REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (2011/2958(RSP))
13.12.2011
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Marije Cornelissen Verts/ALE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0727/2011
B7‑0729/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (2011/2958(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0258/2011),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45. un 47. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantu,
– ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā,
– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu „Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007.–2010.)” (COM(2007)0773),
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ietekmi ES paplašināšanās kontekstā (COM(2008)0765),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ― tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas priekšlikumu par pārejas pasākumiem, ar kuriem ierobežo darbaspēka pārvietošanās brīvību ES darba tirgos,
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729 galīgā redakcija),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu „Faktori, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū”,
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā tiesības dzīvot un strādāt kādā citā Savienības valstī ir daļa no ES pamatbrīvībām, kuras garantē vienlīdzīgu attieksmi un aizsardzību pret diskrimināciju valstspiederības dēļ, tās ir Līgumos atzītās Eiropas Savienības pilsonības būtiska sastāvdaļa, un tomēr divu dalībvalstu pilsoņiem vēl joprojām ir ierobežotas tiesības strādāt citas dalībvalsts teritorijā;
B. tā kā saskaņa ar Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmē to dalībvalstu ekonomiku, kuras uzņem viesstrādniekus;
C. tā kā nav konstatēta negatīva ietekme dalībvalstīs, kas nav piemērojušas pārejas posma pasākumus attiecībā uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuru izcelsmes valstis ir dalībvalstis, kas pievienojušās Eiropas Savienībai 2004. un 2007. gadā, tomēr vairākas dalībvalstis izlēmušas turpināt ierobežojumu piemērošanu savos darba tirgos attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgajiem vairāk politiskā spiediena, nekā pamatotu bažu dēļ par iespējamo negatīvo ietekmi uz ekonomiku un darba tirgu;
D. tā kā jaunākā statistika liecina, ka 2010. gada beigās viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, kas dzīvo citā dalībvalstī, bija 0,6 % no visu ES iedzīvotāju skaita;
E. tā kā viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmēja uzņemošo valstu tirgus, jo tie ienāca nodarbinātības jomās un nozarēs, kurās trūka darbaspēka;
F. tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā ir norādījusi, ka ir daudz lielāka iespējamība, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, nevis uzņemošās valsts pilsoņi, ir ekonomiski ražīgākajā dzīves posmā, pamatojoties uz to, ka 65 % no visiem šo ES–2 dalībvalstu izcelsmes viesstrādniekiem darbspējīgajā vecumā ir jaunāki par 35 gadiem, salīdzinot ar 34 % attiecībā uz viesstrādniekiem no ES–15 dalībvalstīm;
G. tā kā jaunākie Eirostata dati liecina, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas būtiski neietekmē algas un nodarbinātības rādītājus uzņemošajās valstīs;
H. tā kā darba ņēmējiem no Rumānijas un Bulgārijas ir pilnībā vai daļēji liegta pārvietošanās brīvība, kas pamatojas uz Līgumos atzīto vienlīdzīgu attieksmi, tomēr tai pašā laikā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos aizvien vairāk aizstāj darba ņēmēju kā „pakalpojumu” mobilitāte (ar apakšuzņēmējiem un starpniekiem vai kā fiktīviem pašnodarbinātajiem), kas noved pie negodīgas konkurences algu un darba apstākļu ziņā;
I. tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir pozitīvs sociālekonomisks piemērs gan ES, gan dalībvalstīm, jo uz tās pamatojas ES integrācija, ekonomiskā attīstība, sociālā kohēzija un profesionalitātes līmeņa individuālas celšanas iespējas un tā palīdz novērst ekonomiskās krīzes nelabvēlīgās sekas un radīt spēcīgāku ekonomiku, kas ir spējīga izturēt globālās pārmaiņas;
J. tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā norāda, ka dalībvalstu darba tirgu traucējumus ir radījuši daudzi faktori, tostarp ekonomiskā un finanšu krīze un darba tirgu strukturālās problēmas, nevis viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas;
K. tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir konsekventi uzsvērusi, ka jebkurš pamatbrīvību ierobežojums ir precīzi jāinterpretē;
L. tā kā vairākas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās paredz līdz 2014. gadam saglabāt ierobežojumus Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgajiem; tā kā pārējās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās atvērs savu darba tirgu visiem ES darba ņēmējiem,
1. aicina dalībvalstis atcelt visus spēkā esošos pārejas pasākumus, jo nav faktiska ekonomiska pamatojuma ierobežot Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo tiesības strādāt un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā; uzskata, ka šie ierobežojumi kavē produktivitāti un diskriminē Eiropas Savienības pilsoņus, tādējādi radot ES, kuras iedzīvotājiem nav vienlīdzīgu tiesību;
2. aicina Padomi pilnībā ņemt vērā Komisijas paziņojumu un sekot ieteiktajām pamatnostādnēm, izvērtējot vai pārejas ierobežojumi ir ieteicams un nepieciešams pasākums;
3. aicina Komisiju ierosināt skaidru definīciju terminam „nopietni traucējumi vai nopietnu traucējumu draudi darba tirgū”;
4. aicina Komisiju izstrādāt uz ekonomiskiem un sociāliem datiem pamatotus skaidrus rādītājus un metodiku, pēc kuriem varētu izvērtēt, vai ir pamatojums pagarināt dalībvalstu uzliktos pilnīgos vai daļējos ierobežojumus, balstoties uz pierādītiem traucējumiem darba tirgū, ko radījuši darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, un šo procedūru izmantot, kad dalībvalsts prasa piemērot drošības klauzulu;
5. aicina Komisiju pēc iespējas pārredzamāk publiskot kritērijus, pēc kuriem dalībvalsts drīkst saglabāt pārejas ierobežojumus, ņemot vērā šāda lēmuma ietekmi uz Eiropas Savienības ekonomiku un Eiropas Savienības Tiesas atzinumiem par pamatbrīvību ierobežojumu precīzu interpretāciju;
6. norāda uz to, ka dalībvalstis, kas bez skaidriem un pārredzamiem pierādījumiem par nopietniem tirgus traucējumiem saglabā šos ierobežojumus, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem pārkāpj Līgumu noteikumus; aicina Komisiju būt par Līgumu pārraudzītāju un nodrošināt Līgumu noteikumu ievērošanu;
7. norāda, ka ierobežojumi Bulgārijas un Rumānijas pilsoņiem likumīgi ienākt ES–25 dalībvalstu darba tirgos var paaugstināt nedeklarētā darba apjomu, kas savukārt izraisītu darba ņēmēju tiesību pārkāpumus, nodokļu ieņēmumu samazināšanos un ēnu ekonomikas palielināšanos;
8. aicina Komisiju un dalībvalstis atcelt pārejas ierobežojumus, lai Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi varētu saņemt Līgumos paredzēto vienlīdzīgo attieksmi, kas nodrošina pilsoņu tiesības, godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un novērš sociālā vai ekonomiskā dempinga iespējamību;
9. norāda, ka pārejas pasākumi traucē apkarot fiktīvo pašnodarbinātību un nelegālo nodarbinātību, jo tie darba ņēmēji, kuriem nav tiesību brīvi ienākt likumīgajā darba tirgū, dažkārt izvēlas strādāt kā fiktīvi pašnodarbinātie vai nelegālie darba ņēmēji bez pienācīgas algas un darba apstākļiem;
10. uzsver, ka šo ierobežojumu pagarināšana būtiski aizkavēs viesstrādniekus uzņemošo darba tirgu pielāgošanās procesu;
11. aicina ES–25 dalībvalstīm, pieņemot lēmumu pārtraukt vai pagarināt pilnīgos vai daļējos ierobežojumus attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo pārvietošanās brīvību, pirms tam apspriesties ar sociālajiem partneriem;
12. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.