REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Eiropas Kopienas un Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīguma īstenošanu, ņemot vērā pašreizējo situāciju Zimbabvē
14.1.2013 - (2013/2515(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Judith Sargentini, Franziska Keller Verts/ALE grupas vārdā
B7‑0026/2013
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Kopienas un Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīguma īstenošanu, ņemot vērā pašreizējo situāciju Zimbabvē
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Padomes 2009. gada 13. jūlija Lēmumu par to, lai parakstītu un provizoriski piemērotu Pagaidu nolīgumu, ar ko izveido pamatu Ekonomisko partnerattiecību nolīgumam starp Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (2012/196/EK)[1],
– ņemot vērā 2000. gada jūnijā parakstīto Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 96. un 97. pantu par cilvēktiesību ievērošanu,
– ņemot vērā LES 21. pantu un LESD 208. pantu, ar ko Eiropas Savienībai prasa ievērot politikas konsekvenci, ietverot tās ārējo darbību, attīstību un tirdzniecības politiku,
– ņemot vērā neskaitāmas iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi,
– ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu ietekmi uz attīstību[2],
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas 2012. gada 18. decembra ieteikumu (A7−0431/2012),
– ņemot vērā Attīstības komitejas 2012. gada 6. decembra atzinumu (A7−0431/2012),
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par ES un Āfrikas stratēģiskās partnerības turpmāko nākotni pēc ES un Āfrikas trešās augstākā līmeņa sanāksmes[3],
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus starptautiskus cilvēktiesību jomas pamatdokumentus, kuriem Zimbabve ir pievienojusies,
– ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Zimbabve ir ratificējusi,
– ņemot vērā neskaitāmas rezolūcijas, kurās paustas patiesas bažas par stāvokli Zimbabvē,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
Ekonomisko partnerattiecību nolīgumi un pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgums
A. tā kā Madagaskara, Maurīcija, Seišelas un Zimbabve ir parakstījušas Kotonū nolīgumu; tā kā cilvēktiesību ievērošana ir ES un ĀKK valstu attīstības sadarbības nolīgumu būtisks elements;
B. tā kā ES cenšas panākt tirdzniecības liberalizācijas nolīguma parakstīšanu ar Madagaskaru un Zimbabvi, lai gan tām ir piemērotas sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem un lai gan ES atteicās ratificēt gan partnerības un sadarbības nolīgumu, gan pagaidu nolīgumu, kas 1995. gadā bija noslēgti ar Baltkrieviju;
C. tā kā Madagaskara, Maurīcija, Seišelas un Zimbabve kopš 2012. gada maija ir provizoriski piemērojušas pagaidu nolīgumu; tā kā šis ir pirmais pagaidu ekonomisko partnerattiecību nolīgums (EPN) ar Āfrikas reģiona valstīm, kas stājies spēkā, kopš 2002. gadā tika sāktas sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem;
D. tā kā Komisija uzskata šo pagaidu EPN par pakāpienu ceļā uz visaptveroša EPN noslēgšanu, ko varēs veikt arī citas valstis, kuras šādu EPN gribēs noslēgt vēlāk;
E. tā kā Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas grupā, kas 2004. gada 7. februārī sāka sarunas ar Eiropas Savienību par EPN slēgšanu, ietilpa 16 valstis, tai skaitā Indijas okeāna salu valstis (Komoru salas, Madagaskara, Maurīcija un Seišelas), Āfrikas raga valstis (Džibutija, Etiopija, Eritreja un Sudāna), Austrumāfrikas Kopienas locekles (Burundi, Kenija, Ruanda, Tanzānija un Uganda) un Dienvidāfrikas reģiona valstis (Malāvija, Zambija un Zimbabve); tā kā tikai sešas no 16 valstīm ir parafējušas Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm paredzēto pagaidu EPN un divas no šīm valstīm (Zambija un Komoru salas) ir izlēmušas to neparakstīt, divas valstis (Maurīcija un Madagaskara) ir paziņojušas par provizorisku piemērošanu un tikai divas valstis (Zimbabve un Seišelas) ir šo pagaidu nolīgumu ratificējušas;
F. tā kā ĀKK valstis kopš 2007. gada ir atkārtoti paudušas bažas par vairākiem pagaidu EPN noteikumiem, kas neatbilst to attīstības vajadzībām; tā kā pēdējo piecu gadu laikā sarunās uzmanība lielākoties ir bijusi pievērsta tam, lai labāk noformulētu šos noteikumus; tā kā par dažiem uzlabojumiem ir panākta vienošanās, bet tie nav iekļauti pagaidu EPN tekstā, jo Komisija ir atteikusies izdarīt EPN grozījumus; tā kā tādēļ Parlamentam iesniegtā pagaidu EPN ar Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm teksta redakcija ir bez grozījumiem un tajā joprojām ir iekļauti neapmierinoši un apstrīdēti noteikumu formulējumi;
G. tā kā pagaidu EPN ar Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm nav iekļauta sadaļa par ilgtspējīgu attīstību;
H. tā kā ir sagaidāms, ka Seišelas un Maurīcija liberalizēs un likvidēs kopumā vairāk nekā 95 % tarifu, ko tās piemēro ES importam, bet Zimbabve — 79 % no šādiem tarifiem; tā kā Madagaskarai līdz 1. janvārim bija jāliberalizē 37 % no saviem tarifiem un tādējādi tā zaudētu 42 % fiskālo ieņēmumu; tā kā Madagaskaras valdība ir pieprasījusi piecu gadu ilgu moratoriju, pirms nolīgumu sāk piemērot;
I. tā kā 2010. gadā kopējais ES imports no visas Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu grupas veidoja aptuveni EUR 2,88 miljardus jeb 0,2 % no visa ES importa un tajā ietilpa galvenokārt apstrādātas tunzivs produkti, kafija, niedru cukurs, tekstilizstrādājumi, tabaka, griezti ziedi un ferosakausējumi;
J. tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Āfrikas Ekonomikas komisijas (UNECA) veiktie pētījumi liecina par to, ka, īstenojot Komisijas skatījumu par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, tiktu samazināta labklājība, apgrūtināta reģiona integrācija un kavēti Āfrikas valstu centieni attīstīt rūpniecību; tā kā 75 % no Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas reģiona iedzīvotājiem dzīvo vismazāk attīstītajās valstīs;
K. tā kā saskaņā ar Eiropas Attīstības politikas pārvaldības centra pausto viedokli starp noslēgtajiem pagaidu EPN un reģionālās integrācijas procesiem Āfrikā nepastāv liela saistība;
L. tā kā, Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm ratificējot un provizoriski piemērojot pagaidu EPN, būs grūtāk to aizstāt ar reģionālu EPN, kurā būs iesaistītas visas attiecīgā reģiona ĀKK valstis;
Zimbabve
M. tā kā Zimbabvi pēdējo 33 gadu laikā ir pārvaldījis prezidents R. Mugabe; tā kā 2009. gadā, pēc tam, kad ZANU-PF un MDC (Demokrātisko pārmaiņu kustība), mēģinot atrisināt politisko strupceļu, kurā valsts bija nonākusi pēc 2008. gada parlamenta un prezidenta vēlēšanām, panāca nolīgumu par varas sadali un tādējādi tika izveidota koalīcijas valdība;
N. tā kā ir gaidāms konstitucionāls referendums, kam sekos vispārējās vēlēšanas, bet lēmums par konkrētiem datumiem vēl nav pieņemts;
O. tā kā — ņemot vērā to, ka nav veiktas svarīgas juridiskās reformas, — pastāv patiesas bažas par to, ka, rīkojot vēlēšanas 2013. gada martā, pirms vēlēšanām, to laikā un pēc tām notiks plaši cilvēktiesību pārkāpumi, un šādi pārkāpumi apgrūtinās ticamas, brīvas un taisnīgas balsošanas norisi;
P. tā kā ES 2004. gadā ir piemērojusi un kopš tā laika atjaunojusi sankcijas pret šo valsti par nebeidzamajiem draudiem, vajāšanu, apcietināšanu, nogalināšanu un cita veida vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem pēdējos gados notikušajos konfliktos saistībā ar dimantu atradnēm;
Q. tā kā 2012. gada 5. novembrī policijas darbinieki patvaļīgi arestēja Fidelis Mudimu, Zachariah Gochi un Tafadzwa Geza, vadošus personāla locekļus, kas strādāja Harārē reģistrētā medicīniskajā klīnikā „Konsultāciju pakalpojumu nodaļa” (CSU), kura sniedza medicīnas un konsultāciju pakalpojumus organizētās noziedzības un spīdzināšanas upuriem; tā kā apcietinātās personas tika apsūdzētas par „īpašumam ļaunprātīgi nodarītiem zaudējumiem, pārkāpjot Krimināllikuma (kodificētās un reformētās versijas) 140. nodaļas noteikumus”;
R. tā kā kopš 2012. gada novembra 56 cilvēkiem Zimbabvē ir piespriests nāvessods,
Vispārīgas piezīmes
1. aicina ES nodrošināt saskaņotu attīstības politikas nostādņu iekļaušanu visās politikas jomās, tai skaitā nodrošinot tirdzniecības politikas un cilvēktiesību ievērošanas saskaņotību; pauž noraidošu attieksmi pret ES politiku attiecībā uz tirdzniecības liberalizācijas nolīguma parakstīšanu ar Zimbabvi un Madagaskaru, neņemot vērā to, ka ES šīm valstīm piemēro sankcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem;
2. pauž nožēlu par to, ka līdz šim nav veikti nekādi konkrēti pasākumi, lai sasaistītu attīstību, cilvēktiesību ievērošanu un tirdzniecību, kaut gan attīstības politikas saskaņotība kā pamatjēdziens tika ieviesta 2005. gadā un tika iekļauta vairākos Eiropadomes secinājumos;
3. stingri iebilst pret ES agresīvo un nepārtraukto cenšanos noslēgt ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, un neelastīgo attieksmi, lai gan daudzas ĀKK valstis un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir paudušas pamatotas bažas par šo jautājumu;
4. spēcīgi apšauba to, vai būs iespējams palielināt reģionālo integrāciju, īstenojot pagaidu nolīgumu, ko kopš 2012. gada 14. maija provizoriski piemēro tikai četras valstis (Seišelas, Madagaskara, Zimbabve un Maurīcija) no 16 Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstīm, kuras sākotnēji bija iesaistījušās sarunās;
5. uzsver to, ka šis pagaidu nolīgums neatbilst konkrēto valstu attīstības vajadzībām; ir pārliecināts, ka tas attiecas uz visiem ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem un ka šis ir galvenais iemesls, kādēļ sarunas ir relatīvi nonākušas strupceļā;
6. uzsver, ka vispārējai liberalizācijai (piemēram, Komisijas prasībai par vismaz „80 % tarifu liberalizāciju 15 gadu laikā”) nav jēgas, jo ekonomikas pētījumu rezultāti liecina, ka tirdzniecības liberalizācijas pozitīva ietekme uz nabadzības mazināšanu nav jāuztver kā pati par sevi saprotama un ka vislielāko labumu ir guvušas valstis, kas veikušas selektīvu un pakāpenisku liberalizāciju apvienojumā ar valsts atbalsta sniegšanu svarīgām nozarēm;
7. norāda, ka ES ir jāveicina ES un jaunattīstības valstu taisnīga tirdzniecība, kuras pamatā jābūt pilnīgai SDO darba standartu un darba apstākļu ievērošanai un garantēšanai un kuru veicot ir jānodrošina pēc iespējas augstāku sociālu un vides standartu piemērošana; uzskata, ka šādā tirdzniecībā ietilpst taisnīgas cenas maksāšana par jaunattīstības valstu resursiem un lauksaimniecības produktiem;
8. uzsver, ka Eiropas Savienības apņemšanās sasniegt TAM ir jānosaka par absolūtu prioritāti, veidojot tirdzniecības politikas pieeju attiecībā uz jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm; uzsver, ka TAM var sasniegt tikai tad, ja tiek ņemta vērā ES un attiecīgo valstu ekonomikas un sociālā asimetrija; uzskata, ka tādēļ ir ārkārtīgi svarīga elastīga un pielāgota pieeja, kas atbilst darbinieku, mazo lauksaimnieku un nabadzīgo iedzīvotāju interesēm;
9. ar lielām bažām konstatē, ka Komisija un Padome ir ieņēmušas neelastīgu nostāju attiecībā uz ĀKK valstu norādītiem strīdīgākajiem jautājumiem un ES importam noteikto tarifu liberalizāciju, par kuru tika panākta vienošanās; uzstāj, ka ir jāpiemēro daudz elastīgāka pieeja, kurā tiek ņemts vērā atsevišķu jaunattīstības valstu faktiskais attīstības stāvoklis konkrētajā laika posmā; tādēļ mudina Komisiju atturēties no fiksēta grafika noteikšanas tarifu likvidācijas un citu jautājumu moratorija pārtraukšanai;
10. atbalsta Austrumāfrikas un Dienvidāfrikas valstu priekšlikumu par attīstības veicināšanas noteikumu iekļaušanu ekonomisko partnerattiecību nolīgumos un prasa vismaz atbrīvot vismazāk attīstītās valstis no tarifu liberalizācijas saistību iekļaušanas ekonomisko partnerattiecību nolīgumos un no līgumsaistību ieviešanas saistībā ar to piekļuvi tirgum saskaņā ar ES režīmu „Viss, izņemot ieročus”;
11. prasa pārskatīt EPN procesu, ar vienlīdzīgiem nosacījumiem iesaistot pārskatīšanā visas ieinteresētās personas, tai skaitā arodbiedrību organizācijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir zināšanas šajā jomā, lai veidotu patiesi uz attīstību virzītu un uz tiesībām balstītu ekonomikas politiku attiecībā uz ĀKK valstīm;
Zimbabve
12. pauž nopietnas bažas par to, ka joprojām ir vērojami cilvēktiesību pārkāpumi, tai skaitā seksuālās orientācijas dēļ, un tiek apspiesti valdošā režīma politiskie pretinieki, cilvēktiesību aizstāvji, cīnītāji par sieviešu tiesībām, žurnālisti un NVO darbinieki;
13. aicina apvienoto valdību pirms vispārējām vēlēšanām ieviest izmaiņas represīvos tiesību aktos, piemēram, Likumā par informāciju un privātuma aizsardzību, Likumā par sabiedrisko kārtību un drošību un Krimināllikumā (kodificētajā un reformētajā versijā), jo šie likumi ir izmantoti, lai stingri ierobežotu pamattiesības;
14. aicina Zimbabves valdību nodrošināt līdzvērtīgus politiskās konkurences apstākļus un radīt vidi, kurā tiek ievērotas tiesības, pirms tiek rīkotas vēlēšanas, un tas nozīmē, ka valdībai būtu jāizdara grozījumi represīvos tiesību aktos un jāaizstāj ieinteresēti policijas priekšnieki un par vēlēšanām atbildīgas amatpersonas ar neatkarīgiem darbiniekiem;
15. aicina Zimbabves valdību atsaukt apsūdzību pret vadošā personāla locekļiem un veselības aprūpes darbiniekiem, kas strādā Harāres „Konsultāciju pakalpojumu nodaļā” (CSU), kura sniedza medicīnas un konsultāciju pakalpojumus organizētās noziedzības un spīdzināšanas upuriem;
16. atkārtoti iebilst pret nāvessodu piemērošanu un prasa nekavējoties ieviest moratoriju nāvessodu izpildei, kas sākotnēji apturētu visu nāvessodu izpildi un būtu pirmais solis virzībā uz nāvessoda pilnīgu atcelšanu;
17. mudina Zimbabves parlamentu un valdību ievērot Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un garantēt pārredzamību un pārskatatbildību visās ekonomikas nozarēs, jo īpaši ieguves rūpniecībā, nodrošinot to, ka valsts derīgo izrakteņu bagātība sniedz labumu visiem Zimbabves iedzīvotājiem;
18. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām, Madagaskaras, Maurīcijas, Seišelu un Zimbabves valdībām un ĀKK sekretariātam.