REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada
29.9.2010
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Danuta Maria Hübner Reģionālās attīstības komitejas vārdā
B7‑0539/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, COM(2010)2020,
– ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta sanāksmē pieņemtos secinājumu,
– ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus (ES CO13/10) un jo īpaši stratēģijas „Eiropa 2020” pieņemšanu,
– ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas 2010. gada 13. jūlija sanāksmē atbalstīto nostājas dokumentu,
– ņemot vērā Padomes secinājumus par 2010. gada 14. jūnijā Luksemburgā Ārlietu padomes 3023. sanāksmē pieņemto Komisijas 2010. gada stratēģisko ziņojumu par kohēzijas politikas programmu īstenošanu,
– ņemot vērā 2010. gada 14. jūlija jautājumu Komisijai par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada (O-0110/2010 – B7‑0000/2010),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
1. uzstāj, ka kohēzijas politika, kuras mērķis ir mazināt atšķirības starp Eiropas reģionu attīstības līmeņiem un izmantot izaugsmes potenciālu, lai panāktu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ir pierādījusi savu nozīmību Eiropas integrācijas procesā un tā ir politika ar Eiropas pievienoto vērtību, kas sekmē centienus panākt modernizāciju un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī apliecina Eiropas solidaritāti, un ka atbilstīgi Līgumu garam, lai šīs īpašības saglabātu, ir nepieciešams īstenot vispārēju Eiropas reģionālo politiku pilnīgi visā Savienības teritorijā un visos Eiropas reģionos;
2. atzīmē, ka ilgtermiņā un īstermiņā risināmu tādu problēmu pašreizējā akumulācija[1], ar kurām Eiropas Savienībai nākas saskarties, nozīmē, ka jāpieņem pielāgota stratēģija „ES 2020”, ar kuru būtu iespējams izveidot labvēlīgu pamatu stabilai un ilgtspējīgai ekonomiskai izaugsmei un darbavietu radīšanai Eiropā; uzsver to, ka, lai šī stratēģija gūtu panākumus, ir nepieciešams īstenot kohēzijas politiku, lai gan tai joprojām vajadzētu būt neatkarīgai politikai, kas nodrošina pamatu spēcīgas sinerģijas izveidei starp visām Eiropas politikām;
3. noraida jebkādu mēģinājumu pārnacionalizēt šo politiku; turklāt uzskata, ka, tā kā pašreizējā finanšu shēma būtiski ietekmē reģionu attīstību, ir nepieciešams pilnībā izskatīt jautājumu par reģionālās dimensijas iekļaušanu ierosinātajā ES budžeta pārskatā un turpmākajā finanšu shēmā, un ka spēcīga un labi finansēta ES reģionālā politika ir sine qua non nosacījums, lai sasniegtu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;
4. vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem teritoriālā kohēzija nozīmē mērķtiecīgas pieejas īstenošanu attiecībā uz teritoriālo attīstību, nodrošinot policentrisku attīstību, to panākot ar sinerģiju veidošanu un ar izvairīšanos no reģionālās politikas resursu izkliedes pa nozarēm, un tādēļ ir jābūt arī pietiekamai elastībai, lai ņemtu vērā reģionālās īpatnības un atbalstītu mazāk attīstītos reģionus to centienos atrisināt sociālekonomiskās problēmas; uzskata, ka attālākiem reģioniem, pierobežas reģioniem, reģioniem ar īpašām ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnībām un citiem reģioniem, kas saskaras ar noteiktām attīstības grūtībām, jāturpina izmantot priekšrocības, ko nodrošina īpaši noteikumi;
5. uzsver nepieciešamību ņemt vērā uzkrāto pieredzi, paraugprakses piemērus un Kopienas sekmīgās iepriekšējās iniciatīvas, lai pieņemtu mērķtiecīgāku pieeju attiecībā uz pilsētu aspektu kohēzijas politikā; turklāt uzsver, ka pilsētām ir aktīva loma reģionu ekonomiskajā attīstībā, nodrošinot pozitīvu ekonomisku stimulu apkārtējām lauku teritorijām, un tādēļ uzsver, ka nākamajā plānošanas periodā finanšu resursi būtu jāpiešķir ieguldījumiem pilsētu, kā arī priekšpilsētu projektos, un uzskata, ka būtu jāapsver piemērota instrumenta piemērošana, lai sasniegtu šos mērķus;
6. uzsver to, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir viens no svarīgākajiem kohēzijas politikas principiem un tai ir būtiska nozīme lēmumu pieņemšanas procesa kvalitātes nodrošināšanā, stratēģiskajā plānošanā un mērķu īstenošanā; tādēļ uzskata, ka turpmāk politikas īstenošanā obligāti būtu jāizmanto integrēta pieeja; turklāt uzskata, ka pastiprināts un paplašināts subsidiaritātes princips, kā noteikts LESD, kā arī labāk definēts partnerības princips un pārredzamība ir būtiski elementi visu ES politiku pareizai īstenošanai, tādēļ tie attiecīgi jāpastiprina;
7. uzskata, ka pašreizējo mērķu pamatstruktūrai vajadzētu palikt tādai, kāda tā ir, un būtu jāuzlabo teritoriālā sadarbība, kurai ir acīmredzama Eiropas pievienotā vērtība, savukārt citi pasākumi, tostarp līdzekļu piešķiršana un laba prakse, būtu jāizvērtē un jānosaka to kopīgās problēmas un šo problēmu risinājumi; uzskata, ka šajos pasākumos varētu ietvert kopēju mērķu noteikšanu un dalīto resursu racionālu izmantošanu un ka līdzekļi jātērē galvenajām prioritātēm, kas veido Eiropas pievienoto vērtību;
8. prasa, lai pēc 2013. gada paredzētās kohēzijas politikas struktūrā tiktu ietverts vienkāršs, taisnīgs un pārredzams pārejas režīms, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un jaunākās tendences attiecīgo reģionu sociālajā un ekonomiskajā situācijā un ļaujot tiem turpināt sākto virzību uz izaugsmi un attīstību;
9. uzskata, ka IKP jābūt galvenajam kritērijam, lai noteiktu, vai nepieciešams reģionālās politikas atbalsts, tomēr var pievienot arī citus izmērāmus, būtiskus rādītājus, ļaujot dalībvalstu iestādēm attiecīgajā lēmumu pieņemšanas līmenī izmantot citus rādītājus, kuros ņemtas vērā īpašas reģionu un pilsētu pazīmes;
10. uzskata, ka Eiropas Sociālais fonds jāsaglabā, pamatojoties uz regulu par vispārīgiem kohēzijas politikas fondu noteikumiem, bet šim fondam vajadzīgi pašam savi noteikumi;
11. prasa koordinēt lauku attīstību ar kohēzijas attīstības mērķiem saskaņā ar KLP otro pīlāru un pārvaldīt to reģionālā līmenī, lai nodrošinātu tās pielāgošanu vajadzībām;
12. vēlas, lai kohēzijas politika un tās īstenošanas sistēma būtu vairāk orientēta uz rezultātu un vērsta uz iedarbīgums un efektivitātes palielināšanu, izveidojot optimālu līdzsvaru starp izpildes kvalitāti un finanšu kontroli; norāda, ka tādēļ nepieciešami būtiski uzlabojumi uzraudzības un novērtēšanas sistēmās, lielāka administratīvās veiktspējas un kļūdu samazināšanas līmeņu efektivitāte, kā arī objektīvu, izmērāmu un visā ES salīdzināmu rādītāju noteikšana;
13. piekrīt viedoklim, ka jāturpina vienkāršot politikas īstenošana un papildus jāvienkāršo arī valsts un reģionālās procedūras; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izveidot pareizu līdzsvaru starp procedūru vienkāršību, efektivitāti un labu finanšu pārvaldību, cerot, ka tādējādi kohēzijas politika kļūst saprotamāka un pamanāmāka;
14. mudina izmantot finanšu vadības instrumentus, apgrozības fondus un vispārējas dotācijas un prasa vienkāršot riska kapitāla un mikrofinansējuma pieejamību; uzskata, ka dalībvalstīm būtu vairāk jāizmanto pieejamie tehniskās palīdzības resursi, lai uzlabotu vietējo un reģionālo iestāžu un citu ieinteresēto personu, jo īpaši NVO un MVU, iespējas;
15. uzskata, ka reģionālās attīstības politika ir Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās attīstības stūrakmens un tādēļ tai ir nepieciešama oficiāla valdības struktūra, lai nodrošinātu tai politisko platformu, turklāt arī būtu jāuzlabo Komisijas nozīme attiecībā uz pārvaldību un politikas izstrādi;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
- [1] Skatīt „Reģioni 2020: ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums”, Komisijas dienestu darba dokuments, 2008. gada novembris.