Rezolūcijas priekšlikums - B7-0012/2012Rezolūcijas priekšlikums
B7-0012/2012

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropadomes sanāksmes (2011. gada 8.–9. decembrī) secinājumiem attiecībā uz starptautiska nolīguma projektu par fiskālās stabilitātes savienību (2011/2546(RSP))

16.1.2012

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Søren Bo Søndergaard, Jean-Luc Mélenchon, Miguel Portas, Marisa Matias, Kyriacos Triantaphyllides, Takis Hadjigeorgiou, Paul Murphy, Cornelis de Jong, Willy Meyer, Patrick Le Hyaric, Mikael Gustafsson, Nikolaos Chountis, Marie-Christine Vergiat, Ilda Figueiredo GUE/NGL grupas vārdā

Procedūra : 2011/2546(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0012/2012
Iesniegtie teksti :
B7-0012/2012
Debates :
Pieņemtie teksti :

B7‑0012/2012

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropadomes sanāksmes (2011. gada 8.–9. decembrī) secinājumiem attiecībā uz starptautiska nolīguma projektu par fiskālās stabilitātes savienību (2011/2546(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā eurozonas valstu un valdību vadītāju 2011. gada 9. decembra paziņojumu,

–   ņemot vērā starptautiskā nolīguma projektu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā ar fiskālo paktu netiek novērsti galvenie faktori, kas izraisījuši krīzi, proti, finanšu tirgu liberalizācija un ierobežojumu atcelšana, kā arī pārlieku liela atkarība no šiem tirgiem, pieaugošās makroekonomiskās atšķirības eurozonā un neoliberālas politikas uzspiešana;

B.  tā kā valstu un valdību vadītāju ierosinātie pasākumi simbolizē neveiksmīgas politikas turpināšanu, bet finanšu un ekonomiskās krīzes galvenie cēloņi netiek novērsti, jo īpaši pašreiz notiekošā ierobežojumu atcelšana galvenajās tautsaimniecības nozarēs un makroekonomisko atšķirību palielināšanās eurozonā;

C. tā kā atkarība no finanšu tirgiem ir pat pieaugusi kopš finanšu krīzes sākuma, lai gan tās ietekme bijusi postoša; tā kā to var izbeigt vienīgi valsts kontrole pār banku darbību bankas un Eiropas Centrālās bankas uz aizdevumi dalībvalstīm ar zemām procentu likmēm;

D. tā kā ierosinātais fiskālais pakts nepieļaus demokrātiski ievēlēto dalībvalstu valdību izvēles iespējas attiecībā uz fiskālo politiku un Eiropas iedzīvotāju demokrātisku kontroli, ko tie cita starpā īsteno ar valstu parlamentu starpniecību, un tiks noteikta ilgstošas taupības politika;

E.  tā kā Eiropas valdības ir pakļāvušās finanšu tirgu diktātam un tālab savus politikas priekšlikumus pilnībā virza uz to, lai apmierinātu tirgus prasības;

F.  tā kā euro regulējošie noteikumi ir iekļauti spēkā esošajos Līgumos un šos noteikumus nevar mainīt, negrozot šos līgumus;

G. tā kā turpina pieaugt ES dalībvalstu iedzīvotāju uzticēšanās krīze ES iestādēm, padziļinot demokrātijas un leģitimitātes krīzi ES;

H. tā kā ES politikas rezultātā iedzīvotāji arvien vairāk uztver ES kā apdraudējumu viņu ekonomiskajai un sociālajai labklājībai, kā iemeslu arvien lielākai nedrošībai attiecībā uz darbu un ienākumiem, kā nevienlīdzības un netaisnīguma veicinātāju un šķērsli pilnīgai demokrātijai, kas varētu pastiprināt nacionālistiskas norobežošanās tendences, sekmēt ksenofobiskas idejas un zemu dalības līmeni vēlēšanās, tostarp Eiropas vēlēšanās,

1.  uzskata, ka Eiropadomes pieņemtie pasākumi padziļinās globālo kapitālisma krīzi;

2.  kategoriski iebilst pret starptautisko nolīgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā un nesen izdarītās izmaiņas EMS uzbūvē (ekonomikas pārvaldība, Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads, Euro plus pakts); uzskata, ka šīs izmaiņas ir visreakcionārākā, vismazāk demokrātiskākā un ārkārtīgi neoliberāla reaģēšana uz krīzi;

3.  nosoda to, ka starptautiskā nolīguma projektā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā galvenā uzmanība pievērsta tiem pašiem instrumentiem, kas izraisījuši krīzi, tā vietā, lai pārorientētu ekonomisko attīstību 27 valstu Eiropas Savienībā, nodrošinot pilnīgu nodarbinātību (tostarp vairāk un labākas darba vietas), sociāli ekonomisko izaugsmi, sociālo kohēziju (īpaši cīņu pret nabadzību, ienākumu nevienlīdzību un bezdarbu) un vides aizsardzību; šis projekts padziļina pašreizējās politikas demokrātiskas leģitimitātes deficītu, ignorējot Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu lomu;

4.  turklāt uzskata, ka ar starptautiskā nolīguma projektu taupībai tiks piešķirts likumīgs statuss un notiks atteikšanās no principa par visu 27 valstu demokrātisku vienlīdzību, kas neizbēgami padziļinās, krīzi pasliktinās lielākās ES iedzīvotāju daļas dzīves līmeni un palielinās nevienlīdzību starp dalībvalstīm un radīs norobežošanos, kas izraisīs ES valstu dažādu attīstības ātrumu, tādējādi apdraudot ne tikai euro valūtu, bet, iespējams, arī ES pastāvēšanu;

5.  uzsver, ka debates par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu nevajadzētu atstāt vienīgi ES iestāžu un ES dalībvalstu valdību ziņā, bet tajās vajadzētu iesaistīt arī pilsonisko sabiedrību, arodbiedrības, bezdarbniekus un citus Eiropas sabiedrības iedzīvotāju atstumtās daļas pārstāvjus; aicina rīkot Eiropas iedzīvotāju visaptverošu diskusiju par to, ko viņi sagaida no ES un ko domā par tās mērķiem;

6.  uzskata, ka starptautiskā nolīguma projektā izklāstīto saistību apjoms prasa, lai notiktu visplašākā iespējamā apspriešana ar iedzīvotājiem, organizējot referendumus saskaņā ar valstu tiesību aktiem; uzsver, ka šādiem referendumiem jānotiek bez Eiropas Komisijas politiskas iejaukšanās;

7.  konstatē, ka jebkādu izmaiņu izdarīšanai Īrijas konstitūcijā ir nepieciešams referendums; budžeta pilnvaras ar Īrijas konstitūciju ir piešķirtas Īrijas parlamentam un valdībai, un tālab vajadzīga konstitūcijas grozīšana, ja budžeta pilnvaras tiek nodotas tālāk;

8.  uzskata, ka to dalībvalstu valdībām, kurās referendums nav iespējams, jāpiešķir iedzīvotājiem pilnvaras lemt par šā nolīguma ratificēšanu, organizējot tautas apspriešanu;

9.  uzsver, ka jebkādas turpmākās ES līguma izmaiņas ir jāpieņem saskaņā ar līgumu parastu pārskatīšanas procedūru; noraida paātrinātās procedūras izmantošanu;

10. uzskata, ka balsošana par alternatīvu ekonomikas un fiskālo politiku, kuru piedāvā politiskas partijas, ir būtiska daļa no demokrātijas dalībvalstīs un ka šis starptautiskā nolīguma projekts ievērojami mazinās turpmāko valdību spēju īstenot pašu izstrādāto politiku; tas attiecas ne tikai uz fiskālo un ekonomikas politiku, bet arī uz sociālajiem, izglītības un kultūras jautājumiem, un tādēļ šīs apstāklis nopietni apdraud subsidiaritātes principu;

11. noraida jaunu pilnvaru piešķiršanu Eiropas Savienības Tiesai un Eiropas Komisijai, kas ļautu tām iejaukties dalībvalstu budžeta politikā;

12. norāda, ka euro regulējošie noteikumi ir izklāstīti spēkā esošajos ES līgumos un tos nevar mainīt, negrozot pašreizējos Līgumus;

13. pauž nožēlu par juridiskajām un politiskajām neskaidrībām, kas saistītas ar starptautiskā nolīguma projektu, proti, to, ka nav publiskots konkrēts nolīguma projekts;

14. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.