Rezolūcijas priekšlikums - B7-0376/2012Rezolūcijas priekšlikums
B7-0376/2012

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ES politiku attiecībā uz Jordānas Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi

27.6.2012 - (2012/2964(RSP))

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

Kyriacos Triantaphyllides, Patrick Le Hyaric, Willy Meyer, Nikolaos Chountis, Jacky Hénin, João Ferreira, Sabine Lösing GUE/NGL grupas vārdā

Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0373/2012

Procedūra : 2012/2694(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
B7-0376/2012
Iesniegtie teksti :
B7-0376/2012
Debates :
Pieņemtie teksti :

B7‑0376/2012

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES politiku attiecībā uz Jordānas Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi

(2012/2964(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Statūtus,

–   ņemot vērā attiecīgās ANO rezolūcijas, jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 181 (1947) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 242 (1967), Nr. 252 (1968), Nr. 338 (1973), Nr. 476 (1980), Nr. 478 (1980), Nr. 1397 (2002), Nr. 1515 (2003) un Nr. 1850 (2008),

–   ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā,

–   ņemot vērā Starptautiskās Tiesas 2004. gada 9. jūlija konsultatīvo atzinumu par juridiskajām sekām, kādas varētu būt mūra celtniecībai okupētajā palestīniešu teritorijā,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2011. gada 29. septembra rezolūciju par situāciju Palestīnā un 2010. gada 9. septembra rezolūciju par situāciju saistībā ar Jordānas upi un jo īpaši saistībā ar teritoriju tās lejtecē,

–   ņemot vērā Padomes secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, kas pieņemti 2012. gada 14. maijā, 2011. gada 23. maijā un 18. jūlijā un 2009. gada 8. decembrī,

–   ņemot vērā runu, ko Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve Catherine Ashton teica Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. jūnijā plenārsēdē, pievēršoties jaunākajiem notikumiem Tuvajos Austrumos un Sīrijā,

–   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves Catherine Ashton paziņojumus, jo īpaši 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par apmetņu paplašināšanu, 2012. gada 25. aprīļa paziņojumu par okupētajās palestīniešu teritorijās izvietoto Sansana, Rechelim un Bruchin apmetņu statusu, kā arī 2012. gada 22. februāra paziņojumu par apmetņu apstiprināšanu, ko veikusi Izraēla,

–   ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2012. gada janvāra ziņojumu par Austrumjeruzalemi,

–   ņemot vērā ES dalībvalstu misiju vadītāju 2011. gada jūlija ziņojumu „C apgabals un palestīniešu valsts veidošana”,

–   ņemot vērā palestīniešu ministru prezidenta Salam Fayyad 2009. gada augustā pasludināto valsts izveides divgadu plānu „Izbeigt okupāciju un izveidot valsti”,

–   ņemot vērā 1995. gada 18. septembrī noslēgto pagaidu vienošanos par Jordānas Rietumkrastu un Gazas sektoru;

–   ņemot vērā 1993. gada 13. septembra Oslo līgumu („Pagaidu pašpārvaldes kārtības principu deklarācija”),

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā Jordānas Rietumkrasts un Austrumjeruzaleme, tāpat kā Gazas josla, ir okupētas teritorijas; tā kā uz šīm teritorijām pilnībā attiecas starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp Ceturtā Ženēvas konvencija; tā kā Izraēlas kā okupantu varas pienākums ir, cita starpā, pēc labākās sirdsapziņas nodrošināt okupācijai pakļauto Palestīnas iedzīvotāju pamatvajadzības, īstenot savu okupācijas varu vietējiem iedzīvotājiem labvēlīgā veidā, aizsargāt un saglabāt civilos objektus un neizvietot nedz savus iedzīvotājus okupētajās teritorijās, nedz arī okupēto teritoriju iedzīvotājus savā teritorijā;

B.  tā kā neatņemamās palestīniešu tiesības uz pašnoteikšanos un savas valsts izveidi ir tikpat neapšaubāmas kā Izraēlas tiesības pastāvēt drošās robežās, lai nodrošinātu reģionā ilgstošu mieru, stabilitāti un labklājību, izšķiroša nozīme ir tam, ka tiek atbalstīti palestīniešu centieni izveidot savu valsti, tāpat kā izraēliešu un palestīniešu centieni drošā vidē īstenot attīstības procesu;

C. tā kā saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem Izraēla, veidojot apmetnes, rīkojas nelikumīgi un šo apmetņu veidošana ļoti nopietni kavē centienus iedibināt mieru; tā kā Izraēlas valdības plānotā un vadītā apmetņu būvniecība un paplašināšana ļoti lielā mērā apdraud iespējas īstenot divu valstu risinājumu, kā tas norādīts arī nesenajos presē publicētajos ES dalībvalstu misiju vadītāju ziņojumos par C apgabalu un palestīniešu valsts veidošanu un par Austrumjeruzalemi;

D. tā kā nepārtrauktā nelegālo apmetņu paplašināšana un kolonistu vardarbība, projektēšanas ierobežojumi un no tiem izrietošais akūtais mājokļu deficīts, ēku nojaukšana, iedzīvotāju izlikšana no mājām un pārvietošana, zemes atsavināšana, sarežģīta piekļuve ūdenim un citiem dabas resursiem, galveno sabiedrisko pakalpojumu un sociālās palīdzības trūkums utt. ļoti nelabvēlīgi ietekmē palestīniešu dzīves apstākļus Rietumkrastā, īpaši C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā ekonomiskais stāvoklis šajās teritorijās joprojām rada nopietnas bažas, un to vēl vairāk saasina piekļuves, pārvietošanās un projektēšanas ierobežojumi;

E.  tā kā saskaņā ar ikgadējo SDO ziņojumu 53,5 % jaunu sieviešu un 32,3 % jaunu vīriešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem Jordānas Rietumkrasta teritorijā ir bezdarbnieki, galvenokārt tādēļ, ka dzīvo okupācijas apstākļos;

F.  tā kā ar 1993. gada Oslo līgumu Jordānas Rietumkrasta teritorija tika sadalīta trijās daļās, izveidojot A, B un C apgabalu; tā kā C apgabals, kurš aizņem 62 % no Rietumkrasta teritorijas un ir vienīgā piegulošā teritorija ar visauglīgāko augsni un lielāko resursu bagātību Rietumkrastā, ir Izraēlas civilajā un drošības kontrolē; tā kā 1995. gadā noslēgtā pagaidu vienošanās par Jordānas Rietumkrastu un Gazas joslu paredzēja, ka C apgabals tiks pakāpeniski nodots palestīniešu jurisdikcijā, bet tas vēl nav noticis;

G. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā; tā kā šīs politikas rezultātā tikai 5,8 % Rietumkrasta palestīniešu dzīvo C apgabalā, bet Izraēlas kolonistu skaits, kas ir aptuveni 310 000, vairāk nekā divas reizes pārsniedz C apgabalā dzīvojošo palestīniešu skaitu; tā kā tādēļ C apgabalā dzīvojošo palestīniešu un viņu tiesību aizsardzība ir ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu divu valstu risinājuma iespējamību;

H. tā kā Izraēla ar 1980. gada pamatlikumu „Jeruzaleme — Izraēlas galvaspilsēta”, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus, pasludināja Jeruzalemi par vienotu un nedalāmu Izraēlas galvaspilsētu; tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 478 (1980) ir noteikts, ka visi Izraēlas kā okupācijas varas veiktie juridiskie un administratīvie pasākumi, kas mainījuši Jeruzalemes stāvokli un statusu vai bijuši vērsti uz šādu pārmaiņu īstenošanu, jo īpaši minētais pamatlikums, ir spēkā neesoši un nekavējoties atceļami; tā kā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos ir vēlreiz uzsvērts, ka nepieciešams sarunu ceļā rast veidu, kā atrisināt jautājumu par Jeruzalemes statusu, lai tā nākotnē būtu abu valstu galvaspilsēta;

I.   tā kā pašreizējie notikumi Austrumjeruzalemē — kā uzsvērts arī ES misiju vadītāju ziņojumā — arvien vairāk liek apšaubīt izredzes, ka Jeruzaleme nākotnē varētu kļūt par abu valstu galvaspilsētu, un padara tās arvien nerealizējamākas, tādējādi apdraudot arī divu valstu risinājumu; tā kā Austrumjeruzaleme arvien lielākā mērā tiek atdalīta no Rietumkrasta, savukārt Jeruzalemes vēsturiskais centrs arvien lielākā mērā tiek atdalīts no pārējās Austrumjeruzalemes teritorijas, un palestīnieši dzīvo tādos kvartālos kā Silwan un Sheikh Jarrah pastāvīgās bailēs no izlikšanas un īpašuma atsavināšanas;

J.   tā kā teritorijas viengabalainību vēl nopietnāk grauj tikai kolonistiem paredzētu ceļu būvniecība, kas vēl vairāk šķeļ palestīniešu zemi un liedz okupētajiem iedzīvotājiem apsaimniekot savu zemi, iegūt ūdeni un citus resursus, kā arī šķir tos no kaimiņu kopienām, būtiski ietekmējot viņu ikdienas dzīvi;

K. tā kā Austrumjeruzalemē dzīvojošie palestīnieši veido 37 % no Jeruzalemes iedzīvotājiem un nodrošina 36 % no pašvaldības nodokļu ieņēmumiem, taču tikai 10 % no pašvaldības budžeta tiek izlietoti Austrumjeruzalemes vajadzībām, un pakalpojumi tiek sniegti visai nepietiekamā apmērā; tā kā Izraēlas iestādes Austrumjeruzalemē ir slēgušas lielāko daļu Palestīnas institūciju, tostarp Austrumu namu (Orient House), tādējādi radot institucionālu tukšumu un vadības trūkumu vietējā palestīniešu sabiedrībā, un tā ir viena no galvenajām problēmām; tā kā Izraēlas varasiestāžu īstenotā politika un taktika ir vērsta uz to, lai pilnībā likvidētu palestīniešu klātbūtni Jeruzalemē, par ko liecina, piemēram, Palestīniešu likumdošanas padomes locekļu izraidīšana no Jeruzalemes;

L.  tā kā Austrumjeruzalemē dzīvojošiem palestīniešiem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ko bērni var pārmantot tikai noteiktos apstākļos, un šis statuss netiek automātiski piešķirts, stājoties laulībā, kā rezultātā daudziem Austrumjeruzalemes pastāvīgo iedzīvotāju laulātajiem un bērniem nav iespējams dzīvot kopā ar savas ģimenes locekļiem; tā kā, no otras puses, Austrumjeruzalemē un tās apkaimē dzīvo aptuveni 200 000 Izraēlas kolonistu;

M. tā kā Izraēlas valdības politika apdraud palestīniešu klātbūtni C apgabalā un Austrumjeruzalemē; tā kā viens no galvenajiem šīs politikas elementiem ir apmetņu būvniecība un paplašināšana; tā kā saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem Izraēlas apmetnes ir nelikumīgas un ir būtisks šķērslis miera centieniem, taču Izraēlas valdība tās subsidē, nodrošinot ievērojamus stimulus nodokļu, mājokļu, infrastruktūras, ceļu, ūdens pieejamības, izglītības, veselības aprūpes u. c. jomās; tā kā 2011. gadā Jeruzalemes apkaimē notika vislielākā apmetņu paplašināšana, kāda pieredzēta kopš 1967. gada; tā kā Izraēlas bruņoto spēku atbalstītā kolonistu vardarbība un agresija pret palestīniešu civiliedzīvotājiem izvērtās nopietnos starpgadījumos ar nāvējošiem ievainojumiem; tā kā ES nav efektīva kontroles mehānisma, tādēļ uz Eiropas tirgu, piemērojot preferenciālu režīmu, joprojām tiek importēti Izraēlas apmetnēs ražoti produkti;

N. tā kā Izraēlas uzbūvētais robežmūris, kas nesakrīt ar pamiera robežu („zaļo līniju”), atšķeļ ievērojamas palestīniešu teritorijas daļas gan Rietumkrastā, gan Austrumjeruzalemē un šķir kaimiņus un ģimenes, liedzot bērniem iespēju apmeklēt savu skolu un pieaugušajiem veikt savu saimniecisko darbību; tā kā Starptautiskā Tiesa 2004. gada konsultatīvajā atzinumā par okupētajā palestīniešu teritorijā īstenotās mūra celtniecības juridiskajām sekām norādīja, ka „mūra būvniecība, ko Izraēla kā okupācijas vara veic okupētajās palestīniešu teritorijās, tostarp Austrumjeruzalemē un apkārt tai, un ar šo mūri saistītais režīms ir pretrunā starptautisko tiesību normām”;

O. tā kā viens no būtiskākajiem ES un Izraēlas Asociācijas nolīguma elementiem ir šī nolīguma 2. pants, kurā noteikts, ka ES un Izraēlas attiecību pamatā būs cilvēktiesību ievērošana un demokrātijas principi, pēc kuriem vadoties valstis īsteno savu iekšpolitiku un ārpolitiku;

P.  tā kā Izraēlas cietumos un aizturēšanas centros joprojām atrodas vairāk nekā 4000 palestīniešu ieslodzīto, viņu vidū ir sievietes un bērni, daži ieslodzījumā pavadījuši vairāk nekā 20 gadus, arī 27 Palestīniešu likumdošanas padomes locekļi, un vairāk nekā 300 palestīniešu, kuri aizturēti par administratīviem pārkāpumiem;

Q. tā kā Rietumkrastā dzīvojošie palestīnieši, jo īpaši C apgabala un Austrumjeruzalemes iedzīvotāji, saskaras ar nopietnu ūdens resursu trūkumu; tā kā palestīniešu lauksaimnieki skarbi izjūt apūdeņošanai nepieciešamā ūdens trūkumu, jo lielāko daļu šī ūdens izmanto Izraēla un apmetnēs dzīvojošie izraēliešu kolonisti; tā kā pietiekamu ūdens resursu pieejamība ir būtiski svarīga, lai nākotnē pastāvētu dzīvotspējīga Palestīnas valsts;

R.  tā kā Gazas joslā joprojām turpinās blokāde un humanitārā krīze, kaut gan starptautiskā sabiedrība ir vairākas reizes prasījusi nekavējoties un bez nosacījumiem pastāvīgi atvērt robežpunktus, lai uz Gazu un no Gazas nodrošinātu humanitārās palīdzības un tirdzniecības preču apriti un personu pārvietošanos, un šī prasība ir atkārtoti uzsvērta arī Padomes 2012. gada 14. maija secinājumos;

S.  tā kā arābu izcelsmes beduīni ir pirmiedzīvotāji, kuri nav klejotāji un kuru dzīve tradicionāli ir saistīta ar lauksaimniecību jau senčiem piederējušās zemēs, un viņi cenšas panākt sava unikālā stāvokļa un statusa oficiālu un pastāvīgu atzīšanu; tā kā arābu izcelsmes beduīnus apdraud Izraēlas politika, kas atņem viņiem iztiku un bieži nozīmē arī piespiedu pārvietošanu, un viņi ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa gan okupētajās palestīniešu teritorijās, gan Negevā (Naqab); tā kā Izraēlas armija ir nolēmusi sākt izdot mājokļu nojaukšanas rīkojumus Ma’ale Adumim apmetņu teritorijā, vēršoties pret Jahalin beduīnu kopienu (2300 cilvēku, 2/3 no viņiem ir bērni), un tas nozīmē, ka, iespējams, tiks nojaukti vairāk nekā 90 % mājokļu un citu būvju, tostarp divas skolas (Khan al-Ahmar un Wadi Abu Hindi apmetnēs), kuras apmeklē aptuveni 200 šīs beduīnu kopienas bērnu, un šādi viņiem tiks pilnībā liegtas iespējas iegūt izglītību; tā kā izraēlieši plāno pārvietot kopienas locekļus uz vietu, kas atrodas tikai 300 metru attālumā no atkritumu izgāztuves palestīniešu pilsētas Abu Dis apkaimē;

T.  tā kā Eiropas Savienība ir lielākais līdzekļu devējs Palestīniešu pašpārvaldei; tā kā starptautiskās sabiedrības un jo īpaši ES un dalībvalstu sniegtā humanitārā un attīstības palīdzība neatbrīvo Izraēlu kā okupācijas varu no pienākumiem, ko tai uzliek starptautisko tiesību akti; tā kā kopš 2011. gada janvāra Izraēlas bruņotie spēki ir sabojājuši vai iznīcinājuši vairāk nekā 60 projektus, kurus bija finansējusi ES vai dalībvalstis, un patlaban iznīcināšana draud vairāk nekā 100 līdzīgiem projektiem;

U. tā kā Eiropas Parlaments ir atkārtoti apliecinājis atbalstu divu valstu risinājumam, mierā un drošībā līdzās pastāvot Izraēlas Valstij un neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij, un ir aicinājis atjaunot tiešas miera sarunas starp Izraēlu un palestīniešiem un paziņojis, ka izmaiņas pirms 1967. gada noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, tiks atzītas tikai tad, ja par tām būs vienojušās abas puses,

1.  vēlreiz pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam, pamatojoties uz 1967. gada robežām un paredzot, ka Jeruzaleme būtu abu valstu galvaspilsēta, mierā un drošībā līdzās pastāvot Izraēlas Valstij un neatkarīgai, demokrātiskai un dzīvotspējīgai Palestīnas valstij; atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, kuros vēlreiz uzsvērts, ka ES atzīs izmaiņas līdz 1967. gadam noteiktajās robežās, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, tikai tādā gadījumā, ja par tām būs vienojušās abas puses, un aicina ES nekavējoties atzīt neatkarīgu Palestīnas valsti;

2.  vēlreiz uzsver, ka saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem Izraēlas apmetnes Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē ir nelikumīgas; prasa nekavējoties, pilnībā un pastāvīgi iesaldēt visus Izraēlas apmetņu būvniecības un paplašināšanas darbus, kas maina faktisko teritoriālo un demogrāfisko situāciju, tātad ļoti nopietni apdraud divu valstu risinājuma iespējamību, kā arī nojaukt visus kopš 2001. gada marta uzbūvētos pārbaudes punktus; atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta Padomes 2012. gada 14. maija secinājumu 6. un 7. punktu, kuros analizēti ar apmetnēm, Austrumjeruzalemi un C apgabalu saistīti jautājumi; prasa šos Izraēlas pārkāpumus apspriest visaugstākajā politiskajā līmenī, tostarp ES un Izraēlas Asociācijas padomes sanāksmēs;

3.  jo īpaši norāda uz to, ka ir svarīgi aizsargāt C apgabalā un Austrumjeruzalemē dzīvojošos palestīniešus un viņu tiesības, kas ir prasība ievērot starptautiskās tiesības un starptautiskās humanitārās tiesības, jo tam ir būtiska nozīme, lai saglabātu divu valstu risinājuma iespējamību;

4.  asi nosoda visas apmetnēs dzīvojošo kolonistu ekstrēmisma, vardarbības un agresijas izpausmes pret palestīniešu civiliedzīvotājiem un aicina Izraēlas valdību un varasiestādes šīs personas repatriēt, beigt viņus aizsargāt un saukt pie atbildības tos, kas vainojami šādos nodarījumos, jo atbildības trūkuma rezultātā iestājas nesodāmība;

5.  vēlreiz prasa nekavējoties, uz ilgu laiku un bez nosacījumiem pārtraukt Gazas joslas blokādi un veikt pasākumus šīs teritorijas atjaunošanai un tās ekonomikas atveseļošanai; uzsver, ka steidzami jāatjauno politiskā un komunikācijas saikne starp Gazas joslu un Jordānas Rietumkrastu;

6.  prasa nekavējoties, pilnībā un neatgriezeniski iesaldēt ES un Izraēlas Asociācijas nolīgumu saskaņā ar tā 2. pantu; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai līdzīga drošības klauzula un mehānisms būtu iekļauts noteikumos par līdzdalību programmā „Apvārsnis 2020” (kas nomainīs Septīto pamatprogrammu); nelokāmi iebilst pret Izraēlas līdzdalību Eiropas Aizsardzības aģentūras programmās un militāros projektos; aicina dalībvalstis ievērot ES Kopējo nostāju attiecībā uz ieroču tirdzniecību (kurā noteikts, ka ir jāizvērtē, vai importētāja valsts ievēro starptautiskās humanitārās tiesības, pirms tai tiek piešķirtas eksportam nepieciešamās licences);

7.  prasa ES un Izraēlas divpusējiem nolīgumiem pilnībā un efektīvi piemērot spēkā esošos ES tiesību aktus un prasa, lai Komisija izveidotu attiecīgu efektīvu ES kontroles mehānismu, kas nepieļautu, ka Izraēlas apmetņu produkti tie importēti uz Eiropas tirgu, piemērojot preferenciālu režīmu; prasa, lai dalībvalstis piemērotu prasību produktus pareizi un atbilstoši marķēt;

8.  aicina Izraēlas valdību un varasiestādes pildīt savus okupācijas varas pienākumus, jo īpaši:

–   nekavējoties izbeigt ēku nojaukšanu, iedzīvotāju izlikšanu no mājām un palestīniešu piespiedu pārvietošanu;

–   sekmēt palestīniešu projektēšanas un būvniecības pasākumus, kā arī palestīniešu attīstības projektu īstenošanu;

–   atvieglot piekļuvi un pārvietošanos;

–   beigt piemērot aizliegumu attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos Austrumjeruzalemē;

–   nekavējoties izbeigt palestīniešu zemes konfiscēšanu C apgabalā apmetņu un citām būvniecības vajadzībām;

–   atvieglot lauksaimniecības un ganību zemju pieejamību palestīniešiem;

–   nodrošināt taisnīgu ūdens resursu sadali, apmierinot palestīniešu iedzīvotāju vajadzības;

–   uzlabot pienācīgu sabiedrisko pakalpojumu un sociālās palīdzības pieejamību palestīniešu iedzīvotājiem, jo īpaši izglītības (pietiekams skolu skaits) un sabiedrības veselības jomās;

–   sekmēt humanitārās operācijas C apgabalā un Austrumjeruzalemē;

9.  prasa, lai Austrumjeruzalemē no jauna tiktu atvērtas palestīniešu iestādes, it īpaši Austrumu nams (Orient House);

10. prasa, lai Izraēlas varasiestādes izbeigtu palestīniešu administratīvas aizturēšanas praksi un nekavējoties atbrīvotu palestīniešu politieslodzītos un par administratīviem pārkāpumiem aizturētos;

11. prasa aizsargāt arābu izcelsmes beduīnus, kas dzīvo okupētajā palestīniešu teritorijā un Negevā (Naqab); prasa nekavējoties izbeigt pret šo iedzīvotāju grupu vērstās darbības — piespiedu pārvietošanu, īpašumu atsavināšanu vai nojaukšanu, un uzlabot viņu dzīves apstākļus, sniedzot viņiem pienācīgus pakalpojumus viņu senču zemē; šajā sakarībā prasa, lai Izraēlas valdība atsauktu Prawer plānu;

12. vēlreiz uzsver, ka steidzami ir jāpanāk taisnīgs un ilgstošs miers starp izraēliešiem un palestīniešiem; aicina Izraēlu nekavējoties apturēt apmetņu ierīkošanu, lai abas puses varētu atsākt tiešas miera sarunas;

13. joprojām atbalsta prezidenta Abbas nevardarbīgas pretošanās politiku un mudina panākt palestīniešu savstarpēju izlīgumu, kā arī veidot Palestīnas valsti, norādot, ka nozīmīgi šī procesa elementi ir prezidenta un parlamenta vēlēšanas;

14. aicina Padomi un Komisiju turpināt sniegt atbalstu un palīdzību palestīniešu iestādēm un attīstības projektiem C apgabalā un Austrumjeruzalemē, lai aizsargātu un spēcinātu palestīniešu sabiedrību; aicina arī prasīt no Izraēlas finansiālu atbildību par ES un dalībvalstu finansēto projektu iznīcināšanu okupētajās palestīniešu teritorijās; uzsver, ka uz Izraēlu ir jāizdara spiediens, lai tā beigtu piesavināties muitas un nodokļu ieņēmumus, kas pieder Palestīniešu pašpārvaldei;

15. aicina Komisiju un Padomi pieprasīt, lai Izraēlas varasiestādes pilnībā īstenotu 1990. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām attiecībā uz palestīniešu bērniem gan Izraēlā, gan Jordānas Rietumkrasta un Austrumjeruzalemes teritorijā, jo īpaši īstenojot minētās konvencijas 37. pantu, kurš attiecas uz bērnu sodīšanu, apcietināšanu un aizturēšanu;

16. aicina visus Eiropas Parlamenta deputātus un dalībvalstu parlamentu deputātus ar saviem Kneseta kolēģiem apspriest pārkāpumus, ko Izraēla pastrādājusi okupētajās palestīniešu teritorijās;

17. vēlreiz mudina ES un dalībvalstis īstenot aktīvāku politisko darbību, cenšoties panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem;

18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, Tuvo Austrumu kvarteta īpašajam sūtnim, Izraēlas Knesetam un valdībai, Palestīniešu pašpārvaldes prezidentam un Palestīniešu likumdošanas padomei.