REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Kubu

8.3.2010

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Fiorello Provera, Lorenzo Fontana EFD grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0169/2010

B7‑0170/2010

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Kubu

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Kubā,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par gada ziņojumiem par cilvēktiesībām pasaulē,

–   ņemot vērā tā 2006. gada 14. decembra rezolūciju par Saharova balvu[1],

–   ņemot vērā ES augstās pārstāves un Komisijas priekšsēdētaja vietnieces preses pārstāvja paziņojumu par O. Z. Tamayo nāvi,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 15. jūnija secinājumus par ES kopējo nostāju par Kubu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā cilvēktiesību, tostarp politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, universāluma un nedalāmības aizsardzība ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem;

B.  tā kā 2010. gada 23. februārī pēc 83 dienas ilguša bada streika, protestējot pret Kubas valdības aizliegumu ieslodzīto formastērpa vietā nēsāt baltas disidentu drēbes un paužot nosodījumu par citu ieslodzīto sadzīves apstākļiem, cietumā mira zināms Kubas politiskais aktīvists Orlando Zapata Tamayo;

C. tā kā ziņojumi liecina par to, ka ieslodzītie regulāri cieš no sliktas izturēšanās, tostarp piespiedu ideoloģiskas pāraudzināšanas, gariem ieslodzījumiem vieninieka kamerā un ārstnieciskās palīdzības liegšanas;

D. tā kā Kubas varas iestādes vēl joprojām liedz kustībai „Sievietes baltā” (Damas de Blanco) doties uz Eiropas Parlamenta mītni, lai saņemtu Saharova balvu, tādējādi pārkāpjot cilvēka pamattiesības, proti, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā paredzētās tiesības brīvi izbraukt no savas valsts un tajā atgriezties;

E.  tā kā Kubas Konstitūcijas 62. pantā kubiešiem ir skaidri aizliegts izmantot pamattiesības, kuras ir pretrunā ar „sociālistiskās valsts mērķiem”;

F.  tā kā Kubas valdība Raula Kastro vadībā turpina ieviest politisku konformismu, izmantojot kriminālvajāšanas, ilgtermiņa un īstermiņa aizturēšanas, iebaidīšanu, darba liegšanu un ceļošanas ierobežojumus;

G. tā kā Kubas valdība aizvien biežāk paļaujas uz kriminālkodeksa noteikumu (estado peligroso), kas ļauj varas iestādēm ieslodzīt personas, pirms tās paveikušas noziegumu, ja ir aizdomas, ka tās nākotnē varētu izdarīt noziegumus, piemēram, izplatīt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas kopijas, rīkot miermīlīgus gājienus, rakstīt kritiskus rakstus presē un mēģināt organizēt neatkarīgas biedrības;

H. tā kā pēc ieslodzīto žurnālistu skaita Kuba ir otrajā vietā pasaulē, aiz sevis atstājot tikai Ķīnu;

I.   ņemot vērā to, ka Kubai ir jāuzsāk politiska pāreja uz daudzpartiju demokrātiju, šajā procesā piedaloties un pieņemot lēmumus visiem Kubas iedzīvotājiem un ļaujot ikvienam iesaistīties atklātā dialogā;

J.   tā kā dialogā starp ES, Kubas valdību, Kubas pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju par galveno prioritāti jāpadara demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību principi,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēktiesību stāvoklis Kubā, jo īpaši civilo un politisko tiesību jomā un politisko reformu jomā, nav uzlabojies; pauž nožēlu, ka nav uzklausīts Padomes un Parlamenta aicinājums nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos un pārliecības dēļ ieslodzītos, kā arī uzstājīgi norāda, ka Kubas disidentu ieslodzīšana viņu ideālu un nevardarbīgās politiskās darbības dēļ ir pretrunā Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai;

2.  stingri nosoda to, ka cietumā mirušā Orlando Zapata Tamayo gadījumā Kubas valdība atstāja novārtā viselementārākās cilvēka vajadzības; mudina Kubas valdību bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp tos, kurus apcietināja un notiesāja 2003. gadā; pauž nopietnas bažas par Kubas cietumos ieslodzīto cilvēku veselības stāvokli; aicina Kubas varas iestādes atvieglot starptautiskajām humānās palīdzības organizācijām tūlītēju piekļuvi Kubas cietumiem;

3.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz varas pāreju no Fidela Kastro pie kolektīvās vadības ar viņa brāli Raulu Kastro priekšgalā, politiskā, ekonomiskā un sociālā sistēma Kubā pēc būtības paliek tāda pati; uzsver strukturālu ekonomisku un sociālu reformu nozīmi, lai uzlabotu kubiešu sadzīves apstākļus, un mudina Kubas valdību veikt nepieciešamos pasākumus;

4.  atkārtoti aicina Kubas valdību nodrošināt Kubas iedzīvotājiem informācijas un vārda brīvību, tostarp piekļuvi internetam;

5.  mudina Padomi un Komisiju arī turpmāk īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu politieslodzīto atbrīvošanu un nodrošinātu politisko oponentu un cilvēktiesību aizstāvju vajāšanas tūlītēju pārtraukšanu;

6.  mudina ES iestādes turpināt dialogu ar Kubas pilsonisko sabiedrību un atbalstīt miermīlīgas pārmaiņas Kubā, izmantojot attīstības sadarbības instrumentus, tostarp Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

7.  pieprasa, lai Kubas varas iestādes ļautu politiskās opozīcijas pārstāvjiem, cilvēktiesību aktīvistiem un visiem pilsoņiem brīvi ceļot uz ārvalstīm un brīvi atgriezties Kubā;

8.  uzskata, ka ES un Kubas varas iestāžu politiskajām un ekonomiskajām attiecībām, tostarp palīdzībai attīstības jomā, noteikti jābūt saistītām ar konkrētiem un pārbaudāmiem uzlabojumiem visu Kubas iedzīvotāju cilvēktiesību stāvoklī, sākot ar visu politieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošanu;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, Kubas valdībai un Tautas varas nacionālajai asamblejai, kā arī Parlamenta Saharova balvas ieguvējiem.

 

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0601.