REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES un Marokas nolīgumu par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem (2012/2522(RSP))

8.2.2012

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Robert Sturdy ECR grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0048/2012

B7‑0051/2012

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES un Marokas nolīgumu par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem (2012/2522(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 1995. gada 28. novembra Barselonas deklarāciju, ar kuru izveidoja partnerattiecības starp Eiropas Savienību un Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm,

–   ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses,

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 14. oktobra lēmumu, ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Maroku par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, apstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303 galīgā redakcija),

–   ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2011. gada 14. decembra secinājumus par atļauju uzsākt tirdzniecības sarunas ar Ēģipti, Jordāniju, Maroku un Tunisiju,

–   ņemot vērā ierosināto Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumus Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses,

–   ņemot vērā piekrišanas procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0201/2011),

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā politiskā vide, kas Vidusjūras dienvidos veidojas pēc Arābu pavasara notikumiem, ir izraisījusi nepieciešamību pēc spēcīgas, efektīvas un ātras atbildes reakcijas no ES puses;

B.  tā kā tirdzniecības attiecību stiprināšana un līdzsvarota un arvien lielāka komerciāla liberalizācija ar šīm valstīm ir svarīga šīs atbildes daļa;

C. tā kā tirdzniecība un ieguldījumi ir izaugsmes dzinējspēks un palīdz mazināt nabadzību, vienot cilvēkus, stiprināt saikni starp nācijām un veicināt politisko stabilitāti;

D. tā kā kopš 2000. gada 1. marta spēkā esošā ES un Marokas asociācijas nolīguma 16. pants paredz, ka Eiropas Kopiena un Maroka pakāpeniski palielinās liberalizāciju attiecībā uz savstarpējo tirdzniecību ar neapstrādātiem un apstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem;

E.  tā kā ES preču tirdzniecībā ar Maroku saglabā ievērojamu aktīvo saldo, kas 2010. gadā bija 5,9 miljardi euro;

F.  tā kā Eiropas Savienībai lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tirdzniecībā ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm ir ievērojams aktīvais saldo, kas pārsniedz 4 miljardus euro, savukārt lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu divpusējā tirdzniecībā ar Maroku pastāv deficīts, kas 2010. gadā bija 633 miljoni euro; tā kā tirdzniecība ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem aptver apmēram 18 % no Marokas eksporta;

G. tā kā 2009. gadā lauksaimniecība veidoja 16,4 % no Marokas IKP un lauksaimniecībā bija nodarbināti aptuveni 38 % no Marokas darbaspēka; tā kā lauksaimniecība 2006. gadā veidoja 2,1 % no ES IKP un lauksaimniecībā bija nodarbināti aptuveni 5 % no Eiropas darbaspēka;

H. tā kā ar ierosināto nolīgumu nekavējoties liberalizē 55 % no ES lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tarifiem (iepriekš — 33 %) un 70 % no Marokas lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tarifiem 10 gadu laikā (iepriekš — 1 %);

I.   tā kā visām lauksaimniecības precēm, jo ES importē no jebkuras trešās valsts, ir jāatbilst Savienības noteikumiem attiecībā uz sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem;

J.   tā kā Maroka ir viena no Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, attiecībā uz kuru Padome ir apstiprinājusi norādes sarunām par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA); tā kā lauksaimniecības produktu tirdzniecība būs daļa no šīm sarunām;

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzskata, ka tirdzniecības liberalizācija un pakāpeniska integrācija ES iekšējā tirgū ir spēcīgi instrumenti Vidusjūras dienvidu reģiona valstu attīstībai un palīdz mazināt plaši izplatīto nabadzību un bezdarbu, kas ir pamatā reģiona ekonomiskajām, migrācijas un drošības problēmām; uzskata, ka šā potenciāla īstenošanai ES jābūt gatavai sniegt tirdzniecības koncesijas jutīgās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā;

2.  uzsver, ka pēc Arābu pavasara ES pienākums ir pilnībā izmantot savas tirdzniecības un ekonomiskās iespējas, lai pārejas posmā palīdzētu tām Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, kuras tāpat kā Maroka sper būtiskus soļus pretim demokratizācijai;

Nolīgums

3.  uzsver, ka nolīgums radīs ievērojamas iespējas ES lauksaimniecības nozarei, jo īpaši attiecībā uz pārstrādātiem produktiem; norāda, ka ES eksportētāji laika gaitā gūs labumu no Marokas importa tarifu atcelšanas 70 % lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu pozīciju, ar ko muitas nodokļos paredzams ietaupīt 100 miljonus eiro;

4.  uzskata, ka ir būtiski, lai tirdzniecības un ieguldījumu iniciatīvu mērķis būtu visu sabiedrības grupu labums un tās jo īpaši būtu vērstas uz MVU un sīkzemniekiem; šajā kontekstā norāda, ka vairāk nekā 80 % Marokas zemnieku ir mazāk nekā pieci hektāri zemes, un tādēļ atzinīgi vērtē Marokas lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācijas (COMADER) atbalstu nolīgumam;

5.  uzsver — lai piekļūtu ES iekšējam tirgum, ir jāizpilda noteikti sanitārie un nekaitīguma standarti, un atzinīgi vērtē Pārtikas un veterinārā biroja 2011. gada ziņojumu, kurā sniegts pozitīvs vērtējums; atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā ir likts uzsvars uz sanitāriem un fitosanitāriem pasākumiem, un prasa tehnisko palīdzību izvirzīt par centrālo tematu jebkādās turpmākās sarunās ar Maroku par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA);

6.  atzinīgi vērtē nolīgumā iekļautos papildu ārpustarifa pasākumus, piemēram, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu papildu aizsardzību, uzlabotus aizsargmehānismus un sanitāros un fitosanitāros pasākumus; turklāt atgādina, ka ES un Maroka ir vienojušās par spēcīgu strīdu risināšanas mehānismu, kas ES paredz tiesību aizsardzību, ja Maroka neievēro nolīguma noteikumus;

7.  norāda uz dažu Eiropas rūpniecības grupu bažām par beznodokļu kvotu palielināšanu jutīgu augļu un dārzeņu veidu importam; tomēr uzsver, ka palielinātās beznodokļu kvotas veido niecīgu daļu no Eiropas produkcijas (piemēram, tomātiem — aptuveni 0,8 %) un ka šo importu turklāt ierobežo sezonālie piešķīrumi un ievešanas cenu sistēma;

8.  aicina Komisiju regulāri informēt Eiropas Parlamentu par lauksaimniecības produktu tirdzniecības uzraudzības rezultātiem, it īpaši attiecībā uz visjutīgākajiem produktu veidiem, lai nodrošinātu kontroli pār šī nolīguma ievērošanu, novērstu tirgus traucējumus un nodrošinātu tirgus stabilitāti un piegāžu nepārtrauktību augļu un dārzeņu sektorā;

9.  uzsver, ka Maroka, tāpat kā daudzas jaunattīstības valstis, saskaras ar būtiskām grūtībām darba tiesību nodrošināšanā; norāda, ka, neraugoties uz vairuma attiecīgo Starptautiskās darba organizācijas (ILO) konvenciju ratificēšanu un tiesību aktu pieņemšanu, kas aizliedz bērnu darbu, joprojām saglabājas bažas saistībā ar biedrošanās brīvību un bērnu darbu; uzskata, ka DCFTA nolīgumos būtu jāiekļauj palīdzība ILO konvenciju īstenošanā, neparakstītu pamatkonvenciju (piemēram, Konvencijas par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr. 87)) ratificēšanā un iniciatīvas par uzņēmumu sociālo atbildību;

10. aicina Komisiju nodrošināt, lai jaunajā nolīgumā būtu pilnībā ievērotas starptautisko tiesību normas un lai tas sniegtu labumu visiem vietējiem iedzīvotājiem, kuru dzīvi tas ietekmēs;

11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EP delegācijai attiecībām ar Magribas valstīm, Savienības Vidusjūrai parlamentārajās asamblejas prezidijam un Marokas valdībai un parlamentam.