REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par romu stāvokli Eiropā un personu tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpumiem

6.9.2010

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Manfred Weber, Simon Busuttil, Jean-Pierre Audy, Michèle Striffler, Lívia Járóka PPE grupas vārdā
Timothy Kirkhope ECR grupas vārdā

B7‑0492/2010

Eiropas Parlamenta rezolūcija par romu stāvokli Eiropā un personu tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpumiem

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. marta rezolūciju par otro romu jautājumiem veltīto Eiropas samitu[1], 2009. gada 11. marta rezolūciju par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum[2], 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā[3], 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā[4], 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā[5] un 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā[6],

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 21. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, īpaši tās 19. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, īpaši tās 4. protokola 4. pantu,

–   ņemot vērā Direktīvu 2004/38/EK[7] par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,

–   ņemot vērā 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK[8], ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. aprīļa paziņojumu „Romu sociālā un ekonomiskā integrācija”[9],

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā personu brīva pārvietošanās ir viena no Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktajām pamatbrīvībām, kas cita starpā paredz, ka ES pilsoņiem ir tiesības kopā ar savu ģimeni pārcelties uz citu ES dalībvalsti, lai tur strādātu vai apmestos uz dzīvi, ievērojot Direktīvā 2004/38/EK izklāstītos nosacījumus;

B.  tā kā 2010. gada jūlijā Francijas varas iestādes sāka nojaukt un evakuēt vairākas romu izveidotas apmetnes, apgalvojot, ka to iemītnieki — dažu citu dalībvalstu pilsoņi — Francijā uzturas nelegāli;

C. tā kā saskaņā ar pieejamajām ziņām 19. un 26. augustā, izmantojot šim nolūkam īpaši organizētus lidojumus, atpakaļ uz izcelsmes valsti tika nosūtīti apmēram 700 cilvēku, kuru izceļošana vairumā gadījumu bija brīvprātīga, un septembra beigās ir plānots vēl viens lidojums;

D. tā kā Francija tāpat kā pārējās dalībvalstis ir tiesīga piemērot Direktīvu 2004/38/EK par personu brīvu pārvietošanos ES teritorijā, ievērojot ar to saistītos nosacījumus;

E.  tā kā ES ir īstenojusi virkni pasākumu, kas vērsti uz romu sociālo integrāciju, un šim mērķim piešķīrusi īpašus budžeta līdzekļus, taču minētie pasākumi līdz šim nav devuši apmierinošus rezultātus;

F.  tā kā romu sociālā un ekonomiskā atstumtība ir Eiropas mēroga jautājums un tā risināšanai ir nepieciešama Eiropas stratēģija,

I. Eiropas stratēģija romu jautājumā

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un īstenot romu problemātikai veltītu Eiropas stratēģiju, kurā jo īpaši būtu paredzēti šādi pasākumi:

­    rīcības plāna izstrāde, pamatojoties uz plaša mēroga sadarbību starp ES iestādēm un dalībvalstīm, kā arī citām ieinteresētajām pusēm;

­    skaidri rādītāji, termiņi un kritēriji panāktā progresa novērtēšanai;

­    pienācīgi uzraudzības mehānismi efektīva finanšu līdzekļu un cilvēkresursu izmantojuma nodrošināšanai;

­    romu kopienu iesaistīšana visās ar plānošanu, īstenošanu un uzraudzību saistītajās norisēs;

­    efektīva pasākumu īstenošana vietējā līmenī, iespējami tuvinoties romu kopienām;

­    no līdzšinējām iniciatīvām gūto atziņu pienācīga izpratne, lai izvairītos no kļūdu atkārtošanās un mērķu neizpildes;

2.  prasa izstrādāt vispusīgu attīstības programmu, kura vienlaikus būtu vērsta uz visām saistītajām politikas jomām un ļautu veikt tūlītēju intervenci nelabvēlīgos apvidos, kuros norisinās cīņa ar nopietnām strukturālām nepilnībām;

3.  prasa uzņemties skaidras saistības likumdošanas jomā un paredzēt ticamas budžeta apropriācijas romu sociālās integrācijas veicināšanai, un mudina dalībvalstis pieņemt un attiecīgi piemērot šos pasākumus;

4.  aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm labāk izmantot ES fondu līdzekļus, tostarp sniedzot priekšlikumus, kā vienkāršot procedūras šo līdzekļu pieejamībai;

5.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, kuras paredz Regula (EK) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību, tiecoties panākt vismazāk aizsargāto kopienu reintegrāciju un noturīgu attīstību;

6.  aicina Komisiju, lai tā uzņemas vadošo lomu, veidojot pamatu konstruktīvam dalībvalstu dialogam par romu mazākumtautības jautājumiem;

7.  prasa uzlabot Eiropas platformu romu iekļaušanai, padarot šo platformu par oficiālu koordinācijas mehānismu starp Komisiju un dalībvalstīm un nodrošinot NVO līdzdalību;

8.  aicina Komisiju visā ES pastiprināt izpratnes veicināšanas un informācijas kampaņas par romu jautājumiem;

9.  uzskata, ka nākamā romu jautājumiem veltītā ES samita rīkošana nodrošinātu lielisku iespēju stiprināt ES centienus saistībā ar romu stāvokli Eiropas Savienībā;

II. Direktīva 2004/38/EK

10. apstiprina, ka romu mazākumtautībai piederošajiem cilvēkiem lielākoties ir kādas dalībvalsts pilsonība, līdz ar to uz viņiem attiecas no Direktīvas 2004/38/EK izrietošās tiesības un pienākumi;

11. uzsver, ka Eiropas Savienības pilsoņi ir tiesīgi ieceļot un apmesties uz dzīvi jebkurā dalībvalstī, taču — jo īpaši tad, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz trīs mēnešus — jābūt izpildītiem zināmiem nosacījumiem:

­    persona uzņemošajā dalībvalstī ir darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona; vai

­    personai ir pietiekami daudz līdzekļu, lai nekļūtu par slogu uzņemošajai dalībvalstij, kā arī veselības apdrošināšanas polise, kas nodrošina nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus; vai

­    persona uzņemošajā dalībvalstī uzturas studiju nolūkā, un personai ir veselības apdrošināšanas polise, kas nodrošina nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus;

12. norāda, ka minētā Direktīva 2004/38/EK dalībvalstīm dod arī tiesības ierobežot ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību neatkarīgi no valstspiederības, ja tas nepieciešams sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības vai sabiedrības veselības labad, un ka dalībvalstīm, ja tās piemēro klauzulu par sabiedrisko kārtību, nav pienākuma iepriekš informēt Komisiju;

13. turklāt norāda, ka atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem ikvienā gadījumā jāizvērtē individuāli un šo atbildību nevar uzlikt kādai grupai vai kopienai;

14. atgādina dalībvalstīm, ka tām ir jāīsteno ES direktīvas un jāievēro ES līgumi, lai aizsargātu demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu visā Eiropas Savienībā;

15. pauž pārliecību, ka LES 2. pants, kurā minētas Savienības pamatvērtības — tostarp nediskriminācija, iecietība, tiesiskuma un solidaritāte — tiek ievērots visā Savienībā;

16. uzsver, ka, izraidot ES pilsoņus, ikviens gadījums ir jāizskata atsevišķi un izraidīšanas pamatā ir jābūt pienācīgam tiesas lēmumam;

17. uzskata, ka romu stāvoklim Eiropā nevajadzētu ietekmēt Rumānijas un Bulgārijas gaidāmo pievienošanos Šengenas zonai;

* * *

18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

 

• [1]  P7_TA-PROV(2010)0085.
• [2]  P6_TA(2009)0117.
• [3]  P6_TA(2008)0361.
• [4]  P6_TA(2008)0035.
• [5]  P6_TA(2006)0244.
• [6]  P6_TA(2005)0151.
• [7]  OV L 158, 30.04.2004.
• [8]  OV L 180, 19.7.2000.
• [9]  COM(2010)133.