REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Komisijas 2011. gada darba programmu
8.12.2010
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Lothar Bisky GUE/NGL grupas vārdā
B7‑0701/2010
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Komisijas 2011. gada darba programmu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Komisijas 2011. gada darba programma”,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā visā Eiropā iedzīvotāji protestē pret Eiropas Savienības un tās dalībvalstu stingro ekonomikas politiku, kuras dēļ tiek ievērojami samazinātas algas, sociālie pabalsti un sabiedriskie pakalpojumi; tā kā cilvēki protestē pret to, ka jāmaksā par finanšu krīzi, kuru izraisījusi bezatbildīga banku darbība, ko vadījuši peļņas gūšanas motīvi; tā kā iedzīvotāji neatbalsta neoliberālo politiku, kuras dēļ bija iespējama tāda notikumu attīstība;
B. tā kā vienlaikus vecās dalībvalstis un Eiropas iestādes uzspiež turpmākus ierobežojumus valstu budžetiem un cenšas stiprināt Stabilitātes paktu; tā kā šāda politika mazina pieprasījumu, jo tiek „grieztas” algas un pavērts ceļš radikālas liberalizācijas programmas ieviešanai, ar ko veidojas apstākļi jaunas ekonomikas krīzes iespējai; tā kā Eiropas Komisija gatavo pamatu stingras ekonomikas politikas ieviešanai, ierosinot turpmākas pensiju reformas 2011. gadā, turpmākas reformas nodarbinātības aizsardzībā un valsts atbalsta sistēmā, kā arī turpmāku liberalizāciju un privatizāciju;
C. tā kā bankas atkal gūst lielu peļņu; tā kā ir pierādījies, ka ES un dalībvalstis nevēlas ieviest ierobežojumus banku tirdzniecības darījumiem un tos regulēt un ka tādējādi krīzes cēloņi netiek risināti;
D. tā kā finanšu un ekonomikas krīze turpinās ES un tā kā vienlaikus vērojams kāpums dažās dalībvalstis, jo īpaši Vācijā, savukārt dažās citās valstīs, piemēram, Grieķijā, Īrijā, Spānijā un Portugālē, — ekonomikas stagnācija vai lejupslīde;
E. tā kā kopumā 84 miljoni cilvēku ES dzīvo nabadzībā, tostarp 19 miljoni bērnu, kas ir apkaunojošs fakts; tā kā vienlaikus ir pieaudzis gan bagāto cilvēku skaits, gan pieaugusi viņu bagātības vērtība;
F. tā kā Komisijas 2011. gada programmā netiek risinātas šīs problēmas; tā kā Eiropas integrāciju un pašu ES apdraud pieaugošā polarizācija ES un neoliberālās politikas turpināšana,
1. uzskata, ka Komisijas 2011. gada programmā galvenā uzmanība nav pievērsta pareizajām prioritātēm un ka tā pamatojas uz neoliberālās politikas pieeju, kura izraisīja ekonomikas un finanšu krīzi; prasa radikāli mainīt politiku, aizstājot ar tādu, ar kuru pirmām kārtām veicina makroekonomikas pieprasījuma palielināšanu un pilnīgu nodarbinātību;
2. pauž nožēlu, ka jaunās procedūras, saskaņā ar kurām Komisija neiepazīstina ar gada politikas stratēģiju darba programmas sagatavošanas laikā, mazina Eiropas Parlamenta ietekmes jomu attiecībā uz darba programmu sākuma posmos; aicina Komisiju labot šo situāciju;
3. ar bažām norāda, ka pirmajā gadā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā bija vērojamas nopietnas konfliktsituācijas starp Eiropas iestādēm par Eiropas Parlamenta demokrātisko līdzdalību un demokrātiskās kontroles tiesībām; uzsver, ka Eiropas Savienības demokratizācija ir obligāts priekšnoteikums Eiropas Savienības izdzīvošanai un ka Eiropas Parlamenta lomas stiprināšana ir šā uzdevuma svarīgs aspekts;
Ekonomikas pārvaldība un finanšu nozares regulējums
4. noraida Komisijas priekšlikumus par ekonomikas pārvaldību, kuri atbilstoši neatspoguļo sarežģīto nelīdzsvarotību ES; kritizē par to, ka ar šiem priekšlikumiem paredzēts stiprināt neveiksmīgā Stabilitātes pakta preventīvos un koriģējošos līdzekļus, ar ko izraisa daudzu dalībvalstu ekonomikas nonākšanu dziļā recesijā un īpaši nelabvēlīgi ietekmē vairākuma Eiropas valstu ekonomiku;
5. uzstāj, ka ir jāatceļ Stabilitātes un izaugsmes pakts, vienlaikus pieņemot Nodarbinātības un izaugsmes paktu, kas sekmēs valsts ieguldījumus, palielinās iekšējo pieprasījumu, atbalstīs mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus un paredzēs konkrētus, katras dalībvalsts vajadzībām pielāgotus ekonomiskos, sociālos un vides kritērijus, it īpaši lai samazinātu bezdarbu un nabadzību;
6. atkārtoti nopietni kritizē jauno finanšu uzraudzības sistēmu Savienībā; pauž nožēlu, ka netiek apskatīti patiesie finanšu risku avoti un ka valstu iestādes, kurām ir mazas pilnvaras, arī turpmāks uzraudzīs Eiropas teritorijā darbojošās bankas;
7. prasa pieņemt stingrākus noteikumus, lai novērstu to, ka bankas uzņemas pārmērīgus riskus un ka tās nodod risku ārpakalpojumu veidā ēnu banku nozarei; uzskata, ka būtu jāatbalsta valsts banku nozare un kooperatīvās bankas, lai tiktu izveidota vismaz viena galvenā valsts banka, kas nodrošina finansējumu sociālā un ekoloģiskā ziņā vēlamiem projektiem;
8. kritizē ES nevēlēšanos regulēt un mazināt riska ieguldījumu fondus un privātā kapitāla instrumentus, kuri ievērojami veicināja krīzi, palielinot makroprudenciālos riskus; norāda, ka privātā kapitāla instrumenti izraisīja lielas aktīvu izlaupīšanas un neskaitāmu darbavietu zaudējumu gadījumu, kā arī daudzu uzņēmumu likvidāciju Eiropas Savienībā; stingri kritizē to, ka jaunais ES regulējums par riska ieguldījuma fondiem un privātā kapitāla instrumentiem vērsts uz to, lai standartizētu šos kaitējošos produktus un piešķirtu tiem juridisku noteiktību, nevis tos mazinātu;
9. uzsver, ka jāstiprina noteikumi par kredītreitingu aģentūrām un jāuzlabo kredītreitingu aģentūru uzraudzība visā pasaulē; prasa izveidot sabiedrisku Eiropas Kredītreitingu aģentūru, lai novērstu interešu konfliktus, kas kaitē kredītreitingu noteikšanas procesam;
10. stingri nosoda to, ka Komisija un vairākums dalībvalstu noraidījušas jebkāda veida finanšu darījumu nodokļus; uzskata, ka ES mērogā ir jāievieš nodokļi valūtas darījumiem (Tobina nodoklis) un biržas darījumiem (tostarp klātienes darījumiem tirdzniecības vietās);
Eiropas platforma cīņā pret nabadzību
11. pauž dziļu nožēlu par to, ka nav gūti reāli rezultāti Eiropas gadā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010); norāda, ka jaunajā stratēģijā ir izvirzīts tikai viens mērķis nabadzības samazināšanai, proti, samazināt nabadzības skarto iedzīvotāju skaitu līdz 20 miljoniem, taču nav ierosināti efektīvi politikas virzieni; stingri kritizē par to, ka cīņa pret nabadzību ir vienkārši pamatprogramma, kura balstīsies uz tā saukto atklāto koordinācijas metodi;
Kohēzijas politika un struktūrfondi
12. pauž nopietnas bažas, ka darba programmā Komisija minējusi kohēzijas politiku kā palīgelementu pamatiniciatīvā „Resursu ziņā efektīva Eiropa” un saistībā ar ES finanšu shēmas pieņemšanu;
13. atkārtoti pauž nostāju, ka kohēzijas politika nedrīkstētu būt pakļauta neoliberālajai stratēģijai „Eiropa 2020”, kurā galvenā vērība pievērsta konkurētspējai, ierobežojumu atcelšanai, piemērošanās spējai un uzņēmējdarbībai; uzsver, ka konkurētspēja nedrīkstētu būt konverģences aizstājēja dalībvalstīs un reģionos, kuri attīstībā atpaliek;
14. uzsver, ka reģionālā politika ir būtisks instruments ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanai un ka tās galvenais mērķis ir reģionālo atšķirību mazināšana, patiesas konverģences sekmēšana, izaugsmes un nodarbinātības veicināšana; uzstāj, ka kohēzijas politika ir jāturpina un jāpastiprina pēc 2013. gada un ka tai vienmēr jāpaliek neatkarīgai politikai, nodrošinot ilgtspējīgu attīstību (ekonomisko, sociālo, vides, teritoriālo), atšķirību mazināšanu starp reģioniem un nabadzīgāko reģionu atpalicības likvidēšanu;
15. uzskata, ka pašreizējais ES finansējums un pašreizējie ES finanšu resursi kohēzijas politikai ir nepietiekami uzdevumu veikšanai, lai panāktu patiesu konverģenci, samazinātu reģionālās atšķirības, augsto bezdarba līmeni, ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Eiropas Savienībā; norāda, ka jāpastiprina ES budžets kohēzijas politikas jomā; uzsver, ka svarīgi ir teritoriālo pārvaldību un plānošanu arī turpmāk atstāt katras dalībvalsts atbildības jomā;
16. uzskata, ka IKP vajadzētu saglabāties kā galvenajam kritērijam, nosakot tiesības saņemt reģionālās politikas atbalstu, taču būs vajadzīgi rādītāji ne tikai attiecībā uz IKP, bet arī dažādi rādītāji attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu, dzimumu līdztiesību, taisnīgumu un vienlīdzību visiem (arī pārvaldību starp reģioniem un nevienlīdzības pārvarēšanu, kuras pamatā ir ienākumi un bagātība), kā arī attiecībā uz enerģiju, dabas resursu izmantošanu un ekosistēmu noslodzēm;
17. ierosina, ka kohēzijas politikai, pieņemot konkrētus pasākumus, vajadzētu būt pielāgotai attālākajiem reģioniem, kā noteikts LESD 349. pantā; aicina Komisiju regulāri ierosināt pasākumus un paredzēt tiem atbilstošu finansējumu, kas būtu pietiekams, lai pielāgotos katra attālākā reģiona vajadzībām, palīdzot tiem risināt pastāvīgās grūtības, ar kurām tie saskaras;
Darba ņēmēju norīkošanas direktīva
18. ņem vērā Komisijas nodomu iesniegt likumdošanas instrumentu, kas noteiktu noteikumus direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu (PWD) ieviešanai un īstenošanai; tomēr uzsver, ka nepieciešama minētās direktīvas rūpīga pārskatīšana, lai nodrošinātu, ka tiek piemērots princips —vienāda samaksa par vienādu darbu un vienādas vērtības darbu vienā un tajā pašā darbavietā, un lai precizētu, ka noteikumi par minimālo algu ir prasību minimums, ko nevar interpretēt kā maksimālo līmeni, kā noteikts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā;
19. uzstāj, ņemot vērā debates par turpmākiem grozījumiem Līgumā saistībā ar nākamo paplašināšanos, kā ES primārajos tiesību aktos jāievieš sociālā progresa klauzula, ar ko noteiktu pamattiesības kopumā un tiesības streikot un rīkot protesta akcijas, tiesības slēgt koplīgumus u. tml.; turklāt šīm tiesībām vienmēr ir jābūt prioritārām salīdzinājumā ar iekšējā tirgus „pamatbrīvībām”;
Darba laika direktīvas pārskatīšana
20. pauž nopietnas bažas par Komisijas nodomu ierosināt Darba laika direktīvas pārskatīšanu, lai „pielāgotu direktīvu jaunajiem apstākļiem” un precizētu tās īstenošanu „jo īpaši attiecībā uz dežūras laiku”; atgādina Komisijai, ka Parlaments iebilda Komisijas un Padomes priekšlikumiem, ar kuriem tiek vājināta pašreizējā Darba laika direktīva, un ka tāpēc iepriekšējā parlamenta pilnvaru laikā samierināšanas procedūra attiecībā uz šo dokumentu bija neveiksmīga; brīdina Komisiju, ka netiks pieļauti nekādi centieni mazināt Darba laika direktīvas efektivitāti, ierosinot šīs direktīvas jaunu pārskatīšanu;
21. aicina Komisiju ierosināt Darba laika direktīvas pārskatīšanu atbilstīgi mērķim saskaņot nodarbinātību un personīgo dzīvi, cita starpā paredzot vismaz šādus nepieciešamos pasākumus:
· skaidri noteikt maksimālo darba nedēļas ilgumu ES līmenī (sākotnēji no pašreizējās 48 stundu normas līdz 40 stundām, likvidējot visas pašreizējās atkāpes un nepilnības esošajā direktīvā), tādējādi nodrošinot dalībvalstīm stimulu samazināt darbalaiku valsts līmenī un palīdzot cīnīties pret bezdarbu;
· atcelt visas iespējas direktīvā paredzēt rīcību „izņēmuma kārtā” un pilnībā īstenot EST spriedumus (dežūras laiku darbavietā ir jāuzskata par darba laiku; pēc dežūrā pavadītā laikā nekavējoties jāpiešķir kompensācijas atpūtas stundas);
· ja darba ņēmējam ir vairāk nekā viens darba līgums, jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēja darba laiks ir definēts kā to laika periodu summa, kurā strādāts saskaņā ar katru no līgumiem;
Veselības aizsardzība un darba drošība
22. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt Direktīvu 2004/37 par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā; uzskata, ka direktīvas darbības joma ir jāpaplašina, ņemot vērā jaunus riska faktorus un toksīnus, kas ietekmē reproduktīvo sistēmu, un ka aizsardzības un preventīvais līmenis ir ievērojami jāpaaugstina, nosakot ierobežojošākas robežvērtības benzolam, vinilhlorīda monomēram un cietkoksnes putekļiem, kā arī nosakot iedarbības robežvērtības daudz lielākam kancerogēnu skaitam, nekā tas paredzēts pašreizējā direktīvā, jo īpaši kristāliskajam silīcija dioksīdam;
23. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzsākt Kopienas iniciatīvu par muskuļu un skeleta traucējumiem, kas saistīti ar darbu (MSD); taču kritizē par to, ka Komisija ierosina šauru pieeju pārstrādāšanas procedūrai, sapludinot Direktīvas 90/269/EEK un Direktīvas 90/270/EEK noteikumus vienā likumdošanas instrumentā; aicina Komisiju ierosināt jaunu direktīvu, kas pamatojas uz profilakses principiem, kā izklāstīts pamatdirektīvā, t. i., Direktīvā 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, un kas būtu izstrādāta, aptverot visas situācijas darbā un piemērojot holistisku pieeju, lai varētu konstatēt MSD riska faktorus pašā sākumā; uzskata, ka jārisina ne tikai jautājumi saistībā ar biomehānisko spriedzi, bet arī ar darba saturu, darba organizāciju, fizisko un psihosociālo vidi, sensorisko un emocionālo spriedzi, tostarp pievēršot uzmanību dzimumu dimensijai, jo MSD riski sievietes un vīriešus ietekmē atšķirīgi;
24. uzskata, ka jaunajai Kopienas stratēģijai par arodveselību un darba drošību 2013.–2020. gadā ir jālauž pieeja, kāda bija iepriekšējā stratēģijā (2007–2012), kurā arodveselība galvenokārt tika uzlūkota kā produktivitātes un konkurētspējas rādītājs profesionālajā darbībā;. norāda, ka jaunajā stratēģijā galvenā uzmanība būtu jāpievērš REACH iespēju izmantošanai, lai uzlabotu darba ņēmēju aizsardzību pret ķīmiskiem draudiem, kā arī atjaunotiem centieniem novērst ar darbu saistītas saslimšanas un uzlabot darba ņēmēju dzīves kvalitāti darbavietā, nostiprināt darba inspekcijas uzraudzības un izpildes pienākumus un darba ņēmēju līdzdalību preventīvu politikas virzienu izstrādē, uzraudzībā un īstenošanā, uzlabot arodslimību atzīšanas procesu un risināt jautājumus saistībā ar elastīgumu, nedrošību, apakšuzņēmuma līgumiem u. tml., kuri ir riska pienācīgas novēršanas traucējumi;
Darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar viņiem
25. ņem vērā Komisijas nodomu pārskatīt Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā, un Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā; norāda, ka Komisijas mērķis vienkāršot kārtību, kādā tiek iesaistīti darbinieki, varētu norādīt uz vēlmi pakļauties nozaru lobētāju spiedienam (”darba ņēmēju līdzdalība ir slogs Eiropas uzņēmējdarbībai”); uzsver, ka tiesību akts par SE nav paredzēts kā instruments — un nedrīkst pieļaut, ka tas par tādu kļūst, — konkurences radīšanai valstu regulējumu vidū attiecībā uz darbinieku iesaistīšanu un koplēmumu pieņemšanu; aicina Komisiju atsaukt priekšlikumu par Eiropas privāto uzņēmumu statūtiem, jo ar to vēl vairāk tiktu iedragātas darba ņēmēju tiesības uz līdzdalību;
Baltā grāmata par pensijām un direktīvas par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (IORP) pārskatīšana
26. uzskata, ka Komisijas paziņojums par Balto grāmatu par pensijām varētu vienīgi kalpot par propagandas platformu turpmākai ar likumu noteikto pensiju sistēmu graušanai; stingri kritizē to, ka jau Komisijas Zaļajā grāmatā par pensijām norādīts, ka valsts pensiju sistēmu ”piemērotības” nolūkā varētu būt nepieciešams tās pielāgot lejupejoši atbilstīgi budžeta deficītam, demogrāfiskām tendencēm un turpmākajos gados gaidāmai lēnākai izaugsmei un ka vajadzētu pagarināt darba dzīvi;
27. stingri kritizē Komisijas viedokli, ka tiek dots jauns stimuls fondētajām shēmām, ”pastiprinot pensiju iekšējo tirgu” — ne tikai attiecībā uz fondēto pensiju shēmām, bet arī privāto pensiju fondu, dzīvības apdrošināšanas daudzveidību u. tml. — ar ko acīm redzami informē par ierosināto IORP direktīvas pārskatīšanu; stingri kritizē par to, ka IORP direktīva pavēra iespēju konkurencei pakalpojumu sniegšanā attiecībā uz fondēto pensiju shēmām un ievērojami liberalizēja uzraudzības noteikumu prasības;
28. norāda uz liberalizācijas politikas un pensiju sistēmu daļējas privatizācijas postošajām sekām; ar fondētajām shēmām nevarēja realizēt iepriekš apsolīto, ka būs iespēja gūt lielākus ienākumus un nodrošināt pensiju izmaksāšanu, kā tas parādījās neparedzētos smagos zaudējumos (vismaz 20 % no aktīvu vērtības) finanšu krīzes laikā, kas izraisīja dalībvalstu pastāvīgos neatliekamos pasākumus, lielākas iemaksas un zemākus pabalstus no šīm shēmām;
29. atbalsta pakāpenisku fondēto shēmu aktīvu ieskaitīšanu valsts pensiju shēmā (kā to veica Argentīna), lai palielinātu pārdales apjomu divu mērķu sasniegšanai, proti, novērst nabadzību vecumā un saglabāt dzīves līmeni saistībā ar pensiju sistēmu to pensiju daļu, kas balstīta uz ienākumiem;
Jaunu prasmju un darbavietu programma
30. ņem vērā Komisijas nodomu ik pēc diviem gadiem īstenot ES „prasmju revīziju”; taču uzskata, ka prasmju un spēju attīstība visas dzīves garumā var vislabāk tikt īstenota, ja piemēro uz tiesībām balstītu pieeju aktīvai darba tirgus politikai, mūžizglītībai, saprātīgai veselības aizsardzībai un darba drošībai, vispārējām tiesībām, sociālajai vienlīdzībai un darba ņēmēju tiesībām, darba un personīgās dzīves līdzsvaram un saskaņošanai, nodarbinātības kvalitātei un labsajūtai darbā, — nevis šauru pieeju, veicinot darba mobilitāti un elastdrošību; uzstāj, ka prasmju un darbavietu programmai ir jābūt cieši saistītai ar stabiliem piedāvājuma un pieprasījuma pasākumiem, lai veicinātu ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamo „zaļo” un sociālo ekonomiku un attiecīgās rūpniecības un reģionālās politikas jomas, nevis īstenot vienīgi stratēģiju „paredzamās izmaiņas”;
Jaunatne kustībā
31. ņem vērā Komisijas nodomu grozīt Regulu 1612/68 (EURES), lai tajā iekļautu ES mēroga shēmu jauno darba ņēmēju mobilitātei; uzstāj, ka jaunajiem darba ņēmējiem ir jābūt iespējai pašiem brīvi izvēlēties mobilitāti un nedrīkstētu viņiem uzspiest nosacījumu izpildes prasības;
32. uzskata — lai efektīvi izskaustu jauniešu bezdarbu, uzmanības pievēršana jauniešu mobilitātei vien ir pārāk šaura pieeja; tādēļ uzskata, ka Komisijai vajadzētu iesniegt priekšlikumu par Eiropas Jaunatnes garantijas sistēmu ieviešanu, kas katram jaunietim ES nodrošinātu tiesības saņemt piemērota, labi apmaksāta darba atbilstoši viņu kvalifikācijai un prasmēm, mācekļa prakses, papildu apmācības vai apvienota darba un mācību piedāvājumu, tiklīdz viņi kļūst par bezdarbniekiem;
Sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesības politika
33. uzstāj, ka ES jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā vajadzētu iekļaut rīcības plānu un politiskās saistības, pamatojoties uz Pekinas rīcības platformu un tās sasniegumiem, paturot prātā, ka sieviešu un meiteņu tiesības ir neatņemama, nedalāma un būtiska vispārējo cilvēktiesību daļa;
34. prasa steidzami veikt konkrētus pasākumus, lai izskaustu diskrimināciju darba samaksas jomā, pārskatot spēkā esošo direktīvu, pakāpeniski izstrādājot nozaru plānus un nospraužot konkrētus mērķus, piemēram, līdz 2020. gadam ierobežot samaksas atšķirību līdz 0–5 %, lai novērstu tiešo un netiešo diskrimināciju, vai mudinot uz sarunām par darba koplīguma slēgšanu, veicinot padomdevēju apmācību līdztiesības jautājumos, mēģinot novērst nevienlīdzību neapmaksāta darba jomā starp sievietēm un vīriešiem un izstrādājot attiecīgos plānus uzņēmumos un citās darbavietās;
35. uzsver, ka ir svarīgi apkarot stereotipus visās dzīves jomās un posmos, jo tie ir vieni no noturīgākajiem vīriešu un sieviešu nevienlīdzības cēloņiem, kas ietekmē viņu izvēli izglītības, mācību, nodarbinātības, mājas un ģimenes pienākumu sadalījuma, līdzdalības sabiedrības dzīvē un līdzdalības un pārstāvības lēmumu pieņemšanas jomā, kā arī ietekmē viņu izvēli darba tirgū; prasa izstrādāt direktīvu vardarbības pret sievietēm novēršanai;
Iekšējais tirgus
36. uzskata, ka jebkurā iekšējā tirgus politikas jomā sociālajām tiesībām un Eiropas iedzīvotāju interesēm jābūt pirmajā vietā; noraida Komisijas priekšlikumus par vienotā tirgus aktu, kurš vērsts uz konkurenci un liberalizācijas tempa paātrināšanu; ierosina liberalizācijas politikas moratoriju kā sākotnējo rīcību un aicina Komisiju veikt izpēti sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām par liberalizācijas politikas ekonomiskajām un sociālajām sekām;
37. pauž dziļas bažas par stingrās ekonomikas politikas ietekmi uz sabiedrisko pakalpojumu turpmāko sniegšanu ES; uzsver, cik svarīgi ir sabiedriskie pakalpojumi un to sniegšana, lai veicinātu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju ES; stingri kritizē aizspriedumus pret valsti kā vispārējas nozīmes pakalpojumu sniedzēju un prasa, lai publiskais sektors pārvaldītu publiskās preces; uzstāj, ka jāpalielina valsts loma tirgus regulēšanā, līdzdalībā un intervencē; uzsver, ka šajā sakarībā ir jāpārskata Pakalpojumu direktīva;
38. uzstāj, ka Komisijas politika valsts atbalsta jomā nedrīkst traucēt ar sabiedrības interesēm un vispārējām tautsaimniecības interesēm saistītus pienākumus dalībvalstīs; uzskata, ka valsts atbalsts uzņēmumiem valsts un ES līmenī būtu jāsaista ar šo uzņēmumu ilgtermiņa saistībām attiecībā uz reģionālo attīstību un nodarbinātību un ka nedrīkstētu piešķirt atbalstu, ar kuru varētu veicināt pārdislokāciju; prasa nostiprināt darba ņēmēju pārstāvju lomu uzņēmumu valdēs un konstruktīvu pārvaldības lēmumu pieņemšanā;
39. norāda, ka Komisija nav izvirzījusi priekšlikumus par patērētāju aizsardzību periodos, kad pamatpreču cenas kāpj, un tādēļ aicina Komisiju ierosināt būtiskas izmaiņas cenu kontrolē, ar ko valstīm dotu iespēju kontrolēt pamatpreču cenas iedzīvotāju labā;
40. uzsver, ka jārada līdzvērtīgi konkurences apstākļi MVU, kuri joprojām ir nelabvēlīgā stāvoklī konkrētos tirgos, piemēram, publiskā iepirkuma procedūrās;
Klimata pārmaiņas
41. uzsver, ka globālo ekonomikas krīzi nevar un nedrīkst izmantot par ieganstu bezdarbībai vai „klimata taisnīguma” principa noliegšanai; atkārtoti uzsver, ka ir būtiski attīstīt ilgstspējīgu ekonomiku, lai rastu izeju no pašreizējās krīzes; tādēļ aicina izmantot „zaļo” inovāciju kā pamatu, lai pārveidotu rūpniecību ilgtspējīgas izaugsmes mērķim, veicinātu videi draudzīgas tehnoloģijas, mazinātu energoatkarību un nodrošinātu nodarbinātību un sociālo un ekonomisko kohēziju gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs;
42. prasa steidzami pieņemt vērienīgus pasākumus attiecībā uz klimatu un enerģiju, lai izvairītos no turpmākām izmaksām saistībā ar klimata pārmaiņām, īstenojot Komisijas iniciatīvu uzņemties augstākas saistības par 40 % siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu līdz 2020. gadam un vismaz 80 %–95 % samazinājumu līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, lai nepieļautu, ka temperatūra paaugstinātos par vairāk nekā 1,5°C salīdzinājumā ar līmeni pirms rūpniecības laikmeta;
43. prasa ES orientējošo mērķi, proti, līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoefektivitāti, noteikt par obligāti izpildāmu mērķi, kā arī paredzēt, ka 20 % no ES energopatēriņa tiek iegūti no atjaunīgiem enerģijas avotiem; prasa īstenot konkrētus saistošus pasākumus, ar kuriem nosaka pamatnostādnes nolūkā palielināt atjaunīgo enerģijas avotu energoefektivitāti; pauž nožēlu, ka tikai vienai no Komisijas iniciatīvām enerģētikas jomā ir leģislatīvs raksturs; prasa Komisijai līdz 2011. gada jūnija beigām šo likumdošanas priekšlikumu pieņemt;
44. prasa Komisijai iesniegt iniciatīvu, ar ko pārskata tīrās attīstības mehānismu un emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, kas pašlaik nopietni apdraud CO2 emisiju samazināšanas mērķa izpildi ES un pasaulē; prasa, lai tiktu īstenota efektīva emisiju samazināšana ES, nepaļaujoties uz tirgus instrumentiem vai elastīgiem mehānismiem;
45. mudina Komisiju iesniegt projektus, ar kuriem papildus vērienīgu emisiju samazināšanas mērķu noteikšanai ES un attīstītās valstis palīdzēs jaunattīstības valstīm ieviest ilgtspējīgas un efektīvas tehnoloģijas, izmantojot atbilstīgu finansiālās, tehniskās un tehnoloģiskās veiktspējas palielināšanas atbalstu un neuzliekot saistības iegādāties dārgus patentus;
46. uzsver, ka ir jāmudina rast inovatīvus un papildu avotus, no kuriem finansēt klimata pasākumus globālas vienošanās kontekstā, ietverot starptautisko finanšu darījumu nodokļus un no starptautiskās aviācijas un kuģniecības gūto finansējumu; uzsver, ka pilnīgi un pārredzami noteikumi par klimata pasākumu finansēšanu būs izšķirošais jaunā un pašreizējo OAP budžetu papildinošā ieguldījuma elements, nodrošinot, ka līdzekļi tiek vienmērīgi piešķirti gan pielāgošanās, gan klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem;
47. norāda, ka turpmākais klimata pārmaiņu režīms ir jānosaka, paredzot stingrus noteikumus par zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu, vides saglabāšanu, mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un mežu oglekļa piesaistes palielināšanu jaunattīstības valstīs un nodrošinot REDD+ programmas pienācīgu īstenošanu;
Enerģētikas politika
48. norāda, ka Komisija enerģētikas jautājumus ir noteikusi par prioritāriem; uzskata, ka ar ikvienu jaunu stratēģiju ir jācenšas izpildīt energoefektivitātes un energotaupības mērķus, jāattīsta jauni un atjaunīgi energoresursu veidi, jāveicina energotīklu attīstība un energoapgādes drošība; prasa, lai ES enerģētikas politika sekmē izmaksu ziņā pieejamu cenu noteikšanu energoproduktiem, atjaunīgo enerģijas avotu īpatsvara palielināšanu ilgtspējīgas enerģijas ražošanā un savstarpēji savienotu, integrētu, sadarbspējīgu un progresīvu energotīklu attīstību; noraida koncepciju par ārpolitikas pakļaušanu energoapgādes drošībai;
49. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par izmantotās degvielas un radioaktīvo atkritumu pārvaldību un uzskata, ka Komisijai ir jāpaātrina visaugstāko kodoldrošības standartu pieņemšana; aicina Komisiju tās 2011. gada darba programmā iekļaut arī Regulu par ziņošanu attiecībā uz kodolelementu pārvietošanu Kopienā;
50. atzinīgi vērtē Komisijas likumdošanas iniciatīvu, ar ko paredz sistēmu progresīvo tīklu ieviešanai nolūkā palielināt energoefektivitāti un elektroenerģiju ražot no atjaunīgiem avotiem, un mudina Komisiju šo tiesību aktu pieņemt 2011. gadā;
51. atzinīgi vērtē Komisijas centienus pētniecības un inovācijas jomā, taču prasa pētniecības politiku skaidri nošķirt no inovācijas politikas; atzīmē, ka ES inovācijas politikā ir jānostiprina sociālās inovācijas jautājums;
Transports
52. noraida turpmāku transporta nozares privatizāciju un liberalizāciju; jo īpaši ir nobažījies par Komisijas plāniem dzelzceļa un gaisa transporta nozarē;
53. pauž bažas par lidostu noteikumu paketi, ar ko paredz palielināt konkurenci; uzskata — praksē ir pierādījies, ka privatizācija un konkurence neuzlabo drošību, nekaitīgumu un pasažieru tiesību nostiprināšanu, bet mazina drošību un pazemina nozarē nodarbināto sociālās tiesības;
54. noraida koncepciju par Eiropas vienotās dzelzceļa telpas radīšanu, kas, aizbildinoties ar iekšējā tirgus izveidi un direktīvas pārskatīšanu, ir paredzēta, lai sabiedriskā transporta sistēmu pakļautu konkurencei, sekmētu privatizāciju un sadalītu kompetences dzelzceļa nozarē, nepārprotami prasot sadrumstalot darba pienākumus un ar tiem saistītās zināšanas par dzelzceļa drošību;
55. stingri kritizē Eiropas Komisiju, ka tā, neveicot padziļinātu novērtējumu par pašreizējās deregulācijas sociālo un ekonomisko ietekmi, prasa sabiedrisko transportu sadalīt uzņēmējdarbības jomās — depo, ritošais sastāvs, tehniskās apkopes darbnīcas, sagādes daļas, — tādējādi palielinot administratīvo slogu un vājinot drošības noteikumus un uzticamu pakalpojumu sniegšanu patērētājiem;
Vides politika
56. prasa pārskatīt Regulu (EK) Nr. 2150/2002 par atkritumu statistiku, lai to vienkāršotu un saskaņotu ar citām ziņošanas saistībām Kopienas tiesību aktos par atkritumiem, jo šī pārskatīšana tika iekļauta Komisijas 2010. gada darba programmā, taču konkrēti pasākumi netika veikti;
57. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par turpmāko programmas LIFE+ (vides finanšu instruments) attīstību; ar bažām norāda, ka vairākiem no programmas LIFE+ ik gadu finansētiem projektiem nav piešķirts norādītais līdzekļu apmērs atsevišķās dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt iemeslus, kāpēc attiecīgie projekti nav īstenoti, un vajadzības gadījumā ierosināt izmaiņas noteikumos par programmas pārvaldību, jo īpaši attiecībā uz līdzfinansējuma apmēru;
58. prasa izvērtēt REACH regulu, kā rezultātā saskaņā ar koplēmuma procedūru ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikumi, ietverot REACH regulas darbības jomas pārskatīšanu (līdz 2012. gadam), pārskatīšanu attiecībā uz darbības jomas paplašināšanu saistībā ar stingrākām atļauju piešķiršanas prasībām par endokrīnās sistēmas noārdītājiem (līdz 2013. gadam), kā arī to noteikumu pārskatīšanu, ar kuriem uzliek pienākumu veikt ķīmiskā nekaitīguma novērtējumu un sagatavot ķīmiskā nekaitīgumu ziņojumu par atsevišķām vielām, kuras ir kancerogēnas, mutagēnas vai toksiskas reprodukcijai (līdz 2014. gadam);
59. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai, ar ko pārtrauc azbesta ekspluatāciju, ietverot azbesta šķiedru kontrolētu apglabāšanu un azbesta šķiedras saturošu iekārtu atsārņošanu vai apglabāšanu, lai šīs šķiedras pilnībā iznīcinātu; šajā ziņā atgādina par EP 2009. gada 7. maija rezolūciju par REACH un jo īpaši tās 8. punktu;
60. prasa pārskatīt Regulu Nr. 882/2004 par oficiālās kontroles darbībām pārtikas apgādes ķēdē; pauž nožēlu, ka Komisija pēc ziņojuma par vispārējām oficiālās kontroles darbībām (COM(2010)441) publicēšanas nav iesniegusi nekādus likumdošanas priekšlikumus;
61. prasa nekavējoties veikt pēcpasākumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta rezolūcijām par iekštelpu gaisa kvalitāti; atgādina par EP 2008. gada 4. septembra rezolūciju par Vides un veselības rīcības plānu un jo īpaši tās 14. punktu un 2008. gada 10. aprīļa rezolūcijas par Kopienas 6. vides rīcības programmu 11. punktu; pauž nožēlu, ka Komisija, ierosinot tiesību aktu, šīs prasības neņēma vērā;
62. pauž nožēlu, ka darba programmā nav iekļauti vairāki ziņojumi, kas minēti atsevišķos tiesību aktos un kas ietilpst Vides, veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas darbības jomā, tādi kā priekšlikums grozīt Padomes Direktīvu 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas (Seveso II Direktīva), izņēmumu pārskatīšana attiecībā uz aizliegumu izmantot kadmiju pārnēsājamās baterijās un akumulatoros, kas paredzēti bezvadu elektroinstrumentiem, priekšlikums direktīvai par aviācijas radītajām NOx emisijām un direktīvu par pārtikas produktu plastikāta kontaktiesaisņojumu un materiāliem pārstrādāšana vienā Komisijas regulā;
63. prasa nekavējoties veikt pēcpasākumus attiecībā uz paziņojumu par ūdens trūkumu un sausumu un īstenot vērienīgāku pieeju, nekā izklāstīts Komisijas 2011. gada darba programmā; ņemot vērā sausuma, mežu ugunsgrēku un pārtuksnešošanās savstarpējo saistību, aicina Komisiju iesniegt direktīvas priekšlikumu, kas būtu līdzīgs direktīvai par plūdiem, lai veicinātu ES politikas pieņemšanu attiecībā uz ūdens trūkumu, sausumu un pielāgošanos klimata pārmaiņām; aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm iesniegt un izstrādāt likumdošanas priekšlikumus un iniciatīvas par mežu aizsardzību un ugunsdrošību; aicina Komisiju saistībā ar Eiropas ūdens resursu aizsardzības plānu iesniegt direktīvu par efektīvu ūdens izmantošanu ēkās (jārealizē 2012. gadā);
Kopējā lauksaimniecības politika
64. uzskata, ka KLP reforma ir jāveic, paredzot taisnīgas cenas mazām un vidējām lauku saimniecībām un jo īpaši ģimenes saimniecībām, un atbalsts pēc iespējas ciešāk jāsaista ar ražošanu un taisnīgi jāsadala starp ražotājiem, produktiem un valstīm, ievērojot maksimālās robežas un modulācijas, un par galveno mērķi ir jānosaka pārtikas ražošanas palielināšana visā ES teritorijā, lai nodrošinātos ar pārtiku un lai pārtikas apgāde būtu neatkarīga;
Zivsaimniecības politika
65. atkārtoti norāda, ka jaunajai kopējās zivsaimniecības politikai jāveicina zivsaimniecības nozares modernizācija un ilgtspējīga izaugsme, nodrošinot tās sociālekonomisko dzīvotspēju, resursu ilgtspējību, darbvietu saglabāšanu un radīšanu un zivsaimniecībā nodarbināto dzīves apstākļu uzlabošanu;
66. prasa īstenot pasākumus, ar kuriem uzlabot zivju sākotnējo pārdošanas cenu un zivsaimniecībā nodarbināto ienākumus, prasa ieviest subsīdijas vai kompensācijas mehānismus zivsaimniecībā nodarbinātajiem, kurus skārušas atjaunošanas plānu, daudzgadu pārvaldības un ekosistēmu aizsardzības pasākumu ekonomiskās un sociālās sekas;
67. aicina īstenot pasākumus, ar kuriem nodrošināt nacionālo suverenitāti attiecībā uz dalībvalstu ekskluzīvo ekonomisko zonu un zivsaimniecības resursiem, ļaujot realizēt sadarbspējīgu pārvaldību; uzskata, ka par katras dalībvalsts nacionālās flotes ekskluzīvās piekļuves zonu arī turpmāk ir jāsaglabā 12 jūdzes, un ierosina apsvērt iespēju šo zonu paplašināt, iekļaujot blakus esošos apgabalus atbilstīgi kontinentālo šelfu robežām;
68. noraida zivsaimniecības resursu visu veidu privatizāciju, tostarp zvejas kvotu pārvedamību, kā rezultātā dalībvalstīs rodas kvotu tirgi, kas būtiski apgrūtina tradicionālo zveju;
Stokholmas programma
69. pauž nožēlu, ka saskaņā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un Stokholmas programmu pieņemtie un īstenotie pasākumi radījuši pārmērīgas uzmanības pievēršanu drošībai, ierobežojot pamattiesības, tostarp privātumu un vārda brīvību; noraida neproporcionālus drošības pasākumus, kas tikai veicina pastiprinātu uzraudzību un datu vākšanu, kā arī grauj cilvēka integritāti — gan privāto, gan kolektīvo, bet nepievēršas vardarbīgu nodarījumu cēloņiem;
Patvērums un migrācija
70. aicina ES mērogā realizēt reālistisku un vērienīgu bēgļu pārvietošanas programmu, kas nodrošina pārvietošanas kvalitāti un efektivitāti, ietverot īpašas pamatnostādnes par jaunu prioritāšu noteikšanas modeli, iniciatīvām nolūkā bēgļu pārvietošanā iesaistīt vairāk dalībvalstu, pārvietošanas atbilstību citām ES patvēruma politikas nostādnēm un uzņemšanas nosacījumu standartiem un pēcpasākumiem, kas jāievēro katrā pārvietošanas iniciatīvā;
71. atkārtoti iebilst pret represīvu pieeju ES imigrācijas politikā; līdz ar to prasa īstenot jaunas iniciatīvas, ar kurām vairāk jāpievēršas legāliem migrantu iekļūšanas kanāliem un visu migrantu tiesību hartas ieviešanai, vienlaikus atbalstot to migrantu reģistrēšanu noteiktajā kārtībā, kuri jau dzīvo un strādā ES;
72. aicina iesniegt īpašu direktīvu, ar kuru ES tiesībās iekļauj un pārņem visus noteikumus, kas ietverti ANO Ģenerālās asamblejas 1990. gada 18. decembrī pieņemtajā Starptautiskajā konvencijā par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;
73. uzskata, ka Eirojusta attīstība un nostiprināšana jāveic, pamatojoties uz uzlabotu demokrātisko kontroli, tiesībām piekļūt informācijai, personas datu aizsardzību un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;
Datu aizsardzība
74. atzinīgi vērtē priekšlikumu par jaunu visaptverošu ES tiesisko regulējumu personas datu aizsardzībā un uzsver, ka tam jānovērš pašreizējā datu aizsardzības režīmu neatbilstība, kas pārmantota no iepriekšējām pīlāru struktūrām, vienlaikus atkārtoti atzīstot tādus datu aizsardzības pamatprincipus kā datu izmantošana tikai konkrētam mērķim, proporcionalitāte, pārredzamība, informatīvā pašnoteikšanās, datu minimizācija, datu saglabāšana un piekļuves tiesības;
75. uzsver, ka turpmākais ES un ASV vispārējais Datu aizsardzības nolīgums jāuzskata par tā dēvēto „lietussarga” nolīgumu, kas jāpiemēro ar atpakaļejošu datumu un līdz ar to ietvers visus pašreizējos daudzpusējos un divpusējos nolīgumus starp ES un/vai tās dalībvalstīm un ASV, kā arī turpmākos nolīgumus, un šo nolīgumu nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt par juridisko pamatu datu apmaiņai kā tādai;
76. uzskata, ka šim nolīgumam pilnībā ir jāatbilst Pamattiesību hartai un Eiropas datu aizsardzības standartiem;
Ārpolitikas darba kārtība
77. kritiski vērtē to, ka pēc Eiropas Ārējās darbības dienesta izveides ārējo darbību plānošana ir kļuvusi daudz nepārredzamāka; sākot no nākamā gada, aicina augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci turpmāk līdz ar Komisijas darba programmu iesniegt Eiropas Parlamentam arī kopējās un drošības politikas darba kārtību;
78. ar bažām norāda, ka 2010. gadā nav panākti uzlabojumi attiecībā uz demokrātisku kontroli un iepriekšēju apspriešanos ar Eiropas Parlamentu par ES ārējām darbībām; aicina augsto pārstāvi/ priekšsēdētāja vietnieci uzlabot sadarbību ar Parlamentu;
Starptautiskā tirdzniecība
79. atzīmē Komisijas nodomu iesniegt paziņojumu par tirdzniecību un attīstību; prasa, lai ES starptautiskās tirdzniecības galvenie mērķi būtu ieguldījums ilgtspējīgā sociālajā un ekonomiskajā izaugsmē visu iedzīvotāju labā, pamatojoties uz taisnīgu tirdzniecību un ekonomisko izaugsmi atbilstīgi augstākajiem veselības un vides standartiem, darbvietu radīšanu, sociālajiem standartiem un cilvēktiesībām; aicina Komisiju ievērot tās pienākumu garantēt ES starptautiskās politikas atbilstību iepriekš minētajiem mērķiem, uzņemoties kopīgu atbildību cīņā pret klimata pārmaiņām un nabadzības izskaušanā;
80. pienācīgu darbvietu radīšanai un industrializācijas aizsardzībai, kas ļauj īstenot augstākos veselības un vides standartus, ir jābūt neatņemamai ilgtspējīgas ES tirdzniecības politikas sastāvdaļai; tāpēc uzsver, ka šie jautājumi ir jārisina un jāiekļauj tirdzniecības nolīgumos;
81. uzsver, cik svarīgi ir visos 2011. gadā un turpmākajos gados apspriestajos nolīgumos iekļaut stingri formulētus izklāstus par ilgtspejīgu attīstību; uzsver, cik svarīgi ir ievērot visus SDO standartus; aicina apturēt visu to tirdzniecības nolīgumu darbību, kas noslēgti ar valstīm, kuras pārkāpj demokrātiskās, cilvēka un darba pamattiesības;
82. pauž nožēlu, ka pašreizējās starptautiskās tirdzniecības sarunas un nolīgumi gandrīz vienmēr pievēršas tikai konkurētspējas ar ASV aspektiem un Eiropas uzņēmumu un investoru stāvoklim globālajā tirgū; sagaida, ka Komisijas plānotajam paziņojumam par MVU sniegto atbalstu tirgos ārpus ES jābūt īstenotam saskaņā ar ES starptautisko tirdzniecības politiku;
83. atzīmē Komisijas paziņojumu attiecībā uz likumdošanas priekšlikuma iesniegšanu par trešo valstu uzņēmumu un preču piekļuvi ES publiskā iepirkuma tirgum; ir nobažījies, ka tas varētu nopietni apdraudēt tādas politikas īstenošanu, ar ko iespējams publiskos izdevumus novirzīt MVU un nabadzīgākajiem reģioniem un veicināt pienācīgu samaksu un augstu vides un darba apstākļu ievērošanu publiskā iepirkuma līgumos; pauž bažas, ka šis likumdošanas priekšlikums izriet no sarunām par publiskā iepirkuma noteikumiem, ko Komisija veikusi saistībā ar nesen vai pašreiz apspriestajiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem;
84. atzinīgi vērtē to, ka Komisija beidzot iesniegs ļoti novēloti pārskatīto regulu, ar ko piemēro vispārējo preferenču sistēmu (VPS); prasa, lai ar jauno regulu ievieš Eiropas Parlamenta prasības, kas pieņemtas H. Markov 2008. gada 5. jūnija ziņojumā, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību un demokrātisko kontroli, pārskatītiem izcelsmes noteikumiem un papildu tehnisko palīdzību;
Attīstības politika
85. atzinīgi vērtē to, ka attīstības palīdzības efektivitāte ir Komisijas 2011. gada darba programmas pamatmērķis; atgādina, ka to var sasniegt tikai tad, ja tiek uzlabota visu ES politikas virzienu saskaņotība un ja Savienība, īstenojot politiku, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis, ņem vērā attīstības mērķus;
86. pauž nožēlu par norāžu trūkumu uz to, kā Komisija plāno risināt situāciju saistībā ar ES un tās dalībvalstu OAP finansējuma būtisko samazinājumu un kā tiks nodrošināts tas, ka, neraugoties uz finanšu krīzi, Eiropa turpina virzību uz mērķi, proti, līdz 2015. gadam panākt, ka atbalsts ir 0,7 % no IKP;
87. kritiski vērtē līdz šim spēkā stājušos EPN; prasa izsniegt jaunu mandātu, galveno uzmanību EPN sarunās pievēršot attīstībai saskaņā ar solidaritātes principu, un prasa ieviest mehānismus, ar kuriem aizsargāt vietējos un reģionālos tirgus vietējo ražotāju labā; prasa, lai Komisija cenšas panākt, ka šis jaunais mandāts nepieļauj naudas izspiešanu no palīdzības attīstības, netiek izdarīts spiediens termiņu un izmaksu ziņā, kā arī tiek ievērota ĀKK valstu suverēnā līdztiesība;
Reaģēšana katastrofu gadījumā
88. atzinīgi vērtē nodomu nostiprināt ES civilās aizsardzības spējas; šajā ziņā aicina dalībvalstis un Komisiju reaģēšanu katastrofu gadījumā uzskatīt vienīgi par civilu uzdevumu un attiecīgi rīkoties; prasa, lai katastrofu novēršanā nedz ES, nedz ārpus tās netiktu izmantoti vai ievesti militārie spēki; tā vietā civilās aizsardzības spēkiem ir jāpiešķir vajadzīgie resursi, lai tie attiecīgo uzdevumu varētu pienācīgi veikt ar saviem līdzekļiem;
Lietpratīgs regulējums
89. uzsver — vienmēr ir jāievēro tas, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir primāro tiesību aktu pamatprincipi jomās, kurās Eiropas Savienībai nav vienīgā likumdevēja pilnvaras; šie principi ir būtiski ES pasākumu atbilstības un darbības jomas leģitimizācijā, jo tie nacionālajiem parlamentiem ļauj izmantot savas likumdevēja pilnvaras un līdz ar to tiek ievērota valsts suverenitāte un garantēta juridiskā noteiktība;
90. pauž nožēlu, ka Komisija izmanto vājus tiesību aktus, kas ir likumdošanas surogāti; brīdina, ka lietpratīga regulējuma programma nav jāizmanto kā reforma, kas ES ļautu efektīvi izdot likumus ar vāju tiesību instrumentu starpniecību, tādējādi potenciāli apdraudot demokrātisko kārtību, apejot ievēlēto Eiropas Parlamentu un nacionālos parlamentus, kā arī liedzot Tiesai iespēju veikt juridisko kontroli un iedzīvotājiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus;
91. apšauba, vai ir lietderīgi mudināt uz pašregulējumu un līdzregulējumu, kas tikai iedrošinātu uz aktīvāku rīcību lobistu grupas un ietekmīgus pārstāvjus ekonomikas jomā;
Budžeta pārskatīšana
92. uzskata, ka ir kategoriski nepieciešams skaidri un pārredzami publiskot Eiropas Savienības budžetu, lai Eiropas iedzīvotājus informētu par to, kā tiek tērēta ES nauda un kā ES jārīkojas saskaņā ar jaunajām pilnvarām; pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumos par budžeta pārskatīšanu nav dota priekšroka sociālajai kohēzijai un straujākai integrācijai, ņemot vērā pašreizējās sociālās, ekonomiskās un finansiālās krīzes seku noteiktās vajadzības; atbalsta vajadzību nodrošināt saskaņotību starp politikas un budžeta prioritātēm;
93. vēlreiz stingri kritizē Komisijas iesniegto pārskatīto budžetu; pauž nožēlu, ka tajā nav nedz prioritizēti, nedz paredzēti līdzekļi tādu pasākumu finansēšanai kā īstena konverģence, augstā bezdarba izskaušanas politika un nabadzības un sociālās izstumtības apkarošana nolūkā panākt dzimumu līdztiesību un taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem; kā arī atbalstīt pētniecības, inovācijas un izglītības programmas un visas politikas nostādnes un programmas, ar kurām rada darbvietas un veicina nodarbinātību;
94. uzsver, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā jāiesaista budžeta pārskatīšanā un jaunās DFS sagatavošanā saistībā gan ar izdevumu, gan ieņēmumu noteikšanu;
95. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.