Procedūra : 2011/2599(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0230/2011

Iesniegtie teksti :

B7-0230/2011

Debates :

PV 06/04/2011 - 14
CRE 06/04/2011 - 14

Balsojumi :

PV 07/04/2011 - 6.4
CRE 07/04/2011 - 6.4

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0149

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 133kWORD 77k
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0228/2011
30.3.2011
PE459.765v01-00
 
B7-0230/2011

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu


par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ceturto konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm (LDC-IV)


Judith Sargentini Verts/ALE grupas vārdā

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ceturto konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm (LDC-IV)  
B7‑0230/2011

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā četras ANO attīstības desmitgades, kas bija veltītas pašuzturošai ekonomiskajai izaugsmei un sociālajai attīstībai (1961-1970), atšķirību mazināšanai starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm (1970-1980), uz taisnīgumu balstītas jaunas starptautiskas ekonomiskās kārtības izveidošanai (1980-1990), savstarpēji saskaņotu, konkrētu un efektīvu politikas pasākumu īstenošanai visās attīstības jomās un jaunu prioritāšu noteikšanai, lai paātrinātu ekonomikas izaugsmi, samazināt galēju nabadzību, uzlabotu starptautisko finanšu un tirdzniecības sistēmu, izveidotu pareizu makroekonomikas pārvaldību, nostiprinātu starptautisko attīstības sadarbību un veltītu īpašu uzmanību vismazāk attīstītajām valstīm (1990-2000),

–   ņemot vērā ANO 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību,

–   ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķi (2000.–2015) līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzības rādītājus,

–   ņemot vērā ANO iepriekšējās konferences par vismazāk attīstītajām valstīm,

–   ņemot vērā ANO Ceturto konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm, kas no 2011. gada 9.-13. maijam notiks Stambulā, Turcijā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā pašlaik 48 valstis tiek klasificētas kā vismazāk attīstītās valstis, no kurām 33 ir Āfrikā, 14 Āzijā un viena Latīņamerikā; 16 valstīm it tikai sauszemes robežas un 12 valstis ir nelielas salas;

B.  tā kā vismazāk attīstīto valstu skaits ir pieaudzis kopš 1971. gada, kad ANO izveidoja šo kategoriju, proti, tas palielinājies no 25 valstīm sākotnēji līdz 49 valstīm 2011. gadā un tikai trim valstīm līdz šim ir izdevies izkļūt no šīs kategorijas — Botsvānai 1994. gadā, Kaboverdei 2007. gadā un Maldīvijai 2011. gada janvārī;

C. tā kā vismazāk attīstīto valstu kategorijā ietilpst arī vairākas Āfrikas valstis, kurām ir bagātīgi naftas un minerālu resursi;

D. tā kā iepriekšējās konferencēs par vismazāk attīstītajām valstīm ANO dalībvalstis apņēmās īstenot konferenču ieteikumus, taču nav to izdarījušas; tā kā ANO konferences par vismazāk attīstītajām valstīm ieteikumus var īstenot tikai tad, ja pienācīgi tiek risināti ar vismazāk attīstītajām valstīm saistīti svarīgi jautājumi, piemēram, saskaņoti politikas virzieni tirdzniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības, ieguldījumu un klimata pārmaiņu jomā;

E.  tā kā Tūkstošgades attīstības mērķi panākt nabadzības samazināšanos ir jāuzskata par daļu no ANO konferences plašākas programmas;

F.  tā kā konsekventas attīstības politikas trūkums valstu un starptautiskā līmenī attiecībā uz tirdzniecību, ieguldījumiem, lauksaimniecību un preču cenu spekulācijām negatīvi ietekmēja vismazāk attīstīto valstu ilgtspējīgas attīstības potenciālu un pastiprināja nabadzību šajās valstīs;

G. tā kā stāvokli vismazāk attīstītajās valstīs vēl vairāk pasliktināja nesenās daudzējādās pasaules mēroga krīzes, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, finanšu, pārtikas un enerģijas krīzi, tādējādi pastiprinot jau pastāvošās strukturālās problēmas, piemēram, parādu apjomu, saistīto palīdzību un negodīgus tirdzniecības noteikumus;

H. tā kā finanšu liberalizācija, tostarp spekulatīvas un nestabilas finanšu plūsmas, kuras vismazāk attīstītās valstis maz var kontrolēt, starptautiskā līmenī ir radījušas būtisku nestabilitāti ar postošām sekām jaunattīstības valstu ekonomikai;

I.   tā kā nodrošinātība ar pārtiku ir apdraudēta, lai gan lauksaimniecība ir daudzu vismazāk attīstīto valstu ekonomikas pamatā, un tajā nodarbina līdz 90 % darbaspēka, jo ārvalstu ieguldītāji iegādājas lauksaimniecības zemes, un šīs prioritātes līdzekļu devējiem ir jāievēro un jāatbalsta;

J.   tā kā ikvienai vismazāk attīstītajai valstij ir jānosaka prioritātes un risinājumi atbilstīgi valsts īpatnībām, turklāt lēmumu pieņemšanas procesā jānodrošina iedzīvotāju demokrātiska līdzdalība,

1.  uzskata, ka ir jāmācās no neveiksmēm, īstenojot iepriekšējo ANO konferenču par vismazāk attīstītajām valstīm ieteikumus, un uzskata, ka tam būtu nepieciešama attīstības politikas modeļa maiņa, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu un bagātības pārdali starp vismazāk attīstītajām valstīm un citām valstīm, tādējādi veicinot sociālo kohēziju un novēršot konfliktus;

2.  aicina visas rūpnieciski attīstītās valstis kopumā un jo īpaši ES dalībvalstis, kuras joprojām kavējas ar iepriekšējo apņemšanos izpildi, ievērot savas saistības līdz 2015. gadam piešķirt palīdzībai 0,7 % no budžeta līdzekļu apjoma;

3.  uzskata, ka ANO Ceturtajā konferencē galvenā uzmanība jāpievērš attīstības politikas saskaņotībai kā svarīgam faktoram politikas maiņai valsts un starptautiskā līmenī; tādēļ aicina izstrādāt visas politikas jomas, piemēram, tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, lauksaimniecības, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā, lai atbalstītu vismazāk attīstīto valstu ilgtspējīgas attīstības vajadzības un tādējādi cīnītos pret nabadzību, nodrošinātu pienācīgus ienākumus un iztikas līdzekļus;

4.  aicina Eiropas Savienību nodrošināt KLP saskaņošanu ar vismazāk attīstīto valstu ilgtspējīgas attīstības politiku un apturēt dempinga, piemēram, eksporta subsīdiju izmantošanu, jo tas apdraud nodrošinātību ar pārtiku un ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas vismazāk attīstītajās valstīs;

5.  aicina valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī ieviest reglamentējošus pasākumus, tostarp cenu kontroli, lai nepieļautu pārmērīgas spekulācijas ar precēm, kas būtu nozīmīgs solis, lai novērstu spekulācijas ar precēm, jo īpaši pārtikas un enerģijas jomā;

6.  aicina Eiropas Savienības un citas attīstītās valstis reformēt starptautisko ekonomikas politiku un tādējādi novērst strukturālos šķēršļus, kas kavē vismazāk attīstītās valstis īstenot pamattiesības uz ilgtspējīgu attīstību, īstenojot PTO reformu, ieviešot starptautiskās tirdzniecības regulējumu un radot saistošu mehānismu, kā novērst nelikumīgu kapitāla aizplūšanu no vismazāk attīstītajām valstīm un nodokļu nemaksāšanu tajās, kā arī īstenojot politiku, ar kuru nodrošina pilnīgu pārredzamību starptautiskos finanšu darījumos;

7.  uzskata, ka vismazāk attīstītajām valstīm ļoti svarīgi ir nodokļu ieņēmumi, lai tās varētu apmierināt vietējo iedzīvotāju pamatvajadzības un būtu mazāk atkarīgas no ārvalstu palīdzības; uzskata, ka galvenā uzmanība jāpievērš ar nodokļiem saistītu attīstības aspektu risināšanai, ieviešot efektīvas un noturīgas nodokļu sistēmas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu finansējuma avotu attīstības vajadzībām;

8.  uzsver, ka ar starptautisko sadarbību būtu jātiecas izveidot starptautisku vidi, kas veicina vismazāk attīstīto valstu iedzīvotāju sociālo un ekonomisko tiesību īstenošanu, proti, nodrošinātu pārtiku, ūdeni, mājokļus un pastāvīgus iztikas līdzekļus, kā arī piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai, lai viņi varētu izkļūt no ārkārtējas nabadzības;

9.  aicina īstenot ANO 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību, kurā ir noteikts, ka „Valstu pienākums ir sadarboties vienai ar otru attīstības nodrošināšanā un šķēršļu attīstībai novēršanā. Valstīm ir jāīsteno savas tiesības un jāpilda savi pienākumi tādā veidā, lai veicinātu jauno starptautisko ekonomisko kārtību, kas balstīta uz suverēnu vienlīdzību, savstarpēju atkarību un savstarpēju ieinteresētību (..)”.

10. aicina tās vismazāk attīstītās valstis, kuras iznomājušas lauksaimniecības zemes ārvalstu ieguldītājiem un tādējādi apdraud vietēju nodrošinātību ar pārtiku, pārskatīt savu politiku un nodrošināt pašu valsts iedzīvotājiem piekļuvi zemei, ūdenim un citiem svarīgiem resursiem;

11. mudina ANO un ES nopietni pievērsties negatīvajai ietekmei, kādu rada lauksaimniecības zemju iegāde, piemēram, zemes atsavināšana sīkzemniekiem un zemes un ūdens resursu neilgtspējīga izmantošana, tādējādi aktualizējot šo problēmu pirms ANO Ceturtās konferences par vismazāk attīstītajām valstīm;

12. uzskata, ka ASV nesen pieņemtais likums par „konfliktu izrakteņiem” ir nozīmīgs solis cīņā pret izrakteņu nelikumīgu ieguvi Āfrikā, kas veicina pilsoņu karus un konfliktus; uzskata, ka ANO vajadzētu ierosināt līdzīgu priekšlikumu, lai nodrošinātu ievesto izrakteņu izsekojamību pasaules tirgū;

13. prasa atlaist vismazāk attīstīto valstu parādus, jo tie ir apkaunojoši parādi, kurus uzņēmušies valstu diktatori un kuri neatbilst iedzīvotāju interesēm, un uzstāj, ka parādu atlaišana nebūtu uzskatāma par oficiālu attīstības palīdzību;

14. aicina veikt sistemātisku klimata pārmaiņu radītā riska novērtējumu attiecībā uz visiem politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas aspektiem, tostarp tirdzniecību, lauksaimniecību, pārtikas nekaitīgumu u.tml.; prasa, lai šā novērtējuma rezultātu izmantotu precīzu pamatnostādņu formulēšanai attiecībā uz ilgtspējīgu sadarbības politiku attīstības jomā;

15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ANO ģenerālsekretāram, Padomei un Komisijai.

 

Juridisks paziņojums - Privātuma politika