REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par romu izraidīšanu no Francijas
6.9.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Renate Weber, Sophia in 't Veld, Marielle De Sarnez, Cecilia Wikström, Niccolò Rinaldi, Sonia Alfano, Ramon Tremosa i Balcells, Leonidas Donskis, Olle Schmidt, Metin Kazak, Luigi de Magistris, Alexander Alvaro, Nathalie Griesbeck ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0493/2010
B7‑0503/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par romu izraidīšanu no Francijas
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā cilvēktiesības un pamatbrīvības, vienlīdzības un nediskriminācijas principu, tiesības uz cieņu, privāto dzīvi un personas datu aizsardzību, bērna tiesības, pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības, kas atzītas starptautiskās un Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijās, proti, ANO Bērna tiesību konvencijā, Eiropas Padomes 1994. gada mazākumtautību aizsardzības konvencijā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un ar šiem jautājumiem saistītajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā,
– ņemot vērā pamatlīgumus, īpaši Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 10., 18., 19., 45. un tālākos pantus un Eiropas Pamattiesību hartas 8., 19., 21., 24., 45., 47. un 51. pantu,
– ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, un jo īpaši tās tiešās un netiešās diskriminācijas definīciju, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par romu sociālo un ekonomisko integrāciju Eiropā (COM/2010/0133), Eiropas Pamattiesību aģentūras ziņojumus un Padomes 2010. gada 7. jūnija secinājumus par romu integrācijas veicināšanu,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas cita starpā par romiem, rasismu, ksenofobiju, pretdiskriminācijas pasākumiem un pārvietošanās brīvību, proti, 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā, 2006. gada 1. jūnija rezolūciju romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā, 2007.gada 15. novembra rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, 2007. gada 13. decembra rezolūciju par cīņu pret ekstrēmisma pieaugumu Eiropā, 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā, 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā un 2010. gada 25. marta rezolūciju par otro Eiropas romu samitu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Francijas valdība 28. jūlija ārkārtas sanāksmē, kas tika sasaukta, lai apspriestu „problēmas, ko rada atsevišķi nomadi un romi”, pēc incidentiem, kuru rezultātā policists nogalināja nomadu ar Francijas pilsonību, kas pašlaik tiek izmeklēti, nolēma, ka 3 mēnešu laikā tiks izformētas apmēram 300 romu un nomadu apmetnes un romi tiks deportēti uz savām izcelsmes valstīm, galvenokārt Rumāniju un Bulgāriju;
B. tā kā Francijas iestādes apgalvo, ka veikta „brīvprātīga” un „humāna” repatriācija, maksājot 300 eiro katram pieaugušajam un 100 eiro bērnam, taču prese ziņo un ANO rasu diskriminācijas komiteja ir konstatējusi, ka „ne visas personas” ir devušas „labprātīgu un pilnīgu piekrišanu” vai izpratušas savas tiesības un atsevišķi romi ir paziņojuši, ka viņiem draudēts ar arestu vai piespiedu deportāciju, ja viņi atteiksies no repatriācijas, turklāt nopietnu kritiku izpelnījušās arī iestāžu procedūras, atšķirot vīriešus no sievietēm un bērniem;
C. tā kā Francijā dzīvo apmēram 400 000 romu un 95 % no viņiem ir Francijas pilsonība, tāpēc viņus nevar izraidīt vai piespiest atstāt valsti, un tā kā Francija jau vairākus gadus izraida romus, piemēram, 2009. gadā tika izraidīti gandrīz 10 000 romu, šogad — jau 8000;
D. tā kā augustā tika izformētas 128 apmetnes un 979 romi (151 piespiedu kārtā, 828 brīvprātīgi) repatriēti no Francijas uz Bulgāriju un Rumāniju;
E. tā kā, lai atturētu repatriācijas palīdzības saņēmējus no atgriešanās Francijā, viņiem tiek ņemti pirkstu nospiedumi un ir jāparaksta dokumenti, ka, atkārtoti ierodoties Francijā, viņi nesaņems naudu;
F. tā kā Francijas valdība ir arī paziņojusi, ka nespēja integrēt romus un „pienākuma pret romiem nepildīšana” būs šķērslis Bulgārijai un Rumānijai pievienoties Šengenas zonai, kas ir pretrunā tehniskajam vērtējumam par Rumānijas un Bulgārijas atbilstību kritērijiem, ko atbalstīja visas Šengenas darba grupas dalībvalstis; tā kā arī Komisija ir noraidījusi Francijas valdības priekšlikumu;
G. tā kā, neraugoties uz to, ka Francijas valdības veiktie pasākumi tika kritizēti gan dalībvalstu, gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī un tos kritizēja NVO, valdības, iestādes, reliģiskie līderi un tādas organizācijas kā ANO (Rasu diskriminācijas novēršanas komiteja), Eiropas Padome (Komisija cīņai pret rasismu un neiecietību, cilvēktiesību komisārs, parlamentārās asamblejas priekšsēdētājs) un ES iestādes, Francijas valdība turpināja izraidīšanu, saņemot vienīgi Itālijas iekšlietu ministra atbalstu, kurš savulaik ierosinājis un īstenojis līdzīgus pasākumus;
H. tā kā Francijas iestādes ir uzaicinājušas iekšlietu ministrus no Itālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Spānijas, Grieķijas un mazliet vēlāk arī no Beļģijas, kā arī Eiropas Komisijas, Kanādas un ASV pārstāvjus piedalīties sanāksmē, kas notiks 6. septembrī Parīzē, lai apspriestu ES kompetencē esošus jautājumus, kas saistīti ar „imigrāciju” un brīvu pārvietošanos, taču pārējās dalībvalstis uz šo sanāksmi nav aicinātas un tā kā Itālijas iekšlietu ministrs ir paziņojis par savu apņemšanos panākt stingrākus ES imigrācijas un brīvas pārvietošanās noteikumus, īpaši attiecībā uz romiem;
I. tā kā ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties ir pamattiesības, kas nostiprinātas ES Līgumos un kuru ievērošanas kārtību nosaka Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, par kuru Komisija izveidojusi ziņojumu un pamatnostādnes dalībvalstīm attiecībā uz pareizu šīs direktīvas piemērošanu;
J. tā kā Komisijai kā Līgumu izpildes uzraugam ir pienākums nodrošināt, ka ES tiek ievērotas, aizsargātas un veicinātas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un tai bez kavēšanās ir stingri jāvēršas pret nepārprotamiem šo tiesību pārkāpumiem, tiklīdz tie notikuši;
K. tā kā izraidīšana notiek saistībā ar Francijas valdības vadītāju paziņojumiem, kuros pausti apgalvojumi par saistību starp romiem, imigrantiem un noziedzību, un tā kā ir iesniegti arī priekšlikumi par Francijas pilsonības atņemšanu ikvienam ārvalstu izcelsmes pilsonim, kurš draudējis nogalināt policistu; tā kā visā ES palielinājies pret romiem vērstu naida izraisītu noziegumu un rasistiskas vardarbības gadījumu skaits;
L. tā kā Lilles administratīvā tiesa nav atkāpusies no 27. augusta lēmuma, vēršoties pret septiņu romu izraidīšanu, jo valsts iestādes nav pierādījušas, ka viņi rada „draudus sabiedriskajai kārtībai”;
M. tā kā Vācija gatavojas repatriēt uz Kosovu12 000 romu, turklāt puse no viņiem ir bērni, tostarp bērni, kas dzimuši Vācijā, neraugoties uz to, ka Rietumeiropas valstis, UNICEF un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs ir aicinājuši pārtraukt romu piespiedu repatriāciju uz Kosovu; tā kā Zviedrija ir deportējusi apmēram 50 romus „par ubagošanu”, lai gan ubagošana saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem nav uzskatāma par prettiesisku rīcību; tā kā Dānija jūlijā bez oficiāla iemesla izraidīja romus; tā kā arī citas valstis, piemēram, Itālija ir rīkojušās līdzīgi vai paziņojušas par ierobežojošiem pasākumiem,
1. pauž dziļas bažas gan par Francijas iestāžu veiktajiem pasākumiem, gan citu valstu iestāžu vēršanos pret romiem un nomadiem, liekot tiem atgriezties savās izcelsmes valstīs, un mudina tās bez kavēšanās apturēt kolektīvu romu izraidīšanu; aicina Komisiju un Padomi, kā arī dalībvalstis iejaukties, izvirzot šādu prasību;
2. uzsver, ka šie pasākumi ir ES Līgumu un tiesību aktu pārkāpums, jo to rezultātā tiek īstenota diskriminācija rases un etniskās piederības dēļ un tiek pārkāpta Direktīva 2004/38/EK par pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties ES, turklāt masveida izraidīšanu aizliedz arī Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija;
3. atgādina, ka Direktīva 2004/38/EK ierobežo iespējas izraidīt Savienības pilsoni, ļaujot to darīt tikai skaidri noteiktos gadījumos, proti, ja persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai vai ir nepamatota nasta sociālās palīdzības sistēmai; katrs izraidīšanas lēmums jāizvērtē un jāpieņem atsevišķi, ņemot vērā personiskos apstākļus (28. pants), ievērojot procesuālus aizsardzības noteikumus (30. pants), nodrošinot piekļuvi juridiskajām un administratīvajām lēmuma izpildes apturēšanas un pārsūdzības procedūrām (31. pants), kā arī to, ka, izraidot pilsoņus tādēļ, ka viņi rada nepamatotu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, viņus nedrīkst izraidīt automātiski (16. apsvērums un 14. pants), pasākumus, ar kuriem ierobežo pārvietošanās brīvību un tiesības apmesties uz dzīvi ar valsts politiku, valsts drošību vai sabiedrisko veselību saistītu iemeslu dēļ nedrīkst īstenot ekonomisku mērķu sasniegšanai, tiem jābūt samērīgiem un balstītiem tikai uz attiecīgā indivīda rīcību, nevis vispārējas profilakses apsvērumiem, turklāt attiecīgajam indivīdam patiešām konkrētajā brīdī ir jārada pietiekami nopietni draudi kādai no sabiedrības pamatinteresēm (27. pants), dalībvalstu sankcijām ir jābūt efektīvām un samērīgām (36. pants) un cilvēkiem jādod vismaz viens mēnesis laika, kurā valsts jāatstāj;
4. norāda, ka izraidīšana vērsta tieši pret romiem kā kopienu, kuri tiek uzskatīti par vispārīgu draudu sabiedriskajai kārtībai un drošībai vai slogu sociālās palīdzības sistēmai un tiek īstenota ārkārtīgi īsā laika posmā un apstākļos, kas rada publisku stigmatizāciju, un tiek pielietots spēks un iebiedēšana; šādos apstākļos nav iespējams objektīvi un pienācīgi izskatīt katru atsevišķo gadījumu; netiek piemērota un nodrošināta materiālā un procesuālā aizsardzība; ir pārkāpts samērīguma princips; pastāv iespēja, ka šie pasākumi veikti ekonomisku iemeslu dēļ vai vispārējai profilaksei; direktīvā nav paredzēta neviena procedūra atvieglotajai vai brīvprātīgai ES pilsoņu repatriācijai uz izcelsmes dalībvalsti, saņemot materiālu „kompensāciju”, tas būtu pretrunā arī Līgumu burtam un garam, jo pārvietošanās brīvība ir viena no pamattiesībām, ko nevar atsavināt, pirkt vai pārdot, un radītu ES pilsoņu diskrimināciju; turklāt saskaņā ar Rumānijas iestāžu teikto, neviens no izraidītajiem romiem nekad nav pastrādājis noziedzīgu nodarījumu nedz Francijā, nedz Rumānijā, un arī Francijas tiesas ir vērsušās pret lēmumiem izraidīt romus, izmantojot ieganstu, ka viņi „rada draudus sabiedriskajai kārtībai”;
5. turklāt uzsver, ka izraidīto romu pirkstu nospiedumu ņemšana ir nelikumīga un pretrunā ES Pamattiesību hartai (tās 21. panta 1. un 2. punktam), Līgumiem un ES tiesību aktiem, īpaši Direktīvai Nr. 38/2004/EK un Direktīvai Nr. 43/2000/EK un šāda rīcība ir uzskatāma par diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ;
6. atzinīgi vērtē par tieslietām, pamattiesībām un pilsonību atbildīgās Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 25. augusta paziņojumu, kurā paustas „bažas” par romu izraidīšanu no Francijas un teikts, ka „neviens nedrīkst saskarties izraidīšanu tikai tāpēc vien, ka ir roms” un kurā visas dalībvalstis tiek aicinātas „ievērot ES noteikumus par brīvu pārvietošanos un nediskrimināciju, par kuriem visas valstis kopīgi vienojušās, kā arī Eiropas Savienības — vērtību un pamattiesību kopienas — kopējās vērtības, proti, pamattiesības, tostarp mazākumtautību tiesības” un aicina Komisiju nevilcināties un, balstoties uz Līgumiem, nodrošināt ES Līgumu un tiesību aktu ievērošanu;
7. atzinīgi vērtē komisāres pieminēto Francijas notikumu „pilnu analīzi” un tās īstenoto pasākumu pārbaudi attiecībā uz to atbilstību ES tiesību aktiem un vēlas tajā iesaistīties, pauž atzinību arī par informācijas apmaiņu starp Komisiju un Francijas iestādēm un Komisijas priekšsēdētāja un Francijas iestāžu ierosināto darbsemināru; aicina uzraudzību attiecināt uz visām dalībvalstīm;
8. aicina izstrādāt Eiropas Romu stratēģiju, kurā būtu ietverti „konkrēti un uz nākotni orientēti pasākumi romu sociālās integrācijas uzlabošanai” un „pasākumi, kas saistīti ar mājokļu nodrošināšanu, piekļuvi darba tirgum, izglītībai un veselības aprūpei”, lai veicinātu „romu situācijas uzlabošanu”; aicina Komisiju, Padomi, dalībvalstis, dalībvalstu valdības un reģionālās un vietējās iestādes, īpaši izcelsmes un galamērķa dalībvalstīs, pildīt savu kopīgo pienākumu pret romiem, iesaistīties šīs stratēģijas izstrādē un savā atbildības līmenī īstenot piemērotus integrācijas pasākumus; uzsver, ka integrācijas stratēģijas var būt sekmīgas tikai tad, ja tās ir balstītas uz divvierzienu integrācijas procesu, iekļaujot romus sabiedrībā un panākot abpiusēju tiesību un pienākumu atzīšanu un ievērošanu;
9. piekrīt par tieslietām, pamattiesībām un pilsonību atbildīgās Komisijas priekšsēdētāja vietnieces viedoklim, ka „izteikumi, kas pēdējās nedēļās tiek izmantoti dažās dalībvalstīs ir bijuši atklāti diskriminējoši un daļēji kūdoši”, un viņas aicinājumam politikas veidotājiem izturēties pret romu integrācijas jautājumu „uzmanīgi un atbildīgi”; noraida apgalvojumus, kuros mazākumtautības un imigranti tiek saistīti ar noziedzību, jo ar šādiem apgalvojumiem tiek turpināti negatīvie stereotipi, kas veicina romu stigmatizāciju un diskrimināciju;
10. atgādina, ka pilsoņu brīva pārvietošanās ir ES kompetencē esošs jautājums un līdz ar to saskaņā ar lojālas sadarbības principu, šādus jautājumus apspriež ES iestādēs, nevis sanāksmēs šaurā lokā, uz kurām aicinātas tikai dažu dalībvalstu valdības; tādēļ uzskata Francijas organizēto sanāksmi par nepiemērotu un uzskata, ka Komisijai, Beļģijas prezidentūrai un uzaicinātajām dalībvalstīm nevajadzētu tajā piedalīties; aicina ES kompetencē esošus jautājumus apspriest piemērotā institucionālajā forumā, kas paredzēts Līgumos; atzinīgi vērtē par tieslietām, pamattiesībām un pilsonību atbildīgās Komisijas priekšsēdētāja vietnieces aicinājumu Francijas iestādēm iesaistīties dialogā ar visām ES dalībvalstīm, lai, „ņemot par pamatu Līgumus un ES Pamattiesību hartu, pildītu mūsu kopīgo pienākumu pret romiem”, un Komisijas piedāvājumu kļūt par dalībvalstu starpnieku un uzraudzīt un novērtēt panākto progresu;
11. aicina Francijas iestādes ievērot Francijas tiesību aktus, saskaņā ar kuriem visām pašvaldībām ar vairāk nekā 5000 iedzīvotājiem ir jāizveido oficiālas apmešanās vietas nomadiem, taču Francijas Vienlīdzīgo tiesību un pretdiskriminācijas komisija ir konstatējusi, ka tikai 25 % pašvaldību ir izpildījušas šo prasību, kā rezultātā palielinās to nomadu skaits, kuri dzīvo neoficiālās apmetnēs;
12. atgādina Francijas iestādēm par pienākumu, ko tām uzliek starptautiskās cilvēktiesības, ikvienam, tostarp romiem un nomadiem, nodrošināt cita starpā pienācīgu mājokli un uzsver, ka jānodrošina pienācīgs alternatīvs mājoklis, kas sekmētu šo cilvēku apmešanos konkrētā vietā un integrāciju; aicina Franciju atcelt jebkādus Francijas tiesību aktu noteikumus, kas diskriminē nomadus, piemēram, prasību nēsāt līdzi ceļošanas atļauju un balsstiesību ierobežojumus;
13. atgādina, ka dalībvalstīm jau iepriekš ir pausts aicinājums pārskatīt un atcelt tos tiesību aktus un pasākumus, kas tieši vai netieši diskriminē romus rases un etniskās piederības dēļ, un aicina Padomi un Komisiju uzraudzīt to, kā dalībvalstis, īpaši attiecībā uz romiem, ievēro Līgumus un direktīvas par pretdiskriminācijas pasākumiem un pārvietošanās brīvību un, ja tiek konstatēts, ka tie netiek ievēroti, veikt nepieciešamos pasākumus un uzsākt pārkāpumu procedūru;
14. aicina ES un dalībvalstis mobilizēt pietiekamus finansiālos līdzekļus romu integrācijas projektiem, uzraudzīt šo līdzekļu sadali starp dalībvalstīm, līdzekļu izmantošanu un to, vai projekti tiek pienācīgi īstenoti, kā arī novērtēt to efektivitāti un aicina Komisiju un Padomi izstrādāt ziņojumu par šo jautājumu kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem;
15. uzdod atbildīgajai komitejai apspriesties ar Pamattiesību aģentūru un ar romu jautājumiem saistītajām NVO un iestādēm sekot līdzi šim jautājumam un sagatavot ziņojumu par romu situāciju Eiropā, par pamatu ņemot iepriekšējās EP rezolūcijas un ziņojumus;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un ANO.