REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES politiku attiecībā uz Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi
27.6.2012 - (2012/2964(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Annemie Neyts-Uyttebroeck, Chris Davies, Marielle de Sarnez, Niccolò Rinaldi, Ivo Vajgl ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0373/2012
B7‑0375/2012
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES politiku attiecībā uz Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2011.gada 29. septembra rezolūciju par situāciju Palestīnā[1] un 2010. gada 10. septembra rezolūciju par situāciju saistībā ar Jordānas upi un jo īpaši saistībā ar teritoriju tās lejtecē[2],
– ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija, 2011. gada 18. jūlija un 23. maija un 2009. gada 8. decembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,
– ņemot vērā PV/AP Catherine Ashton 2012. gada 12. jūnija runu Eiropas Parlamenta plenārsēdē par jaunākajiem notikumiem Tuvajos Austrumos un Sīrijā;
– ņemot vērā PV/AP Catherine Ashton paziņojumus, jo īpaši 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par apmetņu paplašināšanu, 2012. gada 25. aprīļa paziņojumu par okupētajās palestīniešu teritorijās izvietoto Sansanas, Rehelimas un Bruhinas apmetņu statusu, kā arī 2012. gada 22. februāra paziņojumu par Izraēlas veikto apmetņu apstiprināšanu,
– ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2012. gada janvāra ziņojumu par Austrumjeruzalemi,
– ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada jūlija ziņojumu „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana”
– ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,
– ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas, jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 181 (1947) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 242 (1967), Nr. 252 (1968), Nr. 338 (1973), Nr. 476 (1980), Nr. 478 (1980), Nr. 1397 (2002), Nr. 1515 (2003) un Nr. 1850 (2008),
– ņemot vērā Tuvo Austrumu Kvarteta paziņojumus, it īpaši 2012. gada 11. aprīļa un 2011. gada 23. septembra paziņojumu,
– ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2004. gada 9. jūlija konsultatīvo atzinumu par juridiskajām sekām, kādas varētu būt mūra celtniecībai Okupētajā Palestīnas teritorijā;
– ņemot vērā Palestīniešu pašpārvaldes premjerministra Salam Fayyad 2009. gada augusta valsts izveides divu gadu plānu „Okupācijas izbeigšana, valsts izveide”,
– ņemot vērā 1995. gada 18. septembra Pagaidu nolīgumu par Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu,
– ņemot vērā 1993. gada 13. septembra Oslo līgumu („Pagaidu pašpārvaldes kārtības principu deklarāciju”),
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Eiropas Parlaments atkārtoti ir paudis atbalstu divu valstu risinājumam, kad Izraēlas valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, ir aicinājis atjaunot tiešas miera sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem un paziņojis, ka tiks atzītas tikai tās izmaiņas 1967. gada robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, par ko būs vienojušās abas puses;
B. tā kā palestīniešu tiesības uz pašnoteikšanos un savas valsts izveidi ir tikpat neapšaubāmas, kā Izraēlas Valsts tiesības pastāvēt drošās robežās; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir uzsvērts, ka notiekošās pārmaiņas arābu valstīs liek vēl steidzamāk panākt Tuvo Austrumu miera procesa sekmīgu turpinājumu; šajā reģionā dzīvojošo cilvēku centienu — arī palestīniešu centienu izveidot savu valsti un izraēliešu centienu pēc drošības — ievērošanai ir izšķiroša nozīme ilgstoša miera, stabilitātes un labklājības nodrošināšanā šajā reģionā;
C. tā kā ES dalībvalstu misiju vadītāju nesenie ziņojumi „C apgabals un Palestīnas valsts veidošana” un par Austrumjeruzalemi vēlreiz apliecināja notikumu satraucošo attīstību attiecīgajā teritorijā, kas ārkārtīgi apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju;
D. tā kā Jordānas Rietumkrasts un Austrumjeruzaleme, tāpat kā Gazas josla, ir okupētas teritorijas; tā kā uz šīm teritorijām pilnībā attiecas starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp Ceturtā Ženēvas konvencija; tā kā Izraēlas, kā okupācijas varas pienākums ir, cita starpā, pēc labākās sirdsapziņas nodrošināt okupācijai pakļauto Palestīnas iedzīvotāju pamatvajadzības, īstenot savu okupācijas varu vietējiem iedzīvotājiem labvēlīgā veidā, aizsargāt un saglabāt civilos objektus un neizvietot nedz savus iedzīvotājus okupētajās teritorijās, nedz arī okupēto teritoriju iedzīvotājus savā teritorijā;
E. tā kā saskaņā ar 1993. gada Oslo līgumu Rietumkrasta teritoriju sadalīja trīs apgabalos — A, B un C; tā kā C apgabals, kas ir Izraēlas civilajā un drošības kontrolē, aizņem 62 % no Rietumkrasta teritorijas un ir vienīgā piegulošā teritorija ar visauglīgāko augsni un lielāko resursu bagātību Rietumkrastā; tā kā 1995. gada Pagaidu nolīgumā par Rietumkrastu un Gazas joslu bija deklarēts, ka C apgabals tiks pakāpeniski nodots palestīniešu jurisdikcijā, bet tas nekad nav noticis;
F. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā; tā kā šīs politikas rezultātā tikai 5,8 % Rietumkrasta palestīniešu dzīvo C apgabalā, bet Izraēlas apmetņu iedzīvotāji, kuru ir vairāk nekā 310.000, vairāk nekā divkārt pārsniedz C apgabalā dzīvojošo palestīniešu skaitu; tā kā tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt palestīniešus un viņu tiesības C apgabalā, lai tādējādi saglabātu iespēju panākt divu valstu risinājumu;
G. tā kā Izraēla savā 1980. gada „Pamatlikumā — Jeruzaleme Izraēlas galvaspilsēta” pasludināja Jeruzalemi par nedalāmu un vienotu Izraēlas galvaspilsētu; tā kā ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 478 (1980) nosaka, ka visi Izraēlas, kā okupācijas varas, veiktie juridiskie un administratīvie pasākumi, kuri ir mainījuši vai centušies mainīt Jeruzalemes stāvokli un statusu, un jo īpaši minētais pamatlikums ir spēkā neesoši un nekavējoties atceļami; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir vēlreiz atkārtots, ka sarunu ceļā ir jārod veids, kā atrisināt Jeruzalemes kā turpmākās divu valstu galvaspilsētas statusu;
H. tā kā pašreizējā notikumu attīstība Austrumjeruzalemē, kā uzsvērts arī ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumā, padara arvien neiespējamāku un nesasniedzamāku to, ka Jeruzaleme nākotnē varētu kļūt par divu valstu galvaspilsētu, tādējādi apdraudot divu valstu risinājumu; tā kā Austrumjeruzaleme arvien vairāk tiek nošķirta no Rietumkrasta, bet Jeruzalemes vēsturiskais centrs arvien vairāk nošķirts no pārējās Austrumjeruzalemes;
I. tā kā — lai gan 37 % no Austrumjeruzalemes iedzīvotāju ir palestīnieši un tie vietējai pašvaldībai nodrošina 36 % no fiskālajiem ieņēmumiem, tikai 10 % no pašvaldības budžeta tiek tērēti Austrumjeruzalemē, un sniegto pakalpojumu apjoms ir ļoti neatbilstošs; tā kā Izraēlas iestādes Austrumjeruzalemē ir slēgušas lielāko daļu palestīniešu iestāžu, tostarp Austrumu namu, tādējādi radot institucionālu un vadības vakuumu vietējā palestīniešu sabiedrībā, šis apstāklis rada nopietnas bažas;
J. tā kā Austrumjeruzalemē dzīvojošajiem palestīniešiem ir pastāvīga iedzīvotāja statuss, ko bērniem var nodot, tikai ievērojot īpašus nosacījumus, un šis statuss netiek automātiski saņemts laulības gadījumā, kā rezultātā daudzi Austrumjeruzalemes pastāvīgo iedzīvotāju laulātie un bērni nevar dzīvot kopā ar saviem ģimenes locekļiem; tā kā turpretim aptuveni 200 000 Izraēlas apmetņu kolonistu dzīvo gan pašā Austrumjeruzalemē, gan tās apkārtnē;
K. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā viens no galvenajiem šīs politikas elementiem ir apmetņu būve un paplašināšana; tā kā atbilstīgi starptautiskajiem tiesību aktiem Izraēlas apmetnes ir nelikumīgas un ir galvenais šķērslis miera centieniem, bet tās subsidē Izraēlas valdība, radot būtiskus stimulus nodokļu, mājokļu, infrastruktūras, ceļu, ūdens pieejamības, izglītības, veselības aprūpes u.c. jomās; tā kā 2001.gadā notika vislielākā apmetņu ekspansija Jeruzalemes apkārtnē, kāda piedzīvota kopš 1967. gada; tā kā apmetņu iedzīvotāju pret palestīniešu civiliedzīvotājiem vērstās vardarbības un cilvēka aizskaršanas rezultātā notika būtiski negadījumi un tika gūti nāvējoši ievainojumi; tā kā ES nav efektīva kontroles mehānisma, kā rezultātā uz Eiropas tirgu preferenciālā režīmā joprojām tiek importēti Izraēlas apmetnēs ražoti produkti;
L. tā kā Izraēlas uzbūvētais robežmūris, kurš neiet pa Zaļo līniju, atšķeļ būtisku daļu palestīniešu teritorijas gan Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē; tā kā Starptautiskās Tiesas 2004. gada konsultatīvais atzinums par juridiskajām sekām robežmūra celtniecībai okupētajā Palestīnas teritorijā noteica, ka „Izraēlas — okupācijas varas — celtais mūris Okupētajā Palestīnas teritorijā, tostarp Austrumjeruzālemē un ap to, un ar šo mūri saistītais režīms, ir starptautisko tiesību normu pārkāpums”;
M. tā kā nemitīgā apmetņu paplašināšana un apmetņu iedzīvotāju vardarbība, plānošanas ierobežojumi un to radītais akūtais mājokļu trūkums, māju nojaukšana, izlikšana no mājām un pārvietošana, zemes konfiskācija, grūtības ar piekļuvi ūdenim un citiem dabas resursiem, pamata sociālo pakalpojumu un atbalsta trūkums utt. ir atstājis būtisku negatīvu ietekmi uz palestīniešu dzīves apstākļiem Rietumkrastā, jo īpaši C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā ekonomiskā situācija šajās teritorijās, ko vēl vairāk pasliktina ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi, pārvietošanos un plānošanu, joprojām rada nopietnas bažas;
N. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti paudis atbalstu prezidenta Mahmoud Abbas un premjerministra Salam Fayyad centieniem izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti un atzinis un atzinīgi novērtējis premjerministra Fayyad sekmīgo valsts veidošanas divu gadu plānu; tomēr — tā kā C apgabalam un Austrumjeruzalemei palestīniešu nacionālajos attīstības plānos tiek veltīta ļoti ierobežota uzmanība, tas šajās teritorijās dzīvojošajiem palestīniešiem ir radījis sajūtu, ka par viņiem ir aizmirsts;
O. tā kā Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros ir ieslodzīti vairāk nekā 4000 palestīniešu, tostarp 27 Palestīniešu Likumdošanas padomes deputāti, un vairāk nekā 300 palestīniešu, kas aizturēti par administratīviem pārkāpumiem;
P. tā kā Rietumkrastā, jo īpaši C apgabalā, un Austrumjeruzalemē dzīvojošie palestīnieši izjūt nopietnu ūdens trūkumu; tā kā palestīniešu lauksaimniekus nopietni ietekmē apūdeņošanai nepieciešamā ūdens trūkumu, jo lielāko daļu šī ūdens izmanto Izraēla un Rietumkrastā izveidotajās apmetnēs dzīvojošie izraēlieši; tā kā pietiekamu ūdens resursu pieejamība ir būtiski svarīga, lai nākotnē pastāvētu dzīvotspējīga Palestīnas valsts;
Q. tā kā arābu izcelsmes beduīni nav klejotāji un viņu dzīve tradicionāli ir saistīta ar lauksaimniecību jau senčiem piederējušās zemēs, un viņi cenšas panākt sava unikālā stāvokļa un statusa oficiālu un permanentu atzīšanu; tā kā arābu izcelsmes beduīni ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa, ko apdraud Izraēlas piekoptā politika, kuras politikas rezultātā viņiem tiek atņemta iztiku un bieži viņi tiek arī piespiedu kārtā pārvietoti;
R. tā kā Eiropas Savienība ir lielākā līdzekļu devēja Palestīniešu pašpārvaldei; tā kā starptautiskās sabiedrības, jo īpaši ES un tās dalībvalstu, sniegtā humanitārā un attīstības palīdzība neatbrīvo Izraēlu kā okupācijas varu no saistībām, kas tai jāievēro atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem; tā kā Izraēlas bruņotie spēki kopš 2011. gada janvāra ir sabojājuši vai iznīcinājuši vairāk nekā 60 ES vai tās dalībvalstu finansētus projektus, un pastāv draudi, ka vairāk nekā 100 līdzīgi projekti varēti tikt nojaukti;
S. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti paudis stingru apņemšanos atbalstīt Izraēlas Valsts drošību; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir arī atkārtoti pausta Eiropas Savienības un dalībvalstu fundamentālā apņemšanās atbalstīt Izraēlas drošību, asi nosodīta pret civiliedzīvotājiem apzināti vērsta vardarbība, tostarp raķešu uzbrukumi no Gazas joslas, un prasīts efektīvi novērst ieroču kontrabandu uz Gazas joslu;
T. tā kā joprojām turpinās Gazas joslas blokāde un humanitārā krīze, neraugoties uz to, ka starptautiskā sabiedrība ir vairākkārt prasījusi nekavējoties, uz ilgu laiku un bez nosacījumiem atvērt robežpunktus, lai uz Gazu un no Gazas nodrošinātu brīvu humanitārās palīdzības, tirdzniecības preču un personu apriti, kā tas ir vēlreiz uzsvērts arī Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos;
1. atkārtoti pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam, kas pamatojas uz 1967. gada robežām un nosacījumu, ka Jeruzaleme ir abu šo valstu galvaspilsēta, kad Izraēlas valsts mierā un drošībā pastāv blakus neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij; pilnībā atbalsta Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, atkārtoti uzsverot, ka ES neatzīs nekādas citas izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, kā vien tās, par kurām vienojušās abas puses;
2. pauž visdziļākās bažas par notikumiem Rietumkrasta C apgabalā un Austrumjeruzalemē, kā tie aprakstīti ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumos: 2011. gada jūlijā ziņojumā „C apgabals un Palestīnas valsts veidošana” un 2012. gada janvāra ziņojumā par Austrumjeruzalemi, jo šie notikumi apdraud divi valstu risinājuma iespējamību; vēlreiz aicina puses neveikt kādus vienpusējus pasākumus, kas varētu apdraudēt vienošanās sarunu gaitu, jo īpaši attiecībā uz Izraēlas nevēlēšanos pārtraukt apmetņu būvniecību; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Padomes 2012. gada 14. maija secinājumu 6. un 7. punktu, kas veltīti jautājumam par apmetnēm, Austrumjeruzalemei un C apgabalam;
3. uzsver, cik svarīgi ir C apgabalā un Austrumjeruzalemē aizsargāt palestīniešu iedzīvotājus un viņu tiesības, jo tam ir būtiska nozīme, lai varētu īstenot divu valstu risinājumu;
4. vēlreiz uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem Izraēlas apmetnes Rietumkrastā un Jeruzalemē ir nelikumīgas; prasa nekavējoties, pilnībā un uz visiem laikiem iesaldēt Izraēlas apmetņu būvniecību un paplašināšanu, jo šīs darbības rada vislielākos draudus divu valstu risinājuma realizēšanai, kā arī nojaukt visus kopš 2001. gada uzbūvētos priekšposteņus;
5. stingri nosoda visa veida ekstrēmismu, vardarbību un cilvēka aizskaršanu, ko apmetņu iedzīvotāji vērš pret palestīniešu civiliedzīvotājiem, un aicina Izraēlas valdību un iestādes par šādiem pārkāpumiem vainīgās personas nodot tiesai un saukt pie atbildības, jo atbildības trūkums rada visatļautību;
6. pieprasa pilnībā un efektīvi īstenot spēkā esošos ES tiesību aktus un ES un Izraēlas divpusējos nolīgumus, kā arī pieprasa, lai Komisija izveidotu atbilstīgu un efektīvu ES kontroles mehānismu ar mērķi nepieļaut, ka Izraēlas apmetņu produkti tiktu importēti uz Eiropas tirgu preferenciālā režīmā;
7. aicina Izraēlas valdību un iestādes ievērot savas kā okupācijas varas saistības, jo īpaši:
– nekavējoties pārtraukt māju nojaukšanu, piespiedu izlikšanu un palestīniešu piespiedu pārvietošanu;
– atbalstīt palestīniešu veikto plānošanu un būvniecību, kā arī palestīniešiem paredzēto attīstības projektu īstenošanu;
– veicināt piekļuvi un pārvietošanos;
– uzlabot palestīniešiem pieeju lauksaimniecības un ganību zemēm;
– nodrošināt godīgu ūdens sadali, lai apmierinātu palestīniešu iedzīvotāju vajadzības;
– uzlabot palestīniešu iedzīvotājiem piekļuvi atbilstīgiem sociālajiem pakalpojumiem un palīdzībai, jo īpaši izglītības un sabiedrības veselības jomā, un
– veicināt humānās palīdzības operācijas C apgabalā un Austrumjeruzalemē,
8. prasa Austrumjeruzalemē atkal atvērt palestīniešu iestādes, jo īpaši Austrumu māju;
9. pieprasa, lai Izraēlas iestādes pārtrauktu palestīniešu administratīvo aizturēšanu, kā arī atbrīvot palestīniešu politieslodzītos un administratīvi aizturētos;
10. pieprasa aizsargāt Rietumkrasta beduīnu kopienas, jo īpaši tās, kurām draud pārvietošana un māju nojaukšana, un garantēt tām pamattiesības un apmierinošus dzīves apstākļus, piemēram, mājokli un piekļuvi ūdenim, kā arī ievērot šīs pamattiesības; vienlaikus pauž nopietnas bažas par beduīnu kopienu stāvokli Negevā, un tādēļ pieprasa Izraēlas iestādēm pilnībā ievērot Negevas beduīnu Izraēlas pilsonību un nosoda jebkādus šīs pilsonības neievērošanas gadījumus (piemēram, ierobežojumus saņemt sabiedriskos pakalpojumus un piespiedu pārcelšanu);
11. mudina palestīniešu valdību un iestādes palestīniešu nacionālajos attīstības plānos veltīt lielāku uzmanību C apgabalam, lai uzlabotu šajās teritorijās dzīvojošo palestīniešu situāciju un dzīves apstākļus;
12. vēlreiz uzsver, ka miermīlīgi un nevardarbīgi līdzekļi ir vienīgais veids kā nodrošināt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem; vēlreiz pieprasa atjaunot tiešas abu pušu sarunas; šajā sakarībā turpina atbalstīt prezidenta Abbas nevardarbīgās pretestības politiku un mudina panākt palestīniešu savstarpējo izlīgumu un veidot Palestīnas valsti, šajā procesā par svarīgiem elementiem uzskatot prezidenta un parlamenta vēlēšanas;
13. atkārtoti pauž stingru apņemšanos aizstāvēt Izraēlas Valsts drošību; nosoda jebkādus vardarbību, kas apzināti vērsta pret civiliedzīvotājiem, tostarp no Gazas joslas veiktos raķešu uzbrukumus;
14. aicina Komisiju un Padomi turpināt sniegt atbalstu un palīdzību palestīniešu iestādēm un attīstības projektiem C apgabalā un Austrumjeruzalemē ar mērķi aizsargāt un stiprināt palestīniešu iedzīvotājus; tomēr prasa uzlabot ES un tās dalībvalstu sadarbību šajā jomā; prasa arī likt Izraēlai uzņemties finansiālu atbildību par ES un dalībvalstu finansēto projektu nojaukšanu Okupētajā Palestīnas teritorijā;
15. aicina Padomi un Komisiju turpināt izskatīt šos jautājumus visos līmeņos ES divpusējās attiecībās ar Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi; uzsver, ka tas, kā Izraēla ievēro starptautiskajās humanitārajās tiesībās paredzētās saistības attiecībā uz okupētās Palestīnas iedzīvotājiem ir jāņem vērā ES divpusējās attiecībās ar šo valsti, un ka attiecīgie veikuma rādītāji ir jāiekļauj visos šīs sadarbības instrumentos;
16. vēlreiz mudina ES un tās dalībvalstis uzņemties aktīvāku politisko lomu, arī Tuvo Austrumu Kvartetā, centienos panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp Izraēlas un palestīniešiem; vēlreiz uzsver Kvarteta vadošo lomu un turpina atbalstīt augsto pārstāvi viņas centienos izveidot ticamas izredzes miera procesa atsākšanai;
17. atkārtoti aicina nekavējoties, bez nosacījumiem un uz ilgstošu laiku atcelt Gazas joslas blokādi un veikt pasākumus, kas dotu iespēju šo reģionu atjaunot un ekonomiski attīstīt; vēl pieprasa, atzīstot Izraēlas likumīgās prasības pēc drošības, ieviest efektīvus kontroles mehānismus, lai novērstu ieroču kontrabandu Gazā;
18. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ES Īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, Tuvo Austrumu kvarteta īpašajam sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu Likumdošanas padomei.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0429.
- [2] OV C 308E, 20.10.2011, 81.lpp