REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju
4.2.2013 - (2013/2533(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Leonidas Donskis, Marietje Schaake, Marielle de Sarnez ALDE grupas vārdā
Skatīt arī kopīgās rezolūcijas priekšlikumu RC-B7-0055/2013
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,
– ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un ES Pamattiesību hartu,
– ņemot vērā Ārlietu padomes 3179. sanāksmē 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,
– vērā 2012. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos[1],
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC), tostarp Eiropas Parlamenta prioritātēm šajā sakarībā; it īpaši ņemot vērā 2012. gada 16. februāra rezolūciju par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 19. sesiju[2],
– ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas delegācijas ziņojumu par tās dalību UNHRC 19. sesijā un to, ka Ārlietu komitejas, Cilvēktiesību apakškomitejas un Drošības un aizsardzības apakškomitejas kopīgā delegācija piedalījās ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijas darbā,
– ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem,
– ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu[3],
– ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā[4],
– ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā[5],
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem[6];
B. tā kā Eiropas Savienības nesen pārskatītās cilvēktiesību stratēģijas veiksmīgai īstenošanai vajadzētu palielināt uzticēšanos Eiropas Savienībai ANO Cilvēktiesību padomē (UNHRC), jo pieaugs Savienības iekšējās un ārējās politikas saskaņotība;
C. tā kā ES būtu jācenšas iebilst pret cilvēktiesību pārkāpumiem, paužot vienotu un kopēju nostāju, lai tādejādi sasniegtu visefektīvākos rezultātus un šajā sakarībā tai būtu jāturpina nostiprināt sadarbība un jāuzlabo organizatoriskais darbs starp dalībvalstīm;
D. tā kā Eiropas Savienības Padome ir pieņēmusi ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un rīcības plānu tā īstenošanai, ar mērķi panākt efektīvāku un konsekventāku ES politiku šajā jomā;
E. tā kā ir iecelts Eiropas Savienības īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, kura uzdevums ir uzlabot ES cilvēktiesību politikas efektivitāti un redzamību un palīdzēt praktiski īstenot Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju;
F. tā kā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija dosies uz Ženēvu, lai piedalītos UNHRC 22. sesijā, tāpat kā tas noticis iepriekšējo UNHRC sesiju laikā,
1. ņem vērā, ka turpinās process, lai apstiprinātu ES prioritātes UNHRC 22. sesijai; atzinīgi vērtē to, ka ES pievērš uzmanību stāvoklim Sīrijā, Birmā/Mjanmā, Ziemeļkorejā un Mali, kā arī to, ka ES atbalsta mandāta pagarināšanu īpašajam referentam par cilvēktiesībām Irānā; atbalsta arī to, ka uzmanība pievērsta tādiem tematiskajiem jautājumiem kā reliģijas un ticības brīvība, bērnu tiesības, vardarbība pret sievietēm un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu tiesības,
2. atzinīgi vērtē to, ka 22. kārtējās sesijas darba kārtībā paredzētas paneļdiskusijas par cilvēktiesību jautājuma aktualizēšanu, par korupcijas negatīvo ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu, ka tiks pieminēta 20. gadadiena, kopš pieņemta Vīnes deklarācija un rīcības programma, un notiks interaktīvas diskusijas, piemēram, par invalīdu tiesībām, kā arī paredzētas intensīvas tikšanās par dažādiem jautājumiem, piemēram, par to, ka bērniem ir tiesības piekļūt visaugstākajiem pieejamajiem standartiem veselības aizsardzībā; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajās debatēs un noteikti uzsvērt, ka cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas un tām raksturīga savstarpējā atkarība;
3. atzinīgi vērtē īpašo referentu iesniegtos ziņojumus, citstarp par cilvēktiesību situāciju Irānā, Mjanmā un kopš 1967. gada okupētajās palestīniešu teritorijās; atzinīgi vērtē arī augstās cilvēktiesību komisāres rakstisko ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Mali, it īpaši valsts ziemeļu daļā, kā arī ziņojumus par tiesībām uz mājokli kā daļu no tiesībām uz atbilstošu dzīves līmeni un par tiesībām uz nediskrimināciju šajā sakarībā, par domas, reliģijas vai pārliecības brīvību, kā arī par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību, apkarojot terorismu;
ANO Cilvēktiesību padomes darbs
4. ņem vērā 18 jaunu UNHRC locekļu ievēlēšanu 2012. gada septembrī, kuri pilntiesīgu darbību uzsāka 2013. gada 1. janvārī, proti, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotie Arābu Emirāti, Argentīna, Brazīlija, Etiopija, Gabona, Igaunija, Īrija, Japāna, Kazahstāna, Kenija, Korejas Republika, Kotdivuāra, Melnkalne, Pakistāna, Sjerraleone, Vācija un Venecuēlas Bolivāra Republika; norāda, ka deviņas ES dalībvalstīs tagad kļuvušas par UNHRC locekļiem;
5. atzīmē jaunā UNHRC prezidenta Remigiusz A. Henczel (Polija) ievēlēšanu un to, ka ievēlēti četri priekšsēdētāja vietnieki, kuri strādās 2013. gadā, proti, Cheikh Ahmed Ould Zahaf (Mauritānija), Iruthisham Adam (Maldīvija) Luis Gallegos Chiriboga (Ekvadora) un Alexandre Fasel (Šveice);
6. uzsver, ka vēlēšanas UNHRC jārīko uz konkurences pamata, un pauž savu negatīvo nostāju pret reģionālu grupējumu praksi rīkot vēlēšanas, kurās ir tikai viens kandidāts; atkārtoti uzsver, ka dalībai UNHRC ir svarīgi standarti attiecībā uz saistībām un reālo sniegumu cilvēktiesību jomā; uzsver, ka UNHRC locekļiem ir jāievēro visaugstākie cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības standarti;, atkārtoti uzsver to, cik svarīgi ir stingri un pārredzami kritēriji, lai locekļa statusu atjaunotu valstij, kuras darbība bijusi apturēta;
7. turpina paust bažas par tādu parādību kā valstu grupu īstenota politika, un tās ietekmi uz uzticēšanos UNHRC un tās darba efektivitāti;
8. vēlreiz atgādina, cik svarīgi ES dalībvalstīm ir strādāt, lai pilnībā īstenotu cilvēktiesību universālumu un nedalāmību un atbalstītu UNHRC darbu šajā sakarībā, jo īpaši ratificējot starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, ka šī iestāde ir izstrādājusi; atkārtoti pauž nožēlu, ka neviena ES dalībvalsts vēl arvien nav ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; atkārtoti pauž nožēlu arī par to, ka vairākas dalībvalstis vēl arvien nav pieņēmušas un/vai ratificējušas Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu vai Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu, un ka tikai divas dalībvalstis ir ratificējušas Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu; atkārtoti aicina visas ES dalībvalstis ratificēt šīs konvencijas un protokolus un mudina ES dalībvalstis parakstīt un ratificēt neseno pieņemto Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvo protokolu par komunikācijas procedūru, kas 2012. gada 28. februārī atvērts parakstīšanai Ženēvā, Šveicē;
9. pauž gandarījumu par ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu arī uz otro pilnvaru termiņu iecelt Navanethem Pillay augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos amatā; atkārtoti pauž stingru atbalstu augstās komisāres birojam, tā neatkarībai un patstāvīgai darbībai;
10. uzteic augsto komisāri cilvēktiesību jautājumos par viņas centieniem līgumu struktūras stiprināšanas procesā un atzinīgi vērtē viņas ziņojumu par šo tēmu, kas publicēts 2012. gada 22. jūnijā; atkārtoti pauž izpratni par līgumu struktūru daudzpusīgo raksturu un uzsver, ka pilsoniskā sabiedrība ir pastāvīgi jāiekļauj šajos procesos; turklāt uzsver, ka līgumu struktūru neatkarība un efektivitāte ir jāsaglabā un jāuzlabo; uzsver, ka jānodrošina pietiekams finansējums sakarā ar līgumu struktūru pieaugošo darba slodzi; aicina ES uzņemties vadošo lomu, lai nodrošinātu līgumu struktūru efektīvu darbību, tostarp attiecībā uz atbilstošu finansējumu;
Arābu valstis, kurās notikušas ievērojamas sabiedriskas pārmaiņas
11. visasākajā veidā nosoda ziņā arvien pieaugošo un plaši izplatīto Assad režīma vardarbību pret Sīrijas iedzīvotājiem, tostarp smagās artilērijas izmantošanu un apdzīvotu vietu apšaudes; stingri nosoda režīma, tā drošības spēku un armijas īstenotos sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, kurus iespējams varētu klasificēt kā noziegumus pret cilvēci; pauž nopietnas bažas par civiliedzīvotāju situācijas pastāvīgu pasliktināšanos; nosoda arī cilvēktiesību pārkāpumus, ko veic opozīcijas grupas un spēki; aicina visus bruņotos dalībniekus nekavējoties pārtraukt vardarbību Sīrijā; atkārto aicinājumu Assad režīmam nekavējoties atkāpties; aicina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt pilnīgu un drošu pārrobežu piekļuvi starptautiskās humānās palīdzības pasākumu īstenošanai;
12. pauž bažas par nemieru iespējamo izplatīšanos uz kaimiņvalstīm un to ietekmi uz drošību un stabilitāti visā reģionā; aicina dalībvalstis palīdzēt reģiona valstīm to centienos sniegt humāno palīdzību bēgļiem no Sīrijas;
13. atzinīgi vērtē to, ka UNHRC pastāvīgi pievērš uzmanību smagajai cilvēktiesību un humanitārajai situācijai Sīrijā, par ko liecina ANO rezolūcijas par stāvokli šajā valstī, kas pieņemtas UNHRC 19., 20. un 21. sesijā, un UNHRC ārkārtas sesijā par Sīriju 2012. gada 1. jūnijā; atkārto, cik svarīgi ir saukt pie atbildības par starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pieļauti konflikta laikā;
14. pauž pilnīgu atbalstu starptautiskajai neatkarīgajai izmeklēšanas komisijai par Sīriju un UNHRC lēmumam pagarināt tās pilnvaras; uzsver to, cik svarīgi ir pieņemt digitālā formā iesniegtus pierādījumus par noziegumiem, vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem; atzinīgi vērtē Carla del Ponte un Vitit Muntarbhorn iecelšanu par šīs komisijas jaunajiem locekļiem un Paolo Pinheiro iecelšanu par īpašo referentu par Sīriju, kurš sāks savu darbu pēc tam, kad būs beigušas izmeklēšanas komisijas pilnvaras; atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, kas atmasko Sīrijā notikušās ļaunprātības; uzsver to, cik svarīgi ir saukt pie atbildības par nežēlībām un iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kas izdarīti Sīrijā; aicina visas valstis sadarboties, lai ANO Drošības padome nodotu Sīrijas situācijas izskatīšanu Starptautiskajai krimināltiesai;
15. pauž nožēlu par to, ka vēl arvien nav izdevies vienoties par ANO Drošības padomes (ANO DP) rezolūcijas par stāvokli Sīrijā pieņemšanu, un jo īpaši par to, ka tas kavē iespējas izdarīt efektīvu spiedienu, lai izbeigtu vardarbību valstī; aicina ANO DP dalībvalstis apzināties savu atbildību Sīrijas tautas priekšā; atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos diplomātiskos pūliņus šajā lietā iesaistīt Ķīnu un Krieviju; aicina viņu turpināt šos centienus;
16. atzinīgi vērtē neatkarīgās izmeklēšanas komisijas par Lībiju galīgo rakstisko ziņojumu, kas tika iesniegts UNHRC 19. sesijai, un kurā tika vērsta uzmanība uz šajā valstī notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina UNHRC turpināt uzraudzīt stāvokli Lībijā;
17. pauž bažas par cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas aktīvistu stāvokli Bahreinā; nosoda drošības spēku izmantoto nāvējošo vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem, tostarp asaru gāzes pārmērīgu izmantošanu un šaušanu ar skrotīm no neliela attāluma; atkārto aicinājumu ES dalībvalstīm strādāt pie tā, lai UNHRC pieņemtu rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā;
18. atkārtoti aicina UNHRC 22. sesijā pieņemt rezolūciju, ar kuru izveido starptautisku mehānismu, lai uzraudzītu Bahreinas Vispārējā periodiskā pārskata (UPR) un Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI), ieteikumu izpildi, tostarp to ieteikumu ievērošanu, kuri attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem;
19. atzinīgi vērtē dokumentu par tehnisko palīdzību Jemenai un šīs valsts spēju veidošanu cilvēktiesību jomā un OHCHR pārstāvniecības Jemenā izveidi; aicina UNHRC turpināt uzraudzīt stāvokli Jemenā;
20. pauž bažas par to, ka turpinās politiskā nestabilitāte un vardarbība Ēģiptē; pilnībā atbalsta pāreju uz demokrātisku sabiedrību, kas balstīta uz tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību, jo īpaši tiesību uz vārda brīvību, sieviešu tiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu; mudina Ēģiptes varas iestādes uzsākt atklātu izmeklēšanu par drošības spēku un policijas izmantoto vardarbību pret protestētājiem un saukt pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;
21. aicina Ēģiptes valdību veicināt iekļaujošu dialogu valsts līmenī, lai tādejādi palielinātu jaunās konstitūcijas leģitimitāti un atvieglotu brīvas un godīgas parlamenta vēlēšanas, kā arī pieņemt ES piedāvājumu nosūtīt uz valsti vēlēšanu novērošanas misiju;
22. atzinīgi vērtē Tunisijas Nacionālās konstitucionālās asamblejas darbu pie konstitūcijas projekta un atklātību, kādā norit šis process; uzsver nepieciešamību izvairīties no neskaidriem formulējumiem, kas vēlāk varētu tikt dažādi interpretēti un radīt iespēju tiesību un brīvību ierobežošanai;
Citi jautājumi
23. atzinīgi vērtē UNHRC lēmumu iecelt īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā un norāda uz dažādu reģionu valstu atbalstu rezolūcijai, kas atbalstītu šo iecelšanu, jo tas nozīmē, ka smagā cilvēktiesību situācija šajā valstī tiek atzīta visā pasaulē;
24. atzinīgi vērtē rezolūciju, ar ko īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā; atzīmē, ka šī ir pirmā reize, kad UNHRC pievēršas šim jautājumam, un atzinīgi vērtē vadošo lomu, ko attiecībā uz to uzņēmās Āfrikas valstis;
25. atzinīgi vērtē to, ka pagarināti mandāti īpašajiem referentiem par cilvēktiesību stāvokli Irānā un Mjanmā; atzinīgi vērtē to, ka pagarināts mandāts neatkarīgajiem ekspertiem par Kotdivuāru, Haiti un Somāliju; mudina šo valstu iestādes pilnībā sadarboties ar šīm pilnvarotajām personām;
26. atzinīgi vērtē lēmumu vēl uz vienu gadu pagarināt mandātu īpašajam referentam par cilvēktiesību stāvokli Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR); atzinīgi vērtē to, ka rezolūcija par KTDR tika pieņemta vienbalsīgi, kas apliecina spēcīgu atbalsta šim mandātam; aicina KTDR valdību pilnībā sadarboties ar referentu un atvieglot viņa vizītes valstī;
27. pauž nožēlu par nāvessoda izpildes gadījumiem Japānā 2012. gadā, kaut gan 2011. gadā tika noteikts moratorijs šādai praksei; šajā sakarā nosoda arī nesenās daudzskaitlīgās nāvessoda izpildes, kas notikušas Irānā; atkārtoti apstiprina stingru nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un visos apstākļos;
28. atzinīgi vērtē to, ka UNHRC turpina rūpīgi kontrolēt situāciju Mali un atzinīgi vērtē Āfrikas valstu vadošo lomu, pievēršot notiekošajam UNHRC uzmanību;
29. ar gandarījumu konstatēja, ka tika pieņemta rezolūcija par Kongo Demokrātisko Republiku, bet joprojām pauž bažas par cilvēktiesību situāciju valstī, it īpaši Ziemeļkivu provincē valsts austrumos; stingri nosoda valsts austrumos notikušos nemiernieku spēku, it īpaši M23, uzbrukumus; atzinīgi vērtē Starptautiskās konferences par Lielo ezeru reģionu (ICGLR), Āfrikas Savienības (ĀS) un ANO dalībvalstu centienus šai krīzei rast miermīlīgu politisku risinājumu; prasa atjaunot pilnvaras ANO neatkarīgajam ekspertam par cilvēktiesību stāvokli KDR, lai nodrošinātu uzticamu mehānismu, kas vērsts uz stāvokļa uzlabošanu attiecībā uz smagajām un ilgstošajām cilvēktiesību problēmām valstī;
30. ar gandarījumu norāda uz to, ka UNHRC pieņēmusi rezolūciju par reliģijas vai pārliecības brīvību; uzsver, ka ES šo jautājumu uzskata par ļoti nozīmīgu; aicina dalībvalstis turpināt darbu pie šā jautājumu un ar nepacietību gaida jaunās vadlīnijas, kas ir sagaidāmas šā gada sākumā; atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ANO īpašais referents par reliģijas un pārliecības brīvību; uzsver, ka ir svarīgi ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesijā atjaunot šīs pilnvaras;
31. atzinīgi vērtē UNHRC rezolūciju par Birmu/Mjanmu; norāda uz pasākumiem, ko Birmas valdība kopš 2011. gada sākuma ir veikusi, lai atjaunotu pilsoniskās brīvības valstī; tomēr pauž nopietnas bažas par kopienu vardarbības straujo pieaugumu Rakhine pavalstī un turpmākajiem nāves un traumu gadījumiem, īpašuma iznīcināšanu un vietējo iedzīvotāju pārvietošanu; pauž pārliecību, ka šīs situācijas iemesls ir ilgstošā rohingu iedzīvotāju diskriminācijas politika; uzsver, ka ir vajadzīgi stiprāki centieni, lai atrisinātu šīs problēmas pamatcēloni;
32. atzinīgi vērtē rezolūciju par Šrilanku, uzsverot izlīgumu un pārskatatbildību valstī; atkārtoti pauž atbalstu ANO ģenerālsekretāra ekspertu grupas attiecībā uz Šrilanku ieteikumam par to, ka ir jāizveido ANO izmeklēšanas komisija par visiem izdarītajiem noziegumiem;
33. atzinīgi vērtē rezolūciju par cilvēktiesību veicināšanu, aizsardzību un izmantošanu internetā; ļoti atzinīgi vērtē aicinājumu visām valstīm veicināt un atvieglot piekļuvi internetam un starptautisko sadarbību ar mērķi attīstīt plašsaziņas līdzekļus un informācijas un komunikācijas iespējas visās valstīs; mudina ES un dalībvalstis integrēt digitālās brīvībās visos to centienos un iniciatīvās UNHRC ietvaros;
34. pauž bažas par stāvokli Centrālāfrikas Republikā, kur bruņoti grupējumi uzbrukuši un ieņēmuši vairākas pilsētas valsts ziemeļaustrumos; atzinīgi vērtē Librevillā 2013. gada 11. janvārī parakstītos nolīgumus, tostarp pamiera nolīgumu un politisko vienošanos par krīzes atrisināšanu valstī; uzsver, ka ir svarīgi šos nolīgumus ātri īstenot; atzinīgi vērtē ES AP/PV 11. janvāra paziņojumu, kurā prasīts visiem parakstītājiem ievērot šos nolīgumus; mudina dalībvalstis ierosināt izskatīt šo jautājumu UNHRC, lai stāvoklis Centrālāfrikas Republikā arī turpmāk būtu aktuāls starptautiskajā darba kārtībā
35. pauž bažas par situāciju Izraēlā un Gazā pēc konflikta saasināšanās 2012. gada beigās un nosoda vardarbību, ko īstenojušas abas konfliktā iesaistītās puses; atkārtoti pauž savu prasību izbeigt Gazas joslas blokādi, vienlaikus ņemot vērā Izraēlas leģitīmās bažas par drošību, un prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu Gazas joslas atjaunošanu un ekonomisko atlabšanu;
36. nosoda Izraēlas valdības 2012. gada 2. decembra lēmumu būvēt 3 000 jaunus mājokļus apmetnēs Rietumkrastā un Austrumjeruzalemē, it īpaši E1 apgabalā, kas īstenošanas gadījumā sadalītu Rietumkrastu divās daļās; uzsver, ka šī lēmums apdraud divu valstu risinājuma īstenošanu; atzinīgi vērtē UNHRC 19. sesijā izveidoto starptautisko faktu vākšanas misiju attiecībā uz Izraēlas apmetnēm okupētajā palestīniešu teritorijā un sagaida tās ziņojumu 22. sesijā; pauž nožēlu par Izraēlas lēmumu kļūt par pirmo valsti, kas nesadarboties ar VPP, un pauž bažas par iespējamo kaitējumu universāluma principam;
37. atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 29. novembra rezolūciju, ar kuru Apvienoto Nāciju Organizācijā Palestīnai piešķirts tādas novērotājas valsts statuss, kura nav ANO dalībvalsts; norāda, ka rezolūciju par šo jautājumu pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu — 138 balsis „par”, 9 „pret” un 41 atturējās; norāda arī to, ka tikai viena ES dalībvalsts balsoja pret to; atkārtoti pauž atbalstu šiem centieniem; norāda, ka ES ir paudusi atbalstu tam, lai Palestīna kļūtu par pilntiesīgu ANO dalībvalsti un tas būtu daļa no Izraēlas un Palestīnas konflikta politiska risinājuma; apstiprina, ka ES neatzīs nekādas izmaiņas robežās, kas pastāvēja līdz 1967. gadam, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, izņemot izmaiņas, par kurām puses ir vienojušās.
38. norāda uz pirmo ikgadējo Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību forumu, kas notika Ženēvā 2012. gada 4.–6. decembrī un kur plašs ieinteresēto personu loks ieradās, lai apspriestu ANO pamatprincipu īstenošanu šajā jomā; atbalsta foruma sākotnējās konsultācijas par to, kā panākt, lai valdības un uzņēmumi pieņemtu normatīvos, politiskos un īstenošanas noteikumus nolūkā cīnīties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar uzņēmējdarbību; atbalsta Komisijas centienus veicināt tās jauno politiku attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību; uzsver, ka šai politikai jābūt vēl vērienīgākai;
39. atzinīgi vērtē darbu, ko veic atklātā starpvaldību darbgrupa attiecībā uz privātiem militāriem un drošības uzņēmumiem (PMDU), kurai ir pilnvaras apsvērt starptautiska regulējuma iespējamību; atzīst, ka iespējai izstrādāt juridiski saistošu instrumentu par PMDU darbības regulējumu, uzraudzību un uzraudzību ir jāpievērš detalizēta uzmanība, un pauž atbalstu šādam juridiski saistošam regulējumam; uzsver vajadzību pēc stingra pārskatatbildības aspekta un aicina tos PMDU, kas vēl nav parakstījuši Privāto drošības pakalpojumu sniedzēju rīcības kodeksu (ICoC), ievērot to; ar nepacietību gaida iepazīstinu ar darbgrupas ziņojumu;
Vispārējais periodiskais pārskats (VPP)
40. uzsver VPP universālā aspekta svarīgumu un atkārtoti apliecina VPP nozīmību attiecībā uz to, lai radītu iespēju pilnībā izprast cilvēktiesību situāciju uz vietas visās ANO dalībvalstīs;
41. atzinīgi vērtē Vispārējā periodiskā pārskata otrā cikla uzsākšanu un pirmā cikla rezultātu pieņemšanu; atkārtoti uzsver, ka otrajā ciklā ir svarīgi pievērsties pirmajā ciklā pieņemto ieteikumu īstenošanai; tomēr atkārtoti aicina, lai ieteikumi, ko valstis nepieņēma pirmajā ciklā, tiktu vēlreiz pārskatīti VPP procesam turpinoties;
42. uzskata, ka īstenošana ir būtisks aspekts VPP procesa potenciāla īstenošanā; tāpēc atkārtoti uzsver ES dalībvalstu nozīmi tehniskās palīdzības sniegšanā, lai palīdzētu izskatāmajām valstīm īstenot ieteikumus; mudina valstis iesniegt vidēja termiņa atjauninājumus, lai palīdzētu uzlabot īstenošanu;
43. iesaka VPP ieteikumus sistemātiski iekļaut ES cilvēktiesību dialogos un apspriedēs un ES dalībvalstu cilvēktiesību stratēģijās, lai nodrošinātu VPP rezultātu pārraudzību; līdzīgi iesaka, lai Parlaments pievērstu uzmanību šiem ieteikumiem tā delegāciju vizītēs trešajās valstīs;
44. atzinīgi vērtē pasākumus, kas ļauj plašam ieinteresēto personu lokam pilnībā piedalīties VPP procesā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē izmaiņas runātāju sarakstā, kas dod visām valstīm, kas to vēlas, iespēju uzstāties VPP procesā; atkārto savu atbalstu attiecībā uz svarīgāku lomu, kāda saskaņā ar Parīzes principiem būtu jāpiešķir valstu cilvēktiesību struktūrām; atzinīgi vērtē plašāku vietējo dalībnieku līdzdalību, pateicoties plašākai videokonferenču izmantošanai;
45. uzskata, ka ir iespējams izdarīt vairāk, lai iesaistītu pilsonisko sabiedrību VPP procesā, tostarp VPP rezultātu īstenošanā; nosoda vēršanos pret personām, kuras iesaistās un sadarbojas ar vispārējā periodiskā pārskata procesu; uzsver, ka šāda rīcība apdraud ANO cilvēktiesību sistēmu kopumā; mudina visas valstis nodrošināt pietiekamu aizsardzību pret šādu iebiedēšanu;
Īpašās procedūras
46. atkārtoti uzsver izšķirošo lomu, kāda īpašajām procedūrām ir UNHRC darba uzticamības un efektivitātes nodrošināšanā, kā arī to svarīgo lomu ANO cilvēktiesību mehānismos; atkārtoti pauž stingru atbalstu īpašajām procedūrām un uzsver izšķirošo nozīmi, kāda ir šo pilnvaroto personu neatkarībai;
47. mudina valstis pilnībā sadarboties ar īpašajām procedūrām, tostarp bez kavēšanās uzņemot pilnvarotās personas vizītēs, reaģējot uz viņu norādēm par steidzamu pasākumu veikšanu un ziņojumiem par pārkāpumiem un nodrošinot šo personu sniegto ierosinājumu ievērošanu; mudina UNHRC locekļus būt par paraugu šajos jautājumos;
48. atzinīgi vērtē ES rīcību nolūkā kopīgi attiecināt pastāvīgu ielūgumu uz visām ANO īpašajām procedūrām cilvēktiesību jomā, tādējādi rādot piemēru šajā jautājumā; mudina citas ANO dalībvalstis rīkoties līdzīgi;
49. nosoda jebkāda veida vēršanos pret personām, kuras sadarbojas ar īpašajām procedūrām; uzsver, ka šāda rīcība apdraud ANO cilvēktiesību sistēmu kopumā; mudina visas valstis nodrošināt pietiekamu aizsardzību pret šādu iebiedēšanu;
ES iesaistīšanās
50. visstingrākajā veidā atkārtoti aicina Eiropas Savienību aktīvi iesaistīties ANO cilvēktiesību mehānismos, un jo īpaši UNHRC; mudina arī dalībvalstis rīkoties tāpat, atbalstot rezolūcijas, aktīvi piedaloties diskusijās un interaktīvajos dialogos un sniedzot paziņojumus;
51. atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis iecelšanu; mudina īpašo pārstāvi sekmēt ES cilvēktiesību politikas efektivitāti, saskaņotību un redzamību UNHRC kontekstā un attīstīt ciešu sadarbību ar OHCHR un īpašajām procedūrām; šajos jautājumos cer sadarboties ar īpašo pārstāvi;
52. atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos līdzdalību Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību forumā Ženēvā 2012. gada 4. un 5. decembrī;
53. atgādina par ES rīcības iespējamo efektivitāti gadījumos, kad Savienība un tās dalībvalstis izmanto savu kolektīvo ietekmi; uzsver to, cik svarīgi ir turpināt uzlabot koordināciju un sadarbību starp dalībvalstīm šajā sakarībā, lai panāktu vienotu nostāju cilvēktiesību jautājumos; atkārtoti prasa rīkoties drosmīgāk un vērienīgāk un uzņemties konkrētas saistības, nevis samierināties ar mazāko iespējamo rīcību, par kuru var vienoties;
54. uzsver to, cik svarīga bija ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratifikācija, jo tā bija pirmā reize, kad ES ratificēja ANO Konvenciju kā vienota juridiska persona;
55. atgādina, cik svarīgi ES ir aizstāvēt OHCHR neatkarību, jo šai struktūrai savi uzdevumi jāpilda objektīvi; atgādina par nepieciešamību piešķirt pietiekamu finansējumu, lai varētu turpināt darboties OHCHR reģionālie biroji;
56. norāda, ka cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība ir ES cilvēktiesību politikas prioritāte; uzsver, ka izrēķināšanās un iebiedēšana attiecībā uz tiem cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri sadarbojas ar ANO cilvēktiesību mehānismiem, draud sagraut šo sistēmu; tādēļ novērtē praktisko un finansiālo atbalstu, kas cilvēktiesību aizstāvju steidzamai aizsardzībai un atbalstam piešķirts no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR);
57. atzinīgi vērtē Briselē izveidoto Padomes Cilvēktiesību darba grupu (COHOM); atzinīgi vērtē COHOM centienus uzlabot to, kā tiek sagatavoti un koordinēti ES viedokļi UNHRC sesijās, tostarp organizējot COHOM sanāksmes Ženēvā; atkārtoti pauž cerību, ka COHOM būs noderīgs instruments, lai risinātu jautājumu par konsekvenci starp ES ārpolitiku un iekšpolitiku cilvēktiesību jomā;
58. atzinīgi vērtē palielinātos centienus sistemātiskāk un stratēģiskāk koordinēt ES nostāju pirms UNHRC sesijām, tostarp efektīvi un savlaicīgi izmantojot atbalstu no trešām valstīm; pauž cerību, ka šāda prakse nākotnē tiks turpināta un pastiprināta;
59. sagaida, ka ES dalībvalstu cilvēktiesību stratēģiju izstrāde tiks pienācīgi saskaņota ar ES darbībām ANO forumos; atgādina par savu ieteikumu, ka ES dalībvalstu cilvēktiesību stratēģijas vajadzētu publiskot, lai nodrošinātu redzamību ES apņēmībai panākt cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs un ļautu cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem rast atbalstu šajos dokumentos;
60. uzsver, ka ir svarīgi UNHRC pievērst uzmanību jautājumam par NVO darbības apjoma samazināšanos; mudina ES dalībvalstis veikt saskaņotus centienus, lai pievērstu uzmanību šim jautājumam;
61. ņemot vērā jaunākos ziņojumus par ES uzņēmumu iesaistīšanos cilvēktiesību pārkāpumos trešās valstīs vēlreiz aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pievērst uzmanību šim jautājumam; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir palielināt saskaņotību starp iekšpolitiku un ārpolitiku un pilnībā ievērot cilvēktiesības iekšpolitikā, lai novērstu dubultu standartu veidošanos;
62. pilnvaro Eiropas Parlamenta delegāciju UNHRC 22. sesijā darīt zināmas šajā rezolūcijā paustās bažas un viedokļus; aicina delegāciju ziņot par savu apmeklējumu Cilvēktiesību apakškomitejai; uzskata par lietderīgu arī turpmāk nosūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju dalībai attiecīgajās UNHCR un ANO Ģenerālās asamblejas sesijās;
o
o o
63. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES Īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0250.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0058.
- [3] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0504.
- [4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503.
- [5] P7_TA (2012)0470.
- [6] Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, 3. panta 5. punkts un 6. pants.