Rezolūcijas priekšlikums - B7-0043/2012Rezolūcijas priekšlikums
B7-0043/2012

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropadomes 2012. gada 30. janvāra secinājumiem attiecībā uz starptautisko nolīgumu par fiskālās stabilitātes savienību

31.1.2012

iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Jürgen Klute, Jean-Luc Mélenchon, Miguel Portas, Nikolaos Chountis, Willy Meyer, Paul Murphy, Marisa Matias GUE/NGL grupas vārdā

Procedūra : 2012/2506(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0043/2012

B7‑0043/2012

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropadomes 2012. gada 30. janvāra secinājumiem attiecībā uz starptautisko nolīgumu par fiskālās stabilitātes savienību

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā eurozonas dalībvalstu 2012. gada 30. janvāra paziņojumu,

–   ņemot vērā Starptautisko līgumu par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā,

A. tā kā valstu vadītāju un ES Padomes apstiprinātie pasākumi neatrisina galvenās problēmas, kas izraisīja krīzi, proti, pārmērīgo paļaušanos uz finanšu tirgiem un aizvien lielākās makroekonomiskās atšķirības eurozonā;

B.  tā kā kopš finanšu krīzes sākuma atkarība no finanšu tirgiem ir pat pieaugusi, lai gan to ietekme ir bijusi postoša; tā kā šo situāciju var atrisināt vienīgi valsts kontrole pār banku darbību un Eiropas Centrālās bankas piešķirti zemu procentu likmju aizdevumi dalībvalstīm;

C. tā kā ar ierosināto līgumu demokrātiski ievēlēto dalībvalstu valdībām atņems izvēles iespējas attiecībā uz fiskālo politiku un Eiropas iedzīvotāju demokrātisko kontroli, kas cita starpā tiek īstenota ar nacionālo parlamentu starpniecību, un tiks ieviests pastāvīgs taupības regulējums;

D. tā kā ES dalībvalstīs turpina pieaugt iedzīvotāju uzticības krīze ES iestādēm, izraisot leģitimitātes krīzi ES;

E.  tā kā process, kura rezultātā tika apstiprināts iepriekš minētais līgums, bija nepārredzams, tādējādi ignorējot demokrātisko kontroli, kas parasti nepieciešama visām Savienības reformām;

F.  tā kā Eiropas valdības ir pakļāvušās finanšu tirgu diktātam un līdz ar to savus politikas priekšlikumus pilnībā virza uz to, lai apmierinātu tirgus prasības;

G. tā kā nedrīkst veikt nekādas lielas izmaiņas ES politikā, šajā procesā pilnībā neiesaistot ES un dalībvalstu parlamentus;

H. tā kā iedzīvotāji aizvien biežāk ES politiku uzskata par savas ekonomiskās un sociālās labklājības apdraudējumu, cēloni aizvien pieaugošajai nedrošībai par savu darbu un ienākumiem, nevienlīdzības un netaisnības izraisītāju un šķērsli iedzīvotāju demokrātiskai kontrolei pār savu dzīvi,

1.  uzskata, ka Eiropadomes pieņemtie pasākumi padziļinās globālo kapitālisma krīzi;

2.  atgādina, ka pašreizējās valsts parādu krīzes galvenie cēloņi ir ārkārtīgi komplicēti un tos neatrisinās vienpusīga pieeja, samazinot izdevumus, kā tas ierosināts iepriekš minētajā līgumā;

3.  noraida Starptautisko līgumu par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā un nesenās izmaiņas EMS struktūrā (ekonomikas pārvaldība, Eiropas semestris, Euro plus pakts); uzskata, ka šīs izmaiņas ir visreakcionārākā, visnedemokrātiskākā un ekstrēmi neoliberāla reaģēšana uz pašreizējo krīzi;

4.  atgādina, ka krīzes pamatcēloņi ir, piemēram, tādi kā pamatnozaru deregulācija, norēķinu kontu nelīdzsvarotība un saistītie dažādie inflācijas līmeņi, ko rada atšķirīgo darbaspēka izmaksu dinamika, kā arī daudzu dalībvalstu nespēja efektīvi iekasēt nodokļus par īpašumu un no lielajiem uzņēmumiem;

5.  turklāt uzskata, ka ar šo starptautiskā līguma projektu taupība tiks institucionalizēta un notiks atteikšanās no principa par visu 27 dalībvalstu demokrātisku vienlīdzību, kas neizbēgami padziļinās krīzi, pasliktinās iedzīvotāju dzīves līmeni lielākajā daļā ES, palielinās nevienlīdzību starp dalībvalstīm un radīs iedalījumu, kas novedīs pie dažādu attīstības ātrumu ES, tādējādi apdraudot ne tikai euro valūtu, bet, iespējams, arī ES pastāvēšanu;

6.  atgādina, ka atsevišķas dalībvalstis gūst labumu no valsts parādu krīzes, norāda, ka dažu dalībvalstu orientēšanās uz eksportu ir ievērojami veicinājusi ražošanas resursu nepareizu sadalījumu un ekonomikas burbuļu rašanos, un aicina šīs valstis veltīt liekākus līdzekļus krīzes atrisināšanai; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, pamatojoties uz solidaritāti un proporcionalitāti;

7.  nosoda to, ka projektā starptautiskajam līgumam par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību ekonomikas un monetārajā savienībā galvenā uzmanība pievērsta tiem pašiem instrumentiem, kas izraisīja krīzi, nevis tam, lai pārorientētu ekonomisko attīstību 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā, nodrošinot pilnīgu nodarbinātību (tostarp vairāk un labākas darba vietas), sociālekonomisko izaugsmi, sociālo kohēziju (jo īpaši cīņu pret nabadzību, ienākumu nevienlīdzību un bezdarbu) un vides aizsardzību;

8.  iebilst pret jauna likuma ieviešanu, nosakot dalībvalstīs gada strukturālo deficītu 0,5 % apmērā no IKP, jo tādējādi veidosies pastāvīgs taupības režīms un turpmāka ekonomikas lejupslīde, radot apburto loku, kurā mazinās valsts ieņēmumi un palielinās parāds, un kategoriski iebilst pret sankcijām un nosacījumiem saistībā ar turpmākas palīdzības saņemšanu;

9.  turklāt uzskata, ka, nosakot saistības samazināt parādu par vienu divdesmito daļu gadā, lai parāds nepārsniegtu 60 % no IKP (kas ir nesasniedzams mērķis), tiks izkropļoti valdību centieni panākt ekonomikas izaugsmi un izkļūt no krīzes;

10. aicina dalībvalstis izbeigt pašlaik tik aktuālo procesu, kad ienākumu gūšana no algām tiek pārorientēta uz peļņu, kas neizbēgami radīs turpmāku ekonomikas destabilizāciju un burbuļu veidošanos;

11. atkārtoti norāda, ka ir jāīsteno visaptveroši un ilgtspējīgi krīzes atrisināšanas pasākumi, tādi kā parādu restrukturizācijas nolīgumu ieviešana valstīs ar pārmērīgu parādu, paredzot parādsaistību norakstīšanu, kā arī jāveic izaugsmi stimulējoši ieguldījumi uz ekoloģiskiem principiem balstītā tautsaimniecībā, izmantojot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas iespējas;

12. ir pārliecināts — lai atkal līdzsvarotu valstu budžetus, ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja, kas ietver īpašumu aplikšanu ar nodokli, finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, cīņu pret krāpšanos ar nodokļiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, adekvātu ECB intervenci un stingru kontroli finanšu sektorā;

13. uzskata, ka starptautiskā līguma projektā izklāstīto saistību apmērs uzliek pienākumu rīkot pēc iespējas plašāku apspriešanos ar iedzīvotājiem, organizējot referendumus saskaņā ar valstu tiesību aktiem; uzsver, ka šādiem referendumiem jānotiek bez Eiropas Komisijas politiskas iejaukšanās; turklāt uzskata, ka to dalībvalstu valdībām, kurās referendums nav iespējams, ir jāpiešķir iedzīvotājiem pilnvaras lemt par šā līguma projekta ratificēšanu, organizējot sabiedriskas apspriešanas;

14. norāda, ka par visām izmaiņām Īrijas konstitūcijā ir jārīko referendums un ka budžeta pilnvaras ir piešķirtas Īrijas parlamentam un valdībai ar Īrijas konstitūciju, un līdz ar to gadījumā, ja budžeta pilnvaras tiek nodotas citai struktūrai, ir jāgroza konstitūcija;

15. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.