilsoņiem;
15. uzsver, ka ES panākumu gūšanai vissvarīgākais elements ir vienota nostāja, kas liktu citiem sarunu dalībniekiem ES pienācīgi novērtēt un uztvert to par svarīgāko vai vismaz līdzvērtīgu sarunu partneri;
16. lai uzsvērtu Eiropas kopējo nostāju, iesaka, ka turpmākajās konferencēs ES pārstāvība būtu jāuztic vienam sarunu vadītājam;
17. uzsver nepieciešamību sekmēt visu klimatam draudzīgo avotu izmantošanu enerģijas ražošanā, ja Eiropa vēlas sasniegt klimata pārmaiņu novēršanas mērķus, vienlaikus panākot energoapgādes drošību; uzskata, ka ir svarīgi palielināt ES un dalībvalstu ieguldījumus tīrās tehnoloģijās, enerģētikas jomas izpētē un resursu efektivitātē, lai starptautiskā līmenī nostiprinātu uzticību Eiropai un tās vadošo lomu;
18. piekrīt viedoklim, ka papildus sarunām par konkrētiem samazinājuma mērķiem starptautiskā līmenī daudz skaidrāk būtu jāiezīmē energoefektivitātes potenciāls sniegt ievērojamu un lētu ieguldījumu klimata pārmaiņu seku mazināšanā; pauž pārliecību, ka gaidāmajās sarunās par klimatu, kas notiks Mehiko, būtu jāpanāk starptautiska vienošanās par energoefektivitāti;
19. aicina ES un dalībvalstis neuzņemties vienpusējas saistības uz ES rūpniecības konkurētspējas rēķina; uzskata, ka ir svarīgi, ka citas rūpnieciski attīstītas valstis ārpus ES pieliek līdzvērtīgas pūles, bet jaunattīstības valstis un jaunās tirgus ekonomikas valstis apņemas pietiekamā apmērā samazināt emisijas; norāda, ka samazinājuma mērķiem jābūt izmērāmiem, uzrādāmiem un pārbaudāmiem;
20. aicina uzsākt detalizētu diskusiju par labāko instrumentu izvēli, lai pasaules līmenī samazinātu emisijas, tostarp arī kritiski izvērtējot ES nostājas šajā jomā; tomēr uzskata, ka priekšroka būtu jādod tirgus līdzekļu piemērošanai, jo to izmantošana, tiecoties sasniegt obligātos samazinājuma mērķus, rada vismazākās iespējamās sociālās izmaksas;
21. mudina rūpnieciski attīstītās valstis ieguldīt vairāk līdzekļu jaunu un progresīvu tehnoloģiju izpētē, kas tiktu izmantotas klimatam labvēlīgas un energoefektīvas ražošanas procesos; uzskata, ka Eiropai ir svarīgi rādīt piemēru, ievērojami palielinot izdevumus, kas pētniecības pamatprogrammā tiek atvēlēti klimatam draudzīgu tehnoloģiju izpētei;
22. ierosina kopējās starptautiskās darbībās efektīvai oglekļa dioksīda emisijas samazināšanai pasaulē iekļaut globālu augšupēju sektorālu pieeju attiecībā uz energoietilpīgām patēriņa preču ražošanas nozarēm; norāda, ka, izmantojot šādu pieeju, emisijas mērķu noteikšana šīm rūpniecības nozarēm visā pasaulē un tehnoloģijas tālāknodošana kā stimulējošs instruments ir bijusi ļoti efektīva tādās valstīs kā Japāna, un pašlaik to sāk izstrādāt Āzijas un Klusā okeāna valstu partnerība;
23. uzskata, ka Mehiko augstākā līmeņa sanāksme par klimata pārmaiņām būs lieliska iespēja parakstīt vienošanos, lai izstrādātu augšupēju pasaules mēroga sektorālas pieejas politiku attiecībā uz energoietilpīgām patēriņa preču ražošanas nozarēm; uzskata, ka šāda starptautiska vienošanās nav iedomājama bez Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas, Indijas un Brazīlijas līdzdalības;
24. uzsver, ka ES ir būtiski saglabāt savus tālejošos mērķus klimata pārmaiņu novēršanas jomā un paturēt noteikumus par oglekļa emisiju pārvirzi, kā arī tirgus mehānismu un emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, bet tai vajadzētu būt gatavai rīkoties elastīgāk attiecībā uz Kioto protokola prasību maiņu pret iespējamām brīvprātīgām citu valstu saistībām ar nosacījumu, ka tās arī veic praktiskus pasākumus, lai ievērojami samazinātu emisijas;
25. uzsver to, ka, ņemot vērā citu valstu saistības, par kurām paziņoja 31. janvārī, ES būtu efektīvāk jāpauž vēlme pāriet uz siltumnīcefekta gāzu emisiju 30 % samazinājumu ar nosacījumu, ka citas valstis arī ir gatavas apņemties veikt atbilstošus pasākumus, pamatojoties uz kopējas, bet diferencētas atbildības principu, un vispārējā līmenī ES būtu jāizpēta, vai paļaušanās uz pašu valstu apņemšanos ir pietiekama globālā stratēģija gan attiecībā uz mērķtiecību, gan mērķu izpildi;
26. atzīst, ka viens no lielākajiem uzdevumiem nākotnē ir ne tikai oglekļa dioksīda emisijas samazināšana, bet arī efektīvāka un ilgtspējīgāka dabas resursu izmantošana, kas tuvākajā laikā kļūs par vienu no svarīgākajiem jautājumiem;
27. uzskata, ka Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu divpusējās sanāksmes var ievērojami palīdzēt diskusijās un veicināt pušu savstarpējo sapratni; tādēļ paredz rīkot šādas sanāksmes pirms oficiālajām sarunām, lai sniegtu nozīmīgu ieguldījumu šo sarunu iespējami labākā rezultāta sasniegšanā;
28. uzsver, ka ES ir nepieciešams izveidot jaunu „klimata diplomātiju” un stiprināt saiknes ar pasaules ietekmīgākajām valstīm, kā arī progresīvākajām jaunattīstības valstīm, piemēram, Brazīliju, Meksiku, Kostariku un Maldīviju; turklāt uzskata, ka nolūkā uzlabot turpmākos sarunu procesus ES jāpalīdz nodrošināt labāku informācijas plūsmu un labāku atgriezenisko saiti, jo īpaši ar tādām neviendabīgām valstu grupām kā G 77 un starp šo grupu locekļiem;
29. mudina ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātu pārskatīt starptautisko sarunu darba metodes, jo īpaši saistībā ar valstu vadītāju ietekmi un publiskiem paziņojumiem pirms sarunu pabeigšanas, lai nodrošinātu, ka tekstu projekti, par kuriem jāpanāk vienošanās, laikus ir pienācīgi sagatavoti un ka sarunu pusēm ir vajadzīgās lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai process būtu iedarbīgāks un rezultatīvāks;
30. aicina izveidot ciešāku saikni starp ES ārpolitiku un politiku klimata jomā; pauž pārliecību, ka klimata pārmaiņām būtu jāpiešķir liela nozīme ES ārējās darbības dienas kārtībā; tādēļ mudina ES paust vienotu nostāju, lai saglabātu vadošo lomu turpmākajās sarunās, un izvirzīt Komisijas priekšsēdētāju J. M. Barroso, Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos baronesi C. Ashton un komisāri klimata jautājumos C. Hedegaard pārstāvēt ES COP 16 augstā līmeņa daļā;
31. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.
- [1] OV L 140, 5.6.2009., 63. lpp.
- [2] OV L 140, 5.6.2009., 136. lpp.
- [3] Pieņemtie teksti, P6-TA(2009)0042.
- [4] Pieņemtie teksti, P6-TA(2009)0121.