REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā
13.12.2011
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
(2011/2958(RSP))
Marian Harkin, Renate Weber, Filiz Hakaeva Hyusmenova ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0727/2011
B7‑0730/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (2011/2958(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā savu 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā veicināšanu[1],
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45. un 47. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantu,
– ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kas kodificēta ar Regulu (ES) Nr. 492/2011[2],
– ņemot vērā Komisijas 2007. gada 6. decembra paziņojumu „Mobilitāte — instruments darbavietu skaita un kvalitātes palielināšanai. Eiropas darba mobilitātes rīcības plāns (2007–2010)” (COM(2007)0773),
– ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. novembra paziņojumu par darbaspēka brīvas pārvietošanās ietekmi ES paplašināšanās kontekstā (COM(2008)0765),
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas priekšlikumu par pārejas pasākumiem, kas ierobežo brīvu darbaspēka apriti Eiropas Savienības darba tirgos,
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729 galīgā redakcija),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par faktoriem, kas kavē mobilitāti iekšējā darba tirgū,
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā tiesības dzīvot un strādāt kādā citā Savienības dalībvalstī ir viena no ES pamatbrīvībām un Līgumos atzītās Savienības pilsonības pamatelements, tomēr divu dalībvalstu pilsoņiem vēl joprojām ir ierobežotas tiesības strādāt citas dalībvalsts teritorijā;
B. tā kā jaunākie (2010. gada beigās iegūtie) statistikas dati liecina, ka 0,6 % no ES kopējā iedzīvotāju skaita ir citā dalībvalstī dzīvojoši viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas;
C. tā kā 2010. gada beigās darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas bija nodrošinājuši ES 25 dalībvalstu kopējā IKP ilgtermiņa pieaugumu par 0,3 % un, konkrēti, Spānijas un Itālijas IKP pieaugumu par attiecīgi 1,7 % un 1,3 %;
D. tā kā darba ņēmēju pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmēja saņēmējvalstu tirgus, jo viņi strādāja tajās profesijās un nozarēs, kurās trūkst darbaspēka;
E. tā kā Komisija savā jaunākajā paziņojumā ir konstatējusi, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas, visticamāk, ir ekonomiski ražīgākā savas dzīves posmā nekā uzņēmējas valsts valstspiederīgie, jo no visiem šo ES 2 dalībvalstu izcelsmes viesstrādniekiem, kuri ir ekonomiski aktīvas darbspējas vecumā, 65 % ir jaunāki par 35 gadiem, turpretim ES 15 dalībvalstīm attiecīgais rādītājs ir 34 %;
F. tā kā jaunākie ES Statistikas biroja dati liecina, ka viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas būtiski neietekmē nedz algas, nedz bezdarba līmeni uzņēmējās dalībvalstīs;
G. tā kā mobilitātes plūsmas galvenokārt nosaka pieprasījums pēc darbaspēka un laikā, kad Eiropas mērogā vērojama neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, pagaidu ierobežojumi var kavēt Eiropas uzņēmumu ekonomisko attīstību un apdraudēt tiesības strādāt un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā;
H. tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir pozitīvs sociālekonomisks piemērs gan ES, gan dalībvalstīm, jo tā liecina par ES integrāciju, ekonomikas attīstību, sociālo kohēziju, privātpersonu profesionālo izaugsmi un vienlaikus palīdz novērst ekonomikas krīzes nelabvēlīgās sekas un veidot spēcīgāku ekonomiku, kas spējīga izturēt globālās pārmaiņas;
I. tā kā nesenās pārmaiņas mūsu sabiedrībā, jo īpaši tās, ko izraisījušas pārmaiņas rūpniecībā, globalizācija, jauni darba organizācijas modeļi, demogrāfiskās pārmaiņas un transportlīdzekļu attīstība, prasa no darba ņēmējiem lielāku mobilitāti;
J. tā kā saskaņā ar Komisijas 2011. gada 11. novembra ziņojumu viesstrādnieki no Rumānijas un Bulgārijas labvēlīgi ietekmējuši to dalībvalstu ekonomiku, kuras uzņem viesstrādniekus;
K. tā kā migrācija ir ārkārtīgi delikāts politisks jautājums Eiropas Savienībā un ir būtiski svarīgi nodrošināt, lai visiem Eiropas iedzīvotājiem būtu vienādas tiesības un pienākumi;
L. tā kā Eiropas Komisijas jaunākajā paziņojumā ir konstatēts, ka traucējumus dalībvalstu darba tirgos ir izraisījuši daudzi un dažādi faktori, piemēram, ekonomikas un finanšu krīze un darba tirgus strukturālās problēmas, nevis viesstrādnieku pieplūdums no Rumānijas un Bulgārijas;
M. tā kā Eiropas Savienībā tikai 1 % no visiem bezdarbniekiem (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) ir darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas, turpretim trešo valstu valstspiederīgajiem attiecīgais rādītājs ir 4,1 %;
N. tā kā pašreizējos Eiropas ekonomikas lejupslīdes apstākļos viesstrādnieku naudas pārvedumi uz izcelsmes valstīm var tīri pozitīvi ietekmēt nosūtītāju valstu maksājumu bilanci,
1. uzskata, ka darba ņēmēju pārvietošanās Eiropas Savienībā nekādā gadījumā nav uzlūkojama kā drauds nevienas dalībvalsts iekšējam darba tirgum;
2. aicina dalībvalstis atcelt visus spēkā esošos pārejas pasākumus, jo nav reālu ekonomisku iemeslu ierobežot Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo tiesības strādāt un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā;
3. aicina Padomi pamatīgi apsvērt jaunāko Eiropas Komisijas paziņojumu, spriežot par to, vai pagaidu ierobežojumi ir lietderīgs un nepieciešams pasākums;
4. aicina Komisiju skaidri definēt jēdzienu „nopietni traucējumi darba tirgū”;
5. aicina Komisiju, pamatojoties uz ekonomiskiem un sociāliem rādītājiem, precizēt tos rādītājus un metodoloģiju, kas apliecinātu, ka patiešām ir jāpagarina dalībvalstu noteiktie pagaidu ierobežojumi, jo attiecīgās dalībvalsts darba tirgu nelabvēlīgi ietekmē tieši darba ņēmēji no Rumānijas un Bulgārijas;
6. aicina Komisiju maksimāli pārredzamā veidā publiskot kritērijus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts drīkst saglabāt pagaidu ierobežojumus, ņemot vērā šāda lēmuma ietekmi uz Eiropas Savienības ekonomiku un uz to, kā izņēmumus attiecībā uz pamatbrīvībām savos nolēmumos ir skaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa;
7. aicina dalībvalstis izmantot attiecīgu definīciju, metodoloģiju, rādītājus un kritērijus, sagatavojot paziņojumus Komisijai ar pieprasījumu ieviest vai pagarināt pagaidu ierobežojumus;
8. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt darba tiesību aktu stingru izpildi, tā garantējot vienādu attieksmi pret visiem ES darba ņēmējiem, uzņēmumu godīgu konkurenci un to, ka netiek pieļauts nedz ekonomiskais, nedz sociālais dempings;
9. aicina ES 25 dalībvalstis vajadzības gadījumā apspriesties ar sociālajiem partneriem, pirms tās lemj par to pagaidu ierobežojumu atcelšanu vai pagarināšanu, kas noteikti attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;
10. aicina dalībvalstis, kuras vēlas darba ņēmējiem no Rumānijas un Bulgārijas noteiktos ierobežojumus darba tirgū saglabāt, iesniegt skaidri un pārredzami sagatavotus visus tos sociālekonomiskos rādītājus, kas ļāvuši secināt, ka teritoriālā mobilitāte izraisa nopietnus traucējumus attiecīgās valsts darba tirgū;
11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA-PROV(2011)0455.
- [2] OV L 141, 27.5.2011., 1.–12. lpp.