REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolnegadījuma Japānā
4.4.2011
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Lena Ek, Fiona Hall ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0236/2011
B7‑0701/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolnegadījuma Japānā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 194. pantu,
– ņemot vērā 2007. gada 10. maija rezolūciju par Eiropas Atomenerģijas kopienas darbības novērtēšanu — „Eiropas kodolenerģētikas politikas 50 gadi”,
– ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par stāvokli Japānā un 1999. gada 7. oktobra rezolūciju par kodolnegadījumu Japānā (Tokaimurā),
– ņemot vērā iepriekšējo rezolūciju par desmito un piecpadsmito gadadienu kopš Černobiļā notikušās kodolkatastrofas,
– ņemot vērā postošo zemestrīci un cunami, kas šā gada 11. martā skāra Japānu un kā rezultātā tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts un ir nodarīts ievērojams materiāls kaitējums,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Baltijas jūras reģionu, jo īpaši tās 38. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā notikušais kodolnegadījums, kā arī citi šādi Japānā un pasaulē notikuši negadījumi ir jo īpaši aktualizējuši nepieciešamību Eiropas Savienībā un pasaulē pārskatīt nostāju par kodoldrošību;
B. tā kā 2011. gada 26. aprīlī tiks pieminēta divdesmit piektā gadadiena kopš Černobiļā notikušās kodolkatastrofas, kuras sekas joprojām ir jūtamas;
C. tā kā Euratom līgums vairāk nekā 50 gadus ir bijis spēkā un nav būtiski pārskatīts;
D. tā kā Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA) 2008. gada beigās brīdināja, ka Japānas atomelektrostaciju drošības noteikumi vairs neatbilst mūsdienīgiem standartiem un ka zemestrīce ar stiprumu vairāk nekā 7,0 balles pēc Rihtera skalas varētu būt nopietna problēma;
E. tā kā Kodoldrošības direktīvā ir noteikts, ka ES rīcība šajā jomā ir ierobežota;
F. tā kā jaunu kodolprojektu izstrāde Baltkrievijā un Krievijā (Kaļiņingradas apgabalā) rada nopietnas bažas par kodoldrošības standartiem un starptautiskajās konvencijās (piem., Espo un Orhūsas konvencijā) paredzēto attiecīgo pienākumu ievērošanu; tā kā šīs bažas skar ne tikai dalībvalstis, kuras tieši robežojas ar Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu, bet arī citas Eiropas valstis, kas nozīmē, ka ES, tostarp attiecīgajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem, ir jārīkojas kopā, ievērojot solidaritātes principu;
G. tā kā Eiropas Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūcijā par Baltijas jūras reģionu un makroreģionu nozīmi turpmākajā kohēzijas politikā ir minēts, ka „ņemot vērā paredzēto kodolenerģijas lietošanas izvēršanu Baltijas jūras reģionā, ES valstīm jāievēro visstingrākie drošības un vides standarti un Eiropas Komisijai ir jāvēro un jāuzrauga, vai tāda pati pieeja tiek īstenota un starptautiskās konvencijas tiek ievērotas kaimiņvalstīs, jo īpaši valstīs, kurās plānots netālu no ES ārējām robežām būvēt kodolspēkstacijas”,
1. pauž solidaritāti ar dabas katastrofā un tai sekojošajā kodolnegadījumā cietušajiem un apbrīnu par visiem tiem, kuri riskē ar savu dzīvību, lai novērstu kodolkatastrofu, kā arī par Japānas iedzīvotāju un varas iestāžu mobilizētību, drosmi un apņēmību, reaģējot uz šo katastrofu; aicina Savienību un dalībvalstis arī turpmāk sniegt Japānai un katastrofas skartajiem reģioniem visu nepieciešamo humanitāro, tehnisko un finansiālo palīdzību un atbalstu;
2. aicina Japānas varas iestādes un atomelektrostacijas īpašnieku TEPCO būt atklātiem un sniegt faktisko informāciju par notikumiem Fukušimas spēkstacijā, jo īpaši par radioaktivitātes līmeņiem slēgtajā zonā un ārpus tās;
3. atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 25. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 297/2011, ar ko pēc avārijas Fukusimas atomelektrostacijā paredz īpašus nosacījumus, kuri reglamentē Japānas izcelsmes pārtikas un barības importu un pārtikas un barības sūtījumus no Japānas, tomēr, lai noteiktu radionuklīdu, joda un cēzija maksimālos pieļaujamos līmeņus, par pamatu būtu jāņem Padomes 2008. gada 15. jūlija Regula (EK) Nr. 733/2008, nevis Padomes 1987. gada 22. decembra Regula (Euratom) Nr. 3954/87, Komisijas 1989. gada 12. aprīļa Regula (Euratom) Nr. 944/89 un Komisijas 1990. gada 29. marta Regula (Euratom) Nr. 770/90, jo, lai novērstu cilvēku veselības apdraudējumu, būtu jāmin zemāki cēzija līmeņi, kas minēti Regulā (EK) Nr. 733/2008, kurā noteiktas stingrākas un jaunākas aizsardzības normas;
4. uzskata, ka Eiropas Savienībai ir visaptveroši jāpārvērtē tās nostāja kodoldrošības jautājumā, paturot prātā, ka kodolenerģija arī turpmāk vēl daudzus gadus būs daļa no vairāku dalībvalstu energoavotu sadalījuma un ka tiek plānoti vai jau celti jauni reaktori; aicina dalībvalstis līdz tam laikam noteikt moratoriju jaunu kodolreaktoru izstrādei un darbības sākšanai, vismaz uz laiku, kamēr tiek veikti un izvērtēti noturības testi;
5. lai nodrošinātu noturības testu ticamību, tiem jābūt obligātiem un jāpamatojas uz kopīgiem un pārredzamiem Kopienas kritērijiem, to norise jāpārbauda Kopienai un jāuzrauga neatkarīgiem ekspertiem, kā arī rezultāti jāpublicē;
6. šādiem noturības testiem jāaptver:
– gan spēkstacijas, gan kodolatkritumu glabātavas,
– vispārējās „kodoldrošības kultūras” pārskatīšana (piem., drošības perimetra paplašināšana, ikgadējs ziņojums par drošību un informācija sabiedrībai),
– ar cilvēku rīcību saistīti riski (piem., terora akti un lidmašīnu katastrofas),
– ārkārtas dabas katastrofu sekas (zemestrīces, plūdi, sausums vai citi reģionam raksturīgi riski), tostarp klimata pārmaiņas, lai ņemtu vērā to, ka arvien biežāk ir ekstrēmi klimata apstākļi, kas kļūst arvien postošāki,
– lielu un, iespējams, nesaistītu katastrofu vispārējās sekas, piemēram, pārtraukta energoapgāde un ūdensapgādes, nestrādā telekomunikācijas, nav iespējams piekļūt kādai vietai, darbaspēka trūkums un rezerves iekārtu nepietiekama izturība,
– degvielas piegādes maršrutu drošība,
– gatavība reaģēt uz situācijām, kad vairāki šādi notikumi notiek vienlaicīgi, kas iekļaujas potenciāli sarežģītā un daudzpusējā katastrofu scenārijā;
7. aicina ES līmenī sagatavot sarakstu ar atomelektrostacijām, kuras pēc savas „būtības” ir bīstamākas to ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ (piem., uzbūvētas seismiski aktīvā zonā) un kuras vai nu drīzumā būtu jāuzrauga, lai vismaz veiktu uzlabojumus to konstrukcijā, vai arī kuru darbība jāpārtrauc, ņemot vērā paredzamu grafiku;
8. prasa, lai gadījumā, ja attiecīgās spēkstacijas noturības testa rezultāti ir negatīvi, tā tiktu nekavējoties slēgta;
9. aicina Komisiju veikt ES kodoldrošības tiesību aktu visaptverošu pārskatīšanu un līdz 2011. gada beigām iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kuros ES līmenī tiktu pārstrādāti SAEA drošības pamatprincipi, vajadzības gadījumā iekļaujot sīkākas vai stingrākas prasības, kā arī obligātu mehānismu, lai dalībvalstīs regulāri pārskatītu drošības standartu piemērošanu, izmantojot profesionālapskati un neatkarīgu kodoldrošības ekspertu komiteju, kas darbotos Komisijas vadībā;
10. uzskata, ka kodoldrošība rada bažas visai Eiropas Savienībai un ka subsidiaritātes princips uz šo jomu attiecas tikai daļēji; tādēļ aicina pārskatīt Euratom līgumu, lai nostiprinātu ES kompetenci šajā jomā, iesaistītu Eiropas Parlamentu, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, kā arī panāktu lielāku pārredzamību un atjauninātu minēto līgumu, ņemot vērā Lisabonas līgumā noteiktos kopējās enerģētikas politikas mērķus;
11. uzsver nepieciešamību ES izstrādāt stratēģiju, kuru piemērotu arī ārpus ES robežām, bet arī ārpus tās robežām, un kurā būtu saskaņoti pasākumi visaugstākajā politiskajā līmenī, lai nodrošinātu kodoldrošību, definētu, ka kodolenerģija ir pārejas tehnoloģija, un G8 un G20 sanāksmēs censtos panākt, ka atomelektrostacijas tiek pilnībā aizliegtas reģionos, kuras pakļautas zemestrīču riskam, pieņemot par to saistošu ANO konvenciju;
12. aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt aktīvu ieinteresētību un uzņemties kopīgu atbildību par starptautisko kodoldrošības standartu stiprināšanu un to atbilstīgu īstenošanu trešās valstīs ciešā sadarbībā ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru, Espo konvencijas pusēm un citām attiecīgām starptautiskajām organizācijām un citām attiecīgo konvenciju pusēm, tostarp arī par savu noturības testu veikšanu; aicina Komisiju līdz 2011. gada jūnijam iesniegt visaptverošu rīcības plānu ar konkrētām darbībām un aprakstu, kā tās tiks veiktas; mudina Komisiju sadarbībā ar SAEA izdarīt konstruktīvu spiedienu uz Baltkrieviju un Krieviju, cenšoties panākt, lai tās ievēro starptautiskos drošības standartus un sadarbojas ar starptautiskiem ekspertiem visos atomelektrostaciju sagatavošanas darbu, būvniecības un darbības posmos;
13. aicina Eiropas Savienību proaktīvi iesaistīties kodoldrošības līgumu nostiprināšanā un institucionālajā struktūrā starptautiskajā līmenī, palielinot SAEA lomu un piešķirot tai papildu līdzekļus, jo īpaši tās kodoldrošības programmām, kā arī paredzot, ka profesionālapskate ir obligāta, jo īpaši „jaunpienācējiem”, un ka jaunus reaktorus var būvēt tikai tad, ja periodiski veiktā profesionālapskate to ir pieļāvusi;
14. aicina Komisiju veikt pētījumu par vispārējo ekonomisko situāciju saistībā ar atomelektrostaciju būvniecību, darbību un ekspluatācijas pārtraukšanu Eiropā, tostarp par jautājumiem, kas saistīti ar valsts iesaistīšanos, kad notiek negadījumi vai avārijas situācijas, un apdrošināšanas jautājumiem, kā arī pētījumu par valsts atbalstu un konkurences aspektiem saistībā ar vienoto Eiropas enerģijas tirgu;
15. šajā sakarā atgādina, ka arvien lielāka nozīme ir energoefektivitātei un energotaupībai, nepieciešamībai izveidot atbilstošu tiesisko regulējumu un nodrošināt vajadzīgo atbalstu ieguldījumiem atjaunojamā un ilgspējīgā enerģijā, enerģijas uzglabāšanā un Eiropas mēroga elektrotīklā; lai mazinātu piegādes traucējumu risku ir svarīgi, lai būtu modernizēts vieds elektrotīkls, kas ļauj veikt padevi no decentralizētām enerģijas ražošanas iekārtām;
16. konkrētāk, uzsver, ka nesenie starptautiskie notikumi ir parādījuši, ka nekad vēl nav bijis tik svarīgi līdz 2020. gadam sasniegt 20 % energoefektivitātes mērķi, tostarp attiecībā uz CO2 emisiju samazināšanu; mudina 20 % mērķi iespējami drīz pārveidot dalībvalstu mērķos un padarīt šos mērķus juridiski saistošus, atstājot dalībvalstīm elastīgas iespējas lemt, kā tos sasniegt; norāda, ka ilgtermiņa energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas mērķi ir ļoti svarīgi arī ekonomikas dalībniekiem, un prasa ceļvedī 2050. gadam iekļaut vērienīgus energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas mērķus gan 2030., gan 2050. gadam;
17. uzskata, ka ES enerģētikas stratēģijai vajadzētu būt saistītai ar Ziemeļāfrikas valstu stratēģiju, jo sekmīgās atbrīvošanās kustības šajās valstīs rada priekšnosacījumus tālākai ekonomikas attīstībai, tostarp investīcijām saules enerģijas tehnoloģijās, kas ar attiecīgu infrastruktūru nodrošinātu Eiropai ilgtspējīgu enerģiju;
18. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Japānas varas iestādēm.