REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolnegadījuma Japānā

4.4.2011

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Rebecca Harms, Daniel Cohn-Bendit Verts/ALE grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0236/2011

B7‑0242/2011

Eiropas Parlamenta rezolūcija par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolnegadījuma Japānā

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 153. (Sociālā politika), 168. (Sabiedrības veselība), 192. (Vide) un 194. (Enerģētika) pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 25. jūnija Direktīvu 2009/71/Euratom, ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu,

–   ņemot vērā kodolnegadījumu Fukushima Daiichi atomelektrostacijā Japānā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu un 120. pantu,

A. tā kā kodolnegadījums Fukushima Daiichi atomelektrostacijā pēc postošās zemestrīces un tai sekojošā cunami ir izraisījis tālejošas sekas, ietekmējot cilvēku veselību, vidi un izraisot pārtikas kontamināciju, un negadījuma pilnos apmērus būs iespējams noteikt tikai pēc daudziem gadiem;

B.  tā kā traģiskie notikumi Fukušimā kārtējo reizi pierāda, ka kodolenerģētikā nepastāv „nulles risks”, lai gan „nulles risks” ir viens no kodolenerģētikas pieņemamības priekšnosacījumiem, ņemot vērā negadījumu smagās sekas; tā kā, veicot „noturības testu”, nekad neizdosies sasniegt „nulles risku”;

C. tā kā, ņemot vērā pašreizējo kodolnegadījumu Japānā, ES un tās dalībvalstīm steidzami jāpāriet uz ekonomiku, kas pilnībā balstās uz energoefektīviem atjaunojamiem energoresursiem;

D. tā kā Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) pienākumi ir pretrunīgi, jo tās ir apņēmušās veicināt kodolrūpniecības attīstību, vienlaikus uzņemoties atbildību par kodoldrošības standartu noteikšanu gan ES, gan pārējā pasaulē;

E.  tā kā PVO ir autoritatīva starptautiska organizācija, kuras vadlīnijas un standartus visās veselības aizsardzības jomās plaši izmanto visā pasaulē; tā kā PVO un SAEA 1959. gada 28. maijā parakstītais nolīgums WHA 12-40 faktiski aizliedz PVO sniegt svarīgu informāciju, attiecīgi rīkoties un pildīt savus statūtos noteiktos pienākumus veselības aizsardzības jomās saistībā ar radiāciju;

F.  tā kā dažas dalībvalstis un kaimiņvalstis ir uzbūvējušas vai plānoja būvēt kodoliekārtas apvidos, kur pastāv augsts seismiskās aktivitātes un plūdu risks,

 

1.  pauž pilnīgu solidaritāti ar Japānas tautu, kas piedzīvoja šo zemestrīci, cunami un kodolkatastrofu, un izsaka visdziļāko līdzjūtību šīs trīskārtējās katastrofas upuriem; augstu vērtē Japānas tautas, varas iestāžu un Fukušimas strādnieku savaldību, drosmi un apņēmību, reaģējot uz šo katastrofu;

2.  norāda, ka lielais kodolnegadījums Fukušimā ir pēdējais no veselas virknes avāriju un starpgadījumu, kas katru gadu notiek visā pasaulē kodolenerģētikas jomā, arī Eiropas Savienībā, un skar visus kodoliekārtu veidus un kodolreaktoru konstrukcijas (piem., Three Mile Island (ASV), Černobiļa (Ukraina), Windsccale (Apvienotā Karaliste), Tihange un Fleurus (Beļģija), Civaux 1 un Blayais 2 (Francija), Phillipsburg, Krümmel un Brunsbüttel (Vācija), Kozloduja 5 (Bulgāria), Pakša (Ungārija), Forsmark un Barseback 2 (Zviedrija), Kashiwazaki (Japāna) u. c.);

3.  norāda — lai arī trīs no sešiem Fukushima Daiichi atomelektrostacijas reaktoriem 2011. gada 11. marta zemestrīces laikā nedarbojās, tika nopietni bojāti jau izlietotie kodoldegvielas stieņi, kas atrodas kodolatkritumu glabātavā, un tas paaugstināja radioaktīvo piesārņojumu; norāda arī, ka līdzīgi notikumi jau novēroti Eiropā (piem., 2003. gadā Pakšā, Ungārijā);

4.  apzinās, ka vienmēr pastāvēs zināms risks, kamēr turpinās izmantot atomelektrostacijas un kodoliekārtas; tā kā nākotnē nevar pilnībā izslēgt nopietnu avāriju iespējamību, vienlaikus apzinās, ka nebūtu saprātīgi pilnībā nepieļaut nevēlama atgadījuma iespējamību tikai tāpēc, ka tā varbūtība ir ļoti maza vai pamatojoties uz „noturības testa” rezultātiem;

5.  šajā sakarībā mudina dalībvalstis un ES kaimiņvalstis atteikties no augsta riska kodolenerģijas tehnoloģijām, bet valstis, kuras jau izmanto kodolenerģiju — sākt pakāpeniski ierobežot tās izmantošanu. Tas nozīmē, ka

•  ir jāatsakās no jaunu kodoliekārtu būves, apturot arī plānotos projektus un tos, kuri jau tiek īstenoti;

•  pakāpeniski atsakoties no kodolenerģētikas, uzreiz jāslēdz reaktori un citas kodoliekārtas, kas rada vislielāko apdraudējumu, t. i., visi kodolreaktori un citas kodoliekārtas seismiski aktīvos reģionos un piekrastes teritorijās, kur pastāv liels applūšanas risks vai cunami iespējamība, visi reaktori bez divkārša vai spiediendroša aizsargapvalka, visi BWR tipa kodolreaktori ar tikai vienu dzesēšanas sistēmu un izlietotās kodoldegvielas glabātavu ārpus aizsarapvalka, kā arī visas kodoliekārtas, kas būvētas pirms 1980. gada;

•  nekavējoties jāaizliedz Eiropas Savienībā pārstrādāt izlietotu kodoldegvielu;

•  līdz 2011. gada beigām jāizstrādā stratēģija, kā pārvietot visu izlietoto kodoldegvielu uz sausām glabātavām, tiklīdz būs pazeminājies atlikušā siltuma līmenis;

•  nekavējoties jāaizliedz ražot un izmantot jaukto oksīdu kodoldegvielu (MOX);

6.  turklāt prasa Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis un ES kaimiņvalstis ievieš pilnu civiltiesisko atbildību kodoliekārtu operatoriem un licencētiem kodolatkritumu apsaimniekotājiem avārijas gadījumā un ilgtermiņā pārstrādājot atkritumus, saistībā ar iespējamo kaitējumu, cita starpā gadījumos, ja kaitējums nodarīts augsnei, ūdens un jūras videi;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami izstrādāt īstenošanas plānus un iedarbīgus pasākumus, lai pārietu uz zema riska ekonomiku, formulējot konkrētus vidēja termiņa mērķus, kā līdz 2050. gadam izveidot ekonomiku, kas balstās uz atjaunojamo enerģiju un kuras energoefektivitāte ir gandrīz 100 %; uzstājīgi prasa šo mērķi iekļaut gaidāmajā enerģētikas ceļvedī 2050. gadam;

8.  prasa, pārejot uz energoefektīvu ekonomiku, pieņemt un ieviest vērienīgu energoefektivitātes un energotaupības tiesisko regulējumu, lai līdz 2020. gadam samazinātu mūsu absolūto enerģijas patēriņu par 20 %, līdz 2030. gadam — par 33 % un līdz 2050. gadam — par 50 % salīdzinājumā ar pašreizējo enerģijas patēriņu Eiropas Savienībā;

9.  prasa, līdz 2050. gadam pārejot uz gandrīz par 100 % atjaunojamo ekonomiku, līdz 2020. gadam palielināt tiesiski saistošo atjaunojamās enerģijas mērķi līdz 30 % un noteikt jaunu starpposma mērķi (45 %) līdz 2030. gadam, izmantojot šos enerģijas veidus;

10. atgādina, ka Komisija savā 2008. gadā sagatavotajā priekšlikumā izstrādāt Kopienas kodoldrošības regulējumu neizmantoja drošu iespēju piedāvāt vienotus standartus, kas garantē augstu kodoldrošības līmeni[1]; atgādina, ka šis priekšlikums attiecas uz Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma darbības jomu un Eiropas Parlamentam šajos jautājumos nav likumdevējvaras; pauž nožēlu, ka ES iestādes toreiz noraidīja saistošos drošības standartus[2]; pauž nožēlu, ka dalībvalstis pat neņēma vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada aprīlī sniegto atzinumu[3], padarot SAEA parastos drošības principus par neobligātu, nevis tiesiski saistošu prasību;

11. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt spēkā esošo tiesisko un normatīvo regulējumu attiecībā uz kodoliekārtu drošību; prasa Komisijai iesniegt pārskatu saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību; šajā sakarībā prasa Komisijai nodrošināt, ka dalībvalstis un ES kaimiņvalstis visās kodoliekārtās, kamēr tās nav slēgtas, ievieš visaptverošus, saistošus un efektīvus drošības standartus, kas atbilst mūsdienu normatīvajai un ekspluatācijas praksei un vislabākajai pieejamajai tehnoloģijai;

12. pauž dziļu nožēlu, ka Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumi ir vāji sagatavoti attiecībā uz tā dēvēto „noturības testu”, jo īpaši tāpēc, ka tie nav obligāti jāveic;

13. pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu visās kodoliekārtās ieviest pilnu riska un drošuma novērtēšanu („noturības testu”); šajā sakarībā prasa Komisijai kopā ar Eiropas Kodoldrošības regulatoru grupu (ENSREG) nodrošināt, ka dalībvalstis un ES kaimiņvalstis:

•  vēlākais līdz 2011. gada beigām pārskata visu esošo un plānoto kodoliekārtu drošumu, cita starpā attiecībā uz radioaktīvo atkritumu un izlietotas degvielas rezervuāriem. Šajā sakarībā prasa nodrošināt pārskatāmu, plašu un neatkarīgi īstenotu procesu, lai panāktu pilnu riska un drošuma novērtēšanu („noturības testu”);

•  ciešā sadarbībā ar ieinteresēto personu pilnvarotiem neatkarīgiem ekspertiem izstrādāt kritērijus, parametrus un vispārējo saturu; Eiropas Parlamentam un sabiedrībai vajadzīga neierobežota piekļuve visiem dokumentiem, kas izmantoti šajos testos, un regulāri sniegta jaunākā informācija; šajā sakarībā prasa Komisijai vēlākais līdz 15. aprīlim iesniegt konkrētu un precīzu grafiku, norādot neatkarīgās struktūras un ekspertus, kuri palīdzēs izstrādāt precīzus kritērijus, kas būs izmantojami šajos „noturības testos”;

•  minētajos noturības testos jāizmanto ne tikai probabilistiska drošuma analīze (PSA, PRA), bet arī cēloniska pieeja. Tātad ir jāpierāda, ka jebkura atsevišķa kodoliekārta spēj izturēt pat vairāku retu notikumu sagadīšanos, arī cilvēku kļūmes dēļ;

•  visas kodoliekārtas, kuras neiztur šos testus, tostarp pastāvot civilu aviokatastrofu vai teroristu uzbrukumu riskam, un attiecībā uz kurām nevar izslēgt radiācijas noplūdes risku apkārtējā vidē (PSA 2. līmenis) un risku iedzīvotājiem (PSA 3. līmenis) ne vēlāk kā 2012. gada janvārī ir jāslēdz;

•  neatkarīgi no „noturības testu” rezultātiem būs aizliegts pagarināt kodoliekārtu tehniskās ekspluatācijas laiku — 30 gadus;

14. pauž nožēlu par to, ka trūkst informācijas un tā ir neprecīza, par gauso sabiedrības informēšanu un par nepietiekamiem Fukušimas katastrofas apmēru novērtējumiem, kurus pastāvīgi sniedza Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA) un Fukušimas atomelektrostacijas operators — Tokijas elektroenerģijas uzņēmums (TEPCO);

15. turklāt pauž nožēlu sakarā ar SAEA duālo un pretrunīgo lomu, kas vienlaikus sekmē kodolenerģētikas attīstību un visā pasaulē nosaka kodoldrošības standartus; aicina SAEA dalībvalstis panākt, lai šī aģentūra būtu neatkarīga no kodolrūpniecības; turklāt aicina ANO Ģenerālo asambleju pieņemt lēmumu skaidri nodalīt kodolenerģijas attīstības veicināšanu no kodoldrošības;

16. norāda, ka kodolnegadījumu laikā un pēc tiem ir svarīgi izplatīt nopietnu un neatkarīgu informāciju par ietekmi uz veselību un uz vidi, piemēram, pēc katastrofas Fukushima Daiichi atomelektrostacijā un Černobiļā); atzīst, ka šādas informācijas izplatīšanu ir kavējuši SAEA pretrunīgie uzdevumi un 1959. gadā parakstītais PVO/SAEA nolīgums (nolīgums WHA 12-40); aicina PVO dalībvalstis gaidāmajā PVO Ģenerālajā asamblejā ierosināt balsošanu par to, lai atceltu PVO/SAEA nolīgumu WHA 12-40, kas kavē jebkādu PVO ierosmi vai rīcību tās mērķu, t.i., veselības aizsardzības un uzlabošanas, sasniegšanā;

17. ar dziļām bažām norāda, ka pēc negadījuma Fukušimā katru dienu pienāk ziņas par nopietnu gaisa, augsnes, ūdens, uztura un pārtikas produktu piesārņojumu;

18. mudina Japānas valdību „slēgtajai zonai” pievienot reģionus, kur konstatēts augsts radiācijas līmenis; turklāt prasa lielāku pārredzamību, ziņojot par radiācijas līmeni un piesārņojumu, un prasa regulāri sniegt sabiedrībai pārredzamus datus un informāciju par papildu risku, jo īpaši saistībā ar uztura un pārtikas produktu piesārņojumu ne tikai ar jodu un cēziju, bet arī ar citiem radionuklīdiem, piemēram, stronciju un plutoniju;

19. prasa Komisijai un dalībvalstīm saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem, kas reglamentē pasākumus attiecībā uz uztura piesārņojumu kodolavārijas gadījumā, nekavējoties ES mērogā noteikt maksimāli pieļaujamo līmeni, lai pasargātu mazāk aizsargātos iedzīvotājus, ņemot vērā jaunākos zinātnes atzinumus par iedarbīgo devu novērtēšanu un to ietekmi uz veselību; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, ka galvenie tiesību aktu principi šajā jomā ir augstais cilvēku veselības aizsardzības līmenis, nevis komercinterešu saglabāšana iekšējā tirgū;

20. aicina Komisiju atsaukt no Komisijas 2011. gada 25. marta Īstenošanas regulas (ES) Nr. 297/2011 noteikumus, kas atļauj ievest piesārņotu pārtiku un pārtikas produktus no dažām Japānas provincēm, ja piesārņojuma līmenis nesasniedz maksimālo līmeni, kas noteikts Regulā 3954/87, bet tā vietā aizliegt ievest dažas pārtikas un pārtikas produktu kategorijas, jā šie produkti nāk no piesārņotajiem Japānas reģioniem; vienlaikus jāizstrādā pasākumi atlīdzības piešķiršanai Japānas lauksaimniekiem un zvejniekiem, kuri cieš ekonomiskus zaudējumus no šiem importa aizliegumiem;

21. prasa aizliegt ievest dažas pārtikas un pārtikas produktu kategorijas, jā šie produkti nāk no piesārņotajiem Japānas reģioniem, un vienlaikus izstrādāt pasākumus atlīdzības piešķiršanai Japānas lauksaimniekiem un zvejniekiem, kuri cieš ekonomiskus zaudējumus no šiem importa aizliegumiem;

22. aicina Komisiju un dalībvalstis finansēt neatkarīgas zinātnes programmas piesārņoto zonu izpētei gan Černobiļas, gan Fukušimas apkārtnē, lai pilnīgotu zināšanas par radiācijas un piesārņojuma īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz cilvēkiem un vidi; prasa pilnībā publiskot šo programmu rezultātus;

23. aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties un pašos pamatos mainīt enerģētikas politiku, lai vēlākais līdz 2050. gadam Eiropā izveidotu ekonomiku, kura pilnībā balstās uz energoefektīviem atjaunojamiem energoresursiem;

24. aicina Komisiju, dalībvalstis, Eiropas Investīciju banku (EIB), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (EBRD) un citas publiskas bankas iesaldēt publisko finansējumu kodolsintēzes mērķiem, tostarp ITER vai kodolšķelšanas vajadzībām, izņemot kodoliekārtu ekspluatācijas pārtraukšanas mērķim;

25. paturot prātā demokrātijas principus, Eiropas Parlamenta iesaistīšanos, pārredzamību un neierobežotu sabiedrības piekļuvi informācijai, aicina ES un tās dalībvalstis attiekties pret kodolenerģiju kā pret jebkuru citu enerģijas avotu saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību; tādēļ prasa atcelt Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu;

26. prasa Komisijai nošķirt enerģētikas politikas uzdevumus, tostarp kodolenerģētikas attīstības veicināšanu, no tās drošības uzdevumiem; pieprasa, lai par pēdējiem būtu atbildīgs tās Vides ģenerāldirektorāts un Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts;

27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Euratom, un ENSREG.

 

• [1]  COM(2008)0790.
• [2]  Ziņojums par priekšlikumu Padomes direktīvai (Euratom) par Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru izveidošanu — referents Gunnar Hokmark - A6-0236/2009 –3.4.2009.
• [3]  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.