REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES stratēģiju 2020. gadam — paveiktais darbs pēc Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālās sanāksmes
4.3.2010
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Ilda Figueiredo, Patrick Le Hyaric, Kyriacos Triantaphyllides, Nikolaos Chountis GUE/NGL grupas vārdā
B7‑0165/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES stratēģiju 2020. gadam — paveiktais darbs pēc Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālās sanāksmes
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 24. novembra darba dokumentu „Apspriešanās par topošo ES stratēģiju 2020. gadam” (COM(2009)0647),
- ņemot vērā Komisijas dienestu 2010. gada 2. februāra darba dokumentu „Lisabonas stratēģijas izvērtējuma dokuments” (SEC(2010)0114),
- ņemot vērā valstu vadītāju un Eiropas Savienības valdības 2010. gada 11. februāra paziņojumu par Grieķiju,
– ņemot vērā 2010. gada 23. februāra jautājumu Komisijai par lauksaimniecību un jauno ES stratēģiju 2020. gadam (O-0023/2010 – B7-0000/2010),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
I. Par Lisabonas stratēģijas novērtējumu (2000.–2010. gads) un turpmākās „ES 2020” stratēģijas apspriešanu
1. pieņem zināšanai Komisijas novērtējuma dokumentu par Lisabonas stratēģiju (2000.–2010. gads), bet pauž nožēlu par faktu, ka par to nav notikusi padziļināta sabiedriska apspriešana, kā arī nav Padomes secinājumu par Lisabonas stratēģijas novērtējumu;
2. tomēr uzskata, ka, lai izdarītu secinājumus jaunai „ES 2020” stratēģijai, ir nepieciešama Lisabonas stratēģijas rezultātu plaša sabiedriska apspriešana un padziļināts novērtējums, kurā saprātīgi atspoguļoti pēdējās desmitgades laikā izmantoto metožu trūkumi un sasniegumi, lai būtu iespējams izstrādāt metodes nākamajai desmitgadei;
3. pauž nožēlu par faktu, ka sabiedriskā apspriešana par Komisijas paziņojumu par turpmāko „ES 2020” stratēģiju beidzās jau 2010. gada 15. janvārī, kā rezultātā pilsoniskās sabiedrības dalībnieki ir iesnieguši sūdzības par laika trūkumu, lai korekti atbildētu uz apspriežamajiem sarežģītajiem jautājumiem;
4. uzsver sociālās un vides nozares NVO, kā arī arodbiedrību paziņojumus, ka to viedokļi un ieguldījums sabiedriskajā apspriešanā ticis sagrozīts, kad Komisija pirmoreiz pārskatījusi apspriešanā iesniegtās atbildes;
5. norāda, ka Eiropadomes 2010. gada 11. februāra neoficiālā sanāksme sākotnēji bija iecerēta kā plašas debates par ES „redzējumu” līdz 2010. gadam, ieskaitot ekonomisko stratēģiju un klimata pārmaiņas, bet galu galā tajā tikai nedaudz pieskārās paveiktajam darbam pēc 2009. gada decembrī Kopenhāgenā notikušās globālās klimata pārmaiņu konferences, kam vajadzētu būt nozīmīgam tematam ES attīstībai, un tā vietā uzmanība galvenokārt tika pievērsta deficīta procedūrai pret Grieķiju;
6. uzskata, ka par Komisijas jauno, 2010. gada martā iesniegto priekšlikumu „ES 2020” stratēģijai ir nepieciešama cita, plašāka un aptverošāka sabiedriska apspriešana, lai pilsoniskā sabiedrība aktīvāk piedalītos jaunās darba kārtības izstrādē;
II. Par ES „izejas stratēģiju un tās sekām, ne tikai attiecībā uz Grieķiju
7. brīdina par „izejas stratēģiju" ļaunprātīgu izmantošanu, lai atjaunotu strukturāli liberalizētu darba tirgu un sociālās palīdzības darba kārtību; norāda, ka politika, kas izpaužas kā sociālās palīdzības, algu, bezdarbnieka pabalstu, pensiju, sabiedrisko pakalpojumu un darba aizsardzības samazināšana, kā arī politika palielināt pensionēšanās vecumu, darbinieku sociālās apdrošināšanas iemaksas un PVN mazina valsts ieguldījumus un iekšējo pieprasījumu, tādējādi paildzinot lejupslīdi; stingri kritizē faktu, ka daudzās ES dalībvalstīs saistībā ar ES izejas stratēģiju atkal tiek piemērota šī neoliberālā politika, kurai ir postošas ekonomiskās un sociālās sekas, un to jo īpaši uzspiež Ungārijai, Latvijai un Rumānijai kā daļu no ES un SVF glābšanas paketēm;
8. pauž bažas, ka pasaules ekonomikas krīze joprojām traumē ES ekonomikas, un norāda, ka šī krīze īpaši ietekmē dažas dalībvalstis, piemēram, Grieķiju, un šīs valstis cieš no augstajiem parādiem, augsta bezdarba līmeņa un dzīves standartu pasliktināšanās;
9. kritizē ES uzstājību attiecībā uz deficīta kritērijiem un pasākumiem, kas noteikti ar Māstrihtas līgumu un apstiprināti ar Lisabonas līgumu, kuriem ir tendence nogremdēt Grieķijas ekonomiku dziļā lejupslīdē un radīt ļoti negatīvas sekas ne tikai Grieķijas iedzīvotājiem, bet arī visām citām ES ekonomikām; uzsver, ka Grieķijas budžeta deficīta pieprasītās samazināšanas ātrums ir nepārdomāts un tikai padziļina krīzi;
10. uzskata, ka Eiropadomes nesen (2010. gada 11.februārī) pieņemtais lēmums, pamatojoties uz 126. panta 9. punktu Līgumā par Eiropas Savienības darbību, nosaka, ka šis ir pēdējais solis pirms lēmuma par sankcijām pret Grieķiju, kas ir bezprecedenta pasākums; norāda, ka Grieķijas ekonomikai uzliktā uzraudzība, ko īsteno Eiropas Komisija, ECB un SVF, kā arī Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) veicinātā bargā politika ved Grieķijas ekonomiku uz dziļu lejupslīdi;
11. uzsver, ka Grieķijas parādsaistību līmenis gan ir augsts (2009. gadā 12,7 %), bet arī citām valstīm parādsaistību līmenis ir līdzīgs, piemēram, Apvienotajai Karalistei (12 %), Īrijai (14,7 %) un Spānijai (10 %); uzsver, ka gandrīz visas valstis euro zonā ir pārsniegušas ar Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP) noteiktos kritērijus, kas acīmredzami norāda uz SIP neefektivitāti; uzsver faktu, ka milzīgais finansējums banku sanācijai, ekonomikas atveseļošanas programmām, kā arī samazināti ieņēmumi no nodokļiem atstāj visur dziļas pēdas budžetos;
12. nosoda SVF iejaukšanos euro zonas ekonomiskajā realitātē un paziņo, ka šāda rīcība noved pie SIP stingrāka īstenošana, kā arī tiek radīts negatīvs institucionāls precedents;
13. pauž bažas par spekulatīviem uzbrukumiem Grieķijas valdības parādzīmēm no investīciju bankām (Goldman Sachs, JP Morgan u. tml.), riska ieguldījumu fondiem un kredītreitinga aģentūrām; prasa sniegt kopēju saskaņotu visas ES un tās dalībvalstu atbildi uz šiem uzbrukumiem; uzsver šajā kontekstā nepieciešamību stingri kontrolēt riska ieguldījumu fondus un privāto kapitāla vērtspapīru fondus Eiropas Savienībā un aizliegt tā sauktās „ārpusbiržas uzņēmējdarbības”;
14. pauž stingras bažas par bezprecedenta kampaņu pret Grieķiju un Grieķijas tautu, izmantojot valsts grūto stāvokli vecu aizspriedumu atdzīvināšanai; pauž bažas arī par plašsaziņas līdzekļu un politiku attieksmi pret Grieķiju, jo Grieķiju kopā ar Portugāli, Itāliju, Īriju un Spāniju nosoda kā vienu no „PIIGS” valstīm; uzsver, ka šī kampaņa ir pretrunā ar ES solidaritātes pamatprincipiem;
15. kritizē faktu, ka finanšu tirgi, Eiropas Komisija un neoliberālās ES valdības izmanto sarežģīto situāciju Grieķijā, lai panāktu sociālās palīdzības samazināšanu; uzskata, ka šo uzbrukumu kopējais mērķis ir ievērojami vājināt Grieķijas strādnieku kustību, lai veicinātu algu samazināšanu un paaugstinātu pensionēšanās vecumu;
16. uzsver nepieciešamību risināt makrolīmenī milzīgās nesabalansētības problēmu Eiropas Savienībā; uzsver, ka dažām ES dalībvalstīm, piemēram, Vācijai, kurai ir lieli pārpalikumi, jākāpina to iekšzemes pieprasījums, kamēr uzņēmumiem šajās valstīs jāatsakās no to agresīvās eksporta stratēģijas; atkārtoti uzsver, ka G-20 augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā jau tika pieņemtas saistības valstīm ar pārpalikumu samazināt nesabalansētību, kāpinot to iekšzemes pieprasījumu;
III. Par ES ekonomisko un sociālo situāciju un prasībām pēc jaunas ES stratēģijas līdz 2020. gadam
17. uzsver faktu, ka pašreizējā ekonomikas un sociālā krīze ir arī Eiropas Savienības neoliberalās politikas rezultāts, par kuru ir norādīts Lisabonas līgumā un vecajā Lisabonas stratēģijā, jo ar šo politiku tiek veicināti nesabalansēti finanšu tirgi, liberalizēti produktu un pakalpojumu tirgi, kā arī pieaugoša ekonomikas finansializācija, samazināti valsts ieguldījumi, palielināta ekspluatācija, masveidā samazinot algas un liberalizējot darba attiecības, kā arī piespiežot liberalizēt un privatizēt sabiedriskos pakalpojumus;
18. norāda, ka šāda politika ir veicinājusi lielo ekonomisko un finanšu grupējumu milzīgās peļņas akumulāciju un lielu oligopolu veidošanos uzplaukuma fāzēs, peļņu, kas netika atkārtoti ieguldīta „reālajā ekonomikā”, bet noveda tālāk pie spekulācijas liberalizētos finansu tirgos, līdz spekulatīvajiem darījumiem pienāca gals; tādēļ uzskata, ka pašreizējās krīzes pamatā ir dziļi iesakņojusies taisnīgas sadales problēma;
19. uzskata, ka orientēšanās uz „konkurētspēju” un „izmaksu samazināšanu”, kas ir pamatā Lisabonas stratēģijai, saasināja arī smago ekonomisko nesabalansētību euro zonā (valstis ar lielu eksporta pārpalikumu pret valstīm ar lieliem tekošā konta deficītiem), kā arī kopumā vēl vairāk Eiropas Savienībā, vājinot ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;
20. norāda, ka līdz šim nav īstenojušās Komisijas optimistiskās cerības par pašatveseļošanās sākšanos 2009. gada ceturtajā ceturksnī un turpināšanos 2010. gadā; tādēļ uzsver, ka cīņai pret pašreizējo stagnācijas tendenci ir nepieciešami turpmāki fiskālas stimulēšanas pasākumi, ja Eiropas Savienībā nenotiek deflācija, jo privātais sektors (mājsaimniecības un uzņēmumi) joprojām ir dziļos parādos un nav spējīgs izrādīt iniciatīvu attiecībā uz ieguldījumiem; tāpat uzskata, ka valstīm, kuru stāvoklis ir vēl smagāks, nepieciešama budžeta atbalsta pasākumu ieviešana, jo īpaši izvēršot Kopienas fondus, neprasot nekā no dalībvalstu darījumu partneriem;
21. stingri kritizē faktu, ka izpaliek dalībvalstu dažādo atveseļošanas plānu reāla Eiropas mēroga koordinācija, bet tā vietā ir konkurējošo dalībvalstu shēmu politika, ko dēvē par „izputini savu kaimiņu” politiku; aicina Komisiju un Padomi papildus kā ārkārtas pasākumu izstrādāt Eiropas ilgtspējīgas attīstības, nodarbinātības un sociālās integrācijas ieguldījumu programmu ar vismaz 1 % no ES IKP, izmantojot ES līmeņa budžeta instrumentus (EIB, ERAB, ES budžetu u. tml.), kuru vajadzētu papildināt ar līdzīgām dalībvalstu ieguldījumu programmām, lai stabilizētu ekonomiku, cīnītos pret klimata pārmaiņām un veicinātu pilnu nodarbinātību ar kvalitatīvām darba vietām un sociālajām tiesībām;
22. uzskata, ka ir nepieciešama jauna stratēģija, kas veicinātu ekonomiski, sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību visā Eiropas Savienībā un tās ieguldījumu globālu problēmu risināšanā — integrēta ES stratēģija sociālajam taisnīgumam, ilgtspējībai un solidaritātei, kuras pamatā būtu savstarpēji atbalstoši ekonomikas, sociālie un vides pīlāri un kuru vajadzētu vadīt ar sociālekonomiskās pārvaldības demokrātisku un līdzdalības procesu;
23. norāda, ka jaunajā stratēģijā jāparedz alternatīva programma, ar kuru varētu pielāgot un stiprināt dalībvalstu ekonomiku atveseļošanas programmas un tās koordinēt ar sistēmisku ES atveseļošanas iniciatīvu taisnīgumam, pilnīgai nodarbinātībai ar labām darba vietām, zaļākai ekonomikai, sociālajai palīdzībai, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai un uzlabotas tādas sociālās un teritoriālās kohēzijas radīšanai visā ES, kura visos tās elementos atbilstu dzimumu līdztiesības principam;
24. uzsver, ka jaunajai integrētajai stratēģijai nav vajadzīga tikai iekšējā (ES un dalībvalstu) dimensija, bet arī ārējā (ārpolitikas, tirdzniecības, kaimiņattiecību politikas) dimensija, kura atbilst tiem pašiem mērķiem kā iekšējā dimensija, turklāt ir jāatsakās no neoliberālās „Globālās Eiropas” darba kārtības;
25. uzsver nepieciešamību noteikt vērienīgus mērķus, kritērijus un rādītājus dažādiem jaunās stratēģijas elementiem — stratēģijai būs vajadzīgi rādītāji ne tikai attiecībā uz IKP, būs vajadzīgi arī dažādi rādītāji attiecībā uz labklājību, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu, dzimumu līdztiesību, taisnīgumu un vienlīdzību visiem (arī starp reģioniem, kā arī lai pārvarētu nevienlīdzību, kuru pamatā ir ienākumi un labklājība), kā arī attiecībā uz enerģiju, dabas resursu izmantošanu un ekosistēmu noslodzēm; tāpat maksimāli jāizmanto ES likumdevēja statuss un tās instrumentu pārveidošana un pārorientēšana (piemēram, finanšu regula. struktūrfondi u. tml.), nevis tikai jāpaļaujas uz brīvprātīgām procedūrām, piemēram, atklātās koordinācijas metodi;
26. uzsver, ka šai jaunajai ES stratēģijai vajadzīgs makroekonomisks pamats, kas veicinātu ilgtspējīgu attīstību, nostiprinātu videi draudzīgu iekšējo pieprasījumu, pamatojoties uz algām, kas pakāpeniski pieaug, pilnīgu nodarbinātību ar attiecīgām tiesībām, kā arī sociālo un ekonomisko kohēziju; šajā kontekstā prasa ieviest tādu monetāro un nodokļu politiku, ar kuru tiktu atbalstīta izaugsme un nodarbinātība un kuras rezultātā ES un dalībvalstīs tiktu īstenota kombinēta, elastīga un koordinēta ekspansīva fiskālā politika, kuras pamatā būtu:
i) ECB īstenotās monetārās politikas mīkstināšana un institucionāla reforma, pamatojoties uz demokrātisku pārskatatbildību, politisko kontroli un ekonomiskajām un sociālajām rūpēm, kā rezultātā notiktu īpaša izaugsme un nodarbinātības mērķi īstenotos paralēli ar vispārējiem cenu stabilitātes mērķiem,
ii) Stabilitātes uz izaugsmes pakta atcelšana, paralēli ieviešot Nodarbinātības un izaugsmes paktu, kā rezultātā tiek sekmēti valsts ieguldījumi, kāpināts iekšējais pieprasījums, atbalstīti mikro–, mazie un vidējie uzņēmumi un noteikti īpaši, katras dalībvalsts vajadzībām pielāgoti ekonomiskie, sociālie un vides kritēriji, jo īpaši saistībā ar bezdarba un nabadzības samazināšanu,
iii) monetārās kompensācijas fonda izveide euro zonā reaģēšanai uz asimetriskiem ekonomiskiem satricinājumiem;
27. prasa izveidot jaunu sociālās politikas darba kārtību, kuras mērķi būtu šādi:
i) uz iekļaušanu un kohēziju orientētas sabiedrības izveide, iepriekš paredzot pasākumus stabilai nodarbinātībai un darbinieku tiesību ievērošanai;
ii) uz dzimumu līdztiesību pamatotas sabiedrības izveides veicināšana un jebkura veida diskriminācijas apkarošana,
iii) radītās labklājības sadale, palielinot ikviena labklājību, iepriekš paredzot valsts nodrošinātas, universālas sociālās palīdzības sistēmas un garantētu vispārēju piekļuvi augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem, tostarp veselības aprūpei, izglītībai un mājokļiem,
iv) sociālā politika, ņemot vērā visu grupu intereses,
v) līdzdalības demokrātija kā viens no dažādo sociālo un nodarbinātības politiku elementiem;
28. prasa izveidot jaunu vides politikas darba kārtību, kuras mērķi būtu šādi:
i) ekonomiskās izaugsmes atdalīšana no enerģijas, dabas resursu un izejmateriālu patēriņa paralēla pieauguma, vienlaikus samazinot patēriņu,
ii) atbalsts dalībvalstu reglamentējošiem noteikumiem un uzraudzības sistēmām, ar kurām novērš vides ārējo ekonomisko ietekmi, jo īpaši piesārņojumu un siltumnīcefekta gāzu emisijas,
iii) atbalsts ieguldījumiem, kas veicina atkritumu daudzuma samazināšanos, un materiālu atkārtotu izmantošanu un otrreizēju pārstrādi, kā arī bīstamu rūpniecības un toksisko atkritumu samazināšanos un pārstrādi,
iv) tīrāku un drošāku transporta sistēmu izmantošanas veicināšana ar attiecīgiem ieguldījumiem kvalitatīvā sabiedriskajā transportā,
v) ieguldījumi ekotehnoloģijās, ekoinovācijā un ekoefektivitātē;
29. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.