REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (2011/2958(RSP))
13.12.2011
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Ilda Figueiredo, Patrick Le Hyaric, Kyriacos Triantaphyllides, Paul Murphy, Willy Meyer, Jean-Luc Mélenchon, Marie-Christine Vergiat, Nikolaos Chountis, Jacky Hénin, Gabriele Zimmer GUE/NGL grupas vārdā
B7‑0731/2011
Eiropas Parlamenta rezolūcija par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā (2011/2958(RSP))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45. un 47. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantu,
– ņemot vērā Padomes Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā[1],
– ņemot vērā Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem[2],
– ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Darba pamatstandartus un ANO un SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu[3],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 4. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[4],
– ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei par pārejas režīma piemērošanu attiecībā uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (COM(2011)0729 galīgā redakcija),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā tiesības dzīvot un strādāt citā dalībvalstī, kas nav personas izcelsmes dalībvalsts, ir viena no Savienības pamatbrīvībām un Savienības pilsonības pamatelements, kā atzīts Līgumos;
B. tā kā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips sniedz Eiropas pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties ES teritorijā ar darbu saistītā nolūkā, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, un ar to tiek aizsargātas darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesības;
C. tā kā ar LESD 45. pantu tiek aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem nodarbinātības nosacījumiem;
D. tā kā konkrētas dalībvalstis joprojām ierobežo Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju tiesības uz brīvu pārvietošanos sakarā ar trīs posmu pārejas pasākumiem, kuri noslēgsies 2013. gada 31. decembrī;
E. tā kā šīm abām valstīm noteiktā pārejas laika otrais posms beidzas 2011. gada beigās;
F. tā kā no abu valstu (Rumānijas un Bulgārijas) valstspiederīgajiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, Rumānijas valstspiederīgo īpatsvars sasniedz vairāk nekā 80 %, un šīs personas galvenokārt dzīvo Itālijā (41 %) un Spānijā (38 %), kā arī Vācijā (5 %), savukārt Bulgārijas valstspiederīgie dzīvo galvenokārt Spānijā (38 %), Vācijā (15 %), Grieķijā (12%), Itālijā (10 %) un Apvienotajā Karalistē (7 %);
G. tā kā Bulgāriju un Rumāniju smagi skāra ekonomiskā recesija un tā kā darba samaksas lielās atšķirības ES-15 dalībvalstīs joprojām ir veicinošs faktors; tā kā stingrā taupības politika un „strukturālās reformas”, kas tika īstenotas vai nu Trijotnes, proti, Eiropas Komisijas, ECB un SVF priekšrakstu ietekmē (Rumānijā), vai saskaņā ar valsts valdības lēmumiem (Bulgārijā), saasina recesiju abās valstīs un rada spēcīgu migrācijas stimulu;
H. tā kā mobilais darbaspēks no Rumānijas un Bulgārijas koncentrējas darbos, kam vajadzīga zema (40 %) vai vidēja (53 %) kvalifikācija, un tā kā augsti kvalificētās darba vietās strādā tikai 7 % darba ņēmēju, kas pārcēlušies no šīm valstīm;
I. tā kā ilgākā termiņā mobilitāte ES iekšienē varētu izraisīt negatīvas sekas attiecībā uz vecumu struktūru un publiskajām finansēm, jo no Rumānijas un Bulgārijas ir izceļojis liels skaits jaunu pilsoņu; tā kā abās valstīs pastāv intelektuālā darbaspēka aizplūšanas risks attiecībā uz veselības nozari, kurai stingrās ekonomikas politikas dēļ finansējums ir ārkārtīgi samazināts,
1. uzskata par principiālu jautājumu to, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības ir jānodrošina līdz ar valsts pievienošanos Eiropas Savienībai un ka būtu jāizvairās no pārejas pasākumiem, ar kuriem ierobežo šīs tiesības;
2. aicina tās dalībvalstis, kuras joprojām attiecībā uz Rumānijas un Bulgārijas valstspiederīgajiem ir noteikušas ierobežojumus darbaspēka pārvietošanās brīvībai, atcelt tos līdz 2011. gada beigām saskaņā ar termiņu, ko paredz Pievienošanās līgums;
3. aicina valsts iestādes un visas ieinteresētās puses darīt visu iespējamo, lai paaugstinātu informētību nodarbināto vidū par viņu tiesībām un dažādiem instrumentiem (darba tiesībām, darba koplīgumiem, sociālās nodrošināšanas noteikumiem, mājokļiem, izglītību, bērnu aprūpi u. tml.), kas nosaka darba attiecības, kā arī viņu darba un dzīves apstākļus;
4. norāda uz atzinumiem Komisijas 2012. gada Kopējā nodarbinātības ziņojuma projektā, kuros jau iepriekš paredz turpmāku bezdarba un nabadzības pieaugumu visā Eiropas Savienībā ilgstošās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ; uzsver, ka pieaug pagaidu un nepilnas slodzes darbs, jauniešu bezdarbs, ilgtermiņa un nekvalificētu personu bezdarbs un ka stabilu vietu ieņēmis nedeklarēts darbs, kurš konkrētās dalībvalstīs tautsaimniecībā veido 20 %; norāda, ka pašreizējās krīzes izraisītais bezdarba līmeņa pieaugums daudzās dalībvalstīs nepieciešamības dēļ radījis darbaspēka piespiedu kustību milzīgā apmērā; norāda, ka vienīgais veids, kā to izskaust, ir nodrošināt un palielināt pietiekamu un kvalitatīvu nodarbinātību visās smagi skartajās dalībvalstīs, lai brīvā pārvietošanās būtu izvēle, nevis nepieciešamība;
5. uzsver, ņemot vērā apstākļu raksturojumu — varētu būt ļoti iespējams, ka Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēji būs spiesti „piemēroties” situācijai, pieņemot darba nosacījumus, kas ir pretrunā vienādas attieksmes principam un viņu tiesībām, kas paredzētas ES tiesību aktos par darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos; norāda, ka atbilstīgi Rumānijas un Bulgārijas mobilā darbaspēka kvalifikācijas struktūrai palielināsies spiediens pieņemt jebkuru ļoti zemu atalgotu un nestabilu darbu;
6. stingri kritizē Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldības koncepciju un tās nodarbinātības politiku, kuras veicina elastīgākus darba tirgus un kuras abas vērstas uz to, lai mazinātu sociālo aizsardzību un labklājības valsti, darba ņēmēju tiesības, darba koplēmumus u. tml., un kuras bloķē jebkurus saprātīgus mēģinājumus reaģēt finanšu un ekonomikas krīzes apstākļos, koncentrējot ieguldījumus ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgā attīstībā; uzsver, ka stingrā taupības politika un „strukturālās reformas”, ko īsteno ES un tās dalībvalstis, izraisa darba ņēmēju sāncensību vienam pret otru — neatkarīgi no viņu tautības vai etniskās izcelsmes — darba apstākļu, darba samaksas, sociālā nodrošinājuma u. tml. ziņā; uzsver, ka pašreizējai ES ekonomikas pārvaldībai un nodarbinātības politikai tādējādi ir negatīva ietekme saistībā ar darba ņēmēju tiesību uz brīvu pārvietošanos nodrošināšanu;
7. atgādina par tā prasību 2008. gadā Padomei, lai tā atbalstītu ES mērķi noteikt minimālās algas (tiesību aktos, darba koplīgumos valsts, reģionu un nozaru līmenī), nodrošinot, ka atalgojums ir vismaz 60 % no attiecīgo (valsts, nozaru u. c.) vidējo algu apjoma, un lai tā noteiktu termiņu, kad šis mērķis ir jāsasniedz visās dalībvalstīs; norāda, ka efektīva minimālās algas politika ir būtiska, lai novērstu darba devēju ļaunprātīgu rīcību, kuri izmanto darba ņēmēju brīvo pārvietošanos sociālam dempingam;
8. norāda, ka dalībvalstu pienākums ir pareizi īstenot ANO un SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai; uzstāj, ka ir jāpārorientē ES un dalībvalstu nodarbinātības politika, lai veicinātu „labu darbu” visos tā aspektos; uzsver, ka tas ir priekšnoteikums, lai garantētu darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem sociālās tiesības saistībā ar brīvu pārvietošanos;
9. uzstāj, ka stingri jāpiemēro princips par vienlīdzīgu samaksu un vienlīdzīgiem darba apstākļiem vienādi vērtīgam darbam sievietēm un vīriešiem tajā pašā darba vietā vai jomā;
10. uzsver, ka būtisks instruments vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai un nedeklarēta darba un sociālā dempinga novēršanai ir darba inspekciju efektīvām pārbaudēm; aicina dalībvalstis pastiprināt darba inspekciju pārbaudes un nodrošināt darba inspekcijām pietiekamus finanšu resursus; aicina Komisiju uzlabot sadarbību un koordināciju pārrobežu reģionu darba inspekciju starpā;
11. norāda uz ziņojumiem par Rumānijas un Bulgārijas mobilo darba ņēmēju „atstātajiem bērniem”, kurus tie atstājuši izcelsmes valstī, dodoties meklēt darbu citās ES dalībvalstīs; norāda, ka tā ir pilnīgi nepieņemama situācija, ņemot vērā arī izcelsmes valsts pienākumus; norāda, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka ES mobilo darba ņēmēju bērni nenonāk grūtībās viņu tautības vai pilsonības dēļ, ja viņu vecāki maina darba vietas, un ar visu veidu līdzekļiem jānodrošina bērnu labklājība, izglītība un nākotnes izredzes;
12. aicina dalībvalstis risināt mobilo darba ņēmēju fiktīvas pašnodarbinātības problēmu; uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt darba ņēmējiem tiesības un aizsardzību;
13. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.