REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos
4.4.2011
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Barbara Lochbihler, Raül Romeva i Rueda, Nicole Kiil-Nielsen, Heidi Hautala, Franziska Katharina Brantner, Frieda Brepoels, Hélène Flautre, Jean Lambert, Ulrike Lunacek, Judith Sargentini, Malika Benarab-Attou Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0244/2011
B7‑0244/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,
– ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā un izvarošanu kā kara noziegumu,
– ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē,
– ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par dienvidu kaimiņvalstīm un jo īpaši Lībiju,
– ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā izteikto augstās pārstāves Catherine Ashton deklarāciju Starptautiskajā vardarbības pret sievietēm izskaušanas dienā, 2010. gada 25. novembrī,
– ņemot vērā Eiropas Savienības vārdā izteikto augstās pārstāves Catherine Ashton deklarāciju Starptautiskajā sieviešu dienā, 2011. gada 8. martā,
– ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un cilvēku izmantošanu prostitūcijas pakalpojumu sniegšanai, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, kā arī Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un ņemot vērā neizraidīšanas principu,
– ņemot vērā citus ANO dokumentus par vardarbību pret sievietēm, piemēram, Pasaules Cilvēktiesību konferencē 1993. gada 25. jūnijā pieņemto Vīnes deklarāciju un rīcības programmu (A/CONF. 157/23) un 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju „Noziedzības apkarošana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju „Goda dēļ pret sievietēm izdarītu noziegumu izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju „Vardarbības pret sievieti ģimenē izskaušana” (A/RES/58/147),
– ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (11. sesijā, 1992. gadā) pieņemto vispārējo rekomendāciju Nr. 19,
– ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī Pekinā pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas izpildi, 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences — rīcības platforma (Pekina + 10) lēmumu izpildes kontroli un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 — ANO rīcības platforma dzimumu līdztiesībai,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju „Centienu pastiprināšana, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,
– ņemot vērā 1998. gadā pieņemtos Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtus un jo īpaši to 7. un 8. pantu, kuros ir noteikts, ka izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība ir noziegums pret cilvēci, un noteikti kara noziegumi un ka šie noziegumi ir pielīdzināmi spīdzināšanai un smagiem kara noziegumiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek veikti starptautisku vai iekšēju konfliktu laikā un vai tas notiek sistemātiski vai nē,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā sievietes ir aktīvi piedalījušās sacelšanās kustībās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai panāktu lielāku demokrātiju un gūtu vairāk tiesību un brīvību;
B. tā kā pie Lībijā un Ēģiptē varas esošo režīmu pārstāvji izmanto seksuālus uzbrukumus šo revolūciju apspiešanā, vēršoties pret sievietēm un jo īpaši, padarot tās neaizsargātas;
C. tā kā seksuālo vardarbību, šķiet, izmanto regulāri, lai sievietes iebiedētu un pazemotu;
D. tā kā lībiete Iman al-Obeidi, kas žurnālistiem pastāstīja, ka karavīri viņu kādā Tripoles viesnīcā grupveidā izvarojuši un pazemojuši, 2011. gada 26. martā tika aizturēta un ieslodzīta nezināmā vietā, un tā kā pašlaik viņu apsūdz neslavas celšanā pret vīriešiem, ko viņa bija apsūdzējusi izvarošanā;
E. tā kā Ēģiptē protesta kustības dalībnieces apgalvo, ka militārpersonas veikušas jaunavības pārbaudes pēc tam, kad 2011. gada 9. martā sievietes tika aplenktas Tahrira laukumā un pēc tam spīdzinātas un izvarotas, savukārt jaunavības pārbaudes veica un fotografēja karavīru klātbūtnē;
F. tā kā dažas Ēģiptes sievietes draudēja apsūdzēt prostitūcijā un tā kā dažas no viņām tiesās militāros tribunālos par to, ka viņas nav izturējušas jaunavības pārbaudi,
1. aicina AP/PV, Komisiju un dalībvalstu valdības aktīvi paust nosodījumu Lībijā un Ēģiptē notiekošajai seksuālās vardarbības izmantošanai pret sievietēm, viņu iebiedēšanai un uzbrukumiem viņām;
2. kategoriski nosoda jaunavības piespiedu pārbaudes, ko Ēģiptes armija veic attiecībā uz Tahrira laukumā aizturētajām protestējošām sievietēm, un uzskata šādu praksi par nepieņemamu, jo tā ir pielīdzināma spīdzināšanai; aicina Ēģiptes Augstāko militāro padomi nekavējoties veikt pasākumus, lai apturētu šo pazemojošo izturēšanos un nodrošinātu visu drošības un armijas spēku konkrētu apmācību par to, ka spīdzināšana un cita veida nosodāma izturēšanās, tostarp piespiedu jaunavības pārbaudes, turpmāk vairs nedrīkst tikt pieļauta;
3. aicina Ēģiptes iestādes steidzami veikt visu nepieciešamo, lai novērstu spīdzināšanu un izmeklētu visus gadījumus, kad tiek ļaunprātīgi izmantoti miermīlīgie demonstrētāji, un izbeigt civiliedzīvotāju vajāšanu militārajos tribunālos; ir īpaši nobažījies par cilvēktiesību organizāciju informāciju, ka militārie tribunāli ir likuši arestēt un notiesājuši nepilngadīgas personas;
4. iesaka veikt neatkarīgu izmeklēšanu, lai noziegumu izdarītājus sauktu pie atbildības saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas noteikumiem, īpašu uzmanību pievēršot Muammar Gaddafi izdarīto noziegumu izmeklēšanai;
5. uzsver, ka ikvienam būtu jādod iespējas paust viedokli par savas valsts demokrātisko nākotni, netiekot apcietinātam, spīdzinātam vai pakļautam pazemojošai vai diskriminējošai attieksmei;
6. ir cieši pārliecināts, ka Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos notiekošajām izmaiņām ir jāsekmē sieviešu diskriminācijas izbeigšana un viņu pilntiesīga dalība sabiedrības dzīvē vienādā mērā ar vīriešiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) ievērošana;
7. uzsver, ka šo sabiedrību jaunajās demokrātiskajās un juridiskajās struktūrās ir nepieciešams nodrošināt vispārēju sieviešu tiesību aizsardzību;
8. uzsver, ka būtu jāatzīst sieviešu loma revolucionārajās norisēs, tai skaitā draudi, ar kuriem viņas saskaras, un tas, kā viņas var aizstāvēt savas tiesības;
9. uzsver, ka ir jāsaskaņo cilvēktiesību un Eiropas kaimiņattiecību politika un aktīvi jādalās ar ES pieredzi dzimuma vardarbības novēršanas un līdztiesības jomā, kas ir demokratizācijas procesa neatņemama sastāvdaļa; vēl uzsver nepieciešamību efektīvi īstenot ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visa veida sieviešu diskriminācijas apkarošanu, it īpaši, lai novērstu seksuālo vardarbību pret sievietēm, aizsargātu un sniegtu atbalstu upuriem un sodītu šādu vardarbības noziegumu izdarītājus;
10. uzsver nepieciešamību īstenot dzimuma politikas integrāciju un atbalstīt īpašas darbības, lai panāktu efektīvu un regulāru dzimumu līdztiesības pieejas īstenošanu Eiropas Kaimiņattiecības politikas valstīs; mudina valdības un pilsonisko sabiedrību uzlabot sieviešu sociālo integrāciju, mazināt sieviešu analfabētismu un veicināt sieviešu nodarbinātību un finansiālo neatkarību, lai nodrošinātu viņu ievērojamu klātbūtni visos līmeņos;
11. aicina AP/PV un EĀDD un Komisiju par galvenajām sarunās ar Eiropas Kaimiņattiecību politikas dienvidu valstīm noteikt ES politiskās prioritātes par nāves soda atcelšanu, cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesību, ievērošanu un pamatbrīvību ievērošanu, virknes starptautisko tiesisko aktu, tostarp Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtu un 1951. gada konvencijas par bēgļa statusu, ratifikāciju;
12. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos.