REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par lūgumrakstu Nr. 473/2008, ko iesniedza Vācijas valstspiederīgais Christoph Klein, par papildpasākumu trūkumu no Komisijas puses kādā konkurences lietā un par zaudējumiem, kas tāpēc nodarīti uzņēmumam

12.1.2011

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B7‑0666/10, uz ko sniedz mutisku atbildi,
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu

Peter Jahr, Gerald Häfner Lūgumrakstu komitejas vārdā

B7‑0026/2011

Eiropas Parlamenta rezolūcija par lūgumrakstu Nr. 473/2008, ko iesniedza Vācijas valstspiederīgais Christoph Klein, par papildpasākumu trūkumu no Komisijas puses kādā konkurences lietā un par zaudējumiem, kas tāpēc nodarīti uzņēmumam

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2010. gada 10. novembrī Komisijai uzdoto jautājumu par lūgumrakstu Nr. 473/2008, ko iesniedza Vācijas valstspiederīgais Christoph Klein, par papildpasākumu trūkumu no Komisijas puses kādā konkurences lietā un par zaudējumiem, kas tāpēc nodarīti uzņēmumam (O-0182/2010 – B7-0666/2010),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 227. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu un 115. panta 1.–5. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 201. un 202. pantu,

A. tā kā šajā gadījumā piemērojamais tiesiskais regulējums ir Padomes Direktīva 93/42/EEK[1] par medicīnas ierīcēm, kas paredz, ka I klases medicīnas ierīču ražotāji var laist ierīces tirgū bez pilnvaroto iestāžu iejaukšanās un ražotājiem ir jāapliecina viņu ražoto ierīču atbilstība šīs direktīvas prasībām;

B.  tā kā dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo prasību izpildi, ir pienākums uzraudzīt tirgus darbību un veikt tādus nepieciešamus pasākumus, kas ietver 8. pantā noteikto drošības klauzulas procedūru un 18. pantā noteiktos pasākumus, kas veicami CE zīmes nepamatotas izmantošanas gadījumā;

C. tā kā attiecīgais ražotājs dalībvalsts atbildīgajai iestādei ir apliecinājis, ka konkrētā ierīce atbilst visām tiesiskajām prasībām par tādu 1. klases medicīnas ierīču un izstrādājumu laišanu tirgū, kuri marķēti ar CE zīmi;

D. tā kā dalībvalstij ar atbildīgās iestādes starpniecību, kad tā ir veikusi atbilstīgos pagaidu pasākumus, lai ierīci izņemtu no apgrozības vai aizliegtu, vai arī ierobežotu tās laišanu tirgū, nekavējoties ir jāinformē Komisija par visiem šādiem pasākumiem, pamatojot savu lēmumu;

E.  tā kā Vācijas iestādes kopš 1996. gada ir paudušas bažas par attiecīgās ierīces (inhalatora) drošību un par šo jautājumu ir informējušas Komisiju saistībā ar drošības procedūru, bet Komisija nav konsultējusies ar ražotāju un nav pieņēmusi lēmumu šajā jautājumā; tā kā lēmums šajā jautājumā vēl nav pieņemts un lūgumraksta iesniedzējam vairs nav pieejami nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi;

F.  tā kā Saksijas–Anhaltes iestādes pēc Bavārijas iestāžu neatlaidīgas prasības 1997. gadā noteica ierīces tirdzniecības aizliegumu;

G. tā kā uzņēmums legāli pārdeva izstrādājumus pirms 1997. gadā izdotā pirmā tirdzniecības aizlieguma un izpildīja visus nosacījumus saskaņā ar Padomes Direktīvu 93/42/EEK un kompetentā iestāde to ir apliecinājusi;

H. tā kā 2003. gadā ražotājs laida ierīci tirgū ar jaunu nosaukumu un 2005. gadā Augšbavārijas valdība saskaņā ar Vācijas likumu „Par medicīnas ierīcēm” lika izņemt ierīci no apgrozības, par ko Komisija netika atbilstīgi informēta;

I.   tā kā ražotājs 2006. gadā informēja Komisiju par otro tirdzniecības aizliegumu, lai sāktu tiesvedību pret Vāciju par to, ka tā ir pārkāpusi Direktīvas 93/42/EEK 8. panta 1. punktu;

J.   tā kā Komisija apgalvo, ka tai netika iesniegti pietiekami pierādījumi par inhalatora atbilstību Direktīvā noteiktajām pamatprasībām, un secināja, ka nav vajadzīgs jauns pārskats par izstrādājuma drošību, jo šis gadījums jāizskata saskaņā ar direktīvas 18. panta, nevis 8. panta noteikumiem;

K. tā kā ražotājs 2008. gadā Eiropas Parlamentam iesniedza lūgumrakstu, kurā norādīts, ka Komisija, izskatot šo jautājumu, ir pārkāpusi savas direktīvā noteiktās saistības un nav izpildījusi tai uzticēto pienākumu būt par Līgumu uzraugu,

1.  uzskata, ka Komisija Lūgumrakstu komitejai nav sniegusi pietiekami izsmeļošas atbildes uz lūgumraksta iesniedzēja un minētās komitejas locekļu uzdotajiem jautājumiem, kā arī saistībā ar Juridiskās komitejas atzinumā paustajām bažām;

2.  aicina Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai pabeigtu procedūru, kas joprojām turpinās un tika sākta 1997. gadā saskaņā ar Direktīvas 93/42/EEK 8. pantā ietverto drošības klauzulu;

3.  aicina Komisiju steidzami risināt lūgumraksta iesniedzēja likumīgi pamatoto prasību, norādot, ka šī nepieņemamā situācija ilgst jau 13 gadus un lūgumraksta iesniedzējam ir nodarīti ievērojami peļņas zaudējumi, un aicina veikt nepieciešamās darbības, lai lūgumraksta iesniedzējs varētu aizstāvēt savas tiesības;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Vācijas federālajai valdībai.

 

• [1]  OV L 169, 12.07.1993., 1. lpp.