Procedūra : 2012/2552(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B7-0130/2012

Iesniegtie teksti :

B7-0130/2012

Debates :

PV 15/03/2012 - 7
CRE 15/03/2012 - 7

Balsojumi :

PV 15/03/2012 - 11.7
CRE 15/03/2012 - 11.7
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0091

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PDF 153kWORD 88k
6.3.2012
PE483.175v01-00
 
B7-0130/2012

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B7‑0101/2012, uz kuru jāsniedz mutiska atbilde,

saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu


par sesto Pasaules Ūdens forumu Marseļā 2012. gada 12.–17. martā (2012/2552(RSP))


Richard Seeber, Sophie Auconie, Daciana Octavia Sârbu, Gerben‑Jan Gerbrandy, Michèle Rivasi, Miroslav Ouzký, Sabine Wils Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā
GROZĪJUMI

Eiropas Parlamenta rezolūcija par sesto Pasaules Ūdens forumu Marseļā 2012. gada 12.–17. martā (2012/2552(RSP))  
B7‑0130/2012

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā to, ka Marseļā 2012. gada 12.–17. martā notiks sestais Pasaules Ūdens forums,

–   ņemot vērā attiecīgi Marrākešā (1997), Hāgā (2000), Kioto (2003), Mehiko (2006) un Stambulā (2009) notikušo pirmo piecu Pasaules ūdens forumu nobeiguma deklarācijas,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūciju Nr. 64/292 par cilvēka tiesībām uz ūdeni un sanitāriju un ANO Cilvēktiesību padomes 2010. gada 30. septembra rezolūciju Nr. 15/9 par cilvēktiesībām un droša dzeramā ūdens un sanitārijas pieejamību,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi, ko starptautiskā sabiedrība ir vienojusies noteikt, lai izskaustu nabadzību, un saskaņā ar kuru līdz 2015. gadam uz pusi ir jāsamazina to pasaules iedzīvotāju skaits, kam nav pastāvīgi pieejams drošs dzeramais ūdens un sanitārijas pamatpakalpojumi,

–   ņemot vērā ANO ziņojumu „Ūdens mainīgajā pasaulē”, kas ir trešais ANO ziņojums par ūdens resursu apsaimniekošanu pasaulē,

–   ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Budapeštā (2011. gada 16.–18. maijā) pieņemto rezolūciju par ūdens piesārņojumu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(1) („Ūdens pamatdirektīva”),

–   ņemot vērā 2011. gada 29. septembra rezolūciju par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmei par ilgtspējīgu attīstību(2),

–   ņemot vērā 2009. gada 12. marta rezolūciju par ūdeni piektā Pasaules Ūdens foruma kontekstā, kas notika Stambulā no 2009. gada 16. līdz 22. martam(3), un 2006. gada 15. marta rezolūciju par ceturto Pasaules Ūdens forumu Mehiko (2006. gada 16.‑22. martā)(4),

–   ņemot vērā 2012. gada 25. janvāra jautājumu Komisijai par sesto Pasaules Ūdens forumu Marseļā 2012. gada 12.–17. martā (O‑000013/2012 – B7-0101/2012),

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A. tā kā gandrīz pusei jaunattīstības valstu iedzīvotāju nav pieejama sanitārā infrastruktūra, vairāk nekā 800 miljoni cilvēku joprojām izmanto veselībai nedrošus dzeramā ūdens ieguves avotus, un katru gadu vairāk nekā 2,5 miljoni bērnu mirst droša dzeramā ūdens un sanitārijas pakalpojumu trūkuma un sliktu higiēnas apstākļu dēļ;

B.  tā kā ūdens resursu apsaimniekošana tieši ietekmē cilvēka veselību, enerģijas ražošanu, lauksaimniecību un uzturdrošību, turklāt efektīva ūdens resursu apsaimniekošana ir būtisks nabadzības mazināšanas priekšnoteikums;

C. tā kā mežu izciršana, urbanizācija, iedzīvotāju skaita pieaugums, bioloģiskais un ķīmiskais piesārņojums un klimata pārmaiņas straujāk kā jebkad vairo saspīlējumu, ko rada veselībai nekaitīgu un drošu ūdens resursu trūkums un to kvalitātes pasliktināšanās, turklāt šo faktoru ietekmē ar ūdeni saistītu ekstremālu notikumu risks kļūst aizvien iespaidīgāks, un šīs tendences visspēcīgāk skar tieši trūcīgos pasaules iedzīvotājus, kuriem ir vismazākās iespējas tām pielāgoties;

D. tā kā ūdens resursu ģeogrāfiskais sadalījums ir ārkārtīgi nevienmērīgs un bieži vien šo resursu apsaimniekošanai piemērotākā ir t. s. „daudzlīmeņu pārvaldības” pieeja, kuras īstenošanai īpaši nozīmīga ir reģionālo un vietējo varasiestāžu darbība;

E.  tā kā rezolūcijās par ceturto un piekto Pasaules Ūdens forumu Parlaments aicināja Komisiju un Padomi mudināt ES dalībvalstu vietējās varasiestādes daļu no maksājumiem, kas no patērētājiem iekasēti par ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem, piešķirt decentralizētiem sadarbības pasākumiem un tā kā nav darīts nekas, lai šīs prasības īstenotu, kaut gan, šādi rīkojoties, būtu nodrošināts, ka attiecīgie pakalpojumi ir pieejamāki vistrūcīgākajiem ļaudīm;

F.  tā kā jaunattīstības valstīs bieži vien nav piemērotu ūdens infrastruktūras sistēmu un rūpnieciski attīstītajās valstīs šīs sistēmas ir novecojušas;

G. tā kā jaunu tehnoloģiju attīstība sniedz iespēju racionālāk un ilgtspējīgāk izmantot ūdens resursus un šo tehnoloģiju pielietojums būtu izdevīgs īpaši jaunattīstības valstīm;

H. tā kā ar Ūdens pamatdirektīvu ir izveidots regulējums, lai Eiropas Savienībā aizsargātu un atjaunotu tīra ūdens resursus un nodrošinātu to ilgtspējīgu ilgtermiņa izmantošanu;

I.   tā kā labu ūdens stāvokli visveiksmīgāk var sasniegt, samazinot notekūdeņu un emisiju apjomu, kā arī piesārņotāju noplūdi vidē;

J.   tā kā jaunajā ES kopējās lauksaimniecības politikas un kohēzijas politikas regulējumā, kas ierosināts, ņemot vērā stratēģiju „Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, ir atbalstīta ar vidi un klimatu saistītu jautājumu iekļaušana galvenajās rīcības jomās;

K. tā kā Pasaules Ūdens forums, kura sanāksmes tiek rīkotas reizi trijos gados, ūdenssaimniecības nozares pārstāvjiem, kā arī politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem no visiem pasaules reģioniem sniedz unikālu iespēju satikties, diskutēt un mēģināt rast risinājumus, kas ļautu panākt nodrošinājumu ar ūdeni;

L.  tā kā sestā Pasaules Ūdens foruma vadmotīvs ir „Laiks risinājumiem” un šī foruma kontekstā ir noteiktas 12 galvenās prioritātes rīcībai ūdens resursu jomā, kas iedalītas trijās stratēģisko uzdevumu grupās — nodrošināt labklājību ikvienam, sekmēt ekonomikas attīstību un nosargāt planētas ūdens resursus, un ir noteiktas arī 3 „panākumu atslēgas”,

Nodrošināt labklājību ikvienam

1.  pauž pārliecību, ka ūdens ir visai cilvēcei kopīgs resurss, tādēļ tas nedrīkst būt peļņas avots, un ka nodrošinājums ar ūdeni ir uzskatāms par vispārējām cilvēka pamattiesībām; ir gandarīts, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ir atzinusi — cilvēka tiesības uz droša dzeramā ūdens un sanitārijas pieejamību ir daļa no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni; prasa darīt visu iespējamo, lai līdz 2015. gadam garantētu, ka ūdens ir pieejams vistrūcīgākajiem pasaules iedzīvotājiem;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis vēl spēcīgāk īstenot apņemšanos sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus ūdensapgādes un sanitārijas jomā, kā arī ņemt vērā attiecīgos ilgtspējīgai attīstībai veltītās ANO konferences (Rio+20) rezultātus; uzsver, ka Pasaules Ūdens forumā būtu jāapspriež lauksaimniecības un ekonomikas attīstības stratēģijas un risinājumi, kas var garantēt augstu ūdens pieejamības un kvalitātes līmeni;

3.  jo īpaši ņemot vērā gaidāmo Rio+20 konferenci, uzsver nepieciešamību uzņemties konkrētas saistības, kas veicinātu ūdens resursu pieejamību un to aizsardzību;

4.  uzskata, ka sabiedrības veselība un vides aizsardzība ir ikvienas ūdens resursu apsaimniekošanas politikas prioritāte; uzsver, ka dzeramā ūdens resursu aizsardzība ir cilvēka veselībai izšķirošas nozīmes faktors; prasa ūdens resursu apsaimniekošanu plānot un īstenot upju baseinu mērogā, iekļaujot pilnu hidroloģisko ciklu; norāda, ka ūdens piesārņojums ir jānovērš, likvidējot piesārņojuma avotu, proti, ierobežojot to bīstamo vielu daudzumu, kas nonāk vidē un dzeramā ūdens resursu zonās; prasa īstenot principu „piesārņotājs maksā”;

5.  uzsver, ka ūdens ir mieram un sadarbībai nozīmīgs elements; pieprasa slēgt un īstenot starptautiskus nolīgumus par pārrobežu virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu kopīgu apsaimniekošanu, rosinot sadarbību starp attiecīgo valstu iedzīvotājiem un varasiestādēm, jo tas garantētu ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un novērstu iekšzemes un starptautisku konfliktu iespējamību;

Sekmēt ekonomikas attīstību

6.  uzsver, ka jo īpaši jaunattīstības valstīs ir jālīdzsvaro ūdens izmantošanas veidi, nodrošinot pieejamajiem resursiem atbilstošu pieprasījumu pēc ūdens, kā arī ūdens kvalitāti; prasa starptautiskā, valsts un vietējā mērogā kopā ar teritoriālplānojumu pieņemt integrētus ūdens resursu apsaimniekošanas plānus;

7.  prasa ieguldīt gan publisko, gan privāto finansējumu novatorisku tehnoloģiju pētniecībā un izstrādē visās ūdens resursu apsaimniekošanas jomās; mudina lauksaimniecībā izmantot jaunas ūdens tehnoloģijas, iekārtas un ierīces, kas nodrošinātu ilgtspējīgu veselībai nekaitīgas pārtikas ražošanu pietiekamā daudzumā, racionālāk izmantojot ūdeni un vairāk izmantojot netradicionālus ūdens resursus, tostarp atkārtoti izmantojot attīrītus notekūdeņus laistīšanas un rūpnieciskām vajadzībām;

8.  prasa novērst šķēršļus, kuru dēļ nav iespējams nodot ar ūdens saglabāšanu, ūdens ieguvi, apūdeņošanas paņēmieniem, gruntsūdeņu apsaimniekošanu, notekūdeņu attīrīšanu u. c. saistītas zināšanas un tehnoloģiju;

9.  uzsver ūdens resursu racionālas izmantošanas nozīmi; prasa ūdeni izmantot racionālāk, jo īpaši tajās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, kurās tiek izmantots lielākais ūdens daudzums, jo tieši šajās nozarēs var ievērojamākos racionālā patēriņa uzlabojumus; turklāt prasa piemērot obligātas racionālā patēriņa prasības ES tirgū laistiem ražojumiem, kas rada lielāko ūdens patēriņu, ņemot arī vērā ar to saistīto energotaupības potenciālu;

10. uzsver, ka ūdens ilgtspējīga izmantošana ir gan ekonomikai, gan videi vienlīdz svarīga nepieciešamība; prasa pārredzamākus mehānismus ūdens cenu noteikšanai;

Nosargāt planētas ūdens resursus

11. uzsver, ka ūdeni īpaši spēcīgi ietekmē klimata pārmaiņas, kuru rezultātā varētu samazināties pieejamā ūdens, jo īpaši dzeramā ūdens, daudzums, pasliktināties ūdens kvalitāte, kā arī biežāki kļūtu aizvien spēcīgāki plūdi un sausums; pieprasa, īstenojot politiku, kas vērsta uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu, pienācīgi ņemt vērā ietekmi uz ūdens resursiem; uzsver riska novēršanas, seku mazināšanas un reaģēšanas stratēģiju nozīmi, cenšoties nepieļaut ar ūdeni saistītas ekstremālas dabas parādības;

12. aicina visas valstis līdz 2015. gadam noteikt kvantitatīvu mērķi, saskaņā ar kuru tiktu samazināts ķīmiskais un bioloģiskais piesārņojums, ko rada pilsētu notekūdeņi un uz sauszemes veiktas darbības, jo tas ļautu nosargāt un atjaunot ūdens kvalitāti, kā arī veicināt ūdens resursu un ekosistēmu ilgtspējību; atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu tām ir pienākums līdz 2015. gadam panākt labu ūdens stāvokli; aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus un nodrošināt pietiekamu finansējumu, kas ļautu sasniegt šos ūdens kvalitātes mērķus;

Panākumu priekšnoteikumi

13. mudina veidot vienotu pasaules un ES līmeņa hidroloģijas zināšanu bāzi; prasa izstrādāt vispārējus ūdens kvalitātes, daudzuma, nodrošinājuma un pieejamības pamatrādītājus, kā arī attiecīgus ūdens resursu racionālas izmantošanas rādītājus upju baseinu līmenī;

14. atbalsta to, ka tiek izstrādāti integrēti upju baseinu apsaimniekošanas plāni pasaules līmenī; uzsver, ka upju baseinu apsaimniekošanas plāniem ir primāra nozīme, īstenojot ES politiku ūdens resursu jomā saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu; īpaši uzsver reģionālo un vietējo varasiestāžu izšķirošo nozīmi, rentabli risinot globālus ūdens resursu apsaimniekošanas jautājumus un nepieļaujot korupciju;

15. aicina Komisiju Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā pievienoties ANO 1997. gada Konvencijai par starptautisko ūdensceļu izmantošanu un veicināt arī to, ka stājas spēkā grozījumi Helsinku 1992. gada Konvencijā par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu, jo tas ļautu šo instrumentu piemērot plašāk, to neattiecinot tikai uz ANO EEK valstīm, un aicina Komisiju arī veicināt to, ka tiek plašāk ratificēts Helsinku 1992. gada Konvencijas Protokols par ūdeni un veselību, tā sekmējot ūdens resursu saskaņotu un taisnīgu apsaimniekošanu iekšzemes un pārrobežu ūdens baseinos;

16. uzsver, ka ir jāpanāk ūdens resursu apsaimniekošanai pieejamā finansējuma tematiska koncentrācija un ka ūdensapgāde ir jāiekļauj visās politikas jomās, tostarp visos ES finanšu un juridiskajos instrumentos; īpaši uzsver to, ka ar ūdens resursiem saistīto problēmu risināšana ir būtiski svarīga sekmīgai pārejai uz „zaļo ekonomiku” un šādas ekonomikas darbībai;

17. vēlreiz aicina Padomi un Komisiju mudināt ES dalībvalstu vietējās varasiestādes daļu no maksājumiem, kas no patērētājiem iekasēti par ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem, piešķirt decentralizētiem sadarbības pasākumiem; vērš uzmanību uz to, ka principu „1 % solidaritātes ūdensapgādei”, ko pieņēmušas dažas dalībvalstis, varētu popularizēt kā paraugu;

18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1)

OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.

(2)

P7_TA(2011)0430.

(3)

P6_TA(2009)0137.

(4)

P6_TA(2006)0087.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika