Rezolūcijas priekšlikums - B7-0054/2011/REV1Rezolūcijas priekšlikums
B7-0054/2011/REV1

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību

17.1.2011

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Charles Tannock, Ryszard Antoni Legutko, Tomasz Piotr Poręba, Peter van Dalen, Marek Henryk Migalski, Mirosław Piotrowski, Ryszard Czarnecki, Michał Tomasz Kamiński, Adam Bielan, Konrad Szymański, Cornelis de Jong ECR grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0039/2011

Procedūra : 2011/2521(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0054/2011
Iesniegtie teksti :
B7-0054/2011
Pieņemtie teksti :

B7‑0054/2011

Eiropas Parlamenta rezolūcija par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 18. pantu,

–   ņemot vērā 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECHR) 9. pantu,

–   ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 18. pantu,

–   ņemot vērā ANO 1981. gadā pieņemto Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–   ņemot vērā 1995. gada novembrī pieņemto Barselonas deklarāciju,

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 24. februāra rezolūciju par ES prioritātēm un ieteikumiem ANO Cilvēktiesību komisijas 61. sesijai Ženēvā,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā un ES politika šajā jomā,

–   ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona cilvēktiesību tīkla pirmo konferenci, kas 2006. gada 26.-27. janvārī notika Kairā,

–   ņemot vērā ANO īpašās referentes reliģiju vai pārliecības brīvības jautājumos ziņojumus, bet jo īpaši 2009. gada 29. decembra, 2010. gada 16. februāra un 29. jūlija ziņojumu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par bīstamiem notikumiem, kas apdraud kristiešu un citu ticīgo kopienu pastāvēšanu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par nesenajiem uzbrukumiem kristiešu kopienām,

–   ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2011. gada 1. janvāra paziņojumu pēc uzbrukuma dievlūdzējiem koptu baznīcā Aleksandrijā, Ēģiptē,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi, un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm;

B.  tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību aktiem un jo īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu, katram cilvēkam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību; tā kā šīs tiesības nozīmē arī brīvību mainīt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai nošķirti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību; tā kā ANO Cilvēktiesību komiteja ir noteikusi, ka reliģijas vai pārliecības brīvība aizsargā visas pārliecības, tostarp teisku, neteisku un ateisku pārliecību;

C. tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir paudusi apņemšanos aizstāvēt domas, apziņas un reliģijas vai pārliecības brīvību un uzsvērusi, ka valdībām ir pienākums garantēt šo brīvību ievērošanu visā pasaulē;

D. tā kā reliģijas vai pārliecības brīvību bieži uzskata par būtisku rādītāju visu pārējo brīvību un cilvēktiesību ievērošanai; tā kā kristiešu vajāšana visā pasaulē ir viens no visnežēlīgākajiem cilvēka cieņas aizskārumiem mūsdienās;

E.  tā kā dažos gadījumos kristiešu kopienas ir nostādītas tādā situācijā, kas apdraud to turpmāko pastāvēšanu, un, ja tās pazustu, tas katrā konkrētajā valstī nozīmētu būtisku reliģiskā mantojuma zaudējumu;

F.  tā kā 2011. gada 1. janvāra rītā bumbas sprādzienā, kas tika sarīkots kādā Aleksandrijas pilsētas, Ēģipte, baznīcā, tika nogalināts 21 koptu kristiešu dievlūdzējs un vēl 70 tika ievainoti;

G. tā kā 2010. gada 30. decembrī džihāda teroristi, vēršoties pret asīriešu kristiešu ģimenēm, Bagdādē, Irāka, kristiešu mājās sarīkojot koordinētus sprādzienus, kuru rezultātā vismaz divi cilvēki gāja bojā, bet 14 tika ievainoti;

H. tā kā 2010. gada 27. decembrī Dujail (50 km uz ziemeļiem no Bagdādes) ceļmalā novietots spridzeklis nogalināja kādu asīriešu kristiešu sievieti un ievainoja viņas vīru;

I.   tā kā 2010. gada 25. decembrī kāds priesteris un 9 gadus veca meitenīte un vēl 9 cilvēki tika ievainoti, kad Ziemassvētku dienā Sulu pilsētā (Filipīnas) kapelā tika detonēts spridzeklis;

J.   tā kā 2010. gada 3. decembrī Džosas pilsētā, Nigērija, tika atrasti septiņu kristiešu, tostarp sieviešu un bērnu līķi, un vēl četri uzbrukumā tika ievainoti; 2010. gada 21. decembrī Turu ciematā, Nigērija, ar zobeniem un mačetēm bruņoti vīri uzbruka vietējo kristiešu grupai, nogalinot trīs un ievainojot divus; kopš 2010. gada 24. decembra vairākos bumbu sprādzienos un sadursmēs starp musulmaņu un kristiešu jauniešiem Nigērijas centrālās daļas svarīgākajā pilsētā Džosā un vēl vairākos uzbrukumos baznīcām valsts ziemeļaustrumu daļā ir nogalināti apmēram 86 cilvēki un vairāk nekā 100 ar ievainojumiem ir nonākuši slimnīcā; atsevišķā incidentā tika nogalināti seši cilvēki, kad 2010. gada 24. decembra vēlā vakarā Nigērijas ziemeļaustrumu provinces Borno pilsētā Maiduguri uz baznīcām tika sviesti „Molotova kokteiļi”;

K. tā kā iepriekšminētie piemēri ir tikai daži no nepārtrauktajiem lielākiem un mazākiem uzbrukumiem un diskriminācijas gadījumiem un tā kā daudzi no šiem uzbrukumiem ir apzināti islāma džihāda spēku centieni padzīt kristiešus, tādējādi kristiešu kopienas ir nonākuša tādā situācijā, kad daudzi cilvēki pieņem lēmumu pamest savas mājas, lai meklētu drošību citās šīs valsts daļās, kur drošības stāvoklis ir labāks, vai pat dodas bēgļu gaitās uz ārzemēm,

1.  stingri nosoda visus pret kristiešu kopienām vērstos vardarbības aktus, lai kur arī tie netiktu veikti;

2.  uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību ir viena no cilvēka pamattiesībām, ko garantē starptautiskie juridiskie instrumenti, un nosoda visa veida uz reliģiju vai ticību balstītu vardarbību, diskrimināciju un neiecietību, kas vērsta pret reliģiskajām un ticības kopienām, tostarp tā sauktajiem „atkritējiem” un neticīgajiem;

3.  pauž bažas par džihāda piekritēju nesenajiem uzbrukumiem koptu un asīriešu kristiešiem un solidarizējas ar upuru ģimenēm; aicina Ēģiptes un Irākas valdību šajās valstīs nodrošināt kristiešu un citu reliģisko minoritāšu pārstāvju personisko drošību un fizisko neaizskaramību atbilstīgi starptautiskajiem līgumiem un nolīgumiem, ko tās ir ratificējušas;

4.  pauž nopietnas bažas par to, ka aizvien pieaug neiecietība un represijas pret kristiešu kopienām, un pēdējā laikā tās tiek pakļautas nežēlīgiem uzbrukumiem, jo īpaši Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs;

5.  atzinīgi vērtē varas iestāžu centienus noskaidrot šo pret kristiešu minoritātēm vērsto uzbrukumu autorus un īstenotājus; mudina valdības nodrošināt, ka šo noziegumu izdarītāji un visas personas, kas ir atbildīgas par šiem uzbrukumiem, kā arī par citiem pret Tuvo un Vidējo Austrumu kristiešiem un citām reliģiskām un mazākuma grupām īstenotiem vardarbības aktiem, tiek sauktas pie atbildības un tiesātas taisnīgā tiesas procesā;

6.  aicina attiecīgās arābu valstu valdības, kuru pienākums ir aizsargāt visas reliģiskās kopienas, garantēt to, ka koptu vai asīriešu kristieši un citu reliģisku kopienu un minoritāšu locekļi var izbaudīt visas cilvēktiesības un pamatbrīvības — tostarp tiesības brīvi izvēlēties un mainīt savu reliģiju — un nepieļaut pret šiem cilvēkiem jebkāda veida diskrimināciju un represijas;

7.  aicina Nigērijas un Filipīnu valdību vienlīdz aizsargāt visus valsts iedzīvotājus neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, arī kristiešus, un saukt pie atbildības visus tos, kas ir atbildīgi par vardarbīgiem uzbrukumiem reliģiskām un ticības kopienām;

8.  aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos ES starptautisko attiecību ietvaros īpašu uzmanību pievērst reliģisko minoritāšu, arī kristiešu kopienu stāvoklim visā pasaulē, mudinot attiecīgās valstis uzņemties stratēģiskas saistības, kas paredzētas starptautiskajos cilvēktiesību nolīgumos, un, pievērst šiem jautājumiem īpašu uzmanību, gatavojot un īstenojot šīm valstīm paredzētās attīstības sadarbības un atbalsta programmas;

9.  aicina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, ņemot vērā pēdējā laika notikumus un arvien pieaugošo nepieciešamību analizēt un izprast kultūras attīstību un ar reliģiju saistītās tendences starptautiskajās attiecībās un mūsdienu sabiedrībā, nodrošināt to, lai Eiropas Ārējās darbības dienests spētu pastāvīgi veikt stratēģiskus pētījumus par reliģiju un pārliecības jautājumiem, kā arī izstrādāt politiku un apmācības programmas šajā jomā;

10. aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis dot papildu ieguldījumu cilvēktiesību un tiesiskuma stiprināšanā, izmantojot visus ES ārpolitikas instrumentus;

11. aicina 2011. gada 31. janvārī paredzēto Ārlietu padomi paust nesatricināmu atbalstu reliģijas brīvības tiesību nodrošināšanu visiem un ciešu apņemšanos aizsargāt kristiešus un citas reliģiskās minoritātes Tuvajos un Vidējos Austrumos un citos reģionos, kur viņi tiek vajāti;

12. atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp dažādām kopienām; aicina visas reliģiskās struktūras veicināt toleranci un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu, vardarbību un ekstrēmistu radikalizāciju;

13. aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis iezīmēt līdzekļus ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos rīkotiem pasākumiem un šīs organizācijas pārvaldītajai humānajai palīdzībai;

14. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ēģiptes, Filipīnu, Irākas un Nigērijas valdībai un parlamentam, kā arī ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.