REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju
5.2.2013 - (2013/2533(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Marie-Christine Vergiat, Willy Meyer GUE/NGL grupas vārdā
B7-0061/2013
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Parlamenta nostāju attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1953. gadā pieņemto Eiropas Cilvēktiesību deklarāciju,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju (A/Res/55/2) un ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ANO Cilvēktiesību padomi,
– ņemot vērā steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju,
– ņemot vērā gaidāmo Cilvēktiesību padomes 22. sesiju, kas norisināsies 2013. gada 25. februārī–22. martā ANO birojā Ženēvā,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā sešdesmit gadus pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pasludināšanas joprojām ir nepārtraukti jācīnās par diskriminācijas apkarošanu un iespēju izmantot visas cilvēktiesības — sociālās, ekonomiskās, kultūras, pilsoniskās un politiskās tiesības;
B. tā kā ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir būtiska cilvēktiesību sastāvdaļa un, lai tās ievērotu, ir pilnībā jāīsteno astoņi 2000. gada „Tūkstošgades deklarācijas” attīstības mērķi, t. i.: galējas nabadzības un bada izskaušana, pamatizglītības vispārēja pieejamība, dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību nostiprināšanas veicināšana, bērnu mirstības samazināšana, mātes veselības aprūpes uzlabošana, HIV/AIDS, malārijas un citu slimību apkarošana, rūpes par ilgtspējīgu attīstību un globālas sadarbības īstenošana attīstības jautājumos; tā kā šo mērķu sasniegšanai tika noteikts vērienīgs termiņš — 2015. gads, taču pašlaik darba vēl ir ļoti daudz;
C. tā kā Eiropas Savienībai un dalībvalstīm visās iekšpolitikas un ārpolitikas politikas jomās ir jānodrošina cilvēktiesību ievērošana un jāgarantē šo politiku saskaņotība, lai nostiprinātu un padarītu ticamu Eiropas Savienības nostāju Cilvēktiesību padomē;
D. tā kā, neskatoties uz zināmām nepilnībām, Cilvēktiesību padome ir svarīga platforma, kurā norisinās debates par cilvēktiesībām un cilvēktiesību pārkāpumu apkarošanu;
E. tā kā Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas delegācija dosies uz Ženēvu, lai apmeklētu 22. kārtējo Cilvēktiesību padomes sesiju, gluži tāpat kā tā citus gadus apmeklēja iepriekšējās Cilvēktiesību padomes sesijas un agrāk — Cilvēktiesību padomes priekšgājējas — ANO Cilvēktiesību komisijas sesijas,
Cilvēktiesību padomes darbs un organizācija
1. atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis aktīvi nostāties pret jebkuru mēģinājumu apšaubīt cilvēktiesību universalitāti, nedalāmību un savstarpējo atkarību un aktīvi mudināt Cilvēktiesību padomi tādā pašā veidā apkarot arī diskrimināciju, neatkarīgi no tā, vai tās iemesls būtu dzimums, vecums, seksuālā orientācija, politiskā vai reliģiskā pārliecība;
2. norāda, ka Cilvēktiesību padomi nedrīkst instrumentalizēt; uzsver konkrētām valstīm adresēto rezolūciju nozīmi smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā; vērš uzmanību uz to, ka cilvēktiesību stāvokli ir svarīgi novērtēt objektīvi, pārskatāmi, neselektīvi, konstruktīvi, neradot konfliktus, balstoties uz pārbaudītu informāciju, interaktīvu dialogu, kā arī ievērojot universalitātes principu un nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām dalībvalstīm; aicina ES dalībvalstis aktīvi veicināt šo saskaņoto principu īstenošanu attiecībā uz Cilvēktiesību padomi;
3. uzsver, cik nozīmīgi ir zināmu valstu politiskās stabilitātes trūkuma galvenos cēloņus novērst ar Tūkstošgades attīstības mērķiem atbilstīgu attīstības politiku un citiem sociālekonomiskiem, politiskiem un kultūras pasākumiem, kuri var radīt apstākļus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no konfliktu atjaunošanās, un kurus īsteno, lai mazinātu nabadzību, sekmētu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, veidotu institucionālo un administratīvo darbību veiktspēju, uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un stiprinātu tiesiskumu tikai ar miermīlīgiem līdzekļiem;
4. pieņem zināšanai, ka 2012. gada septembrī Cilvēktiesību padomē tika ievēlēti 18 jauni locekļi, kuru statuss stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī: Argentīna, Brazīlija, Kotdivuāra, Spānija, Igaunija, Etiopija, Gabona, Vācija, Īrija, Japāna, Kazahstāna, Kenija, Melnkalne, Pakistāna, Korejas Republika, Sjerraleone, Apvienotie Arābu Emirāti, Amerikas Savienotās Valstis un Venecuēlas Bolivāra Republika, un norāda, ka Cilvēktiesību padomē būs deviņas Savienības valstis; norāda, ka Izraēlas Valsts ir nolēmusi nepievienoties Cilvēktiesību padomei;
5. konstatē, ka 2013. gada 1. janvāri ir sācies Kazahstānas Republikas trīs gadu mandāts Cilvēktiesību padomes locekļa statusā; atgādina, ka saskaņā ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 60/251 Padomes locekļiem ir jāievēro stingrākie kritēriji attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, un uzsver, ka, ņemot vērā Žanaezenas pilsētā 2011. gada decembrī notikušās slepkavības, cilvēktiesību situācija Kazahstānā ir kļuvusi vēl sliktāka, un par to liecina arī opozīcijā esošo plašsaziņas līdzekļu aizliegums 2012. gada decembrī, aicina Cilvēktiesību padomi darīt visu iespējamo, lai šo situāciju risinātu nākamās sanāksmes laikā, un nekavējoties prasīt Kazahstānai tūlīt atbrīvot politieslodzītos un pārtraukt apcietināt personas politisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz apsūdzību „par sociālo nesaskaņu izraisīšanu”;
Visu pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras cilvēktiesību, tostarp tiesību uz attīstību, veicināšana un aizsardzība
Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības
6. atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes 22. sesijā vērsto uzmanību uz ekonomisko un sociālo tiesību veicināšanu un aizsardzību un jautājumu par cilvēktiesību savstarpējo atkarību; atkārtoti uzsver, ka vienlīdz liela uzmanība jāpievērš ekonomiskajām, sociālajām, kultūras, pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; uzsver, ka augstais bezdarba līmenis, nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanās, pieaugošās grūtības saņemt sabiedriskos pakalpojumus par pieņemamu cenu veselības, izglītības, mājokļa, transporta un kultūras jomā, kā arī šo pakalpojumu kvalitātes pazemināšanās rada nopietnas problēmas; atzīmē, ka privatizācija un liberalizācija ir negatīvi ietekmējusi iespējas izmantot šīs tiesības, ka šī tendence ir jāvērš pretējā virzienā un ka svarīgi šo problēmu risināšanas līdzekļi ir labāka bagātības sadale, pienācīgas algas un kvalitatīvas darbvietas; tāpat konstatē, ka dažādās Savienības dalībvalstīs un citās valstīs, tostarp Savienības iespaidā, ieviestie taupības pasākumi ir tikai vēl pastiprinājuši nevienlīdzību un nabadzību;
7. atzinīgi vērtē to, ka liela nozīme ir piešķirta mājoklim kā elementam tiesībās uz pienācīgu dzīves līmeni; aicina Savienības delegāciju un dalībvalstu delegācijas veicināt pienācīgu mājokļu pieejamību visiem iedzīvotājiem, kas ir viņu pamattiesības, un novērtēt mājokļu pieejamību Savienībā (jo īpaši pēc krīzes sākšanās un taupības pasākumu ieviešanas), lai apņemtos risināt šo izplatīto un pēdējo gadu laikā aizvien smagāko problēmu;
8. uzsver, ka ANO dalībvalstīm vairāk būtu jāveicina piekļuve dabas un vitāli svarīgiem resursiem, piekļuve zemei, kā arī pārtikas neatkarība un drošība, jo tas ir nabadzības un bezdarba samazināšanas līdzeklis; pauž nožēlu par to, ka daudziem cilvēkiem nav vai vairs nav pieejami atsevišķi resursi, tostarp tādi pamatresursi kā ūdens, jo tos ir pārņēmuši uzņēmumi vai privātpersonas, kurus attiecīgajās valstīs atbalsta augsta līmeņa politiķi, izraisot pārtikas trūkumu un pārtikas produktu cenu pieaugumu; tādēļ pieprasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārtrauktu resursu, jo īpaši zemes, monopolizāciju, ko veic Eiropas uzņēmumi, un veicinātu priekšlikumus starptautiskos un reģionālos forumos un konferencēs (Pasaules Banka, PTO, ANO Tirdzniecības un attīstības konference, SVF, ESAO u. c.), lai sabiedrisko pamatīpašumu un tā iekļaušanu īpašā ANO konvencijā; turklāt prasa Savienībai un dalībvalstīm atbalstīt ANO Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 28. jūlija Rezolūciju Nr. 64/292 par tiesību uz ūdeni atzīšanu par pamattiesībām un darīt visu iespējamo, lai tā tiktu īstenotu un būtu saistoša;
9. uzsver, ka Savienības migrācijas politika gluži tāpat kā atbalsts nedemokrātiskām valsts iekārtām „labas pārvaldības” un tīri ekonomiskas partnerības aizsegā negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pašas Savienības ticamību starptautiskā līmenī; atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis nodrošināt demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas iestrādāšanu visos starptautiskajos nolīgumos neatkarīgi no to specifikas un garantēt cilvēktiesību ievērošanu savā iekšpolitikā un ārpolitikā, jo citādi pasliktināsies Eiropas Savienības pozīcijas Cilvēktiesību padomē un citās starptautiskajās cilvēktiesību instancēs;
Pilsoniskās un politiskās tiesības
10. uzsver, ka ir svarīgi turpināt darbu pie tādas pasaules prakses, kas saistīta ar slepenas aizturēšanas izmantošanu terorisma apkarošanas nolūkā; prasa Eiropas Savienības dalībvalstīm atbilstīgi reaģēt attiecībā uz esošajiem ziņojumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta agrāk pieņemtajām nostājām šajā jomā, īpaši saskaņā ar rezolūcijām par CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai transportētu, turētu nelikumīgā apcietinājumā un spīdzinātu cietumniekus;
11. aicina visas valstis apkarot spīdzināšanu, tostarp šo valstu teritorijā; prasa Savienības delegācijai un dalībvalstu delegācijām debatēs par spīdzināšanu un citiem necilvēcīgiem un pazemojošiem sodiem un rīcību iekļaut arī jautājumu par tādu produktu tirdzniecības aizliegšanu Savienībā vai ārpus tās, kurus varētu izmantot spīdzināšanai;
12. aicina Savienības delegāciju un dalībvalstu delegācijas atkārtoti apliecināt savu nostāju pret nāvessodu un paust atbalstu nāvessoda vispārējai atcelšanai un tūlītējam moratorijam valstīs, kurās joprojām tiek izpildīts nāvessods; pauž bažas, ka dažās valstīs, kuras jau bija pārtraukušas nāvessodu izpildi, tā tiek atsākta;
Tautu un atsevišķu indivīdu tiesības
13. vēlreiz atgādina tautu neatņemamās pašnoteikšanās tiesības un tiesības noteikt savu politisko, ekonomisko un sociālo attīstību bez ārējas iejaukšanās; prasa Savienībai un dalībvalstīm Cilvēktiesību padomes 22. sesijā stingri veicināt šīs tiesības, īstenojot pašreizējos politikas virzienus;
14. pauž bažas, ka dažādos veidos un dažādos līmeņos visā pasaulē pasliktinās cilvēktiesību aizstāvju, aktīvistu, organizāciju, iestāžu un žurnālistu situācija;
15. aicina Savienību un dalībvalstis prioritārā kārtā rīkoties, lai atbalstītu konkrētus Cilvēktiesību padomes pasākumus, kas paredz apturēt karadarbībā un vardarbīgos konfliktos notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus pret civiliedzīvotājiem un jo īpaši sievietēm un bērniem; prasa šos prioritāros pasākumus īstenot, lai jo īpaši pārtrauktu bērnu karavīru vervēšanu un nodrošināt viņu aizsardzību;
16. atzinīgi vērtē ANO augstā komisāra veiktos pasākumus pēc ziņojuma A/HRC/19/41 par diskriminējošiem tiesību aktiem un praksi un vardarbību pret personām to seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ; turklāt mudina attiecīgi rīkoties arī reģionālajās sanāksmēs un šajā procesā aktīvi iesaistīties arī dalībvalstīm; prasa šajā sakarībā ieviest konkrētus aizsardzības pasākumus, tostarp politiskā patvēruma un konsulārās aizsardzības jomā;
17. uzsver, ka saskaņā ar ANO noteikto verdzības definīciju tā ir tāds indivīda stāvoklis vai situācija, kurā uz indivīdu tiek attiecinātas īpašumtiesības vai atsevišķas to iezīmes; pauž nožēlu par to, ka joprojām ir saglabājušies mūsdienu verdzības veidi, tostarp ES; uzsver, ka verdzībā nonākušās personas nāk no īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupas, tādēļ tām ir vajadzīga īpaša aizsardzība; līdz ar to prasa Savienības delegācijai un dalībvalstu delegācijām rīkoties, lai atbalstītu daudz stingrāku politiku šajā jautājumā, jo īpaši, kas attiecas uz mājkalpotājām, kuras ir sociālprofesionālā kategorija, kas visvairāk cieš no šiem verdzības paveidiem, tostarp raugoties, lai diplomātiskā aizsardzība netiktu izmantota par aizbildinājumu, lai kavētu to personu kriminālvajāšanu, kas ir atbildīgas par šādiem cilvēktiesību pārkāpumiem;
Cilvēktiesību savstarpējā atkarība un cilvēktiesību tematiskie jautājumi
18. pauž dziļas bažas par cilvēktiesību un pamatbrīvību ierobežošanu, aizbildinoties ar skaidri nedefinētu terorisma un, aizvien biežāk, smagu kriminālnoziegumu apkarošanu, tostarp Savienībā, vai izmantojot konkrētas vienošanās ar dažām valstīm, kurās netiek piemēroti tiesību akti cilvēktiesību jomā; šajā ziņā pauž īpašu satraukumu par noteikumu pārkāpumiem datu aizsardzības un privātās dzīves neaizskaramības jomā;
19. pauž nožēlu, ka starptautiskā sabiedrība joprojām nav iesaistījusies sarunās par starptautiska nolīguma noslēgšanu personas datu aizsardzības jomā, kas būtu līdzīgs Eiropas Padomes Konvencijai Nr. 108, un aicina Savienības delegāciju un dalībvalstu delegācijas strādāt pie šāda dokumenta izstrādes, sadarbojoties ar saviem starptautiskajiem partneriem;
20. pauž nosodījumu par to, ka minētās drošības politikas ietvaros tiek izmantoti privāti militārie vai drošības uzņēmumi, lai arī šādas darbības var būt tikai valsts kompetencē, un prasa Savienībai un dalībvalstīm stingrāk rīkoties, lai izskaustu šādu praksi; uzskata, ka privātajiem militārajiem un drošības uzņēmumiem šajā jomā un attiecīgas valsts atbildībā būtu jāievēro tiesību akti cilvēktiesību jomā, jo īpaši attiecībā uz datu aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību; uzskata, ka gadījumā, ja šādi uzdevumi tiek pārcelti no valsts dienestiem uz privāto sektoru, par šo iestāžu personāla pastrādātajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem ir jābūt atbildīgai kā valstij, tā šiem uzņēmumiem;
Cilvēktiesību situācijas, kas Padomei ir jāizskata
21. pieņem zināšanai Cilvēktiesību padomes prasību augstajai komisārei 22. sesijā iesniegt rakstisku ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Mali, jo īpaši tās ziemeļu daļā; prasa pilnībā izvērtēt visus nežēlīgos nodarījumus un noziegumus, ko Mali veikuši visi spēki; prasa Savienības delegācijai un dalībvalstu delegācijām censties veicināt miermīlīgus risinājumus konfliktiem, nevis vienpusējus militāras intervences, kā tas notika Mali gadījumā;
22. konstatē, ka cilvēktiesību situācija Irānā joprojām pasliktinās; konstatē, ka šajā valstī regulāri apspiež miermīlīgus protestētājus un disidentus (tostarp studentus, augstskolu mācību spēkus, cilvēktiesību aizstāvjus), sieviešu tiesību aktīvistus, juristus, žurnālistus, blogu autorus un garīdzniekus; uzsver to primāro lomu, kas jāuzņemas starptautiskai sabiedrībai, lai nodrošinātu mieru; pauž dziļas bažas par aizvien sliktāko cilvēktiesību situāciju Irānā, aizvien vairāk politieslodzīto un ieslodzīto pārliecības dēļ, joprojām lielo nāvessodu skaitu, tostarp nāvessodi tiek izpildīti arī nepilngadīgajiem, spīdzināšanu, netaisnīgu tiesas procesu un nesamērīgajām drošības naudām, kā arī smagajiem ierobežojumiem informācijas, izteiksmes, pulcēšanās, reliģiskās pārliecības, izglītības un pārvietošanās brīvībai; uzskata, ka ANO īpašā referenta vizīte var palīdzēt gūt pilnīgu priekšstatu par situāciju cilvēktiesību jomā Irānā; ar bažām norāda, ka Irāna nav apstiprinājusi īpašo referentu vai cilvēktiesību augstā komisāra vizītes kopš 2005. gada; aicina Irānu ievērot savu solījumu atļaut ANO īpašā referenta Irānas cilvēktiesību jautājumos Ahmed Shaheed vizīti 2013. gadā;
23. atzīst Birmā notiekošās politiskās un pilsoniskās tiesību reformas, tomēr prasa Birmas iestādēm savus centienus pastiprināt, jo īpaši atbrīvojot politieslodzītos un steidzami cīnoties pret vardarbību dažādu kopienu starpā; pauž dziļas bažas par Rakhine štatā notiekošo vardarbību, ko ir izraisījusi ilgstoša diskriminācijas politika pret rohingu tautības pārstāvjiem; aicina pagarināt mandātu ANO īpašajam referentam Birmas/Mjanmas cilvēktiesību jautājumos;
24. pauž nožēlu, ka debatēs netika iekļauts jautājums par situāciju Latīņamerikā, jo īpaši Hondurasā un Paragvajā; prasa reāli uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Hondurasā un Paragvajā pēc valsts apvērsuma un darīt visu iespējamo, lai šajās valstīs atjaunotu demokrātiju un tiesiskumu; prasa Savienībai delegācijai un dalībvalstu delegācijām atbalstīt stingru valsts apvērsuma nosodīšanu, neatzīt „de facto” valdības un prasīt vainīgo tiesāšanu; prasa arī veikt izmeklēšanu par valsts apvērsuma mēģinājumiem citās Latīņamerikas valstīs (piemēram, Ekvadorā) un noteikt visu iesaistīto, tostarp trešo valstu pārstāvju, vainas apmēru;
25. norāda, ka arodbiedrību un politiskās darbības veikšanai Kolumbija joprojām ir viena no bīstamākajām valstīm pasaulē un ka cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar arī studentus, opozīcijā esošo partiju aktīvistus, lauksaimniekus, sievietes un bērnus, gandrīz vienmēr paliek nesodīti; tādēļ ir pret to, lai ar šo valsti tiktu ratificēts brīvās tirdzniecības nolīgums; stingri nosoda to, ka Izlūkošanas aģentūra (DAS), kas tieši pakļauta republikas prezidentam, regulāri veikusi telefona sarunu noklausīšanos un nelikumīgas darbības, lai diskreditētu augstākās tiesas tiesnešus, parlamentāros oponentus un cilvēktiesību aizstāvjus; atgādina, ka minētās darbības bijušas vērstas arī pret Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, Eiropā dzīvojošām personām un nevalstiskajām organizācijām; prasa nodrošināt, lai šie nopietnie nodarījumi nepaliktu nesodīti; prasa Eiropas Savienībai piemērot ieteikumus, kas minēti Komitejas pret spīdzināšanu ziņojumā attiecībā uz Kolumbiju;
26. pauž nožēlu arī, ka dienas kārtībā netika iekļauts jautājums par cilvēktiesībām Turcijā; pauž īpašas bažas par demokrātiskās situācijas pasliktināšanos Turcijā un arvien pieaugošajām represijām pret demokrātiem, deputātiem un politiskiem aktīvistiem, arodbiedrību pārstāvjiem, žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un māksliniekiem; norāda, ka šīs represijas ir jo īpaši vērstas pret kurdiem; prasa Savienības delegācijai nodrošināt, ka šīs debates tiek sāktas ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesijā un ka tiek pausts skaidrs atbalsts miera procesa sarunu atsākšanai;
27. vēlreiz nosoda nepārtrauktos cilvēktiesību pārkāpumus, kas radušies saistībā ar to, ka Turcija ir pastāvīgi okupējusi 37 % no Kipras Republikas teritorijas, un pauž īpašas bažas par bēgļu, anklāvu iedzīvotāju un pazudušo personu tuvinieku stāvokli; uzsver, ka okupācija ir cieši saistīta ar aizliegumu piekļūt zemes īpašumam un to izmantot; prasa Savienības delegācijai un tās dalībvalstu delegācijām nosodīt šos nepārtrauktos pārkāpumus un Turcijas karaspēka un kolonistu klātbūtni, un pieprasīt, lai nekavējoties tiktu izbeigta Kipras teritorijas okupācija, ko īsteno Turcijas armija, un politika, kuras mērķis ir mainīt Kipras Republikas demogrāfiju; uzsver, ka šie pārkāpumi ir kara noziegumi; lūdz Turciju atļaut apmeklēt militārās zonas, lai veiktu pārbaudes attiecībā uz pazudušajām personām;
28. aicina Cilvēktiesību padomi veikt konkrētus pasākumus, kas paredzēti 2012. gada novembrī publicētajā Iekšējās pārbaudes grupas ziņojumā par Apvienoto Nāciju Organizācijas darbību Šrilankā, kurā jo īpaši norādīts, ka attiecībā uz civiliedzīvotāju stāvokli pilsoņu kara pēdējos mēnešos ANO nav izpildījusi savus pienākumus; prasa Cilvēktiesību padomei nosodīt to, ka Šrilankā ir palielinājies to uzbrukumu skaits, kas vērsti pret demokrātiskajām tiesībām, tostarp vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, biedrošanās brīvību un tiesībām uz brīvām un godīgām vēlēšanām, kā arī prasīt rast tādu risinājumu konfliktam, kura pamatā ir demokrātijas un cilvēktiesību ievērošana, tostarp tamilu pašnoteikšanās tiesības; prasa Cilvēktiesību padomei izskatīt plānu par Šrilankas Konstitūcijas grozījuma Nr. 13 atcelšanu, kas piešķir noteiktu reģionālo autonomiju salas ziemeļu un austrumu daļai, un paust bažas par šo jautājumu;
29. pauž nožēlu, ka šajā konferencē netiek apspriesta situācija cilvēktiesību jomā Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR), aicina Savienības delegāciju un tās dalībvalstu delegācijas pievērsties šim jautājumam debatēs par situācijām, kas Cilvēktiesību padomei ir jāizskata, nosodīt visus vardarbības aktus un visus cilvēktiesību pārkāpumus KDR austrumu daļā un Lielo ezeru reģionā un apliecināt solidaritāti ar karā cietušajiem KDR iedzīvotājiem, prasīt visiem spēkiem, kas piedalās kaujās KDR austrumu daļā, ievērot cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un pārtraukt visus uzbrukumus civiliedzīvotājiem;
Cilvēktiesību stāvoklis Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās
30. atzinīgi vērtē to, ka šajā 22. sesijā īpaša uzmanība ir pievērsta cilvēktiesību stāvoklim Palestīnā un citās okupētajās arābu teritorijās, jo īpaši palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos; aktīvi mudina Savienības delegāciju paust nosodījumu pret visiem koloniālisma veidiem, īpaši Palestīnā;
31. atgādina par Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā; mudina Maroku un kustību Polisario Front turpināt sarunas, lai miera ceļā un ilgtspējīgi atrisinātu Rietumsahāras konfliktu, un vēlreiz apstiprina Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesības, par kurām ir jānolemj demokrātiskā referendumā; saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām pauž nosodījumu tam, ka arvien tiek pārkāptas Rietumsahāras iedzīvotāju cilvēktiesības; prasa atbrīvot Rietumsahāras politieslodzītos, jo īpaši protesta nometnes Gdeim Izik 23 dalībnieku grupu, ko notiesājusi militārā tiesa;
32. pauž nožēlu, ka Eiropas Savienība nav īstenojusi L. Goldstone ziņojuma ieteikumus; atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis rūpēties par to, lai saskaņā ar L. Goldstone ziņojumu tiktu noteikta stingra un vienota Eiropas Savienības nostāja, publiski pieprasot paskaidrojumus par iespējamiem noziegumiem un aicinot Izraēlu veikt izmeklēšanu, ievērojot starptautiskos neatkarības, objektivitātes, ātruma un efektivitātes standartus saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju A/RES/64/10; uzskata, ka Tuvo Austrumu miera procesu nebūs iespējams turpināt, neuzņemoties atbildību un neievērojot tiesiskumu, un ka līdz šim veiktā izmeklēšana šīm prasībām neatbilst; prasa, lai Eiropas Savienība rīcību, kas saistīta ar L. Goldstone ziņojumu, saista ar dialogu ar Izraēlu;
33. pauž atbalstu tautas kustībām vairākās arābu valstīs, kuras vēlas, lai šajās valstīs tiktu nodrošinātas sociālais taisnīgums un sociālās, ekonomiskās un politiskās tiesības; pauž nožēlu, ka pēc tādu diktatoru kā Ben Ali un Mubarak gāšanas nav notikušas vērienīgas un ātras pārmaiņas šajās politikas jomās, un pauž bažas par cilvēktiesību pārkāpumu tendencēm dažas valstīs, piemēram, Ēģiptē;
Tehniskā palīdzība un spēju uzlabošana
34. ņem vērā punktu par tehnisko sadarbību cilvēktiesību jomā Afganistānā; aicina Savienības delegāciju un tās dalībvalstu delegācijas izteikt nosodījumu tam, ka NATO īstenotā Afganistānas okupācija nav uzlabojusi cilvēktiesību stāvokli šajā valstī; aicina Cilvēktiesību padomi ANO paspārnē izveidot izmeklēšanas komisiju un sākt tiesas procesus attiecībā uz kara noziegumiem, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, kā arī Irākā un Afganistānā pastrādātajiem vardarbības aktiem un civiliedzīvotāju slepkavībām; kategoriski nosoda to, ka Irākas iestādes pret miermīlīgiem demonstrantiem izmanto vardarbību, un pauž nožēlu par to, ka liels skaits cilvēku ir nogalināti vai ievainoti; nosoda jebkādu vardarbību pret sociālajām, politiskajām vai reliģiskajām grupām; nosoda visus nonāvēšanas un nāvessodu izpildes gadījumus, kas notikuši kopš kara sākuma 2003. gadā; pauž nožēlu par neseno terora aktu vilni; uzskata, ka viens no ASV invāzijas Irākā galvenajiem rezultātiem ir gandrīz pilnīga sabiedriskās kārtības sagraušana un cilvēktiesību pārkāpumu izplatīšanās; aicina Irākas valdību atcelt nāves sodus un vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams nekavējoties atrisināt humanitārās problēmas, kas skar Irākas iedzīvotājus;
35. tāpat arī nosoda NATO aizgādībā īstenoto bruņoto iejaukšanos Lībijā un uzsver, ka stāvoklis kopš kara „oficiālajām beigām” nebūt nav stabilizējies, bet gluži pretēji — tas pasliktinās, izraisot valsts sadalīšanu, valsts nespēju novērst vardarbību, rasistisku noziegumu skaita palielināšanos un tiesiskuma un demokrātijas trūkumu; sagaida, ka Cilvēktiesību padome spēs veikt neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu par cilvēktiesību stāvokli valstī, uzsverot visu to spēku atbildību, kuri piedalījās konfliktā;
36. norāda uz debatēm par cilvēktiesību stāvokli Haiti, prasa Savienībai un tās dalībvalstīm uzsvērt, ka ir nepieciešams sniegt novērtējumu par Haiti nosūtīto palīdzību un to, kā tiek faktiski īstenots ANO sekmētais valsts atjaunošanas plāns;
37. ņem vērā punktu par palīdzību Kotdivuārai; arī attiecībā uz šo jautājumu uzskata, ka ir objektīvi un neatkarīgi jānovērtē attīstība cilvēktiesību jomā šajā valstī, jo īpaši kopš Francijas armijas īstenotās valsts okupācijas;
o
o o
38. uzdod delegācijai, kura dosies uz sešpadsmito Cilvēktiesību padomes sesiju, nodot informāciju par šajā rezolūcijā paustajām raizēm, aicina to pēc šīs misijas atskaitīties Cilvēktiesību apakškomitejai, un uzskata, ka būtu lietderīgi arī turpmāk sūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju uz attiecīgām Cilvēktiesību padomes sesijām;
39. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, augstajai pārstāvei / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO 64. Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un ES un ANO darba grupai, ko izveidojusi Ārlietu komiteja.