REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par romu stāvokli Eiropā
6.9.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Hélène Flautre, Nicole Kiil-Nielsen, Margrete Auken, Reinhard Bütikofer, Marije Cornelissen, Karima Delli, Franziska Keller, Jean Lambert, Barbara Lochbihler, Ulrike Lunacek, Raül Romeva i Rueda, Keith Taylor, Bart Staes, Catherine Grèze, Heidi Hautala, Malika Benarab-Attou Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0493/2010
B7‑0504/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par romu stāvokli Eiropā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā starptautiskās cilvēktiesības, jo īpaši Starptautisko Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1992. gada ANO Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām mazākumgrupām, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,
– ņemot vērā Eiropas konvencijas, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Sociālo hartu un attiecīgos Eiropas Sociālo tiesību komitejas ieteikumus, Eiropas Padomes Pamatkonvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2.,6 un 7. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 18., 19. un 21. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un tās 21. pantu (nediskriminēšana) un 45. pantu (pārvietošanās un uzturēšanās brīvība),
– ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, un jo īpaši tās tiešās un netiešās diskriminācijas definīciju, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par romu sociālo un ekonomisko integrāciju Eiropā (COM(2010)0133) un Eiropas Pamattiesību aģentūras ziņojumus,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regulu (ES) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību,
– ņemot vērā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 77. sesijas (2010. gada 2.–27. augusts) ieteikumus attiecībā uz Dāniju, Igauniju, Franciju, Rumāniju un Slovēniju,
– ņemot vērā Eiropas Padomes 2010. gada 15. jūnijā publicēto ziņojumu „Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību 4. ziņojums par Franciju”,
– ņemot vērā 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas cita starpā par romiem, rasismu, ksenofobiju, pretdiskriminācijas pasākumiem un pārvietošanās brīvību, proti, 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā, 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā un 2010. gada 25. marta rezolūciju par otro Eiropas romu samitu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Francijas valdība 28. jūlija ārkārtas sanāksmē, kas tika sasaukta, lai apspriestu „problēmas, ko rada atsevišķi nomadi un romi”, pēc incidenta, kurā policists nogalināja nomadu (ar Francijas pilsonību) un sākās masu nekārtības, nolēma, ka 3 mēnešu laikā tiks izformētas apmēram 300 romu un nomadu apmetnes un ka romi tiks deportēti uz savām izcelsmes valstīm, galvenokārt uz Rumāniju un Bulgāriju;
B. tā kā Francijas iestādes apgalvo, ka veikta „brīvprātīga” un „humāna” repatriācija, maksājot 300 eiro katram pieaugušajam un 100 eiro bērnam, taču prese ziņo, un ANO Rasu diskriminācijas novēršanas komiteja ir konstatējusi, ka „ne visas personas” ir devušas „labprātīgu un pilnīgu piekrišanu” vai izpratušas savas tiesības, un atsevišķi romi ir paziņojuši, ka viņiem draudēts ar apcietinājumu vai piespiedu deportāciju, ja viņi atteiksies no „brīvprātīgas” repatriācijas, turklāt nopietnu kritiku izpelnījušās arī iestāžu procedūras, atšķirot vīriešus no sievietēm un bērniem; tā kā, lai atturētu repatriācijas palīdzības saņēmējus romus no atgriešanās Francijā, viņiem tiek ņemti pirkstu nospiedumi un ir jāparaksta dokumenti;
C. tā kā nespēja atrast darbu oficiālajā darba tirgū un pietiekamu līdzekļu trūkums bieži vien ir iemesls, kāpēc viņi nereģistrējas dzīvesvietā;
D. tā kā Francijā dzīvo apmēram 400 000 romu un 95 % no viņiem ir Francijas pilsonība un tā kā Francija jau vairākus gadus izraida romus, piemēram, 2009. gadā tika izraidīti gandrīz 10 000 romu, šogad — jau vairāk par 8000;
E. tā kā 19. augustā uz Rumāniju un Bulgāriju tika atpakaļnosūtīti 86 romi, savukārt 20. augustā — aptuveni 130 un 26. augustā — aptuveni 300 un tā kā valdība paziņoja, ka līdz augusta beigām tiks atpakaļnosūtīti aptuveni 800 romi;
F. tā kā Francijas valdība ir arī paziņojusi, ka nespēja integrēt romus un „pienākuma pret romiem nepildīšana” būs šķērslis Bulgārijai un Rumānijai martā pievienoties Šengenas zonai, kas ir pretrunā tehniskajam vērtējumam par Rumānijas un Bulgārijas atbilstību kritērijiem, ko atbalstīja visas Šengenas darba grupas dalībvalstis; tā kā Komisija arī ir noraidījusi Francijas valdības priekšlikumu;
G. tā kā, neraugoties uz to, ka Francijas valdības veiktie pasākumi tika kritizēti gan dalībvalstu, gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī un tos kritizēja NVO, valdības, iestādes, reliģiskie līderi un tādas organizācijas kā ANO, Eiropas Padome un ES iestādes, Francijas valdība turpināja izraidīšanu, saņemot vienīgi Itālijas iekšlietu ministra atbalstu, kurš savulaik ierosinājis un īstenojis līdzīgus pasākumus;
H. tā kā izraidīšana notiek saistībā ar Francijas valdības vadītāju paziņojumiem, kuros pausti apgalvojumi par saistību starp romiem, imigrantiem un noziedzību, un tā kā ir iesniegti arī priekšlikumi par Francijas pilsonības atņemšanu ikvienam ārvalstu izcelsmes pilsonim, kurš draudējis nogalināt policistu;
I. tā kā nesenie romu izraidīšanas gadījumi tika apstrīdēti Francijas nacionālajās tiesās valsts iestāžu paziņojumu par „draudiem sabiedriskajai kārtībai” nesamērīgās interpretācijas dēļ, par izraidīšanas ieganstu izmantojot to, ka nelikumīgi tika aizņemta zemes platība;
J. tā kā Francijas iestādes ir uzaicinājušas iekšlietu ministrus no Itālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Spānijas, Grieķijas un mazliet vēlāk arī no Beļģijas, kā arī Eiropas Komisijas, Kanādas un ASV pārstāvjus piedalīties sanāksmē, kas notiks septembrī Parīzē, lai apspriestu ES kompetencē esošus jautājumus, kas saistīti ar „imigrāciju” un brīvu pārvietošanos, taču pārējās dalībvalstis uz šo sanāksmi nav aicinātas, un tā kā Itālijas iekšlietu ministrs ir paziņojis par savu apņemšanos panākt stingrākus ES imigrācijas un brīvas pārvietošanās noteikumus, īpaši attiecībā uz romiem;
K. tā kā tiesības brīvi pārvietoties ir pamattiesības, kas nostiprinātas ES Līgumos un kuru ievērošanas kārtību nosaka Direktīva 2004/38/EK, par kuru Komisija izveidojusi ziņojumu un pamatnostādnes dalībvalstīm attiecībā uz pareizu šīs direktīvas piemērošanu;
L. tā kā ES trijotne kopīgajā deklarācijā par 2010. gada 8. un 9. aprīlī Kordovā notikušo Otro romu samitu apņēmās:
· pastiprināt integrēto pieeju romu jautājumiem Eiropas Savienības un dalībvalstu politikas virzienos attiecībā uz pamattiesībām, aizsardzību pret rasismu, nabadzību un sociālo atstumtību,
· uzlabot Integrētās platformas romu iekļaušanai ceļvedi un noteikt prioritāros galvenos mērķus un rezultātus,
· nodrošināt romu piekļuvi spēkā esošajiem Eiropas Savienības finanšu instrumentiem, jo īpaši struktūrfondiem;
M. tā kā šāda romu izraidīšana ir smags pārkāpums pret Eiropas vērtībām cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, kā arī to saistību neievērošana, kuras attiecībā uz romu integrācijas veicināšanu ES dalībvalstis uzņēmās Otrajā romu samitā;
N. tā kā Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti ES Līgumi un tiesības, kā arī ES tiek ievērotas, aizsargātas un veicinātas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un tai bez kavēšanās ir stingri jāvēršas pret nepārprotamiem šo tiesību pārkāpumiem, tiklīdz tie notikuši;
O. tā kā Vācija gatavojas repatriēt 12 000 romu uz Kosovu, turklāt puse no viņiem ir bērni, tostarp bērni, kas dzimuši Vācijā, neraugoties uz to, ka UNICEF un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs ir aicinājuši Rietumeiropas valstis pārtraukt romu piespiedu repatriāciju uz Kosovu; tā kā daži no viņiem pat ir nokļuvuši ar svinu piesārņotajās nometnēs Mitrovicas ziemeļos, kur apstākļi cilvēku veselībai rada nāves draudus; tā kā Zviedrija ir deportējusi apmēram 50 romus „par ubagošanu”, lai gan ubagošana saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem nav uzskatāma par prettiesisku rīcību; tā kā citām dalībvalstīm ir līdzīga politika; tā kā Dānija jūlijā bez juridiskām formalitātēm izraidīja romus,
1. stingri nosoda gan Francijas iestāžu veiktos pasākumus, gan citu dalībvalstu iestāžu vēršanos pret romiem un nomadiem un īstenoto izraidīšanu, un mudina tās bez kavēšanās apturēt kolektīvu romu izraidīšanu; kā arī aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis iejaukties, izvirzot šādu prasību;
2. uzsver, ka ar šie pasākumi ir ES Līgumu un tiesību aktu pārkāpums, jo to rezultātā tiek īstenota diskriminācija rases un etniskās piederības dēļ, un tiek pārkāpta Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties, turklāt kolektīvo izraidīšanu aizliedz arī Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, un kolektīva izraidīšana nav pieļaujama nekādos apstākļos;
3. atgādina, ka Direktīva 2004/38/EK ierobežo iespējas izraidīt Savienības pilsoni, ļaujot to darīt tikai skaidri noteiktos gadījumos un nosakot, lai katrs izraidīšanas lēmums tiktu izvērtēts un pieņemts atsevišķi, ņemot vērā personiskos apstākļus (28. pants), ievērojot procesuālus aizsardzības noteikumus (30. pants), nodrošinot piekļuvi juridiskajām un administratīvajām lēmuma izpildes apturēšanas un pārsūdzības procedūrām (31. pants), kā arī to, ka, izraidot pilsoņus tādēļ, ka viņi rada nepamatotu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, viņus nedrīkst izraidīt automātiski (16. apsvērums un 14. pants), pasākumus, ar kuriem ierobežo pārvietošanās brīvību un tiesības apmesties uz dzīvi ar valsts politiku, valsts drošību vai sabiedrisko veselību saistītu iemeslu dēļ, nedrīkst īstenot ekonomisku mērķu sasniegšanai, tiem jābūt samērīgiem un balstītiem tikai uz attiecīgā indivīda rīcību, nevis vispārējas profilakses apsvērumiem (27. pants), dalībvalstu sankcijām ir jābūt efektīvām un samērīgām (36. pants);
4. norāda, ka izraidīšanas bija vērstas tieši pret romiem kā pret kopienu, kas apdraud sabiedrisko kārtību un drošību un rada slogu sociālās palīdzības sistēmai, un tās veica ārkārtīgi īsā laika sprīdī veidā, kas izpaudās kā stigmatizācija sabiedrības acīs un spēka un iebaidīšanas izmantošana; tā kā šādos apstākļos nav iespējams saprātīgi un pienācīgi izvērtēt katru gadījumu precīzi un individuāli, procesuālās garantijas nav piemērotas un nodrošinātas; proporcionalitātes nosacījumi ir pārkāpti, un pasākumus varēja veikt ekonomisku apsvērumu dēļ vai vispārējas profilakses dēļ; direktīvā nav paredzēta vai atļauta neviena procedūra, ar kuru varētu nodrošināt ātrāku vai brīvprātīgu ES pilsoņu atgriešanos izcelsmes valstī, pamatojoties uz ekonomisku „kompensāciju”, kas būtu pretrunā arī Līgumu garam un burtam, jo kustības brīvība ir pamattiesība, kuru nevar aizliegt, nopirkt vai pārdot, un kas diskriminētu ES pilsoņus;
5. mudina dalībvalstis stingri ievērot savus ES tiesībās noteiktos pienākumus un novērst Brīvas kustības direktīvā noteikto prasību nekonsekvento piemērošanu;
6. turklāt uzsver, ka izraidīto romu pirkstu nospiedumu ņemšana ir nelikumīga un pretrunā ES Pamattiesību hartai (tās 21. panta 1. un 2. punktam), Līgumiem un ES tiesību aktiem, īpaši Direktīvai Nr. 38/2004/EK un Direktīvai Nr. 43/2000/EK, un šāda rīcība ir uzskatāma par diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes dēļ;
7. piekrīt tieslietu komisāres viedokļiem par „retoriku, ko pagājušajā nedēļā izmantoja dažās dalībvalstīs”, kas bija klaji diskriminējoša un daļēji kūdoša” un par aicinājumu politiķiem romu integrācijas jautājumu risināt „uzmanīgi un atbildīgi” un neatbalsta kūdošos apgalvojumus, kuros minoritātes un imigranti tiek saistīti ar noziedzību, jo tajos tiek turpināti negatīvie stereotipi, ar kādiem stigmatizē un diskriminē romus;
8. uzsver to, cik svarīga ir izglītība par toleranci pret dažādām kultūrām un diskriminācijas un aizspriedumu ietekmi; norāda, ka atbildīgi par patiesu integrāciju ir gan romi, gan vispārējā sabiedrība un abām pusēm ir jācenšas savstarpēji integrēties, ja mēs vēlamies sasniegt vienotību sabiedrībā;
9. atzinīgi vērtē tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisāra 25. augusta paziņojumu, kurā ir paustas bažas par romu izraidīšanu no Francijas un apgalvots, ka „nevienu nedrīkst izraidīt tikai tāpēc, ka viņš ir romu tautības pārstāvis” un aicinātas „visas dalībvalstis ievērot kopēji pieņemtos ES noteikumus par brīvu kustību, nediskrimināciju un kopējām ES vērtībām, jo ES ir „vērtību un pamattiesību kopiena”, kurā cita starpā ņem vērā arī minoritātēm piederošo cilvēku tiesības”;
10. aicina Komisiju ātri rīkoties, lai nodrošinātu, ka ES Līgumus un tiesības ievēro, piemēram, nekavējoties dalībvalstīm pieprasot apturēt romu izraidīšanu, jo tās tiesiskums no ES tiesību viedokļa nav pabeigts;
11. atzinīgi vērtē un lūdz tiesības piedalīties komisāres pieminētajā Francijas notikumu „pilnā analīzē” un tās īstenoto pasākumu pārbaudē attiecībā uz to atbilstību ES tiesību aktiem, pauž atzinību arī par informācijas apmaiņu starp Komisiju un Francijas iestādēm un Komisijas priekšsēdētāja un Francijas iestāžu ierosināto semināru; aicina uzraudzību attiecināt uz visām iesaistītajām dalībvalstīm; īpaši uzsver, ka Komisija nedrīkst savu analīzi balstīt tikai uz informāciju, ko tā iegūst no attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm, bet arī uz sīku apspriešanos ar attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām un romu pārstāvjiem;
12. atkārtoti aicina Eiropas Komisiju izstrādāt visaptverošu romu stratēģiju, kurā būtu „konkrēti, nākotnē vērsti pasākumi, kā uzlabot romu sociālo integrāciju” un „pasākumi attiecībā uz mājokli, iespējām iegūt darbu, izglītību un veselības aizsardzības pasākumus”, lai veicinātu „romu situācijas uzlabošanos”; aicina Komisiju, Padomi, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības kopīgi uzņemties atbildību par romiem un dot savu ieguldījumu šīs stratēģijas izstrādē attiecīgajā savas kompetences līmenī;
13. atgādina, ka ES pilsoņu brīva kustība ir ES lieta un ka līdz ar to, pamatojoties uz lojālas sadarbības principu, šādus jautājumus apspriedīs ES iestādēs, nevis sanāksmēs šaurā lokā, kurās piedalās tikai dažu dalībvalstu valdības; pauž dziļu norūpētību par šādu ierobežotu tikšanos mērķi — tās rīko, lai mazinātu ES pilsonības apjomu un ierobežotu pilsoņu brīvu kustību;
14. aicina attiecīgās dalībvalstis mazināt atšķirības minoritāšu aizsardzības jomā savā teritorijā, parakstot un ratificējot Eiropas Padomes Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju;
15. aicina Francijas iestādes noskaidrot veidu, kā iegūt statistikas datus par mazākumtautībām attiecībā uz vienlīdzības principa ievērošanu, lai noteiktu, cik efektīvi ar oficiālo politiku var mazināt diskrimināciju;
16. mudina Dānijas, Igaunijas, Francijas, Rumānijas un Slovēnijas valdības strikti ievērot savas saistības, ko tās uzņēmušās, parakstot Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, un to darīt, nekavējoties apstiprinot ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 77. sesijā pieņemtās rekomendācijas; īpaši tas attiecas uz Franciju — lai novērstu kolektīvu izvešanu, tai ir jāveic viss nepieciešamais nolūkā nodrošināt vienādas tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību visos līmeņos, mājokli un citus publiskos pakalpojumus, viss nepieciešamais, lai nodrošinātu aktīvās vēlēšanu tiesības, nodrošināt pajumti, kā tas ir paredzēts 2000. gada 5. jūlija Besona likumā un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi visiem pilsoņiem, atceļot ceļošanas dokumenta prasību „nomadiem”;
17. atgādina ES dalībvalstīm par pienākumu, ko tām uzliek starptautiskās cilvēktiesības, ikvienam, tostarp romiem un nomadiem, nodrošināt cita starpā pienācīgu mājokli, un uzsver, ka jānodrošina pienācīgs alternatīvs mājoklis;
18. mudina Franciju atcelt visas tās tiesību aktos esošās normas, kas diskriminē nomadus, piemēram, prasība tiem iegūt ceļošanas atļaujas un ierobežojot viņu balsošanas tiesības; aicina turklāt Francijas iestādes ievērot Francijas tiesību aktus, saskaņā ar kuriem pašvaldībām, kurās ir vairāk nekā 5000 iedzīvotājiem, ir tiesības likvidēt nomadu apmetnes, savukārt Francijas Vienlīdzīgu iespēju un antidiskriminācijas Komisija (HALDE) atklāja, ka tikai 25 % no pašvaldībām, uz kurām attiecas šis pienākums, to ir izpildījušas, kā rezultātā pieauga aizliegtajās apmetnēs dzīvojošu nomadu skaits;
19. aicina efektīvi īstenot politiku, kas ir vērsta uz to romu sieviešu stāvokļa uzlabošanu, kuras cieš no dubultās diskriminācijas kā romu tautības pārstāves un kā sievietes, tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām veikt informēšanas pasākumus romu sievietēm, kā arī sabiedrībai un nodrošināt pilnīgu attiecīgo normu īstenošanu, lai mazinātu diskriminējošās kultūras ieražas un patriarhālo lomu modeļus, novērstu polarizāciju un valdošos seksistu stereotipus un sociālo stigmatizāciju, kas veicina vardarbību pret sievietēm, un lai nepieļautu vardarbību ieražu, tradīciju vai reliģisku uzskatu dēļ;
20. pauž dziļu nožēlu, ka Otrajā romu samitā dalībvalstis neapliecināja politisko gribu, un aicina tās pieņemt konkrētus pasākumus, lai īstenotu saistības, ko uzņēmās prezidentūras trijotne, parakstot Romu samita kopējo deklarāciju;
21. pieprasa Pamattiesību aģentūrai izstrādāt atzinumu par šādas politikas atbilstību ES Pamattiesību hartai;
22. atgādina dalībvalstīm par saistībām, kas tām izriet no starptautiskajām cilvēktiesībām, lai garantētu tiesības uz bērnu izglītību, ievērojot vienlīdzības principu un novēršot administratīvus šķēršļus;
23. norāda, cik svarīga ir integrācijas paraugprakse, un atbalsta tās izplatīšanu no tām valstīm, kurām ir lielāka pieredze romu sociālās atstumtības novēršanā, piemēram, no Apvienotās Karalistes un Spānijas; lūdz šajā sakarībā Pamattiesību aģentūrai sagatavot ziņojumu par paraugpraksi, kas skar romu integrāciju, lai papildinātu ES politiku un veicinātu integrāciju;
24. uzdod atbildīgajai komitejai apspriesties ar Pamattiesību aģentūru, ar cilvēktiesību un romu jautājumiem saistītajām NVO un struktūrām, romus pārstāvošām organizācijām sekot līdzi šim jautājumam un sagatavot ziņojumu par romu situāciju Eiropā, kā par to jau tika pieņemts lēmums pilnvaru sākumā, par pamatu ņemot iepriekšējās EP rezolūcijas un ziņojumus;
25. aicina Komisiju novērtēt Eiropas fondu līdzekļu izmantošanu cīņā ar romu diskrimināciju un pilnībā izmantot visus attiecīgos fondus, lai nodrošinātu reālu romu integrāciju, šajā nolūkā pastiprinot integrēto pieeju romu jautājumiem Eiropas Savienības un dalībvalstu politikas virzienos attiecībā uz pamattiesībām;
26. mudina dalībvalstis atzīt un ievērot tiesības uz sociālo palīdzību un mājokli, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus tiem cilvēkiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, un, lai garantējot romiem un citiem iedzīvotājiem tiesības uz brīvu pārvietošanos, viņi tiktu iepazīstināti ar prasībām, kuras jāpilda, reģistrējoties dzīvesvietā;
27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes Eiropas komisāram rasisma un neiecietības novēršanas jomā un ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejai.