REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību
14.6.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Lothar Bisky, Nikolaos Chountis, Ilda Figueiredo, Patrick Le Hyaric, Kartika Tamara Liotard, Marisa Matias, Willy Meyer, Miguel Portas, Alfreds Rubiks, Eva-Britt Svensson, Kyriacos Triantaphyllides, Sabine Wils GUE/NGL grupas vārdā
B7‑0357/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2010. gada 26. martā notikušās Eiropadomes pavasara sanāksmes secinājumus par stratēģiju „Eiropa 2020” un ekonomikas pārvaldību,
– ņemot vērā euro zonas valstu un valdību vadītāju 2010. gada 7. maija paziņojumu,
– ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2010. gada 9. un 10. maija ārkārtas sanāksmes secinājumus,
– ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes 2010. gada 18. maija un 8. jūnija ārkārtas sanāksmes iznākumu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā 2009. gada beigās Eiropadome piekrita „izejas stratēģijai” un uzsāka deficīta procedūru pret 20 dalībvalstīm, pieprasot, lai tās līdz 2013./2014. gadam vai agrāk samazina savu budžeta deficītu tā, lai tas nepārsniegtu 3 % no IKP; tā kā daudzas dalībvalstis jau ir sākušas samazināt algas un krasi ierobežot izdevumus valsts sektorā, kā rezultātā samazinās valsts sektorā strādājošo algas un pensijas, tiek samazināts valsts pakalpojumus sniedzošo uzņēmuma lielums un paši uzņēmumi privatizēti, tiek palielināts PVN, iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā un likumā noteiktais pensionēšanās vecums;
B. tā kā no ES „izejas stratēģijas” un finanšu sektora rīcības var secināt dziļi iesakņojušos cinismu: budžeta deficīti ir lieli un valsts parādi drastiski pieaug galvenokārt tādēļ, ka valdības glāba finanšu sektoru no šā sektora veikto spekulāciju sekām un to ietekmes uz ekonomiku; tā kā tagad finanšu tirgi vēršas pret valdībām, kas tos izglāba, un tā kā valdības valsts parādu šiem finanšu sektora kreditoriem liek atmaksāt vienkāršajiem strādniekiem, pensionāriem utt., kuru darbavietas, algas, sociālie pabalsti un tiesības ir apdraudētas;
C. tā kā Komisija, novērtējot 2010. gada 17. un 24. marta un 2010. gada 14. aprīļa ES dalībvalstu stabilitātes un konverģences programmas, mudināja lielāko daļu dalībvalstu vēl vairāk ierobežot valsts izdevumus un veikt vēl lielāku skaitu „strukturālo reformu”; tā kā Komisija ierosina dalībvalstu vidēja termiņa budžeta plānos izveidot mehānismus vēl ciešākai deficīta pārraudzībai; tā kā pavasara Padomes secinājumos par „ekonomisko pārvaldību” ir atbalstīta arī (LESD) 136. panta kā tāda instrumenta piemērošana, ar kuru panāk stingrāku budžeta uzraudzību un koncentrējas uz „neatliekamām problēmām, kas saistītas ar konkurētspēju un maksājumu bilances procesiem”;
D. tā kā šādi Komisijas un Padomes atbalstīti un daudzu dalībvalstu īstenoti fiskālie samazinājumi palielina deflācijas spiedienu uz joprojām trauslo un stagnējošo ekonomiku, noārda tādus automātiskos stabilizatorus kā sociālās aizsardzības sistēmas un valsts investīcijas, kas izrādījās efektīvs veids, kā novērst ekonomikas vājināšanos un atkārtotas ekonomiskā lejupslīdes risku, un vēl — šie samazinājumi sagrauj cerības, ka valsts parādu var samazināt un var panākt fiskālu konsolidāciju,
1. uzsver, ka, īstenojot ES sadomonetāro izejas stratēģiju, dalībvalstis nevarēs panākt fiskālu konsolidāciju, jo tās rezultātā vājināsies tādi automātiskie stabilizētāji kā sociālā aizsardzība un valsts investīcijas, samazināsies algas un līdz ar to mazināsies arī iekšējais pieprasījums un ieņēmumi no nodokļiem; norāda, ka Padomes ierosinātā „ES ekonomiskā pārvaldība” novedīs pie sociālas regresijas, vēl vairāk novājinās ekonomiku un destabilizēs Eiropas integrāciju un demokrātiju;
2. īpaši norāda uz to, ka nākamos trijos līdz piecos gados ir vajadzīgi papildu fiskāli stimuli, lai pārvarētu ekonomikas stagnāciju un izstrādātu sākuma stratēģiju jaunai nodarbinātībai: jauns, spēcīgāks ES Atveseļošanas plāns ar precīzākiem mērķiem, kurā visos aspektos būtu ievērota dzimumu līdztiesība un kurā būtu paredzēts katru gadu vienu procentu no ES IKP atvēlēt investīcijām vides, sociālā un ekonomikas ziņā ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, ar ko veicina taisnīgumu, pilnu nodarbinātību „labā darbā”, videi draudzīgāku ekonomiku, sociālo labklājību, nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu un labāku sociālo un teritoriālo kohēziju visā ES; uzsver, ka tam ir jānotiek kopsolī ar līdzīgiem dalībvalstu līmenī veiktiem pasākumiem, lai konsekventi koordinētu dalībvalstīs un ES līmenī veiktos pasākumus;
3. norāda, ka tikai ar sparīgu ekonomikas atveseļošanu un pienācīgu un augstvērtīgu darbavietu skaita kvalitatīvu pieaugumu ir iespējams nodrošināt valstu budžeta deficītu un parādu samazināšanu vidējā termiņā; īpaši norāda, ka 2008. un 2009. gadā Stabilitātes un izaugsmes pakts būtībā netika pildīts, lai dalībvalstis varētu sākt atveseļošanas programmas; pieprasa Stabilitātes un izaugsmes paktu nepiemērot;
4. ierosina jaunā ES Atveseļošanas plāna un dalībvalstu atveseļošanas iniciatīvu līdzekļus novirzīt ilgtspējīgai attīstībai, piemēram, energotaupībai un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai, videi nekaitīgai ražošanai un atkritumu veidošanās novēršanai, ilgtspējīgai pilsētu un mājokļu attīstībai, bioloģiskajai lauksaimniecībai, ilgtspējīgai zivsaimniecībai un ekosistēmu aizsardzībai, ūdens un resursu efektīva lietojuma uzlabošanai, bruņojuma ražošanas pārorientēšanai, sabiedrisko pakalpojumu, izglītības, veselības aprūpes, ilgtermiņa aprūpes, sociālo pakalpojumu un sociālās ekonomikas paplašināšanai un uzlabošanai, mājokļu celtniecības sabiedriskajā sektorā atbalstam, aprūpes un izglītības nozares atbalstam, cīņai pret nabadzību un atstumtību, lai sekmētu legālu „zaļo” un „balto” ilgtspējīgo darba vietu radīšanu;
5. ierosina, ka daļai atveseļošanas plānu investīciju programmām vajadzētu būt veidotām tā, lai īpaši palīdzētu krīzes vissmagāk skartajām ražošanas nozarēm un tādējādi panāktu, ka visiem cilvēkiem ir pienācīgs darbs — vajadzētu pārorientēt automašīnu ražošanas nozari uz ilgtspējīgiem transporta pakalpojumiem, paplašināt dzelzceļa tīklus un nodrošināt teritoriālā ziņā visaptverošus un universālus reģionālos vilciena pakalpojumus (programma Rail Europe 2025), sekmēt videi nekaitīgu kuģu būvi un šajā sakarībā stabilizēt tērauda ražošanas nozari; uzstāj uz to, ka ES un dalībvalstīm jāraugās, lai šādus pārorientēšanās pasākumus papildinātu pasākumi, ar kuriem darbavietas saglabā, nodrošina apmācību, pārkvalifikāciju un prasmju attīstību, un attiecīgo nozaru darbiniekiem drošu pāreju uz citām darbavietām;
6. norāda, ka ES un dalībvalstīm vajadzētu īstenot mehānismus mērķtiecīgai un demokrātiski kontrolētai, jaunajos atveseļošanas plānos paredzēto valsts investīciju novirzīšanai uz tām tautsaimniecības nozarēm, kuras krīze ir skārusi vissmagāk, jaunajām, ilgtspējīgām ražošanas jomām un pakalpojumiem un nelabvēlīgā situācijā esošajiem reģioniem; uzstāj uz to cilvēku aktīvu iesaistīšanu un līdzdarbību, kurus skar šīs investīcijas; uzsver, ka vienmēr, kad dalībvalstis sliktā situācijā nokļuvušiem uzņēmumiem nodrošina atbalstu, rekapitalizāciju un finanšu garantijas, attiecīgi ir jāpalielinās valsts balsošanas tiesībām tajos un nākotnes peļņas daļai un ka palīdzība jāizmanto, lai ietekmētu uzņēmumu investīciju stratēģijas; norāda, ka dalībvalstīm ir jāīsteno pasākumi, lai palielinātu demokrātiju ekonomikā, mainītu uzņēmumu pārvaldības veidu, nostiprinot darbinieku, arodbiedrību un patērētāju pozīcijas, kā arī, lai uzņēmumu un sabiedriskos pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu stratēģiskajos lēmumos ņemtu vērā sociālos un vides aspektus;
7. uzskata, ka pašreiz vērojamā tirdzniecības nelīdzsvarotība 27 ES dalībvalstīs — Dienvideiropas un Austrumeiropas valstīs ir lieli tekošā kontu deficīti, turpretim Vācijā, Austrijā un Nīderlandē ir lieli tekošā kontu pārpalikumi — ir problēma, kas ir pienācīgi jārisina ES ekonomikas pārvaldības līmenī; uzsver, ka valstīm, kurās ir kontu pārpalikumi, ir jāmaina sava ekonomiskā attīstība, lai nostiprinātu iekšējo pieprasījumu un pašmāju ekonomiku; ierosina izveidot „klīringa savienības” mehānismu 27 ES dalībvalstīm, ar kuru varētu piespiest valstis, kurās ir pārpalikums, maksāt pozitīvus procentus valstīm, kurās ir deficīts, tādējādi ļaujot deficīta valstīm investēt ražošanas, pakalpojumu un infrastruktūras modernizācijā, palielināt produktivitāti un samazināt tekošā konta deficītu;
8. uzsver, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm, neraugoties uz dalībvalstu „fiskālās konsolidācijas” centieniem, 27 ES dalībvalstu valsts parāds 2011. gadā sasniegs 84 procentus vai pat pārsniegs šo rādītāju; norāda, ka nesenie notikumi saistībā ar iespējamo Grieķijas nespēju izvairīties no bankrota varētu radīt „pesimistiskāko scenāriju” ķēdes reakciju citās dalībvalstīs, kas nespēj atmaksāt parādus, kā rezultātā euro zona sabruktu; uzskata, ka steidzami nepieciešams „plāns B”, lai izvairītos no šāda scenārija, un ka tam ir jābūt balstītam uz politikas pasākumu kopumu, kurā apvienotos sarunas ar bankām un finanšu iestādēm par valsts parāda dzēšanu un restrukturizāciju, un ka jāsper drošāki soļi, īstenojot nekonvencionālus pasākumus, proti, ECB varētu paplašināt savu bilanci un iegādāties parādu, iepērkot valstu parādzīmes ar sava „strukturālo operāciju” instrumentu komplekta palīdzību, tādējādi izvairoties no ekonomiska sabrukuma;
9. aicina Padomi paplašināt Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukciju un attīstības bankas (ERAB) pilnvaras, lai to kredītpolitikas virzieni attiektos uz visu jaunā Eiropas Atveseļošanas plāna pasākumu kopumu (piemēram, ietverot ilgtspējīgu rūpniecības politiku utt.);
10. aicina Padomi radīt kopējas, Eiropas Investīciju bankas izlaistas ES parādzīmes, kuras kolektīvi garantētu visu 27 ES dalībvalstu valdības un kuras segtu ar dalībvalstu ieņēmumiem no nodokļiem, kā arī ar Eiropas Centrālās bankas likviditātes atbalstu 1 % procentu likmes apmērā; norāda, ka šāda kopēja ES parādzīme jāizmanto ne tikai cīņā pret finanšu spekulācijām un pašreiz izplatīto spekulantu pievēršanos valstu parādiem, bet jo īpaši jaunā ES Atveseļošanas plāna finansēšanai; norāda, ka labums no kopējas ES parādzīmes sakarībā radītajām aizņemšanās iespējām ir jāgūst ne vien euro zonas dalībvalstīm, bet visām ES dalībvalstīm; uzskata, ka, finansējot investīcijas ar EIB palīdzību, nevis aizņemoties privātajos kapitālo tirgos, ES un dalībvalstis ietaupīs naudu, ko tās varēs izmantot turpmāku investīciju stimulēšanai;
11. uzsver, ka ar šādām EIB vadītām publiskā sektora investīcijām nodarbinātību un ienākumus varēs palielināt pusotru līdz divas reizes, paverot iespējas saskaņā ar ES Atveseļošanas plānu veiktos pasākumus lielā mērā finansēt no pašu līdzekļiem;
12. uzsver, ka ikvienam ar ES parādzīmju starpniecību dalībvalstīm sniegtam atbalstam jābūt atbilstīgam Eiropas sociālā modeļa principiem, ka noteikti jāizvairās no samazinājumiem publiskajā sektorā, deflāciju veicinošiem algu iesaldējumiem utt., kā arī — šādam atbalstam jābūt secīgi dozētam laika ziņā, lai novērstu prociklisku fiskālo samazinājumu; aicina Padomi atsaukt Grieķijai, kā arī Latvijai, Rumānijai un Ungārijai izvirzītās nosacījumu prasības, kuras noteica apmaiņā pret ES un SVF ārkārtas palīdzību;
13. aicina Padomi izveidot ES līmeņa vispārējo finanšu darījumu nodokli (FDN), lai samazinātu spekulācijas un nodrošinātu, ka finanšu sektors pienācīgi veicina ekonomikas atveseļošanos un refinansē valstu glābšanas pasākumu radīto fiskālo slogu; norāda, ka saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, ieviešot vispārēju FDN 0,1 % apmērā, gada ieņēmumus varētu palielināt līdz 2,1 % no IKP (aptuveni 262 miljardi euro); ierosina no vispārējā FDN iekasētos ieņēmumus izmantot attīstības palīdzībai, pretkrīzes pasākumiem un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;
14. norāda, ka, neskatoties uz jau paveiktajiem glābšanas pasākumiem un valdību garantijām (Eiropā kopumā tam iztērēti 3 triljoni euro), bankas vēl aizvien netieši, bet stipri paļaujas uz publiskā sektora īstenoto palīdzību, tajā pašā laikā tām par šādiem glābšanas pasākumiem nav jāmaksā nekāda maksa; aicina Padomi vienoties par shēmu, saskaņā ar kuru piemēros bilances nodevu banku pasīviem (izņemot depozītus); norāda, ka, modulējot nodevas likmi atbilstīgi bilanču lielumam, valdības var palielināt nodevas lielām bankām, tādējādi izvairoties no tā, ka „bankas kļūst pārāk lielas, lai varētu atļauties bankrotēt”;
15. aicina dalībvalstis palielināt nodokļus, ar kuriem apliek banku un to vadītāju prēmijas, ienākumus no kapitāla (dividendes, procentu likmes), peļņu no kapitāla, lielos īpašumus un mantojumus, gūtos ienākumus izmantojot publiskā sektora pārvaldīto investīciju palielināšanai; norāda, ka tādā veidā ir iespējams nostiprināt pieprasījuma dinamiku un atspoguļot to vides un sociālajā ziņā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, lai vidējā termiņā samazinātu deficītus; norāda, ka dalībvalstīm fiskālās konsolidācijas sekmēšanas nolūkā vajadzētu samazināt militāros izdevumus un subsīdijas videi kaitējošiem pasākumiem;
16. norāda, ka jāatrod papildu līdzekļi jaunā Eiropas Atveseļošanas plāna īstenošanai, ko var panākt, piemēram, samazinot ES budžetā izdevumus militārajai un aizsardzības jomai, kodolenerģijai un kodolsintēzei, struktūrfondu projektiem un videi kaitīgajiem TEN projektiem; vēl uzskata, ka attiecībā uz valstīm, kuru stāvoklis krīzes dēļ ir vēl smagāks, jānosaka budžeta atbalsta pasākumi, jo īpaši izmantojot Kopienas līdzekļus un nenosakot pienākumu šīm valstīm dot savu ieguldījumu; aicina Komisiju un Padomi pagarināt nesen pieņemtos atvieglojumus noteikumiem par valsts atbalstu un tos piemērot vismaz tik ilgi, kamēr turpinās stagnācija un liels bezdarbs;
17. uzskata, ka finanšu sektoram jādarbojas pirmām kārtām sabiedrības interesēs, jāsamierinās ar mazāku peļņu un jābūt orientētam uz izvairīšanos no riskantiem darījumiem un uz ilgtermiņa mērķiem, nevis uz īstermiņa peļņu; uzskata, ka steidzami nepieciešama banku nozares sabiedriskošana un valsts īpašumā esoša finanšu kodola izveide (nacionalizētas bankas, vietējās un reģionālās krājaizdevu sabiedrības, kooperatīvās bankas), lai kredīti kļūtu par sociāli un vides ziņā izdevīgām investīcijām, ar kuru palīdzību tiek radītas kvalitatīvas darbavietas, kur tiek ievērotas darba ņēmēju tiesības; uzskata, ka lēmumu pieņemšanai attiecībā uz finanšu sektora kredītpolitiku jānotiek demokrātiskas publiskas kontroles apstākļos, nodrošinot darbinieku un patērētāju demokrātisku iesaistīšanos;
18. uzstāj uz spēcīgiem pasākumiem, lai samazinātu spekulācijas finanšu tirgos; uzsver, ka nekavējoties vajadzīgi steidzami pasākumi, lai aizliegtu nesegto īso pārdošanu un tirgošanos ar kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumiem, un ka ir jāizveido publiska Eiropas kredītreitingu aģentūra; norāda, ka riska ieguldījumu fondiem un privāto kapitāla vērtspapīru fondiem jāaizliedz darboties ES vai vismaz ļoti jāierobežo to darbība, jāslēdz ārzonas centri un arī jāiegrožo pensiju fondu līdzekļu izmantošana, ļaujot iegādāties tikai Eiropas valstu valdību izdotas parādzīmes un šiem fondiem aizliedzot veikt investīcijas riska ieguldījumu fondos vai privāto kapitāla vērtspapīru fondos, nodarboties ar valūtas maiņu, atvasinātajiem produktiem un akciju kapitālu; aicina Komisiju un Padomi pasteidzināt stingrāka regulējuma pieņemšanu attiecībā uz finanšu sektora uzraudzību;
19. kritizē Eiropadomes un Ekonomikas un finanšu padomes priekšsēdētāja vadītās īpašās darba grupas priekšlikumus par stingrāku fiskālo uzraudzību un „strukturālo reformu” pasākumiem, ar kuriem ietekmē konkurētspēju un euro zonā izdarīto maksājumu bilances procesus;
20. ņem vērā Ekonomikas un finanšu padomes lēmumu, pamatojoties uz Līguma 122. panta 2. punktu un euro zonas dalībvalstu starpvaldību nolīgumu, izveidot Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānismu ar kopējo vērtību līdz 500 miljardiem euro, lai sniegtu finanšu atbalstu grūtībās nonākušām dalībvalstīm; piekrīt, ka stabilizācijas mehānisms ir nepieciešams, lai novērstu iespējamos euro zonas dalībvalsts bankrota domino efekta draudus citās dalībvalstīs; tomēr stingri iebilst pret to, ka stabilizācijas mehānisma iedarbināšana un atbalsts ir atkarīgs no nosacījumiem, kas izvirzīti saistībā ar neseno ES un SVF atbalstu, un ka finansējuma nosacījumu izstrādāšanā piedalās SVF;
21. stingri vēršas pret Komisijas un Padomes vēlmi izveidot pamatu vēl ātrākai fiskālās konsolidācijas politikas īstenošanai dalībvalstīs, pieprasīt Portugālei un Spānijai veikt ievērojamus papildu konsolidācijas pasākumus 2010. un 2011. gadā un noteikt stingrākus noteikumus un procedūras euro zonas dalībvalstu uzraudzībai un „efektīvākas” sankcijas par tām, kas pašlaik ir spēkā saskaņā ar Stabilizācijas un izaugsmes paktu; uzskata, ka, īstenojot šādu politiku, tikai pastiprināsies krīzes radītā deflācija un radīsies situācija, kad ekonomiskajās grūtībās nonākušajām valstīm vajadzēs īstenot prociklisku un antisociālu politiku;
22. ņem vērā, ka Ekonomikas un finanšu padome uzsvēra vajadzību nodrošināt strauju progresu attiecībā uz finanšu tirgu regulēšanu un uzraudzību, jo īpaši attiecībā uz atvasināto vērtspapīru tirgiem un uz kredītreitinga aģentūru lomu, kā arī uz finanšu sektora būtisko vainu par krīzes radītajām sekām; aicina Komisiju un Padomi pasteidzināt efektīvu risinājumu priekšlikumu izstrādi šajos jautājumos;
23. atzinīgi vērtē nesen SVF notikušo makroekonomiskās politikas pārskatīšanu — SVF piekrita iespējai atteikties no nosacījumiem, kas izpaužas kā pārāk drastisks fiskālais samazinājums, liberalizācija, privatizācija un deregulācija, un ierosina ļaut kontrolēt kapitālu plūsmu un arī noteikt inflācijas mērķi 4 % apmērā; ierosina ES sākt līdzīgu procesu, pārskatot tās makroekonomikas politikas pasākumu kopumu un ekonomikas pārvaldību;
24. uzskata, ka visām nopietnām debatēm par ES Līguma grozīšanu, ņemot vērā krīzi, visupirms ir jābūt par atteikšanos no tajā noteiktās monetārās arhitektūras — atcelt neefektīvos Māstrihtas kritērijus attiecībā uz Eiropas Monetāro savienību, noteikt „patiesas konverģences” kritērijus un dalībvalstu atbalsta mehānismus, lai šo konverģenci nodrošinātu, atcelt Stabilitātes un izaugsmes paktu un tā vietā pieņemt Nodarbinātības un ilgtspējīgas attīstības paktu, pārstrādāt Eiropas Centrālās bankas statūtus, lai to padarītu demokrātiski kontrolējamu, un atteikties no bankas „absolūtās neatkarības”, no jauna noteikt tās uzdevumus, lai tā atbalstītu ilgtspējīgu, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, visu cilvēku nodarbinātību, finanšu stabilitāti un cenu un maiņas kursa stabilitāti, — tie ir tikai daži no svarīgākajiem Līgumā izdarāmajiem grozījumiem;
25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.