REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pārskatu par Īrijas prezidentūras paveikto, tostarp vienošanos par DFS
1.7.2013 - (2012/2799(RSP))
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
Rebecca Harms, Daniel Cohn-Bendit, Helga Trüpel, Isabelle Durant, François Alfonsi Verts/ALE grupas vārdā
B7‑0332/2013
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pārskatu par Īrijas prezidentūras paveikto, tostarp vienošanos par DFS
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 295., 310., 311., 312. un 323. pantu,
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu par budžetu stratēģijai „Eiropa 2020” (COM(2011)0500),
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu Iestāžu nolīgumam starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2011)0403),
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija priekšlikumu un Komisijas 2012. gada 6. jūlija grozīto priekšlikumu, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0398 un COM(2012)0388),
– ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 29. marta rezolūciju par Eiropas Savienības pašu resursu nākotni,
– ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai[1],
– ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. jūnija rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu un pašu resursiem[2],
– ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā[3],
– ņemot vērā 2013. gada 8. februārī pieņemtos Eiropadomes secinājumus,
– ņemot vērā Padomes regulas projektu, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kā to ierosināja Īrijas prezidentūra 2013. gada 27. jūnijā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 312. panta 2. punktu Padome, rīkojoties atbilstoši īpašai likumdošanas procedūrai, pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas vienbalsīgi pieņem regulu, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu (DFS); tā kā saskaņā ar LESD 312. panta 2. punktu Eiropadome var pieņemt vienprātīgu lēmumu, ar ko Padomei atļauj pieņemt lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, pieņemot regulu, ar ko nosaka DFS;
B. tā kā saskaņā ar LESD 310. panta 1. punktu Savienības budžetā ir jāuzrāda visi tās ieņēmumi un izdevumi;
C. tā kā saskaņā ar LESD 295. pantu Eiropas Parlaments, Padome un Komisija savstarpēji apspriežas un kopīgi vienojas par sadarbības kārtību un tā kā šajā nolūkā ir jānoslēdz iestāžu nolīgums, lai uzlabotu ikgadējās budžeta procedūras norisi un iestāžu sadarbību budžeta jautājumos;
D. tā kā saskaņā ar LESD 311. pantu Savienībai pašai jānodrošina līdzekļi, kas vajadzīgi tās mērķu sasniegšanai un politikas īstenošanai, un tā kā tās budžets pilnībā jāfinansē no pašu resursiem; tā kā Padomei pirms jauna lēmuma pieņemšanas par pašu resursu reformu ir jāapspriežas ar Parlamentu un turklāt jāsaņem Parlamenta piekrišana, pirms tā pieņem regulu par pašu resursu sistēmas īstenošanas pasākumiem;
E. tā kā šī būs pirmā reize, kad DFS regula tiek pieņemta saskaņā ar jaunajiem — Lisabonas līguma — noteikumiem, kas attiecīgi paredz jaunu kārtību iestāžu sadarbībai ar mērķi apvienot efektīvu lēmumu pieņemšanu un Līguma prerogatīvu ievērošanu;
F. tā kā Lisabonas līgums Eiropas Savienībai piešķir nozīmīgas jaunas prerogatīvas tādās jomās kā ārējā darbība (LESD 27. panta 3. punkts), sports (LESD 165. pants), kosmoss (LESD 189. pants), klimata pārmaiņas (LESD 191. pants), enerģētika (LESD 194. pants), tūrisms (LESD 195. pants) un civilā aizsardzība (LESD 196. pants);
G. tā kā 2011. gada 8. jūnija rezolūcijā, ko pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu, Parlaments noteica vispārējas politikas prioritātes nākamajai DFS gan likumdošanas, gan budžeta jomā;
H. tā kā 2012. gada 13. jūnija rezolūcijā, ko pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu, Parlaments noteica vispārējas prioritātes nākamajai DFS gan budžeta izdevumu, gan ieņēmumu daļā;
I. tā kā 2012. gada 23. oktobra rezolūcijā, ko pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu, Parlaments atkārtoti noteica vispārējas prioritātes labvēlīga iznākuma panākšanai attiecībā uz 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmu gan budžeta izdevumu, gan ieņēmumu daļā;
J. tā kā 2013. gada 13. marta rezolūcijā, ko pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu, Parlaments pauda priekšnoteikumus un nosacījumus piekrišanas sniegšanai attiecībā uz DFS,
Vispārīgie apsvērumi
Rezultāti
1. noraida galīgo politisko vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kā to ierosināja Īrijas prezidentūra, un kam piekrita Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs 2013. gada 27. jūnijā saskaņā ar LESD 324. pantu rīkotajā sanāksmē; ir stingri pārliecināts, ka politiskā vienošanās neļauj Savienībai izpildīt tās pienākumus gan politiskā, gan budžeta līmenī;
2. uzskata, ka gan daudzgadu finanšu shēmas (DFS), gan Iestāžu nolīguma kopējā pakete ir tālu no sākotnējās EP nostājas sarunās un tā neatbilst nevienai no galvenajām EP prasībām, kas izklāstītas ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņemtajā 2013. gada 13. marta rezolūcijā, piemēram, uz nākotni vērstu politikas virzienu būtisks pieaugums, obligāta un visaptveroša pārskatīšana, maksimāli iespējamais kopējais elastīgums un vienošanās par pašu resursiem;
3. aicina turpināt sarunas par DFS; tādēļ atgādina, ka gadījumā, ja līdz 2013. gada beigām DFS netiks pieņemta, līdz jaunas DFS pieņemšanai tiks pagarināti attiecīgie 2013. gada noteikumi par izdevumu maksimālo apmēru un citi noteikumi; norāda, ka šādā gadījumā Parlaments būtu gatavs panākt drīzu vienošanos ar Padomi un Komisiju, lai pieņemtu DFS iekšējo struktūru, kas atspoguļotu jaunās politiskās prioritātes, kā arī pieņemt visu juridisko pamatu;
Sarunu process
4. atgādina, ka sarunas — jo īpaši trialogus — vadīja trīs lielākās grupas, faktiski no tām izslēdzot četras pārējās Eiropas Parlamenta grupas;
5. uzsver, ka sarunu grupa pastāvīgi atteicās pienācīgi apspriest DFS maksimālo apjomu gadā un atbilstīgi pozīcijām, lai gan 2013. gada 13. marta rezolūcijā, ko pieņēma ar pārliecinošu balsu vairākumu, norādīts, ka DFS maksimālie apjomi, par kuriem vienojusies Eiropadome, tiek noraidīti, un šī vienošanās noraidīta;
6. ir cieši apņēmies pilnībā izmantot likumdošanas prerogatīvas, kas tam noteiktas Lisabonas līgumā; atkārtoti norāda, ka sarunas par elementiem, kas ietilpst parastajā likumdošanas procedūrā, nedrīkst uzskatīt par noslēgtām līdz ar Eiropadomes secinājumiem par DFS, un šie secinājumi ir jāuzskata vienīgi par politiskiem ieteikumiem Padomei; brīdina Padomi necensties samazināt Eiropas Parlamenta likumdošanas pilnvaras, jo īpaši saistībā ar kohēzijas politikas un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformām;
7. uzskata, ka process, kurā tika panākta galīgā politiskā vienošanās starp trim ES iestādēm, jo īpaši saistībā ar Eiropas Parlamenta pārstāvi, ir nepieņemams un ar to ļaunprātīgi tikusi izmantota uzticība, jo šis process noticis aiz slēgtām durvīm un nepārredzamā veidā;
Priekšnoteikumi
8. atkārtoti pauž stingrus iebildumus pret pašreizējo atlikto maksājumu pieprasījumu uzkrāšanu un pārnešanu ES budžetā un ir kategoriski pret tādu finanšu shēmu, kas ES budžetā varētu radīt strukturālu deficītu pretrunā Līguma noteikumiem (LESD 310. un 323. pants);
9. tāpēc ir apņēmies nepieļaut nekādus turpmākus maksājumu pārvietojumus no 2013. gada budžeta uz nākamo DFS; atgādina, ka ES 2013. gada budžetam ir pievienota deklarācija, ar ko Komisijai prasa jau 2013. gada sākumā iesniegt budžeta grozījuma projektu, kura vienīgais mērķis būtu norādīt visus 2012. gadā nesamaksāto maksājumu pieprasījumus; uzsver, ka Parlaments šīs sarunas noslēgs tikai pēc tam, kad Padome un Parlaments šo budžeta grozījumu būs pieņēmuši galīgajā variantā;
Īpašie apsvērumi
Kopējais apjoms
10. stingri noraida DFS maksimālo robežu kopējo apjomu, par ko ir panākta politiskā vienošanās, gan attiecībā uz saistību, gan maksājumu apropriācijām, jo ar to papildus taupības politikai, ko īsteno dalībvalstu līmenī, tiktu vēl palielināta taupība ES līmenī, lai gan krīžu novēršanai ir steidzami nepieciešama videi draudzīgas attīstības programma;
11. ir cieši pārliecināts, ka saistību apropriāciju apjoms (EUR 960 miljardi), kas paredzēts saskaņā ar politisko vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu — kura faktiski ir Eiropadomes secinājumu kopija —, ir pārlieku mazs, lai ļautu Savienībai izpildīt savus Līgumā noteiktos pienākumus, pienācīgi finansēt tās jaunos uzdevumus un ar Lisabonas līgumu nodotās kompetences un īstenot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;
12. tādēļ uzsver, ka šis saistību apropriāciju apjoms veido tikai 1,00 % no ES NKI, kas ir mazāk nekā pašreizējā finanšu plānā paredzētie 1,12 % no ES NKI; atgādina, ka pašu resursu maksimālais apjoms ļauj Savienībai izmantot saistību budžetu, kas veidotu līdz 1,29 % no ES NKI;
13. atgādina, ka saistību apropriāciju kopējais apjoms DFS 2014.–2020. gadam ir samazināts par EUR 85 miljardiem salīdzinājumā ar sākotnējo Komisijas priekšlikumu, ar ko jau paredzēja apjoma iesaldēšanu uz septiņiem gadiem 2013. gada līmenī;
14. uzsver, ka saskaņā ar politisko vienošanos par DFS Savienības daudzgadu finanšu shēmas budžets saruks par 8 % salīdzinājumā ar 2013. gada apjomu, lai gan ES kompetences, mērķi un uzdevumi pēdējo gadu laikā ir nepārtraukti pieauguši;
15. ir pilnīgi pārliecināts, ka maksājumu apropriāciju apmērs (EUR 908,4 miljardi), kas paredzēts saskaņā ar politisko vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu — kura faktiski ir Eiropadomes secinājumu kopija —, ir pārlieku mazs, lai ļautu Savienībai izpildīt savus LESD 323. pantā noteiktos pienākumus; attiecīgi norāda, ka nesamaksāto saistību apmērs 2020. gada beigās būs vēl lielāks nekā šīs DFS beigās;
16. uzsver, ka maksājumu apropriāciju kopējais apjoms DFS 2014.–2020. gadam ir samazināts par EUR 91 miljardu salīdzinājumā ar sākotnējo Komisijas priekšlikumu, ar ko jau paredzēja apjoma iesaldēšanu uz septiņiem gadiem 2013. gada līmenī;
17. tādēļ uzsver, ka šis maksājumu apropriāciju apmērs veido tikai 0,95 % no ES NKI, kas ir mazāk nekā pašreizējā finanšu plānā paredzētie 1,06 % no ES NKI; atgādina, ka pašu resursu maksimālais apjoms ļauj Savienībai izmantot maksājumu budžetu, kas veidotu līdz 1,23 % no ES NKI;
18. uzsver, ka nesamaksāto saistību apmērs 2012. gada beigās — pēc aplēsēm EUR 217 miljardi — saskaņā ar politisko vienošanos par DFS turpinās pieaugt; brīdina EP, ka, pieņemot politisko vienošanos par DFS, tas atbalstīs nesamaksāto saistību palielināšanās tendences turpināšanos un uzņemsies atbildību par turpmākajām maksājumu problēmām;
Pašu resursi
19. uzskata, ka politiskā vienošanās par DFS attiecībā uz pašu resursiem nav pieņemama; norāda, ka vienošanās par pašu resursiem balstās uz rakstisku deklarāciju, kura nav saistoša un kurā nav minēts nekāds politisks plāns, nedz arī mērķis un uzdevumi;
20. tādēļ atgādina Parlamenta nostāju sarunās, kuru tas pauda rezolūcijā, par ko tika balsots 2012. gada 13. jūnijā, un atkārtoti izteica 2012. gada 23. oktobrī pieņemtajā starpposma ziņojumā, proti, ka Parlaments nav gatavs dot savu piekrišanu nākamajai DFS regulai, ja netiek reformēta pašu resursu sistēma;
21. aicina veidot ES budžetu, ko pilnībā finansē ar pašu resursu sistēmu, kā norādīts LESD 311. pantā, darot galu atlaidēm un koriģēšanas mehānismiem un pakāpeniski atceļot pēc NKI noteiktās iemaksas; uzstāj, ka ir jāsamazina pēc NKI noteiktās iemaksas, palielinot gaidāmos ieņēmumus no patiesajiem pašu resursiem un tādā veidā atvieglinot ikgadējās budžeta procedūras ES līmenī, kā arī fiskālo konsolidāciju valstu līmenī;
22. vēlreiz atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iesniegtos tiesību aktu priekšlikumus par pašu resursiem, jo īpaši par finanšu darījumu nodokli, kas ir pamatā patiesai pašu resursu sistēmas reformai; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk nākt klajā ar papildu priekšlikumiem par pašu resursiem, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus;
Pēcvēlēšanu pārskatīšana
23. uzskata, ka saskaņā ar politisko vienošanos noteiktā pārskatīšana nav saistoša, jo Eiropas Komisijai pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām nav obligāti jāiesniedz DFS regulas pārskats; tādēļ uzsver — gadījumā, ja jaunā Eiropas Komisija nolemj iesniegt DFS pārskatu, vienprātības klauzulas dēļ gandrīz nepastāv iespēja reaģēt uz jauno politisko, ekonomisko, sociālo un vides situāciju;
24. ir cieši pārliecināts, ka nolūkā nodrošināt pilnīgu demokrātisko leģitimitāti, nākamajam Parlamenta un Komisijas sastāvam, kas amata pienākumus sāks pildīt pēc Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanām, būtu jāspēj veikt DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanu; tāpēc uzsver, ka Parlaments atbalsta obligātu un visaptverošu DFS pārskatīšanu vai, iespējams, turpināmības klauzulas piemērošanu; uzskata, ka pārskatīšanai ir jābūt juridiski saistošai, noteiktai DFS regulā un pieņemtai ar Padomes kvalificētu balsu vairākumu, pilnībā izmantojot LESD 312. panta 2. punktā ietverto pārejas klauzulu;
Elastīgums
25. ir pārliecināts, ka politiskā vienošanās par DFS neietver maksimāli iespējamo kopējo elastīgumu, kā to prasījis EP rezolūcijā, par kuru balsoja 2013. gada 13. martā, kā arī rezolūcijā, par kuru balsoja 2012. gada 23. oktobrī un kurā secināts, ka „septiņu gadu periods prasa vislielāko elastīgumu, lai DFS būtu dzīvotspējīga un efektīva”;
26. norāda, ka elastīgums attiecībā uz maksājumiem, kā ierosināts politiskajā vienošanās par DFS, nav maksimāli iespējamais kopējais elastīgums, jo tajā tiek noteikts maksimālais līmenis 2018. gadā automātiski pārnestajām neizmantoto maksājumu apropriācijām no N-1; uzskata, ka šāda maksimāla līmeņa noteikšana rada potenciālu risku, ka neizmantotās maksājumu apropriācijas nevarēs pārnest uz nākamā gada budžetu, apdraudot to, ka netiktu pilnībā izmantoti DFS maksimālie maksājumu apropriāciju apjomi;
27. uzskata, ka jebkāda maksimālā līmeņa noteikšana automātiski pārnesamajām neizmantotajām maksājumu apropriācijām ierobežo maksimāli iespējamā kopīgā elastīguma principu, kā arī rada stimulu konkrētām dalībvalstīm neizmantot visus paredzētos ES budžeta līdzekļus maksājumu apropriācijās, lai izvairītos pilnībā izmantot maksājumu maksimālās summas;
28. norāda, ka elastīgums attiecībā uz saistību apropriācijām, kā ierosināts politiskajā vienošanās par DFS, nav ne maksimāli iespējamais, ne vispārējais elastīgums, jo tiek noteikts laika limits, nepieļaujot automātiski pārnest neizmantotās saistību apropriācijas uz nākamā gada budžetu no 2017. gada;
29. uzskata, ka limita noteikšana automātiskajai neizmantoto saistību apropriāciju pārnešanai ir tā paša principa, proti, maksimāli iespējamā vispārējā elastīguma principa, ierobežojums, kā arī tādējādi tiek radīta droša iespēja, ka DFS maksimālie saistību apropriāciju apjomi nekad netiks pilnībā izmantoti;
30. norāda, ka neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu, kas paredzēta kā galējas nepieciešamības instruments, par kuru lemj ar kvalificēta vairākuma balsojumu, pārsniedzot DFF maksimālo apjomu līdz 0,03 % no ES NKI, politiskā vienošanās par DFS novājinās, jo tiks ieviests princips par obligātu pilnīgu kompensāciju attiecībā pret pašreizējo un turpmākajiem finanšu gadiem; tāpēc ir pārliecināts, ka EP samazinās vispārējo elastīgumu attiecībā uz DFS, piekrītot samazināt neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu un piemērošanas jomu;
31. uzsver, ka īpašie instrumenti, kuri pārsniedz DFS maksimālos apjomus, ir specifiski instrumenti, kuri atvieglo ikgadējo budžeta procedūru, vienlaikus neparedzot juridiskas saistības, jo noteikti neparedzētiem notikumiem; tāpēc ir pārliecināts, ka šīs iezīmes dēļ finansējums šiem īpašajiem instrumentiem nebūtu jāsamazina, kā paredzēts sākotnējā Komisijas priekšlikumā, bet būtu jāpaplašina to elastīgums, lai pārnestu neizmantotās apropriācijas uz pārējo DFS daļu;
Programmas izdevumu priekšlaicīga veikšana
32. uzsver, ka izdevumu priekšlaicīga veikšana nenozīmē tērēt vairāk, bet tērēt agrāk; tāpēc uzstāj, ka jebkāda izdevumu priekšlaicīga veikšana līdzās tās ievērojamajai politiskajai ietekmei nav uzskatāma par šā budžeta līdzekļu vispārēju palielinājumu, bet drīzāk kā veids izdevumus veikt agrāk, nekā iepriekš plānots;
33. uzskata, ka elastīgums attiecībā uz saistību apropriācijām ļauj Savienībai pārvietot budžeta pozīcijas, kurām varētu veikt priekšlaicīgus izdevumus politisku iemeslu dēļ; tomēr norāda, ka ierobežotu pieejamo rezervju dēļ DFS attiecībā uz saistību apropriācijām pastāv risks, ka pēc 2015. gada nevarēs pārnest apropriācijas, ja vien budžeta lēmējiestādes neizlems vēl vairāk samazināt ES budžetu, lai varētu pārnest neizmantotās saistību apropriācijas;
34. uzsver, ka atsakoties mainīt DFS maksimālo apjomu profilu gadā un atbilstīgi pozīcijām, Padome liek Komisijai dažus no izdevumiem veikt budžeta perioda beigās, lai nodrošinātu izdevumu priekšlaicīgu veikšanu, un tādējādi prasa Komisijai publiski noteikt budžeta pozīcijas, kuru izdevumi tiks veikti vēlāk, lai kompensētu dažu citu pozīciju priekšlaicīgu izdevumu veikšanu;
35. atzinīgi vērtē Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) izdevumu priekšlaicīgu veikšanu 2014. un 2015. gada budžetā; tomēr norāda uz risku pilnībā iztērēt JNI budžetu (EUR 6 miljardi, no kuriem EUR 3 miljardi tiek ņemti no ESF) līdz 2015. gadam; prasa Eiropas Komisijai nākt klajā ar jaunu JNI regulu, lai palielinātu JNI finansējumu ar mērķi padarīt to efektīvu un pastāvīgu;
36. norāda, ka EUR 6 miljardi DSF divos pirmajos gados būs ļoti nepietiekama summa, lai apturētu jauniešu bezdarba rādītāju paaugstināšanos visā Savienībā;
37. atzinīgi vērtē iespēju priekšlaicīgi veikt programmas „Apvārsnis 2020” budžeta izdevumus; tomēr uzskata, ka iepriekšēja izdevumu veikšana (EUR 200 miljoni no 70,2 miljardiem 2014. un 2015. gadā) nav pamatota, jo tā nepasargās Savienības pētniecības un attīstības budžetu no samazinājumiem 2014. un 2015. gadā salīdzinājumā ar 2013. gadu, ņemot vērā, ka 2013. gada 8. februārī valstu un to valdību vadītāji vienojās nodrošināt , ka programmas „Apvārsnis 2020” budžetā būs reāls pieaugums salīdzinājumā ar 2013. gadā līmeni; turklāt norāda, ka tas nenovērsīs samazinājumus, ko veiks valstu un valdību vadītāji un kas noteikti Komisijas veiktajā orientējošā DFS sadalījumā (-12 %);
38. atzinīgi vērtē programmas „Erasmus +” budžeta iepriekšēju izdevumu veikšanu; tomēr uzskata, ka iepriekšēja izdevumu veikšana ir "kosmētiskas" izmaiņas (EUR 150 miljoni 2014. un 2015. gadā no EUR 13 miljardiem) salīdzinājumā ar šīs programmas kopējo summu; tomēr norāda, ka tas nenovērsīs samazinājumus, ko veiks valstu un valdību vadītāji un kas noteikts Komisijas veiktajā orientējošā DFS sadalījumā (-14 %);
39. atzinīgi vērtē programmas „COSME” iepriekšēju izdevumu veikšanu; tomēr uzskata, ka iepriekšēja izdevumu veikšana ir simboliskas izmaiņas (EUR 50 miljoni 2014. un 2015. gadā no EUR 2 miljardiem) salīdzinājumā ar šīs programmas kopējo summu; tomēr norāda, ka tas nenovērsīs samazinājumus, ko veiks valstu un valdību vadītāji un kas noteikti Komisijas veiktajā orientējošā DFS sadalījumā (-15 %);
Vistrūcīgāko personu atbalsta fonds
40. atzinīgi vērtē Vistrūcīgāko personu atbalsta fonda finansējuma palielinājumu par EUR 1 miljardu, finansējuma līmeni saglabājot 2013. gada līmenī; tomēr uzsver, ka šis palielinājums notiks uz brīvprātības pamata, padarot to hipotētisku, un līdz ar to tiks samazināts finansējums citiem Eiropas Sociālā fonda finansētajiem projektiem; turklāt uzsver, ka palīdzības intensitāte vistrūcīgākajām personām tiks samazināta, jo finansējums dalībvalstīm būs pieejams no 2014. gada;
Ilgums
41. atkārtoti pauž nostāju, ka DFS piecu gadu darbības ilgums būtu labāk saskaņots ar iestādes pilnvaru termiņu, tādējādi pastiprinot demokrātisko pārskatatbildību un atbildību; tādēļ uzskata, ka pašreizējam Eiropas Parlamenta sasaukumam nevajadzētu piemērot nākamajam Parlamenta sasaukumam un nākamajai Komisijai septiņus gadus ilgu DFS, ja vien netiek piemērota saistoša pēcvēlēšanu revīzijas klauzula ar kvalificēta vairākuma balsojumu;
42. ir pārliecināts, ka vienošanās nepanākšana par DFS ļaus ES pilsoņiem pārņemt politiskās debates nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un labāk saskaņot nākamo finanšu plānu līdz desmitgades un politiskā cikla beigām;
DFS maksimālie apjomi
Stratēģija „Eiropa 2020”
43. ir pārliecināts, ka DFS maksimālo apjomu pievienotā vērtība ir finansēt politisku projektu, kas nodrošina iestādēm un iesaistītajām personām paredzamību un noteiktību; uzskata, ka stratēģiju „Eiropa 2020” visas ES iestādes pieņēma kā ES stratēģiju līdz desmitgades beigām, un tādēļ prasa visām ES iestādēm un dalībvalstīm pienācīgi finansēt politisko darba kārtību, par ko panākta kopīga vienošanās; tādēļ pauž nožēlu par stratēģijas „Eiropa 2020” vēriena trūkumu, tomēr uzskata tās mērķus par absolūto minimumu; tomēr uzskata, ka DFS maksimālo apjomu samazināšana par EUR 85 miljardiem salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu, kas paredzēja apjoma iesaldēšanu 2013. gada līmenī, ir pilnīgā pretrunā stratēģijas „Eiropa 2020” darba kārtībai;
44. atgādina, ka stratēģijas „Eiropa 2020” sociālais mērķis ir līdz 2020. gadam panākt 75 % nodarbinātību 20 līdz 64 gadu vecuma grupā; pauž bažas par to, ka saskaņā ar DFS maksimālo apjomu ierobežojumiem pieejamie līdzekļi būs nepietiekami, lai pārvarētu krīzi un pietiekami ierobežotu bezdarba rādītājus līdz 2020. gadam;
45. atgādina par stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi ieguldīt vismaz 3 % no ES IKP pētniecībā un attīstībā; ir stingri pārliecināts, ka straujais samazinājums ar pētniecību un attīstību un MVU saistītām programmām ir pretrunā apstiprinātajiem mērķiem;
46. uzskata, ka ES budžetam vajadzētu sniegt ievērojamu ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu finansēšanā klimata un enerģētikas jomā (tā sauktais 20-20-20 mērķis); pauž nožēlu par to, ka stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem klimata un enerģētikas jomā trūkst vēriena un tie ne vienmēr ir saistoši; tādēļ uzskata, ka DFS sviras efekts būtu jāvirza uz papildu pasākumiem, kas saistīti ar klimata jomas integrāciju;
47. piekrīt, ka pasākumi klimata jomā ir integrēti attiecīgajos instrumentos; īstenojot šo integrāciju dažādos politikas virzienos, vismaz 20 % no nākamās DFS vajadzētu būt ar klimatu saistītiem izdevumiem; tomēr pauž nožēlu par to, ka klimata jomas pasākumi netiek integrēti spēcīgāk;
48. stingri uzskata, ka stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktie izglītības mērķi ir īpaši būtiski, lai nodrošinātu taisnīgas un vienlīdzīgas izredzes visiem ES pilsoņiem; stingri noraida ar kultūru un izglītību saistītajās programmās veiktos samazinājumus DFS; uzskata, ka tas vājinās ES;
49. ir stigri pārliecināts, ka jebkuras solidaritātes mērķim ES vispirms vajadzētu būt vistrūcīgākajiem cilvēkiem; uzskata, ka cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību būtu jāpastiprina budžeta ziņā visos attiecīgajos nozaru politikas virzienos, lai nodrošinātu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu izpildi nabadzības apkarošanas jomā
1.a pozīcija
50. norāda, ka 1.a pozīcija, kas ir vērsta uz pētniecību un inovācijām, MVU, jauniešu izglītību un plašu infrastruktūru, saskaņā ar vienošanos par DFS ir piedzīvojusi vislielākos samazinājumus (-24 % salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu);
51. uzskata, ka šai pozīcijai ir galvenā prioritāte, lai pieņemtu uz nākotni vērstu un mūsdienīgu budžetu; ir stingri pārliecināts — pastāv nopietns risks, ka stratēģija „ Eiropa 2020"” netiks īstenota, ja 1.a pozīcijas DFS maksimālie apjomi netiks būtiski palielināti;
52. norāda, ka liela mēroga projekti, kas ievērojami pārsniedz izdevumus, jo īpaši „ITER” un „COPERNICUS”, ir iekļauti 1.a pozīcijā, izdevumu pārsniegšanas gadījumā palielinot iespējamo risku arī attiecībā uz pārējām programmām; atkārtoti pauž atbalstu Komisijas priekšlikumam palielināt liela mēroga projektu izdevumus virs DFS maksimālajiem apjomiem, lai izdevumu pārsniegšanas gadījumā izvairītos no jebkāda riska;
1.b pozīcija
53. norāda, ka 1.b pozīcija, ar ko tiek finansēta kohēzijas politika un JNI, ir samazināta par 4 % salīdzinājuma ar Komisijas priekšlikumu, lai gan tajā jau bija paredzēts būtisks pozīcijas samazinājums struktūrfondu reformas dēļ;
54. uzsver, ka 50 % no JNI tiks finansēti no Eiropas Sociālais fonda, bet 50 % — no atsevišķas pozīcijas; vēlreiz atzinīgi vērtē NVI izdevumu priekšlaicīgu veikšanu, taču atkārtoti pauž bažas par finansējumu un iespējamību, ka līdz 2015. gadam budžeta pozīcijā būs beigušies līdzekļi;
55. atkārtot pauž bažas par dažu programmu izdevumu īstenošanu budžeta perioda beigās 1.b budžeta pozīcijā; prasa Komisijai precizēt, kuras programmas izdevumi tiks īstenoti budžeta perioda beigās, lai kompensētu izdevumu priekšlaicīgu īstenošanu;
2. pozīcija
56. norāda, ka 1.b pozīcija, ar ko tiek galvenokārt finansēta KLP, kopējā zivsaimniecības politika un programma „LIFE +”, ir samazināta par 4 % salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu, lai gan jau tajā bija paredzēts būtisks pozīcijas samazinājums KLP reformas dēļ;
57. atkārtoti pauž bažas par to, ka Padome cenšas ierobežot EP likumdošanas pilnvaras, atsakoties iesaistīties sarunās par nodaļu, uz ko jau attiecas Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumi, jo īpaši attiecībā uz elastīgumu starp pīlāriem un tiešo maksājumu maksimālo summu noteikšanu;
3. pozīcija
58. uzsver, ka 3. pozīcija, kas ir vērsta uz drošību, iekšlietām un pilsonību, ir samazināta par 17 % salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu, tādējādi padarot gandrīz neiespējamu tādu konkrētu programmu kā „Radošā Eiropa” un Patvēruma un migrācijas fonds pienācīgu finansēšanu; atkārtoti pauž stingru nostāju par pilsonības programmu pienācīgu finansēšanu, kuras ir apliecinājušas savu ievērojamo Eiropas pievienoto vērtību;
4. pozīcija
59. norāda, ka 4. pozīcija, ar ko tiek finansētas Savienības ārējās darbības, ir piedzīvojusi būtisku 16 % samazinājumu salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu, padarot gandrīz neiespējamu Savienības mērķa izpildi kļūt par pasaules līmeņa dalībnieci;
60. norāda, ka ievērojamais samazinājums 4. pozīcijā, kā arī attiecībā uz Eiropas Attīstības fonda (EAF) finansējumu apdraud Tūkstošgades attīstības mērķa sasniegšanu līdz 2015. gadam tērēt 0,7 % no ES IKP; atkārtoti pauž pārliecību, ka Eiropas attīstības politikai ir ievērojama Eiropas pievienotā vērtība, padarot Savienību par galveno starptautisko dalībnieci attīstības palīdzības jomā; tādēļ uzskata, ka ievērojami samazinājumi 4. pozīcijā ir pilnībā pretrunā ES starptautiskajām saistībām;
5. pozīcija
61. norāda, ka 5. pozīcija, ar ko tiek finansēta ES administrācija, ir samazināta par 2 % salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu; uzskata, ka ekonomikas grūtību laikā, ar ko saskaras visa ES, iestādēm būtu jārīkojas atbildīgi un jāapliecina noteikta izpratne attiecībā pret ES pilsoņiem; tādēļ uzskata, ka 5. pozīcijā ir iespējami daži papildu ietaupījumi, neapdraudot ES civildienesta kvalitāti, samazinot ekoloģisko pēdu un ievērojot sociālu un ilgtspējīgu taisnīgumu ES iestāžu darbinieku vidū;
Eiropas Attīstības fonds (EAF)
62. norāda, ka EAF, ar ko finansē attīstības programmas pasaules nabadzīgākajās valstīs, ir samazināta par 11 % salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu; atkārtoti pauž bažas par risku, ka, pieņemot šādu ierobežojumu, Tūkstošgades attīstības mērķis līdz 2015. gadam tērēt 0,5 % no ES IKP netiks sasniegts;
63. prasa Komisijai iekļaut budžetā EAF atbilstīgi DFS maksimālajiem apjomiem, tos attiecīgi un cik vien iespējams drīz un ne vēlāk kā līdz 2021. gadam pielāgojot;
64. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām.
- [1] OV C 380 E, 11.12.2012., 89. lpp.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0245.
- [3] Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0360.