REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES politiku attiecībā uz Jordānas Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi
27.6.2012 - (2012/2964(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Véronique De Keyser, Pino Arlacchi, Emine Bozkurt, Ricardo Cortés Lastra, Emer Costello, Robert Goebbels, Ana Gomes, Richard Howitt, Wolfgang Kreissl-Dörfler, María Muñiz De Urquiza, Norbert Neuser, Raimon Obiols, Boris Zala S&D grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0373/2012
B7‑0374/2012
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES politiku attiecībā uz Jordānas Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi
Eiropas Parlaments,
ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2011.gada 29. septembra rezolūciju par situāciju Palestīnā, 2012. gada 16. februāra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu reģionālu konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem, un 2010. gada 9. septembra rezolūciju par situāciju saistībā ar Jordānas upi un jo īpaši saistībā ar teritoriju tās lejtecē,
– ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija, 2011. gada 18. jūlija, 2011. gada 23. maija un 2009. gada 8. decembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,
– ņemot vērā runu, ko Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve Catherine Ashton teica Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnija plenārsēdē, pievēršoties jaunākajiem notikumiem Tuvajos Austrumos un Sīrijā,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves Catherine Ashton paziņojumus, jo īpaši 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par apmetņu paplašināšanu, 2012. gada 25. aprīļa paziņojumu par Izraēlas iestāžu lēmumu attiecībā uz okupētajās palestīniešu teritorijās izvietoto Sansanas, Rehelimas un Bruhinas apmetņu statusu, kā arī 2012. gada 22. februāra paziņojumu par Izraēlas sniegto apstiprinājumu jaunām apmetnēm,
– ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2012. gada janvāra ziņojumu par Austrumjeruzalemi,
– ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada jūlija ziņojumu „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana”,
– ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,
– ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas, jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 181 (1947) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 242 (1967), Nr. 252 (1968), Nr. 338 (1973), Nr. 476 (1980), Nr. 478 (1980), Nr. 1397 (2002), Nr. 1515 (2003) un Nr. 1850 (2008),
– ņemot vērā Tuvo Austrumu Kvarteta paziņojumus, it īpaši 2012. gada 11. aprīļa un 2011. gada 23. septembra paziņojumu,
– ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2004. gada 9. jūlija konsultatīvo atzinumu par okupētajā palestīniešu teritorijā īstenotās mūra celtniecības juridiskajām sekām,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 25. februāra spriedumu Lietā C‑386/08 Brita GmbH pret Hauptzollamt Hamburg-Hafen,
– ņemot vērā palestīniešu ministru prezidenta Salam Fayyad 2009. gada augustā pasludināto valsts izveides divgadu plānu „Izbeigt okupāciju un izveidot valsti”,
– ņemot vērā 1995. gadā noslēgto pagaidu vienošanos par Jordānas Rietumkrastu un Gazas sektoru;
– ņemot vērā 1993. gada 13. septembra Oslo līgumu („Pagaidu pašpārvaldes kārtības principu deklarācija”),
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti apliecinājis atbalstu divu valstu risinājumam, mierā un drošībā līdzās pastāvot Izraēlas Valstij un neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, un ir aicinājis atjaunot tiešas miera sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem un paziņojis, ka izmaiņas pirms 1967. gada noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, tiks atzītas tikai tad, ja par tām būs vienojušās abas puses;
B. tā kā palestīniešu tiesības uz pašnoteikšanos un savas valsts izveidi ir tikpat neapšaubāmas kā Izraēlas tiesības pastāvēt drošās robežās; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir uzsvērts, ka, ņemot vērā pastāvīgi notiekošās izmaiņas arābu pasaulē, iespējami steidzami jāpanāk progress Tuvo Austrumu miera procesā; un pievērsties reģiona iedzīvotāju cerībām, tostarp palestīniešu cerībām uz savu valsti un Izraēlas iedzīvotāju cerībām uz drošību, ir ārkārtīgi svarīgi, lai reģionā panāktu ilgstošu mieru, stabilitāti un labklājību;
C. tā kā pēdējie ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumi par C apgabalu un palestīniešu valsts veidošanu un par Austrumjeruzalemi nonāca presē un no jauna apliecināja biedējošo notikumu gaitu attiecīgajās teritorijās, nopietni apdraudot divu valstu risinājuma dzīvotspēju;
D. tā kā Jordānas Rietumkrasts un Austrumjeruzaleme, kā arī Gazas josla ir okupētas teritorijas; tā kā uz šīm teritorijām pilnībā attiecas starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības, tostarp Ceturtā Ženēvas konvencija; tā kā Izraēlas kā okupācijas varas pienākums ir, cita starpā, pēc labākās sirdsapziņas nodrošināt okupācijai pakļauto Palestīnas iedzīvotāju pamatvajadzības, īstenot savu okupācijas varu vietējiem iedzīvotājiem labvēlīgā veidā, aizsargāt un saglabāt civilos objektus un neizvietot nedz savus iedzīvotājus okupētajās teritorijās, nedz arī okupēto teritoriju iedzīvotājus savā teritorijā;
E. tā kā ar 1993. gada Oslo līgumu Jordānas Rietumkrasta teritorija tika sadalīta trijās daļās, izveidojot A, B un C apgabalu; tā kā C apgabals, kurš aizņem 62 % no Rietumkrasta teritorijas un ir vienīgā piegulošā teritorija ar visauglīgāko augsni un lielāko resursu bagātību Rietumkrastā, ir Izraēlas civilajā un drošības kontrolē; tā kā 1995. gadā noslēgtā pagaidu vienošanās par Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu paredzēja, ka C apgabals tiks pakāpeniski nodots palestīniešu jurisdikcijā, bet tas vēl nav noticis;
F. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā; tā kā šīs politikas rezultātā C apgabalā dzīvo tikai 5,8 % Rietumkrasta palestīniešu, bet Izraēlas apmetnēs iedzīvotāju skaits ir aptuveni 310 000, vairāk nekā divkārt pārsniedzot šajā teritorijā dzīvojošo palestīniešu skaitu; tā kā tādēļ C apgabalā dzīvojošo palestīniešu un viņu tiesību aizsardzība ir ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu divu valstu risinājuma dzīvotspēju;
G. tā kā Izraēla ar 1980. gada pamatlikumu „Jeruzaleme — Izraēlas galvaspilsēta” pasludināja Jeruzalemi par vienotu un nedalāmu Izraēlas galvaspilsētu; tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 478 (1980) ir noteikts, ka visi Izraēlas okupācijas varas veiktie normatīvie un administratīvie pasākumi, ar kuriem tika mainīts vai mēģināts mainīt Jeruzalemes būtību un statusu, jo īpaši minētais pamatlikums, ir spēkā neesoši un tie nekavējoties jāatceļ; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir atkārtoti uzsvērts, ka ir nepieciešams sarunu ceļā rast veidu, kā atrisināt jautājumu par Jeruzalemes statusu, lai tā nākotnē būtu abu valstu galvaspilsēta;
H. tā kā pašreizējie notikumi Austrumjeruzalemē — kā uzsvērts arī ES misiju vadītāju ziņojumā — arvien vairāk liek apšaubīt izredzes, ka Jeruzaleme nākotnē varētu kļūt par abu valstu galvaspilsētu, un padara tās arvien nerealizējamākas, tādējādi apdraudot arī divu valstu risinājumu; tā kā Austrumjeruzaleme arvien lielākā mērā tiek atdalīta no Rietumkrasta, savukārt Jeruzalemes vēsturiskais centrs arvien lielākā mērā tiek atdalīts no pārējās Austrumjeruzalemes teritorijas;
I. tā kā Austrumjeruzalemē dzīvojošie palestīnieši veido 37 % no Jeruzalemes iedzīvotājiem un nodrošina 36 % no pašvaldības nodokļu ieņēmumiem, taču tikai 10 % no pašvaldības budžeta tiek izlietoti Austrumjeruzalemes vajadzībām, un pakalpojumi tiek sniegti visai nepietiekamā apmērā; tā kā Izraēlas iestādes Austrumjeruzalemē ir slēgušas lielāko daļu Palestīnas institūciju, tostarp Austrumu namu (Orient House) , tādējādi radot institucionālu tukšumu un vadības trūkumu vietējā palestīniešu sabiedrībā, un tā ir viena no galvenajām problēmām;
J. tā kā Austrumjeruzalemē dzīvojošiem palestīniešiem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ko bērni var pārmantot tikai noteiktos apstākļos, un šis statuss netiek automātiski piešķirts, stājoties laulībā, kā rezultātā daudziem Austrumjeruzalemes pastāvīgo iedzīvotāju laulātajiem un bērniem nav iespējams dzīvot kopā ar savas ģimenes locekļiem; tā kā, no otras puses, Austrumjeruzalemē un tās apkaimē dzīvo aptuveni 200 000 Izraēlas kolonistu;
K. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā viens no galvenajiem šīs politikas elementiem ir apmetņu būve un paplašināšana; tā kā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Izraēlas apmetnes ir nelikumīgas un ir būtisks šķērslis miera centieniem, taču Izraēlas valdība tās subsidē, nodrošinot ievērojamus stimulus nodokļu, mājokļu, infrastruktūras, ceļu, ūdens pieejamības, izglītības, veselības aprūpes utt. jomās; tā kā 2011. gadā Jeruzalemes apkaimē notika vislielākā apmetņu paplašināšana, kāda pieredzēta kopš 1967. gada; tā kā apmetņu iedzīvotāju vardarbība un agresija pret palestīniešu civiliedzīvotājiem izvērtās nopietnos starpgadījumos ar nāvējošiem ievainojumiem;
L. tā kā, nepastāvot efektīvam ES kontroles mehānismam, Izraēlas apmetnēs ražoti produkti joprojām nonāk Eiropas tirgū saskaņā ar preferenciālu režīmu; tā kā Eiropas Parlaments 2012. gada 16. februāra rezolūcijā par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu reģionālu konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem pauda nopietnas bažas par dažu uzņēmumu ierasto praksi, ļaunprātīgi izmantojot ES un Izraēlas Asociācijas nolīguma noteikumus, proti, šie uzņēmumi eksportē okupētajās palestīniešu teritorijās ražotas preces, piemērojot preferenciālu režīmu, un norādīja, ka attiecīgās ES un Izraēlas noslēgtās tehniskās vienošanās piedāvātie risinājumi nav apmierinoši, pauda uzskatu, ka ar Izraēlu ir jāvienojas par vienkāršu, iedarbīgu un uzticamu mehānismu, kas aizstātu minēto vienošanos, tomēr mudināja dalībvalstis nodrošināt, lai to muitas dienesti efektīvi piemērotu spēkā esošo tehnisko vienošanos, un aicināja Komisiju nākt klajā ar jauniem priekšlikumiem un sadarboties ar Eiropas Parlamentu, lai rastu risinājumu ļaunprātīgas rīcības problēmai saistībā ar preferenciālu piekļuvi Savienības iekšējam tirgum;
M. tā kā Izraēlas uzbūvētais robežmūris, kas nesakrīt ar pamiera robežu („zaļo līniju”), atšķeļ ievērojamas palestīniešu teritorijas daļas gan Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē; tā kā Starptautiskā Tiesa 2004. gada konsultatīvajā atzinumā par okupētajā palestīniešu teritorijā īstenotās mūra celtniecības juridiskajām sekām norādīja, ka „mūra būvniecība, ko Izraēla kā okupācijas vara veic okupētajās palestīniešu teritorijās, tostarp Austrumjeruzalemē un apkārt tai, un ar šo mūri saistītais režīms ir pretrunā starptautisko tiesību normām”;
N. tā kā nepārtrauktā nometņu paplašināšana un kolonistu vardarbība, projektēšanas ierobežojumi un no tiem izrietošais akūtais mājokļu deficīts, ēku nojaukšana, iedzīvotāju izlikšana no mājām un pārvietošana, zemes atsavināšana, sarežģīta piekļuve ūdenim un citiem dabas resursiem, galveno sabiedrisko pakalpojumu un sociālās palīdzības trūkums utt. atstāj ievērojami nelabvēlīgu ietekmi uz palestīniešu dzīves apstākļiem Rietumkrastā, īpaši C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā ekonomiskais stāvoklis šajās teritorijās joprojām rada nopietnas bažas, un to vēl vairāk saasina piekļuves, pārvietošanās un projektēšanas ierobežojumi;
O. tā kā Eiropas Parlaments jau vairākkārt ir paudis atbalstu prezidenta Mahmoud Abbas un ministru prezidenta Salam Fayyad valsts izveides centieniem un atzinis un atzinīgi novērtējis ministru prezidenta sagatavotā valsts izveides divgadu plāna panākumus; tā kā C apgabalam un Austrumjeruzalemei joprojām ir jābūt prioritāriem jautājumiem palestīniešu nacionālās attīstības plānos, arī tādēļ, lai reaģētu uz šajās teritorijās dzīvojošo palestīniešu „novārtā pamestības” sajūtu;
P. tā kā Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros joprojām atrodas vairāk nekā 4500 palestīniešu ieslodzīto, viņu vidū — 27 Palestīniešu likumdošanas padomes locekļi, vairāk nekā 200 nepilngadīgi jaunieši, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu, un vairāk nekā 300 palestīniešu, kuri aizturēti par administratīviem pārkāpumiem; tā kā Izraēlas kā okupācijas varas patvaļīgi un pārmērīgi piemērotā palestīniešu ieslodzīšana par administratīviem pārkāpumiem ir pretrunā Ceturtajai Ženēvas konvencijai;
Q. tā kā Rietumkrastā dzīvojošie palestīnieši, jo īpaši C apgabala un Austrumjeruzalemes iedzīvotāji, saskaras ar nopietnu ūdens resursu trūkumu; tā kā palestīniešu lauksaimnieki skarbi izjūt apūdeņošanai nepieciešamā ūdens trūkumu, jo lielāko daļu šī ūdens izmanto Izraēla un apmetnēs dzīvojošie izraēliešu kolonisti; tā kā pietiekamu ūdens resursu pieejamība ir būtiski svarīga, lai nākotnē pastāvētu dzīvotspējīga Palestīnas valsts;
R. tā kā arābu izcelsmes beduīni ir pirmiedzīvotāji, kuri nav klejotāji un kuru dzīve tradicionāli ir saistīta ar lauksaimniecību jau senčiem piederējušās zemēs, un viņi cenšas panākt sava unikālā stāvokļa un statusa oficiālu un pastāvīgu atzīšanu; tā kā arābu izcelsmes beduīnu kopienas apdraud Izraēlas politika, kas atņem viņiem iztiku un bieži nozīmē arī piespiedu pārvietošanu, un viņi ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa gan okupētajās palestīniešu teritorijās, gan Negevā (Naqab);
S. tā kā Eiropas Savienība ir lielākais līdzekļu devējs Palestīniešu pašpārvaldei; tā kā starptautiskās sabiedrības un jo īpaši ES un dalībvalstu sniegtā humanitārā un attīstības palīdzība neatbrīvo Izraēlu kā okupācijas varu no pienākumiem, ko tai uzliek starptautiskie tiesību akti; tā kā kopš 2011. gada janvāra Izraēlas bruņotie spēki ir sabojājuši vai iznīcinājuši vairāk nekā 60 projektus, kurus bija finansējusi ES vai dalībvalstis, un patlaban iznīcināšana draud vairāk nekā 100 līdzīgiem projektiem;
T. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti paudis stingru apņemšanos atbalstīt Izraēlas Valsts drošību; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos arī ir atkārtoti pausta Eiropas Savienības un dalībvalstu fundamentālā apņemšanās atbalstīt Izraēlas drošību, asi nosodīta pret civiliedzīvotājiem apzināti vērsta vardarbība, tostarp raķešu uzbrukumi no Gazas joslas, un prasīts efektīvi novērst ieroču kontrabandu uz Gazas joslu;
U. tā kā Gazas joslā joprojām turpinās blokāde un humanitārā krīze, neraugoties uz to, ka starptautiskā sabiedrība ir vairākkārt prasījusi nekavējoties un bez nosacījumiem pastāvīgi atvērt robežpunktus, lai uz Gazu un no Gazas nodrošinātu humanitārās palīdzības un tirdzniecības preču apriti un personu pārvietošanos, un šī prasība ir atkārtoti uzsvērta arī Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos;
1. atkārtoti pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam, pamatojoties uz 1967. gada robežām un paredzot, ka Jeruzaleme būtu abu valstu galvaspilsēta, mierā un drošībā līdzās pastāvot Izraēlas Valstij un neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij; pilnībā atbalsta Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, kuros atkārtoti uzsvērts, ka ES atzīs izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, tikai tādā gadījumā, ja par tām vienojušās abas puses;
2. pauž visdziļākās bažas par ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada jūlija ziņojumā par C apgabalu un palestīniešu valsts veidošanu un 2012. gada janvāra ziņojumā par Austrumjeruzalemi aprakstīto notikumu attīstību Rietumkrasta C apgabalā un Austrumjeruzalemē, jo šīs tendences apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju; aicina visas iesaistītās puses atturēties no vienpusējiem pasākumiem attiecīgajās teritorijās, kas varētu apdraudēt izredzes panākt vienošanos sarunu ceļā — īpaši tas attiecas uz Izraēlas apmetnēm; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Padomes 2012. gada 14. maija secinājumu 6. un 7. punktu, kuros aplūkoti ar apmetnēm, Austrumjeruzalemi un C apgabalu saistīti jautājumi;
3. uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt C apgabalā un Austrumjeruzalemē dzīvojošos palestīniešus un viņu tiesības, jo tam ir būtiska nozīme, lai saglabātu divu valstu risinājuma iespējamību;
4. atkārtoti uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Izraēlas apmetnes Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē ir nelikumīgas; prasa nekavējoties pilnībā un pastāvīgi iesaldēt visus Izraēlas apmetņu būvniecības un paplašināšanas darbus, kas ļoti nopietni apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju, kā arī nojaukt visus kopš 2001. gada marta uzbūvētos pārbaudes punktus;
5. stingri nosoda visas apmetnēs dzīvojošo kolonistu ekstrēmisma, vardarbības un agresijas izpausmes pret palestīniešu cilviliedzīvotājiem un aicina Izraēlas valdību un varas iestādes saukt pie atbildības tos, kas vainojami šādos nodarījumos, jo atbildības trūkuma rezultātā iestājas nesodāmība;
6. prasa, lai ES, īstenojot ES un Izraēlas divpusējos nolīgumus, pilnībā ievērotu savas saistības, ko tai uzliek starptautiskie tiesību akti, kā arī spēkā esošie ES tiesību akti; šajā sakarībā prasa Komisijai izveidot piemērotu un efektīvu ES kontroles mehānismu, lai nepieļautu, ka Izraēlas apmetnēs ražoti produkti nonāk Eiropas tirgū saskaņā ar preferenciālu režīmu; uzsver, ka Izraēlas uzņēmumiem, kuru galvenā mītne, filiāles vai meitas uzņēmumi ir reģistrēti un/vai veic darbības Izraēlas 1967. gadā okupētajās teritorijās, nevajadzētu atļaut iesaistīties sadarbībā ar ES;
7. aicina Izraēlas valdību un iestādes pildīt savus okupācijas varas pienākumus, jo īpaši:
– nekavējoties izbeigt ēku nojaukšanu, iedzīvotāju izlikšanu no mājām un palestīniešu piespiedu pārvietošanu;
– sekmēt palestīniešu projektēšanas un būvniecības pasākumus, kā arī palestīniešu attīstības projektu īstenošanu;
– atvieglot piekļuvi un pārvietošanos;
– atvieglot lauksaimniecības un ganību zemju pieejamību palestīniešiem;
– nodrošināt taisnīgu ūdens resursu sadali, apmierinot palestīniešu iedzīvotāju vajadzības;
– uzlabot pienācīgu sabiedrisko pakalpojumu un sociālās palīdzības pieejamību palestīniešu iedzīvotājiem, jo īpaši izglītības un sabiedrības veselības jomās;
– sekmēt humanitārās operācijas C apgabalā un Austrumjeruzalemē;
8. prasa, lai Austrumjeruzalemē no jauna tiktu atvērtas palestīniešu iestādes, it īpaši Austrumu nams (Orient House);
9. pieprasa Izraēlas iestādēm izbeigt patvaļīgo un pārmērīgo ieslodzījuma piemērošanu palestīniešiem par administratīviem pārkāpumiem bez oficiālas apsūdzības vai tiesas procesa, nodrošināt visiem palestīniešu ieslodzītajiem piekļuvi taisnīgam tiesas procesam un atbrīvot palestīniešu politieslodzītos, īpaši Palestīniešu likumdošanas padomes locekļus, tostarp Marwan Barghouti, un par administratīvajiem pārkāpumiem ieslodzītos palestīniešus; turklāt aicina nekavējoties atbrīvot Jeninas bēgļu nometnes Brīvības teātra māksliniecisko direktoru Nabil Al-Raee, kurš tika apcietināts 2012. gada 6. jūnijā un kopš tā laika atrodas ieslodzījumā;
10. prasa aizsargāt arābu izcelsmes beduīnu kopienas okupētajās palestīniešu teritorijās un Negevā (Naqab); prasa nekavējoties izbeigt pret šo iedzīvotāju grupu vērstās darbības — piespiedu pārvietošanu, īpašumu atsavināšanu vai nojaukšanu, un uzlabot viņu dzīves apstākļus, sniedzot viņiem pienācīgus pakalpojumus viņu senču zemē; šajā sakarībā prasa, lai Izraēlas valdība atsauktu Prawer plānu;
11. rosina palestīniešu valdību un varas iestādes nacionālajos attīstības plānos un projektos pastiprinātu uzmanību veltīt C apgabalam un Austrumjeruzalemei, lai uzlabotu šajās teritorijās dzīvojošo palestīniešu stāvokli un dzīves apstākļus;
12. atkārtoti uzsver, ka miermīlīgi un nevardarbīgi pasākumi ir vienīgais veids, kā Izraēlas un palestīniešu starpā panākt ilgtspējīgu mieru; atkārtoti aicina abas puses atjaunot tiešas miera sarunas; šajā sakarībā turpina paust atbalstu prezidenta Abbas nevardarbības pretošanās politikai un mudina panākt palestīniešu savstarpēju izlīgumu, kā arī veidot Palestīnas valsti, norādot, ka nozīmīga daļa šajā procesā ir prezidenta un parlamenta vēlēšanas;
13. atkārtoti apstiprina stingro apņemšanos atbalstīt Izraēlas Valsts drošību; nosoda ikvienu pret civiliedzīvotājiem apzināti vērstas vardarbības izpausmi, tostarp raķešu uzbrukumus no Gazas joslas;
14. aicina Padomi un Komisiju turpināt sniegt atbalstu un palīdzību palestīniešu iestādēm un attīstības projektiem C apgabalā un Austrumjeruzalemē, lai aizsargātu un spēcinātu palestīniešu sabiedrību; tomēr prasa, lai šajā jomā tiktu uzlabota koordinācija starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm; aicina arī prasīt no Izraēlas finansiālu atbildību par ES un dalībvalstu finansēto projektu iznīcināšanu okupētajās palestīniešu teritorijās;
15. aicina Padomi un Komisiju turpināt risināt šos jautājumus visos ES divpusējo attiecību ar Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi līmeņos; uzsver, ka ES divpusējās attiecībās ar Izraēlu, tostarp arī gaidāmajā ES un Izraēlas Asociācijas padomes sanāksmē, ir pilnībā jāņem vērā Izraēlas saistības ievērot savus pienākumus pret okupēto palestīniešu teritoriju iedzīvotājiem, kurus tai uzliek starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības, un ka visos šo partnerattiecību instrumentos par normu jāuzskata attiecīgu darbības rezultātus raksturojošu rādītāju izmantošana;
16. atkārtoti mudina ES un dalībvalstis uzņemties aktīvāku politisko lomu — arī Kvarteta ietvaros — centienos, kuru mērķis ir panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; atkārtoti uzsver Kvarteta galveno lomu un turpina atbalstīt Savienības augsto pārstāvi centienos radīt ticamu perspektīvu miera procesa atsākšanai;
17. atkārtoti prasa nekavējoties, uz ilgu laiku un bez nosacījumiem pārtraukt Gazas joslas blokādi un veikt pasākumus šīs teritorijas atjaunošanai un tās ekonomikas atveseļošanai; prasa arī, atzīstot Izraēlas leģitīmās drošības prasības, ieviest efektīvus kontroles mehānismus, lai nepieļautu ieroču kontrabandu uz Gazu;
18. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ES Īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, Tuvo Austrumu kvarteta īpašajam sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu Likumdošanas padomei.