Rezolūcijas priekšlikums - B7-0085/2010Rezolūcijas priekšlikums
B7-0085/2010

    REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām

    3.2.2010

    iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
    saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

    Kartika Tamara Liotard, Bairbre de Brún, Sabine Wils, João Ferreira, Marisa Matias, Elie Hoarau, Nikolaos Chountis, Jean-Luc Mélenchon GUE/NGL grupas vārdā

    Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0064/2010

    Procedūra : 2009/2619(RSP)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    B7-0085/2010
    Iesniegtie teksti :
    B7-0085/2010
    Debates :
    Pieņemtie teksti :

    B7‑0085/2010

    Eiropas Parlamenta rezolūcija par rezultātiem, kas gūti Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

    –   ņemot vērā Kopenhāgenas 2009. gada 18. decembra vienošanos, kuru pušu piecpadsmitā konference (COP 15) nolēma pieņemt zināšanai,

    –   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP 15),

    –   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

    A. tā kā klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām mūsdienu problēmām un izšķirīgs jautājums mūsu paaudzei;

    B.  ņemot vērā UNFCCC izteikto spēcīgo gribu nekavējoties apkarot klimata pārmaiņas saskaņā ar kopējo, tomēr diferencēto atbildību un attiecīgajām spējām;

    C.  tā kā UNFCCC galvenais mērķis ir siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizācija atmosfērā tādā līmenī, lai novērstu papildu un bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā;  

    D. tā kā pasaules nabadzīgākās valstis visvairāk izjūt klimata pārmaiņas, tādēļ vajadzīgi pasākumi neaizsargātības mazināšanai un pretestības spēju veidošanai, īpaši neaizsargātākajās valstīs un mazajās salu valstīs, kuru iedzīvotājus nedrīkst piespiest migrēt;

    E. ņemot vērā milzīgo to NVO un pamatiedzīvotāju pārstāvju klātbūtni Kopenhāgenas konferencē, kuri ieradās no visas pasaules, pieprasot savu tiesību ievērošanu un cieņu pret savu un nākamo paaudžu dzīvēm;

    F. atzīstot klimata pārmaiņu būtisko ietekmi reaģēšanas pasākumu ziņā uz valstīm, kuras ir īpaši neaizsargātas pret to nelabvēlīgo ietekmi un uzsverot, ka jāizstrādā visaptveroša pielāgošanās programma, kurā ietvertu arī starptautisko finanšu atbalstu;

    G. atzīstot, ka saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 4. novērtējuma ziņojumā izklāstīto nepieciešama ievērojama globālo emisiju samazināšana, lai pasaules temperatūru saglabātu zem 2° pēc Celsija, un ņemot vērā Kopenhāgenas vienošanās aicinājumu veikt novērtējumu saistībā ar temperatūras paaugstināšanos par 1,5°C pēc Celsija;

    H. atzīstot, ka attīstītajām valstīm ir jānodrošina atbilstīgi, paredzami un ilgstpējīgi finanšu resursi, tehnoloģijas nodošana un veiktspējas palielināšana, lai atbalstītu pielāgošanas pasākumu īstenošanu jaunattīstības valstīs;

    I. atzīstot mežu izciršanas un ekosistēmu degradācijas radītu emisiju samazināšanas izšķirīgo lomu un nepieciešamību veicināt mežu un citu dabīgu un daļēji dabīgu dzīvotņu nodrošinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju absorbciju;

    J.   tā kā ar Kopenhāgenas vienošanos I pielikuma puses apņemas atsevišķi vai kopā īstenot ar skaitļiem pamatotu ekonomikas emisiju samazināšanas mērķus 2020. gadam, kurus jāiesniedz līdz 2010. gada 31. janvārim;

    K. tā kā puses, kuras nav parakstījušas konvencijas I pielikumu, īstenos klimata pārmaiņu seku mazināšanas pasākumus, kurus jāiesniedz sekretariātam līdz 2010. gada 31. janvārim,

    1. pauž dziļu sarūgtinājumu par Kopenhāgenas Klimata konferences rezultātiem un uzskata, ka tie ļoti ievērojami atpaliek no iedzīvotāju vajadzībām un cerībām;

    2  pauž nožēlu, ka Kopenhāgenas vienošanās nav juridiski saistoša un tieši neparedz juridiski saistoša nolīguma slēgšanu 2010. gadā, ne arī nosaka globālus īsa vai vidēja, ne pat arī ilgtermiņa samazināšanas mērķus;

    3. uzskata, ka vispasaules diskusiju galvenais vēstījums ir tas, ka katras valsts darbību pamatā ir jābūt taisnīguma principam un kopējai, bet diferencētai atbildībai un attiecīgām spējām;

    4. pauž sarūgtinājumu, ka nav skaidrības par to, kuras attīstītās valstis sniegs atbilstīgu klimata finansēšanas atbalstu jaunattīstības valstīm, un tieši kā un kad tas notiks;

    5. pauž nožēlu par Kopenhāgenas konferences neveiksmi, jo attīstītās valstis neatzina savu klimata parādu attiecībā pret jaunattīstības valstīm un nākotnes paaudzēm;

    6.  pauž nožēlu, ka Kopenhāgenā netika pienācīgi apspriesta vai ņemta vērā nepareizā ietekme, kuru rada tirgus instrumenti, piemēram, oglekļa dioksīda tirdzniecība, vai tādi mehānismi kā tīras attīstības mehānisms; pauž nožēlu, ka klimata pārmaiņu risināšanā nepārtraukti tiek uzsvērti tirgus instrumenti;

    7. pauž nožēlu, ka attīstīto valstu finansējums nesasniedz noteikto vajadzību līmeni, tostarp tūlītēju finansējuma līmeni (USD 30 miljardi) 2010.-2012. gadam un ilgtermiņa finansējuma līmeni (USD 100 miljardi katru gadu līdz 2020. gadam); turklāt pieprasa, lai ar klimatu saistīto finansējumu jaunattīstības valstīm piešķirtu papildus oficiālajai attīstības palīdzībai;

    8. pauž nožēlu, ka Eiropas Savienība neizmantoja iespēju Kopenhāgenas konferencē uzņemties lielākus pienākumus un pārliecināt citas attīstītās valstis par to, ka līdz 2020. gadam neatliekami ir jāsamazina CO 2 emisijas par 40 %;

    9.  aicina dalībvalstis nostiprināt iesniegtos mērķus un pamatot emisiju samazināšanas centienus darbībās, nevis atvieglojumu meklēšanā;

    10. mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis pastiprināt spēkā esošās klimata partnerības ar jaunattīstības valstīm, kā arī izveidot jaunas partnerības, sniedzot ievērojami lielāku finanšu atbalstu tehnoloģiju attīstībai un nodošanai, nepieļaujot nesamērīgu intelektuālā īpašuma tiesību slogu;

    11. atbalsta Mazo salu valstu alianses (AOSIS) prasību saistībā ar tās centieniem pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajām sekām, tostarp nodrošinot vairāk finanšu un tehnoloģisko resursu;

    12. uzsver vajadzību ievērot jaunattīstības valstu suverenitāti, pielāgošanās stratēģiju formulēšanā un īstenošanā, respektējot to prioritātes, kā arī nepieciešamību šajās stratēģijās iekļaut vietējās zināšanas, veicinot šo valstu reaģēšanas spēju; noraida jauna veida koloniālisma pieļaušanu, kas uzsvērtu šo valstu atkarību, un uzsver patiesas sadarbības un solidaritātes nepieciešamību;

    13  atzinīgi vērtē Bolīvijas prezidenta Evo Moralesa iniciatīvu, no 2010. gada 19. līdz 22. aprīlim sasaucot Pasaules iedzīvotāju klimata pārmaiņu un Zemes mātes tiesību konferenci Kočabambā; mudina Komisiju, dalībvalstis, Eiropas Parlamentu un ĀKK un ES Kopējo parlamentāro asambleju nosūtīt pārstāvjus uz šo nozīmīgo pasākumu;

     

    14. uzskata, ka 2010. gadā Meksikā ir jāpanāk tālejošs un saistošs nolīgums; tādēļ aicina izstrādāt skaidru laika grafiku, lai varētu panākt šo tālejošo un juridiski saistošo vienošanos, kas ir balstīta uz zinātni;

     

    15. atzinīgi vērtē noteikumu par iestāžu struktūru izveidošanu, kas paredzētas klimata darbību finansēšanai, tostarp Kopenhāgenas Zaļo fondu un Augsta līmeņa darba grupu;

    16. atzinīgi vērtē noteikumu par tāda mehānisma izveidi, ar ko samazina mežu izciršanas un degradācijas radītās emisijas un veicina mežu nodrošināto siltumnīcefekta gāzu emisiju absorbciju, un uzsver dzīvotņu aizsargāšanas un atveseļošanas nozīmīgumu, tāda tehnoloģiju mehānisma ieviešanu, ar kuru paātrinātu tehnoloģijas izstrādāšanu un nodošanu, vienlaikus veicinot mazo un vidējo lauksaimnieku un pamatiedzīvotāju zemes tiesību izstrādāšanu;

    17. uzsver, ka neskatoties uz to, ka nav saistoša nolīguma, Eiropas Savienībai ir jācenšas panākt sociāli ilgtspējīgu ekoloģisku tautsaimniecību, kurai ir potenciāls palielināt ieguldījumus, nodarbinātību un ekonomisko labklājību, kā arī uzlabot dzīves kvalitāti;

    18. uzsver jauna sociālā un ekonomiskā modeļa nozīmīgumu, pretstatā kapitālismam;

    19. aicina uzlabot valsts pētniecību par īstiem atjaunojamās alternatīvās enerģijas avotiem, piemēram, vēja un saules enerģiju, padziļināt tradicionālās zināšanas, izstrādāt ūdens apsaimniekošanas tehnikas un paraugpraksi, saglabāt augsni un kultūraugus, kā arī nepieļaut dabas resursu degradāciju;

    20. mudina dalībvalstis izmantot ievērojamo iespēju savu ekonomisko atveseļošanos pamatot uz ekoloģisko tautsaimniecību un vairāk ieguldīt jaunu un progresīvu tehnoloģiju izpētē ilgtspējīgu un energoefektīvu ražošanas procesu panākšanai; uzskata, ka Septītajā pamatprogrammā ir būtiski uzlabot finansējumu starptautiskajai sadarbībai klimata pārmaiņu jomā;

    21. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un UNFCCC sekretariātam.